Pēdējā laikā Latvijas sabiedriskajā telpā aktuālas ir kļuvušas diskusijas un izskan pretrunīgi viedokļi par LGBTQ+ kopienas vietu un tiesībām sabiedrībā. Politiskajā retorikā arvien biežāk izskan aicinājumi ierobežot šīs kopienas līdzdalību un tiesības, to pasniedzot kā sabiedrības, tradicionālo vērtību vai bērnu “aizsardzību”. Šāda pieeja rosina jautājumus par to, kā demokrātiskā sabiedrībā tiek līdzsvarotas dažādas vērtības un cik tālu valsts drīkst iejaukties noteiktu personu grupu tiesībās.

Šīs diskusijas atkal nokļuvušas uzmanības centrā pēc 2025.gada 18.septembra, kad partija “Latvija pirmajā vietā” (LPV) iesniedza Saeimā trīs likumprojektus, kas paredz izmaiņas vairākos normatīvajos aktos, kuru centrā ir nepilngadīgas personas. Tie ietver grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā un likumā “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”, nosakot, ka “nepilngadīgām personām aizliegts piedalīties pasākumos, kuros tiek popularizētas LGBT idejas un vērtības”.^[1] Tāpat arī paplašināt Bērnu tiesību aizsardzības likuma pantu par bērna biedrošanās brīvības ierobežojumiem, nosakot, ka tā īstenojama tiktāl, “ciktāl tas neapdraud viņa veselību, dzīvību un tikumību.”^[2] Savukārt krimināllikuma grozījumi paredz ieviest kriminālatbildību par nepilngadīgo medicīniskas dzimuma maiņas veikšanu, nosakot sodu līdz pieciem gadiem brīvības atņemšanas, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par pubertātes bloķēšanu un kroshormonālās terapijas izmantošanu nepilngadīgai personai ar mērķi veikt dzimuma maiņu, tiek rosināts paredzēt sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, ar probācijas uzraudzību vai ar sabiedrisko darbu. Tāpat par nepilngadīgā "apzinātu novešanu līdz dzimuma maiņai, pubertātes bloķēšanai vai kroshormonālās terapijas manipulācijām” tiek paredzēts sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem, ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, ar probācijas uzraudzību vai ar sabiedrisko darbu.^[3]

Šie likumprojekti galvenokārt tiek pamatoti ar argumentu, ka nepilngadīgas personas esot īpaši jāsargā no iespējamas psiholoģiskas vai ideoloģiskas ietekmes, ko rosinātāji saista ar LGBTQ+. Likumprojekta anotācijā  tiek uzsvērts, ka bērnam jāaug “stabilā, tradicionālās vērtībās balstītā vidē”, un tāpēc valsts pienākums esot ierobežot pasākumus vai informāciju, kas, pēc iesniedzēju domām, varētu ietekmēt bērna attīstību un identitāti. Tāpat tiek pausts, ka medicīniskas dzimuma maiņas vai hormonterapijas pieejamība nepilngadīgajiem varot radīt neatgriezeniskas sekas, tādēļ nepieciešams noteikt stingrākus tiesiskās aizsardzības mehānismus. Šie argumenti tiek balstīti pārliecībā, ka šādi ierobežojumi ir preventīvs instruments bērnu veselības, tikumības un sabiedrības interešu aizsardzībai, kas palīdzētu stiprināt tradicionālās ģimenes institūciju un demogrāfijas problēmu risināšanu.^[3]

Šo priekšlikumu saturs un pamatojums norāda, ka to mērķis ir noteikt īpašus ierobežojumus konkrētai personu grupai jeb nepilngadīgām personām, tomēr faktiski tie visvairāk ietekmētu jauniešus, kuri dažādu iemeslu dēļ var būt saistīti ar LGBTQ+ kopienu. Tāpēc būtiski ir izvērtēt, vai šādi rosinājumi varētu skart Latvijā un starptautiski nostiprinātas cilvēktiesību normas, piemēram, diskriminācijas aizliegumu, kā arī tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un pašnoteikšanās tiesības. 

Diskriminācijas aizliegums

Diskriminācijas aizliegums Latvijas konstitucionālajās tiesībās ir cieši saistīts ar tiesiskās vienlīdzības principu. Satversmes 91.pants nosaka, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Vienlaikus judikatūrā ir nostiprināts, ka vienlīdzības princips nenozīmē absolūtu aizliegumu jebkādai atšķirīgai attieksmei, līdz ar to likumdevējs drīkst paredzēt atšķirīgu attieksmi dažādām personu grupām. Tomēr šādai atšķirīgai attieksmei jābūt objektīvam un saprātīgam pamatam, proti, tai jābūt leģitīmajam mērķim un jāatbilst samērīguma principam. Savukārt diskriminācija ir konstatējama gadījumā, kad atšķirīga attieksme balstīta uz kādu no aizliegtajiem kritērijiem, kas identificējami pēc personas individuālajām pazīmēm, piemēram, dzimuma, rases, seksuālās orientācijas vai vecuma, un tā nav pietiekami pamatota vai nesamērīgi skar noteiktu grupu.^[4]

Šis princips ir nostiprināts arī starptautiski, piemēram, ANO Bērnu tiesību konvencijas 2.pants nosaka, ka valstij ir pienākums nodrošināt bērniem tiesības bez jebkādas diskriminācijas, tostarp saistībā ar dzimumu, seksuālo orientāciju vai dzimtes identitāti.^[5] Valstīm ir ne tikai jānodrošina diskriminācijas aizliegums, bet arī ir pozitīvs pienākums identificēt bērnu grupas, kuru tiesības tiek apdraudētas, un nodrošināt tām īpašu aizsardzību.^[6] Tas ietver arī nepilngadīgas personas, kas sevi identificē kā daļu no LGBTQ+ kopienas, un līdz ar to ir nepieciešams veikt darbības, kas pasargātu šo grupu, nevis to izolētu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksē ir nostiprināts, ka diskriminācija var izpausties ne tikai tiešā veidā, bet arī netieši, proti, situācijās, kad formāli neitrāls noteikums praksē rada nesamērīgu slogu noteiktai sabiedrības grupai. Šādās situācijas pastāv arī strukturālās nevienlīdzības risks, kad likuma piemērošana nostāda noteiktu grupu nelabvēlīgākā situācijā un valstij ir pozitīvs pienākums to nepieļaut.^[7]

Nozīmīgas šajā kontekstā ir ECT atziņas lietā Bayev un citi pret Krieviju, par to, ka likumi, kas formāli ierobežo nepilngadīgajiem pieejamību jebkāda veida informācijai, kas pozitīvā vai neitrālā veidā attēlo homoseksualitāti vai dzimuma identitāti un varētu radīt bērniem netradicionālu priekštatu par seksuālo orientāciju vai dzimti, faktiski nesamērīgi skar LGBTQ+ personas un liedz tām informāciju un atbalstu. Tiesa norādīja, ka “lai gan likumi ir formulēti neitrāli, tie patiesībā ir vērsti uz LGBTQ+ jautājumu apspiešanu”, tādēļ tie rada netiešu diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas un dzimtes identitātes.^[8]

LPV rosinātie ierobežojumi formāli attiektos uz visiem nepilngadīgajiem, tomēr to praktiskā ietekme nesamērīgi skartu jauniešus, kuri var būt saistīti ar LGBTQ+ kopienu. Heteroseksuāli jaunieši šādus ierobežojumus faktiski neizjustu, jo visticamāk neplāno piedalīties šādās aktivitātēs. Savukārt LGBTQ+ jauniešiem tie liedz iespēju piedalīties pasākumos drošā vidē, kur varētu socializēties un iegūt svarīgu atbalstu jautājumos, kas saistīti ar viņu identitātes attīstību. Formāli neitrāls vecuma kritērijs var radīt risku netiešai diskriminācijai, jo praksē ierobežojums attiecas tieši uz LGBTQ+ jauniešiem. 

Likumprojektu anotācijā šie ierobežojumi tiek saistīti ar “tikumības aizsardzību“, kas  bieži tiek izmantots kā vispārējs pamatojums ierobežojumiem, kas vērsti pret LGBTQ+ kopienu. Tomēr tikumība nav universāla morāles kategorija, bet gan normu un vērtību kopums, kas sabiedrībā var atšķirties.^[9] Konservatīvie spēki bieži asociē LGBTQ+ kopienu ar amorālu rīcību, tomēr šo priekšstatu pamatot ar objektīviem kritērijiem nav iespējams. ECT lietā Aleksejevs pret Krieviju atzina, ka sabiedrības morāles aizsardzība nevar kalpot par objektīvu pamatu LGBTQ+ pasākumu aizliegšanai (tā skaitā ierobežošanai).^[10] Ierobežojumi, kas balstīti uz subjektīvu tikumības interpretāciju, rada diskrimināciju konkrētai sabiedrības grupai, nav samērīgi un pārkāpj vienlīdzības principu. Valsts pienākums ir nodrošināt tiesību īstenošanu, nevis piemērot subjektīvas morāles normas kā ierobežojumu pamatu.

Turklāt ir jāizceļ arī multiplā diskriminācija jeb situācija, kad nelabvēlīga attieksme izriet no vairākām diskriminācijas pazīmēm vienlaikus.^[11] Šajā gadījumā ierobežojumi skartu tieši nepilngadīgus LGBTQ+ jauniešus, kuri vienlaikus ir gan bērni (vecums kā pazīme), gan pieder seksuālās orientācijas vai dzimtes identitātes minoritātei. Tieši šo pazīmju kopums rada īpaši nelabvēlīgu situāciju, kuru nav iespējams pilnvērtīgi izskaidrot, analizējot katru pazīmi atsevišķi. Tādejādi rosinātie ierobežojumi rada risku diskriminācijas aizlieguma pārkāpumam, jo tie faktiski neattiektos vienlīdzīgi uz visiem nepilngadīgajiem un īpaši skartu LGBTQ+ jauniešus, padarot viņus par atsevišķi nelabvēlīgi ietekmētu grupu. 

Privātās dzīves neaizskaramība un tiesības uz pašnoteikšanos

Satversmes 96.pants paredz, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.Tas ietver arī personas identitāti, pašnoteikšanos un brīvību pieņemt lēmumus par savu dzīvi, kā arī valsts pienākumu respektēt indivīda tiesības pašam lemt par savu identitāti un vērtībām.^[12] Nepilngadīgo LGBTQ+ bērnu tiesības uz privātās dzīves un identitātes neaizskaramību starptautiskā līmenī ir regulētas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8.pantā^[13] un Bērnu tiesību konvencijas 3.un 24.pantā^[14].  rivātā dzīve ietver bērna identitāti, personīgo attīstību un tiesības izpaust savu dzimuma identitāti un orientāciju drošā vidē, kā arī izvēlēties, kā un kad šo informāciju atklāt.^[15] 

Valsts iejaukšanās privātās dzīves neaizskaramībā ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos, ja tā ir noteikta ar likumu, tai ir leģitīms mērķis un tā atbilst samērīguma principam. Dzimuma identitāte ir būtiska cilvēka cieņas un personiskās autonomijas sastāvdaļa, un valsts pienākums ir nodrošināt, lai indivīdi bez nepamatotiem šķēršļiem varētu to veidot un izpaust.^[16] Nepilngadīgām personām, kas identificē sevi kā daļu no LGBTQ+ kopienas, identitātes izpratne bieži tiek saistīta ar lielāku ievainojamību un grūtībām orientēties sociālajā vidē, tādēļ ir nozīmīga iespēja drošā vidē apzināt un izprast savu dzimuma identitāti, to brīvi izpaust un saņemt profesionālu vai vienaudžu atbalstu.^[17]

LPV rosinātie ierobežojumi, kas paredz nepilngadīgām personām aizliegumu piedalīties pasākumos, kuros “popularizē LGBTQ+ idejas un vērtības”, var ietekmēt bērna tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Šādi pasākumi bieži ir drošā vide, kurā jaunietim ir iespēja gūt atbalstu, socializēties un stiprināt savu pašapziņu. Ierobežojot šādu vidi, valsts ierobežotu jaunieša iespēju veidot savu identitāti un apdraudētu viņa emocionālo labklājību.  

Šādi ierobežojumi ietekmētu arī jauniešu tiesības uz pašnoteikšanos, liedzot viņiem iespēju pašiem izvēlēties, kādās aktivitātēs piedalīties un kā veidot savu personīgo un sociālo dzīvi. Tie noteiktu ārējas robežas tam, kā jaunietis drīkst izpaust savas vērtības un identitāti, sašaurinot ar autonomiju saistītos jautājumus, kuros indivīdam būtu jābūt brīvībai pašam pieņemt lēmumus. Rezultātā tiktu ierobežotas jauniešu tiesības attīstīt un veidot savu identitāti drošā un atbalstošā vidē. 

LPV rosinātie grozījumi paredz arī kriminālatbildību par jebkādas medicīniskas palīdzības sniegšanu nepilngadīgai personai dzimuma maiņas procesa ietvaros. Šāds medicīnisku procedūru aizliegums ietekmētu jaunieša spēju risināt jautājumus, kas saistīti ar viņa dzimuma identitāti, un ierobežotu autonomiju lemt par savu ķermeni. Medicīniskas palīdzības pieejamība dzimuma disforijas gadījumā ir saistīta ar personas iespējām stabilizēt savu identitāti un nodrošināt gan psiholoģisko, gan fizisko labklājību. Starptautiski tiek atzīts, ka bērniem, kuri piedzīvo dzimuma disforiju, ir tiesības saņemt profesionālu atbalstu, kas balstīts individuālā izvērtējumā un bērna labākajās interesēs. Valstij nevajadzētu liegt piekļuvi šādai palīdzībai vai radīt mehānismus, kas attur speciālistus no profesionāla darba veikšanas.^[18]

Pieejamie dati neliecina, ka Latvijā nepilngadīgām personām tiktu veiktas neatgriezeniskas medicīniskas procedūras ar mērķi mainīt dzimumu. Piemēram, 2023. gadā nav ziņots par jebkāda veida dzimuma maiņas operācijām bērniem, bet juridiski dzimumu šajā periodā mainījušas 14 personas, no kurām neviena nav bijusi nepilngadīga.^[19] Papildus tam klīniskie dati rāda, ka medicīniskā palīdzība dzimuma disforijas gadījumā nepilngadīgajiem tiek sniegta reti un stingrā ārstu uzraudzībā. RSU pētījumā secināts, ka laika posmā no 2015. līdz 2020. gadam dzimuma identitātes traucējumi diagnosticēti 28 pacientiem, un vidējais diagnozes noteikšanas vecums bija gandrīz 15 gadi. Tikai 3 pacientiem nozīmēta pubertātes bloķēšana, kas ir atgriezeniska medicīniskā iejaukšanās, tomēr nevienam nepilngadīgajam netika uzsākta kroshormonālā terapija vai veikta kāda neatgriezeniska procedūra.^[20] Šie dati apliecina, ka Latvijā nepastāv plaša vai nekontrolēta medicīniskā prakse, kas būtu objektīvs pamats absolūtam aizliegumam vai kriminālatbildībai.

Dzimuma maiņas process savā būtībā nav vienkārša vai vienveidīga procedūra, bet gan kompleksa, ilgstoša un pakāpeniska medicīniska un psiholoģiska aprūpe, kas tiek nodrošināta tikai pēc profesionāla izvērtējuma un starpdisciplinārām konsultācijām.^[21] Pilnīgs aizliegums faktiski liegtu nepilngadīgajam iespēju saņemt viņa vajadzībām atbilstošu atbalstu un medicīnisku aprūpi. 

Rosinātie ierobežojumi un kriminālsodi personām, kas sniedz profesionālu palīdzību, neatbilst samērīguma principam. Tie izslēdz iespēju reaģēt uz nepilngadīgas personas vajadzībām pat gadījumos, kad medicīniski nepieciešama agrīna iejaukšanās, lai novērstu smagas ciešanas vai garīgās veselības pasliktināšanās riskus. Ņemot vērā, ka pieejamie dati liecina par ļoti retu un stingri uzraudzītu medicīnisko iejaukšanos šajā jomā, rodas šaubas, vai absolūts aizliegums ir nepieciešams kā bērnu aizsardzības pasākums. Ja likumdevēja mērķis ir novērst nepamatotas medicīniskas iejaukšanas risku, to būtu iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, paredzot multidisciplināras speciālistu komisijas iesaisti vai ieviešot detalizētas medicīniskas vadlīnijas un uzraudzības mehānismus. Šādu alternatīvu pastāvēšana norāda, ka absolūts aizliegums nav vienīgais un ne vienmēr piemērotākais līdzeklis. 

Turklāt krimināltiesiska iejaukšanās šajā jomā radītu papildus atturošu efektu, kas varētu novest pie situācijām, kurās jaunieši netiek uzklausīti vai nesaņem nekādu profesionālu palīdzību. Tas būtiski apdraudētu viņu tiesības uz privāto dzīvi un autonomiju, jo valsts ar piespiedu metodēm noteiktu robežas arī tam, kā indivīds drīkst risināt ar savu dzimuma identitāti saistītus jautājumus. Šāds normatīvais regulējums ne tikai ierobežo nepilngadīgo spēju pieņemt informētus lēmumus par savu dzīvi, bet arī nepamatoti ietekmē viņu ķermenisko un emocionālo integritāti. 

Tādēļ rosinātie ierobežojumi attiecībā uz medicīniskās palīdzības sniegšanu nepilngadīgām personām dzimuma maiņas procesa ietvaros var radīt risku nesamērīgi ierobežot nepilngadīgo tiesības uz personisko autonomiju. Šādu ierobežojumu pamatojums balstās nevis uz reālu medicīniskas prakses problēmu, bet uz hipotētiskiem apsvērumiem, izslēdzot individuālu izvērtējumu, kas bērnu interesēs būtu nepieciešams. 

Nobeigums

Demokrātiskā tiesiskā valstī normatīvajiem ierobežojumiem jābalstās objektīvos, pierādāmos apsvērumos, nevis politiskās vai ideoloģiskās nostādnēs. Likumdevējam ir pienākums pirms ierobežojumu rosināšanas izvērtēt to ietekmi uz cilvēktiesībām, īpaši situācijās, kad tie var nesamērīgi skart noteiktas personu grupas. Ierobežojumi, balstīti subjektīvā tikumības interpretācijā vai abstraktā “bērnu aizsardzībā“, nerada pietiekamu skaidrību par to nepieciešamību un rada risku nesamērīgi ietekmēt noteiktas bērnu grupas. Starptautiskie cilvēktiesību standarti, tostarp ANO Bērnu tiesību konvencija, Eiropas Cilvēktiesību konvencija un Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, uzsver valsts pienākumu nodrošināt bērnu tiesību ievērošanu un nepieļaut diskrimināciju. Apskatot rosinātos ierobežojumus nepilngadīgajiem, redzams, ka tie varētu skart cilvēktiesību normas, tostarp diskriminācijas aizliegumu un tiesības uz pašnoteikšanos. Tādēļ priekšlikumi, kas ierobežotu nepilngadīgo piekļuvi LGBTQ+ pasākumiem un medicīniskajai aprūpei, rada risku nonākt pretrunā arī ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem. Īpaši svarīgi tas ir kontekstā ar ANO Cilvēktiesību komitejas aicinājumu, izvērtējot cilvēktiesību situāciju Latvijā, nodrošināt nediskriminējošu attieksmi pret LGBTQ+ kopienu^[22], kas izskanējis vēl pirms rosinātajiem likumprojektiem. Likumdevējam pienākums ir nodrošināt, lai ikviena bērna tiesības Latvijā tiktu aizsargātas, nevis nepamatoti ierobežotas. 

Atsauces

1. ^{^} Saeima. Likumprojekts Nr. 1045 “Grozījumi likumā ‘Par sapulcēm, gājieniem un piketiem’”. 16.09.2025. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs14.nsf/0/7CD5590B992938BCC2258D0700458E3F?OpenDocument
2. ^{^} Saeima. Likumprojekts Nr. 1046 “Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā”. 16.09.2025. Pieejams:https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs14.nsf/0/02f86c9cd754fa91c2258d0700454eea/$FILE/1046.pdf
3. ^{a, b} Saeima. Likumprojekts Nr. 1050 “Grozījumi Krimināllikumā”. 16.09.2025. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs14.nsf/0/C090410797D666B3C2258D080026A263?OpenDocument
4. ^{^} Satversmes tiesa. 2023. Tiesiskās vienlīdzības princips. Satversmes tiesas judikatūra. Rīga: Satversmes tiesa. Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2023/12/Gramatzurnals_Latvijas-Republikas-Satversmes-91.-pants.pdf
5. ^{^} ANO Bērnu tiesību konvencija (20.11.1989.). Pieņemta Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas sesijā. LR ratificēta 30.06.1992.
6. ^{^} UN. Committee on the Rights of the Child. General Comment No. 5 (2003): General Measures of Implementation of the Convention on the Rights of the Child. November 27, 2003. p.4.  Pieejams:  https://digitallibrary.un.org/record/513415?v=pdf#files
7. ^{^} ECT 13.11.2007. spriedums lietā D.H. un citi pret Čehiju (iesnieguma Nr.  57325/00), 82. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22appno%22:[%2257325/00%22],%22itemid%22:[%22001-83256%22]}
8. ^{^} ECT 13.11.2017. spriedums lietā Bayev un citi pret Krieviju (iesnieguma Nr. 67667/09), 67.-83. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-174422%22]}
9. ^{^} Latvijas Universitātes Mākslīgā intelekta institūts. 2025. "tikumība." Pieejams: https://tezaurs.lv/tikum%C4%ABba
10. ^{^} ECT 21.10.2010.  spriedums lietā  Aleksejevs pret Krieviju (iesnieguma Nr.4916/07, 25924/08 un 14599/09), 82.-85. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-101257
11. ^{^} European Institute for Gender Equality (EIGE). “Multiplā diskriminācija.” Glossary & Thesaurus. Pieejams: https://eige.europa.eu/publications-resources/thesaurus/terms/1069?language_content_entity=lv
12. ^{^} Danovskis, E., Ruķers, M., Lībiņa-Egnere, I. (2011). 96. Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. R. Balodis (Red.), Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Latvijas Vēstnesis. 238. lpp.
13. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību konvencija (04.11.1950.). Parakstīta Strasbūrā, stājās spēkā 03.09.1953. LR ratificēta 28.07.1997.
14. ^{^} ANO Bērnu tiesību konvencija (20.11.1989.). Pieņemta Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas sesijā. LR ratificēta 30.06.1992.
15. ^{^} UN. Committee on the Rights of the Child. General Comment No. 14 (2013) on the Right of the Child to Have His or Her Best Interests Taken as a Primary Consideration (Art. 3, Para. 1). UN Doc. CRC/C/GC/14. May 29,  2013. p.7. Pieejams: https://tbinternet.ohchr.org/_layouts/15/treatybodyexternal/Download.aspx?symbolno=CRC%2fC%2fGC%2f14&Lang=en
16. ^{^} ECT 11.07.2002. spriedums lietā Christine Goodwin pret Apvienoto Karalisti (iesniegumaNr. 28957/95), 90. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-60596
17. ^{^} Muižnieks, N. LGBTI children have the right to safety and equality. Commisioner for Human Rights. Council of Europe Portal.  October 2, 2014. Pieejams: https://www.coe.int/en/web/commissioner/blog/2014/-/asset_publisher/xZ32OPEoxOkq/content/lgbti-children-have-the-right-to-safety-and-equality
18. ^{^} Committee on the Rights of the Child, General Comment No. 20 (2016) on the Implementation of the Rights of the Child During Adolescence, UN Doc. CRC/C/GC/20. para.9, 20, 33-35, 59. Pieejams: https://docs.un.org/en/CRC/C/GC/20
19. ^{^} U.S. Department of State. 2023 Country Reports on Human Rights Practices: Latvia. Washington, DC: Bureau of Democracy, Human Rights, and Labor, 2024. Pieejams: https://2021-2025.state.gov/reports/2023-country-reports-on-human-rights-practices/latvia/
20. ^{^} Gaspersone, L.,  Bezborodovs, Ņ. Gender identity disorder – diagnostic and therapeutic tendencies in Children's Clinical University Hospital, Latvia. Riga Stradiņš University, 24 March, 2021. Pieejams:  https://science.rsu.lv/en/publications/gender-identity-disorder-diagnostic-and-therapeutic-tendencies-in/
21. ^{^} World Professional Association for Transgender Health. Standards of Care for the Health of Transgender and Gender Diverse People, Version 8. International Journal of Transgender Health, 23, no. Suppl 1 (2022). p. 13-52. Pieejams: https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC9481143/
22. ^{^} UN Human Rights Office. In Dialogue with Latvia, Experts of the Human Rights Committee Welcome Law Granting Citizenship to Children Born to Non-Citizen Parents. 02 July 2025. Pieejams: https://www.ohchr.org/en/documents/meeting-summaries/dialogue-latvia-experts-human-rights-committee-welcome-law-granting