2025. gada 22. jūlijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja spriedumu lietā Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti. Pirmo reizi Eiropas Cilvēktiesību tiesai nācās plaši analizēt jautājumu, vai valstij ir pozitīvs pienākums izmeklēt ticamus apgalvojumus par ārvalstu iejaukšanos tās vēlēšanu procesā. Lai gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa neatzina, ka no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 3. panta izrietētu patstāvīgs pienākums veikt šādu izmeklēšanu, tiesa uzsvēra, ka valsts nereaģēšana var apdraudēt vēlētāju tiesības un demokrātisko procesu integritāti. Šis spriedums sniedz nozīmīgas vadlīnijas arī Latvijai, kur dezinformācijas un ārvalstu ietekmes draudi ir īpaši aktuāli.
Aktualitāte
Vēlēšanu ietekmēšana, izplatot dezinformāciju vai izmantojot citus satura manipulācijas paņēmienus, pavisam noteikti nav jauna parādība. Turklāt, pateicoties mūsdienu digitālajām tehnoloģijām, demokrātiskos procesus ir iespējams ietekmēt ne tikai nacionālā, bet arī ārvalstu līmenī. Satraukums par dezinformācijas graujošo ietekmi uz demokrātiju ir ievērojami pieaudzis pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kam ir turpinājusies Krievijas nepārtraukta un stratēģiska dezinformācijas izplatīšana dažādu politisko un militāro mērķu sasniegšanai ne tikai Ukrainā, bet arī citās valstīs, tostarp Latvijā.[1] Eiropas Savienības Padome ir norādījusi, ka Krievijas Federācija ir iesaistījusies sistemātiskā, starptautiskā plašsaziņas līdzekļu manipulēšanas un faktu sagrozīšanas kampaņā, lai uzlabotu savu stratēģiju destabilizēt savas kaimiņvalstis un Savienību un tās dalībvalstis.[2] Šobrīd Kremļa rokās ir sakoncentrēts plašs rīku klāsts efektīvu informācijas ietekmēšanas operāciju veikšanai – kontrole pār medijiem, starptautisks mediju tīkls, kā arī troļļu un botu armija darbam sociālajos medijos. Tas ļauj Kremlim sistemātiski izmantot informāciju kā ieroci valdošā režīma mērķu sasniegšanai.[3]
Rumānija nesen kļuva par pirmo valsti Eiropas Savienībā, kas atcēlusi vēlēšanu rezultātus saistībā ar naidīgu ārvalstu ietekmi vēlēšanu procesā, izmantojot sociālos medijus, tostarp “TikTok”.[4] Rumānijas konstitucionālā tiesa uzsvēra, ka, pirmkārt, valstij ir pozitīvs pienākums nepieļaut jebkādu nepamatotu iejaukšanos vēlēšanu procesā. Otrkārt, valstij ir arī pienākums veicināt vēlētāju “izturību”, tostarp informējot sabiedrību par digitālo tehnoloģiju izmantošanu vēlēšanu laikā.[5] Tomēr, īstenojot pasākumus nolūkā mazināt dezinformācijas ietekmi uz demokrātiskajiem procesiem, valsts var saskarties ar risku pārlieku ierobežot gan Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (turpmāk – Konvencija) ietvertās tiesības uz vārda brīvību, gan tiesības uz brīvām vēlēšanām. No otras puses, rodas jautājums, vai, neīstenojot šādus pasākumus, valsts neapdraud šīs pašas tiesības?[6] Šādu jautājumu lietā Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti nācās risināt arī Eiropas Cilvēktiesību tiesai (turpmāk – ECT).
Lietas fakti
Lietā Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti pieteikuma iesniedzēji bija kādreizējie Apvienotās Karalistes parlamenta deputāti. 2019. gadā Pārstāvju palātas Digitālās, kultūras, mediju un sporta komisija publicēja ziņojumu ar nosaukumu “Dezinformācija un viltus ziņas”, bet 2020. gadā Parlamenta izlūkošanas un drošības komiteja publicēja ziņojumu ar nosaukumu “Krievija”. Pieteikuma iesniedzēji uzskatīja, ka šie ziņojumi, kopsakarā ar valdības publisko reakciju uz tiem, sniedza ticamus pierādījumus par Krievijas iejaukšanos 2019. gada Parlamenta vēlēšanās.
Pieteikuma iesniedzēji apstrīdēja premjerministra lēmumu neuzsākt izmeklēšanu par Krievijas iejaukšanos Apvienotās Karalistes demokrātiskajos procesos. Viņu pieteikums tika divreiz noraidīts Augstajā tiesā un vēlreiz Apelācijas tiesā.
Pieteikuma iesniedzēji vērsās ECT, pamatojoties uz Konvencijas 1. protokola 3. pantu un argumentējot, ka valsts ir pārkāpusi savu pozitīvo pienākumu izmeklēt naidīgas valsts iejaukšanos tās demokrātiskajās vēlēšanās, kā arī nav ieviesusi efektīvu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu tās pienākumu izpildi saskaņā ar minēto pantu.
Pēc pieteikuma iesniedzēju domām, Krievija bija plaši un visaptveroši iejaukusies demokrātiskajās vēlēšanās gan Eiropas Padomes teritorijā, gan ārpus tās. Tās agresīvā stratēģija ietvēra dezinformācijas izmantošanu kā ieroci, lai grautu demokrātiskās institūcijas, apzinātus kiberuzbrukumus galvenajām valsts iestādēm, hakeru un informācijas noplūdes operācijas, kā arī kiberkaraspēka un troļļu fermu izmantošanu, lai manipulētu un sētu nesaskaņas sabiedrībā.
2025. gada 22. jūlijā stājās spēkā ECT spriedums.
ECT secinājumi
Visupirms ECT norādīja, ka 1. protokola 3. pants atšķiras no citām Konvencijas normām, jo tas ir formulēts kā valsts pienākums – organizēt vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi – nevis kā konkrēta tiesība vai brīvība. Neskatoties uz to, arī šis pants ietver individuālas tiesības, proti, tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās.[7] Tā kā valstij ir pozitīvs pienākums nodrošināt konkrētus apstākļus, tad tiesai ir jāpārbauda, ka šādos apstākļos iepriekš minētās tiesības netiek ierobežotas tādā apjomā, ka tiek aizskarta šo tiesību būtība.[8]
Vispārīgi jāatgādina, ka Konvencijas 1. protokola 3. panta mērķis nav noregulēt visus vēlēšanu procesa aspektus. Šajā jomā valstīm ir piešķirta plaša rīcības brīvība, jo ir daudz un dažādi vēlēšanu sistēmu organizēšanas modeļi. Turklāt starp Eiropas valstīm pastāv arī būtiskas atšķirības, piemēram, vēsturiskās attīstības, kultūras un politiskās domas ziņā. Līdz ar to parlamenta vēlēšanu sistēmas regulēšana ir atstāta katras valsts atsevišķā kompetencē.[9] Šajā ziņā valsts rīcības brīvība ir ierobežota tikai ar pienākumu nodrošināt vēlēšanas “apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi”.[10]
Galu galā ECT neuzskatīja, ka no Konvencijas 1. protokola 3. panta izrietētu patstāvīgs pienākums veikt izmeklēšanu saistībā ar iespējamu šī panta pārkāpumu, atšķirībā, piemēram, no Konvencijas 2., 3. un 4. panta. Tajā pašā laikā, valsts nereaģēšana uz ticamiem apgalvojumiem par ārvalstu iejaukšanos tās vēlēšanās var ietekmēt tās spēju aizsargāt vēlētājus no tiem piemītošo tiesību apdraudējuma.[11] Izmeklēšana būtu priekšnoteikums tam, lai valsts varētu izveidot vai uzlabot tiesisko regulējumu, un tādējādi izpildīt savu pozitīvo pienākumu aizsargāt vēlēšanu procesu integritāti. Līdz ar to valsts lēmums neizmeklēt iespējamu iejaukšanos vēlēšanu procesā ir vērtējams šī pozitīvā pienākuma kontekstā, nevis kā atsevišķs Konvencijas 1. protokola 3. panta pārkāpums.[12]
Lai gan dezinformācijas radītos draudus nevar novērtēt par zemu, to rakstura dēļ, ir sarežģīti noteikt, tās ietekmi uz vēlētājiem un līdz ar to arī uz konkrēto vēlēšanu rezultātiem. Arī Parlamenta izlūkošanas un drošības komitejas ziņojumā tika atzīts, ka Krievijas mēģinājumu ietekmēt vēlēšanas būtu “grūti, ja ne neiespējami, novērtēt”, kā rezultātā tas netika darīts.[13]
Tomēr fakts, ka ir ļoti sarežģīti novērtēt ārvalstu mēģinājumus ietekmēt vēlēšanas, nav attaisnojums valsts bezdarbībai. ECT jau iepriekš ir norādījusi, ka valstīm nav jāgaida līdz apdraudējums kļūst pietiekami skaidrs, lai sāktu veikt pasākumus demokrātisko vērtību aizsardzībai.[14] Neraugoties uz to, šobrīd nepastāv vienprātība par to, kādi konkrēti pasākumi valstīm būtu jāveic šajā jomā.[15]
Informējot par dezinformācijas draudiem, starptautiskās organizācijas vienlaikus ir brīdinājušas, ka reakcija uz šiem draudiem var būt pārmērīga. Turklāt pastāv ļoti šaura robeža starp dezinformācijas apkarošanu un cenzūru.[16]
Līdz ar to jebkuri valstu īstenoti pasākumi, ar mērķi novērst ārvalstu iejaukšanās risku, ir jālīdzsvaro ar tiesībām uz vārda brīvību, kas ietvertas Konvencijas 10. pantā. ECT ir atzinusi, ka ir īpaši svarīgi, ka laikā pirms vēlēšanām, viedokļi un informācija visdažādākajās formās var brīvi izplatīties.[17] Lai gan dezinformācija var ierobežot tiesības saņemt informāciju, tāpat to var ierobežot arī pasākumi, kas vērsti pret šīs informācijas izplatīšanu. Tādēļ šādi pasākumi ir rūpīgi jāizvērtē, lai tie nesamērīgi neierobežotu indivīdu tiesības paust un saņemt informāciju – it īpaši pirms vēlēšanām.[18]
Visbeidzot, konkrētajā situācijā ECT konstatēja, ka Apvienotā Karaliste, neveicot izmeklēšanu saistībā ar iespējamu Krievijas iejaukšanos tās 2019. gada parlamenta vēlēšanās, ir rīkojusies savas rīcības brīvības robežās, un 1. protokola 3. panta pārkāpums netika pieļauts.[19]
Kādēļ tas ir nozīmīgi Latvijai?
Ņemot vērā, ka aiz stūra ir 15. Saeimas vēlēšanas, šis spriedums kalpo kā būtisks atgādinājums, ka Latvijai ir pienākums gan preventīvi stiprināt vēlēšanu procesa drošību, gan reaģēt uz ticamiem apgalvojumiem par ārvalstu ietekmi. Vienlaikus svarīgi ir ievērot līdzsvaru starp demokrātiju aizsargājošiem pasākumiem un vārda brīvību, lai nepieļautu pārmērīgus ierobežojumus.
Savlaicīga un līdzsvarota valsts reakcija pret dezinformācijas draudiem stiprina sabiedrības uzticēšanos vēlēšanu procesam un valsts institūcijām kopumā, kas ir būtisks priekšnoteikums Latvijas ilgtspējīgai attīstībai un tās kā demokrātiskas un tiesiskas Eiropas Savienības dalībvalsts reputācijai.
Ronalds Gackis ieguvis 3.vietu Cilvēktiesības.info un tiesībsarga rīkotajā rakstu konkursā "Ļauj cilvēktiesībām runāt!".
Atsauces
- ^ Jonins E., Dvorovijs M. Dezinformācija Latvijā un Ukrainā. Jurista Vārds, 26.03.2024., 11. lpp.
- ^ Eiropas Savienības Padomes Regulas 2022/350 preambulas 6. apsvērums.
- ^ Katkovska M. Kā atpazīt dezinformāciju. Jurista Vārds, 26.03.2024., 35. lpp.
- ^ Sk. plašāk: Rumānijas Konstitucionālā tiesa nolēmusi anulēt prezidenta vēlēšanu rezultātus. lsm.lv. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/06.12.2024-rumanijas-konstitucionala-tiesa-nolemusi-anulet-prezidenta-velesanu-rezultatus.a579287/
- ^ Rumānijas Konstitucionālās tiesas 2024. gada 6. decembra spriedums Nr. 32, 10. p.
- ^ Pentney K., Shattock E. Disinformation and Democracy on the Docket: Reformulating the Approach to Electoral Disinformation under the ECHR. Oxford Journal of Legal Studies 2025, 2. lpp.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2025. gada 22. jūlija spriedums lietā Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti, 117. punkts.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2025. gada 22. jūlija spriedums lietā Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti, 119. punkts.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 19. jūnija spriedums lietā Krievijas Komunistiskā partija un citi pret Krieviju, 108. punkts.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2025. gada 22. jūlija spriedums lietā Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti, 126. punkts.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2025. gada 22. jūlija spriedums lietā Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti, 138. punkts.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2025. gada 22. jūlija spriedums lietā Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti, 139. punkts.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2025. gada 22. jūlija spriedums lietā Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti, 158. punkts.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003. gada 13. februāra spriedums lietā Refah Partisi un citi pret Turciju, 102. punkts.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2025. gada 22. jūlija spriedums lietā Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti, 159. punkts.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2025. gada 22. jūlija spriedums lietā Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti, 160. punkts.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1998. gada 19. februāra spriedums lietā Bowman pret Apvienoto Karalisti, 42. punkts
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2025. gada 22. jūlija spriedums lietā Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti, 161. punkts.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2025. gada 22. jūlija spriedums lietā Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti, 162. punkts.
