Cilvēktiesību jautājumi un aizsardzība ir un būs aktuāli vienmēr, tomēr pēdējos gados publiskajā telpā ir nācies sastapties ar ziņām par cilvēktiesību līgumu denonsēšanu. Kā piemērus var minēt Stambulas konvencijas denonsēšanu Turcijā 2021. gadā, kā arī Latvijas virzīto likumprojektu par izstāšanos no Stambulas konvencijas vēl tikai 2025. gada rudenī. Tas var radīt jautājumu, ko būtu vērts apsvērt – vai starptautisko cilvēktiesību līgumu denonsēšanai būtu jābūt tik vienkāršai un vai tam pastāv kādi starptautiskajās tiesībās nostādīti ierobežojumi? Tieši tāpēc ir nepieciešams izvērtēt starptautisko tiesību paražu tiesības normas esamību, kas potenciāli nosaka šādu ierobežojumu.

Cilvēktiesību līgumu īpašais raksturs

Starptautiskie līgumi ir viens no starptautisko tiesību galvenajiem tiesību avotiem, kas regulē valstu, tostarp arī starptautisko organizāciju, attiecības un rada saistības starp tām. Valstu pievienošanās starptautiskajiem līgumiem izriet no to suverenitātes. Tomēr starptautiskie līgumi ir arī nozīmīgs cilvēktiesību aizsardzības instruments, kas paredz indivīdu aizsardzību. No šāda aspekta rodas jautājums par starptautisko cilvēktiesību līgumu denonsēšanas pieļaujamību, jo cilvēktiesību līgumi krasi atšķiras no citiem starptautiskiem līgumiem, kuri nav tieši vērsti uz indivīdu tiesību aizsardzību, bet gan uz valstu savstarpējām interesēm.

Cilvēktiesību līgumi ir vērsti uz indivīdu tiesību aizsardzību, nevis reciprocitāti līguma dalībvalstu starpā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija (ECK) ir instruments indivīdu aizsardzībai.^[1] Tāpat arī ANO Cilvēktiesību komiteja skaidrojusi, ka Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) nodrošina tiesības visiem indivīdiem, kas atrodas dalībvalsts teritorijā un ir pakļauti tās jurisdikcijai.^[2] Tas parāda to, ka valstis nekļūst par cilvēktiesību līgumu dalībniecēm, lai no tā iegūtu kādas priekšrocības, bet gan lai nodrošinātu indivīdiem savā jurisdikcijā cilvēktiesību aizsardzību. Kopumā redzams, ka cilvēktiesību līgumi nebalstās reciprocitātē, bet gan līgumu dalībnieku vienotā interesē aizsargāt indivīdus, tādējādi sasniedzot kopējus vērtībās balstītus mērķus, kas izceļ cilvēktiesību līgumu īpašo raksturu starptautiskajās tiesībās. Šādu pieeju arī pamato ANO Starptautiskā tiesa savā 1951. gada konsultatīvajā atzinumā sakarā ar Genocīda konvenciju pasakot, ka šīs konvencijas mērķis ir aizsargāt fundamentālas morālas vērtības, kas izriet no valstu kopīgas intereses, nevis savstarpējām interesēm.^[3] 

1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (VCLT) trešā nodaļa regulē noteikumus par starptautisko līgumu darbības pārtraukšanu un izstāšanos no tiem. VCLT 56. panta pirmā daļa nosaka gadījumu, kad līguma dalībnieks var izstāties, arī ja attiecīgajā līgumā denonsēšana nav noregulēta – ja dalībnieki vēlējās pieļaut izstāšanās iespēju un ja izstāšanās tiesības izriet no līguma rakstura, – kas ir izņēmums no vispārējā denonsēšanas regulējuma VCLT 54. pantā, t.i., izstāšanās saskaņā ar dotā līguma noteikumiem vai ar visu dalībnieku piekrišanu pēc konsultēšanās ar citām līgumslēdzējām valstīm.^[4] Tā, piemēram, ECK 58. pants satur denonsēšanas klauzulu^[5], arī Interamerikas Cilvēktiesību konvencijas 78. pants iekļauj denonsēšanas kārtību^[6]. Tomēr viens no ievērojamākajiem cilvēktiesību līgumiem – ICCPR – nenosaka denonsēšanas iespēju. ANO Cilvēktiesību komiteja atzinusi, ka denonsēšana neizriet no ICCPR rakstura, un tās nepiesaukšana nav bijusi nejauša, jo šajā līgumā kodificētas vispārējās cilvēktiesības, līdz ar to ICCPR nav starptautisks līgums ar pagaidu raksturu, no kura varētu izrietēt denonsēšanas tiesības.^[7] Tādā veidā tiek uzsvērts ICCPR kā cilvēktiesību līguma mērķis – normatīvs instruments, kas paredzēts indivīdu tiesību nepārtrauktas īstenošanas nodrošināšanai. Šajā sakarā ir pamats secināt, ka VCLT 56. pantā minētā iespēja denonsēt līgumu, ja šāda iespēja izriet no līguma rakstura, pieļauj gadījumu, kad cilvēktiesību līgumu īpašais raksturs paredz ierobežojumus denonsēšanai. 

VCLT 70. pants nosaka līguma darbības pārtraukšanas vai denonsēšanas sekas – tas atbrīvo līguma dalībnieku no turpmākām saistībām, kā arī neietekmē jau veidojušās tiesības, saistības vai tiesisko situāciju. Šādiem noteikumiem par denonsēšanas sekām piemīt īpaša nozīme cilvēktiesību līgumu gadījumā, jo, kā jau iepriekš iztirzāts, līguma dalībnieku saistības ir vērstas uz indivīdiem, nevis reciprocitāti. Tas nozīmē, ka indivīdi pēc attiecīgā cilvēktiesību līguma denonsēšanas vairs nevar paļauties uz tajā garantētajām tiesībām un aizsardzību pret valsts potenciāliem nākotnes pārkāpumiem. Tajā pašā laikā, piemēram, ECK nosaka, ka arī pēc denonsēšanas līguma puse atbild par tiem konvencijas pārkāpumiem, ko tā veikusi pirms denonsēšanas, kamēr tā vēl bija spēkā.^[8] Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2026. gadā ir izskatījusi lietu Bekirov and others v. Russia par ECK 10. un 11. panta pārkāpumiem, kas notikuši pirms Krievijas izstāšanās no konvencijas.^[9] Tādējādi, lai gan starptautisko līgumu denonsēšana, izbeidzot turpmākas saistības, ir pieļaujama, cilvēktiesību līgumu gadījumā denonsēšanas sekas tiešā veidā ietekmē indivīdu, kas rada spriedzi starp līguma dalībnieka tiesībām denonsēt starptautisku līgumu un cilvēktiesību līgumu raksturu un mērķi, izceļot nepilnības starptautisko līgumtiesību regulējumā. 

Vērts minēt to, ka starptautiskās cilvēktiesības nevar atdalīt no starptautiskajām tiesībām kā atsevišķu sistēmu. Doktrīnā tiek argumentēts, ka, tā kā starptautiskās cilvēktiesības ir daļa no starptautiskajām tiesībām, visus trūkumus tajās ir jārisina saskaņā ar vispārējiem starptautisko līgumu noteikumiem un starptautiskajām paražu normām, un nav nepieciešams veidot speciālus noteikumus tieši attiecībā uz cilvēktiesību līgumiem.^[10] Cilvēktiesību līgumi, tāpat kā citi starptautiskie līgumi, ir pakļauti vispārējiem starptautisko līgumu noteikumiem, tostarp arī denonsēšanas kontekstā, bez noteiktiem ierobežojumiem. Tomēr sakarā ar iepriekš secināto par cilvēktiesību līgumu raksturu un denonsēšanas sekām rodas šaubas par to, vai esošais regulējums ir pietiekams. Līdz ar to, lai konstatētu cilvēktiesību līgumu denonsēšanas ierobežojumus, ir jāaplūko starptautisko paražu tiesību normas. 

Starptautisko paražu tiesību normas esamība

Lai noskaidrotu, vai pastāv šāda paražu tiesību norma, ir nepieciešams apskatīt divus galvenos elementus, kas raksturo paražu normu. Pirmais ir objektīvais elements – vai valstis šādu paražu normu piemēro praksē. Subjektīvais elements ir opinio juris, kas nosaka apstākli, ka valstis atzīst šo paražu normu kā juridiski saistošu. 

Dotajā situācijā ir vajadzība konstatēt ierobežojošu paražu normu, kas apgrūtina paražu normas elementu analīzi, jo nevar viennozīmīgi apgalvot, ka bezdarbība attiecībā uz cilvēktiesību līgumu denonsēšanu ir uzskatāma par valstu praksi. Tāpēc ir jāapskata, vai šāda bezdarbība atzīstama par juridiski saistošu.^[11] Šajā kontekstā autore aplūkos gadījumus pretrunīgu praksi, kādā veidā tas ir ticis pamatots un kādas reakcijas no citu valstu, starptautisku organizāciju un tiesu puses šādas darbības ir ieguvušas. Liels uzsvars tiks likts uz opinio juris lomu, lai noskaidrotu, vai valstis cilvēktiesību līgumu denonsēšanu uzskata par neierobežotu vai tomēr pakļautu ierobežojumiem. 

Pretrunīgo praksi var iedalīt 3 dažādās kategorijās. Pirmā būtu veiksmīgi denonsēšanas gadījumi praksē – Venecuēlas izstāšanās no Interamerikas Cilvēktiesību konvencijas (IACK) 2012. gadā^[12], Trinidadas un Tobago izstāšanās no IACK 1998. gadā^[13], Grieķijas izstāšanās no Eiropas Padomes kopā ar izstāšanos no Eiropas Cilvēktiesības konvencijas 1969. gadā^[14] (vērts pieminēt to, ka Grieķija 1974. gadā pievienojās atpakaļ Eiropas Padomei un atkārtoti ratificēja ECK) un Krievijas izraidīšana no Eiropas Padomes un līdz ar to arī izstāšanās no ECK 2022. gadā.^[15] Otrā kategorija ir neizdevušies mēģinājumi, piemēram, 1997. gadā Ziemeļkoreja paziņoja, ka  tā izstājas no ICCPR, tomēr saņēma atbildi, ka izstāšanās no ICCPR nav iespējama, jo līgums neparedz denonsēšanu.^[16] Līdzīgi gan Peru 1999. gadā, gan Dominikāna 2014. gadā mēģināja atteikties no Interamerikas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcijas, taču Interamerikas cilvēktiesību sistēmas institūcijas apgalvoja, ka šāds lēmums ir noraidāms tādēļ, ka valsts nevar vienpusēji atteikties no jurisdikcijas, ko tā ir uzņēmusies, pievienojoties IACK.^[17] Trešā kategorija ir draudi denonsēt cilvēktiesību līgumus – tā, piemēram, Lielbritānijas politiķi ir virzījuši ideju izstāties no ECK, sākot jau ar pagājušo desmitgadi un tam turpinoties vēl 2025. gadā, tomēr ilgstošie draudi vēl nav piepildīti.^[18] 

Valstu prakse efektīvas izstāšanās no cilvēktiesību līgumiem gadījumos parasti izpaužas, valstij nokļūstot specifiskos, izņēmuma apstākļos. Piemēram, valstis ir izmantojušas denonsēšanu kā reakciju uz starptautisko institūciju darbību, Venecuēlai apgalvojot, ka Interamerikas Cilvēktiesību komisija un Interamerikas Cilvēktiesību tiesa pārmērīgi iejaucas Venecuēlas iekšējā tiesību aizsardzības sistēmā.^[19] Līdzīgi Trinidadai un Tobago saskārās ar konfliktu par nāvessodu izpildes procesu ar Interamerikas Cilvēktiesību komisiju.^[20] Tāpat denonsēšana ir notikusi politisku iemeslu dēļ – Grieķijai piedzīvojot valsts apsvērumu un nonākot militārās huntas valdībā, tika pieņemts lēmums izstāties no Eiropas Padomes, līdz ar to arī no ECK, lai izvairītos no izraidīšanas par ECK pārkāpumiem.^[21] Politisku iemeslu dēļ arī Krievija pārstāja būt ECK dalībniecei līdz ar tās izraidīšanu no Eiropas Padomes.^[22] Var saskatīt, ka šie specifiskie apstākļi parasti ir pamatojums denonsēšanai, kas liecina par to, ka izstāšanās no cilvēktiesību līgumiem, iespējams, tiek uztverta kā ierobežota tiesība, kas var notikt tikai izņēmuma gadījumos. Tāpat denonsēšanas mēģinājumu gadījumi apliecina, ka šie mēģinājumi var tikt noraidīti, jo vai nu to aizliedz pats līgums, vai starptautiskās tiesas vai uzraudzības institūcijas to neatļauj. Šis ir vēl viens apstiprinājums tam, ka denonsēšana nav vienmēr neierobežota tiesība. Arī neīstenotie draudi ļauj secināt, ka denonēšana netiek uzskatīta par viegli īstenojamu tiesību, ja jau denonsēšanas draudi ilgi netiek izpildīti. 

Pretrunīgā valstu prakse parāda, ka valstis brīvi neizmanto tiesības denonsēt cilvēktiesību līgumus, bet denonsēšana notiek ar pamatojumu un izņēmuma gadījumos. Pamatojumi denonsēšanai, neizdevušies mēģinājumi vai nepilnveidotas idejas denonsēt liecina par to, ka valstis neuzskata denonsēšanu kā viennozīmīgu tiesību. Tas varētu vismaz nosacīti apstiprināt opinio juris esamību. 

Institūciju un citu valstu reakcijas un kritika papildus norāda uz opinio juris esamību, kaut vai arī ierobežoti. Tā laika Eiropas Savienības Komisijas vice-prezidents Džoseps Borels norādījis, ka Turcijas lēmums izstāties no Stambulas konvencijas “var apdraudēt sieviešu un meiteņu aizsardzību un pamattiesības Turcijā. Tas arī sūta bīstamu vēstījumu visai pasaulei”.^[23] Līdzīgi arī tā laika ASV prezidents Džo Baidens kritizējis Turcijas lēmumu, apzīmējis to kā “dziļi sarūgtinošu”^[24], kā arī Vācijas ārlietu ministrs izteicis līdzīgu kritiku.^[25] Turklāt starptautiskās tiesas un institūcijas ir pamatojušas denonsēšanas nepieļaujamību ar to, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir jābūt nepārtrauktai, kas raksturīgs cilvēktiesību līgumu īpašajam raksturam.^[26] Lai arī citu valstu un institūciju reakcijas nenorāda uz stingru denonsēšanas ierobežojumu, vienlaikus tās viennozīmīgi neatbalsta neierobežotu izstāšanos. 

Kopumā var secināt, ka dotie opinio juris pierādījumi automātiski neliecina par skaidru un vienotu denonsēšanas ierobežojumu. Tomēr tie norāda uz pastāvīgu tendenci izturēties pret denonsēšanu kā pamatotu izņēmuma gadījumu, kas parasti tiek pakļauts konkrētiem ierobežojumiem. Tas liek domāt, ka valstis un starptautiskās institūcijas neuzskata, ka denonsēšana ir viennozīmīga brīvība, tādējādi atbalstot vismaz nosacīta denonsēšanas ierobežojuma esamību. 

Secinājumi

Tā kā tika secināts, ka opinio juris šādai paražu normai nav viennozīmīgi spēcīgs, tomēr tas ir parādījis pastāvīgu kritiku, tad varētu apgalvot, ka paražu norma ir tikai veidošanās stadijā. Par to liecina valstu prakse, kas nav bijusi vienveidīga, opinio juris ir pastāvošs, tomēr ne konkrēts. Kamēr galīgi izveidojusies paražu norma atbilstu vispārējai, vienveidīgai, pastāvīgai un ilgstošai valstu praksei, tā tiktu uzskatīta par juridiski saistošu, analizētais denonsēšanas ierobežojums nav pietiekami stingrs. Tajā pašā laikā denonsēšana ir tikusi pakļauta tiesiskuma un nepieciešamības izvērtējumam no starptautisko institūciju puses, kā arī starptautiskai kritikai. Visticamākā pieeja ir tāda, ka cilvēktiesību līgumu denonsēšana starptautiskajās tiesībās nav aizliegta, bet tajā pašā laikā ierobežota. No tā iespējams secināt, ka cilvēktiesību līgumu denonsēšanas ierobežojums nav stingri pastāvoša norma, bet to var uzskatīt par veidojošos normu. 

Šo publikāciju līdzfinansē Eiropas Savienība. Par publikācijas saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.

Atsauces

1. ^{^} ECT 07.07.1989. spriedums lietā Soering v. The United Kingdom (iesnieguma Nr. 14038/88), 87. pkt.
2. ^{^} UN Human Rights Committee. General Comment No. 31 [80], 2004, para. 3
3. ^{^} International Court of Justice. Reservations to the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide. Advisory Opinion, 1951
4. ^{^} Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām. Parakstīta Vīnē 23.05.1969.
5. ^{^} Cilvēktiesību konvencija. Parakstīta Romā 04.11.1950.
6. ^{^} Interamerikas Cilvēktiesību konvencija. Parakstīta Sanhosē 22.11.1969.
7. ^{^} UN Human Rights Committee. General Comment No. 26, 1997
8. ^{^} Aust A. Modern treaty law and practice. [b.v.], [b.i.], 2000, 302. lpp.
9. ^{^} ECT 20.01.2026. spriedums lietā Bekirov and others v. Russia (iesnieguma Nr. 70557/14 u.c.)
10. ^{^} Jardón L. The interpretation of jurisdictional clauses in human rights treaties. [b.v.], [b.i.], 2013
11. ^{^} UN International Law Commission. Draft conclusions on identification of customary international law, with commentaries. UN Doc, 2018, 128. lpp.
12. ^{^} Inter-American Commission on Human Rights. IACHR Deeply Concerned over Result of Venezuela’s Denunciation of the American Convention. Press Release No. 64/13, 2013. Pieejams: https://www.oas.org/en/iachr/media_center/preleases/2013/064.asp
13. ^{^} Amnesty International. Trinidad and Tobago: Death Penalty: Anthony Briggs. Pieejams: https://www.amnesty.org/en/wp-content/uploads/2021/06/amr490081999en.pdf
14. ^{^} Committee of Ministers. The Greek case. 15.04.1970. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-49209%22]}
15. ^{^} Council of Europe. Russia ceases to be a party to the European Convention on Human Rights on 16 September 2022. Pieejams: https://www.coe.int/en/web/portal/-/russia-ceases-to-be-a-party-to-the-european-convention-of-human-rights-on-16-september-2022
16. ^{^} United Nations. Depositary Notification. International Covenant on Civil and Political Rights, p. 4. Pieejams: https://treaties.un.org/doc/publication/cn/1997/cn.467.1997-eng.pdf
17. ^{^} Inter-American Commission on Human Rights. IACHR Condemns Judgment of the Constitutional Court of the Dominican Republic. Press Release No. 130/14, 06.11.2014. Pieejams: https://www.oas.org/en/iachr/media_center/PReleases/2014/130.asp
18. ^{^} UK Parliaments, House of Commons. European Convention on Human Rights (Withdrawal). Pieejams: https://hansard.parliament.uk/commons/2025-10-29/debates/6960AC63-ADF5-4918-AC74-9D37DF5F6D16/EuropeanConventionOnHumanRights(Withdrawal)
19. ^{^} Mejía-Lemos D. G. Venezuela’s Denunciation of the American Convention on Human Rights. ASIL Insights, Vol. 17, No. 1, 09.01.2013. Pieejams: https://www.asil.org/insights/volume/17/issue/1/venezuelas-denunciation-american-convention-human-rights
20. ^{^} Inter-American Commission on Human Rights. Anthony Briggs v. Trinidad and Tobago. Case 11.815, Report No. 37/98, 07.05.1998. Pieejams: https://cidh.oas.org/annualrep/98eng/Merits/Trinidad%2011.815.htm#:~:text=12.,end%20of%20one%20year.5
21. ^{^} Council of Europe Commissioner for Human Rights. The Greek Case Became a Defining Lesson for Human Rights Policies in Europe. Pieejams: https://www.coe.int/en/web/commissioner/-/the-greek-case-became-a-defining-lesson-for-human-rights-policies-in-europe
22. ^{^} ECT. Resolution on the Consequences of the Cessation of Membership of the Russian Federation to the Council of Europe in the Light of Article 58 of the European Convention on Human Rights. Pieejams: https://www.echr.coe.int/documents/d/echr/Resolution_ECHR_cessation_membership_Russia_CoE_ENG
23. ^{^} European External Action Service. Turkey: Statement by High Representative/Vice-President Josep Borrell on Turkey’s withdrawal of the Istanbul Convention. Pieejams: https://www.eeas.europa.eu/eeas/turkey-statement-high-representativevice-president-josep-borrell-turkey’s-withdrawal-istanbul_en
24. ^{^} Fahim, K. Erdogan pulls Turkey out of European treaty aimed at protecting women from violence. The Washington Post. Pieejams: https://www.washingtonpost.com/world/erdogan-turkey-istanbul-convention-femicide/2021/03/20/6f3b3736-897b-11eb-be4a-24b89f616f2c_story.html
25. ^{^} Asharq Al-Awsat. Turkey Is Sending the Wrong Signals in Terms of Human Rights, Says Germany. Pieejams: https://english.aawsat.com/home/article/2874411/turkey-sending-wrong-signals-terms-human-rights-says-germany
26. ^{^} UN Human Rights Committee. General Comment No. 26, 1997