Par klimata krīzi Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) runā jau sen — teju katru dienu tiek publicētas ziņas par ūdens trūkumu vai plūdiem, netipisku karstumu vai sniega vētrām un, galu galā, politiķu pienākumu rīkoties, lai mazinātu klimata katastrofu sekas. Tomēr, pirmo reizi oficiāli atzīts, ka klimata pārmaiņu radītās negatīvās izmaiņas vietu apdzīvojamībā varētu būt par pamatu liegumam patvēruma meklētājus izraidīt atpakaļ uz to izcelsmes valstīm. Šāds secinājums izteikts ANO Cilvēktiesību Komitejas 2019. gada 24. oktobra lēmumā par Ione Teitiota iesniegto komunikāciju Nr. 2728/2016 pret Jaunzēlandes valdību.
Sākotnējās lietas fakti
Klusā okeāna salu valsts Kiribati Republikas pilsonis Ioane Teitiota lūdza patvērumu Jaunzēlandē. Kā pamats šādam lūgumam tika norādītas klimata pārmaiņu sekas un arvien pieaugošais jūras līmenis, kas ļoti ietekmējot Kiribati Republikā esošās Taravas salas drošību. Uz salas esot iestājusies saldūdens krīze un zemes erozijas rezultātā radusies arī mājokļu krīze, kā arī sākušies vairāki konflikti par zemi. Sākusies arī pārtikas produktu krīze, jo uz salas iznīkstot par kokospalmas. Visbeidzot, sala kļuvusi neproporcionāli pārapdzīvota — salīdzinājumā ar 1947. gadu salas iedzīvotāju skaits pieaudzis teju 25 reizes.
Patvēruma lūgums tomēr tika noraidīts, un Teitiota kungs tika nogādāts atpakaļ Kiribati. Kā pamatu šādam lēmumam Jaunzēlandes Imigrācijas un Aizsardzības tribunāls norādīja argumentus, ka Teitiota kungs neatbilst bēgļa jēdzienam 1951.gada 28.jūlija Konvencijas par bēgļa statusu izpratnē un viņa dzīvībai nedraud tiešas briesmas Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām (turpmāk — Pakta) 6. panta, kas aizsargā personu tiesības uz dzīvību, izpratnē.
ANO komitejas lēmums
Vēršoties ANO Cilvēktiesību komitejā Teitiota kungs norādīja, ka, nogādājot viņu atpakaļ Kiribati, Jaunzēlande esot pārkāpusi viņa Paktā nostiprinātās tiesības uz dzīvību. Jūras līmeņa celšanās Kiribati ir izraisījusi, pirmkārt, apdzīvojamās telpas trūkumu un tai sekojošus vardarbīgus zemes strīdus, kas apdraud pieteicēja dzīvību; un, otrkārt, vides degradāciju, tai skaitā, saldūdens piesārņojumu ar sāli.
Jaunzēlandes lēmumu ANO Cilvēktiesību Komitejai bija tiesības pārbaudīt tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai kontrolētu, vai valsts izvērtējot un noraidot patvēruma pieteikumu, ir rīkojusies klaji patvaļīgi, pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vai netaisnīgu pieeju.
Vērtējot Teitiota kunga argumentus, Komiteja atzina, ka norādītie 10 līdz 15 gadi, kuru laikā sala kļūs neapdzīvojama, ir vēl pietiekami ilgs laiks, lai Kiribati Republika kopā ar starptautisko sabiedrību paspētu aizsargāt un, ja nepieciešams, pārvietot savus iedzīvotājus. Savukārt šībrīža situācijas kontekstā Jaunzēlandes institūcijas bija pietiekami izvērtējušas reāla apdraudējuma neesamību. Līdz ar to lēmums sūtīt Teitiota kungu atpakaļ nepārkāpa valsts starptautiskās saistības.
Zaudēta individuālā cīņa, bet iegūts būtisks atzinums
Lai gan lēmums pieteikuma iesniedzējam bija nelabvēlīgs, būtiskas ir tajā izteiktās tēzes. Komisija tieši atzina, ka klimata krīze varētu radīt indivīdiem tiesību aizskārumu, kas attiecīgi aizliegtu valstīm patvēruma meklētājus sūtīt atpakaļ uz tos apdraudošajām teritorijām. Šādi Komiteja piekrita Jaunzēlandes Augstākās tiesas lēmumos izteiktajai iespējamībai, ka “vides pasliktināšanās, ko izraisa klimata pārmaiņas vai citas dabas katastrofas, varētu atvērt ceļu uz Bēgļu konvenciju vai personu aizsardzībai paredzētu tiesību aktu.”
Kā norādījusi starptautiskās nevalstiskās organizācijas Amnesty International Klusā okeāna reģiona pētniece Kate Schnuetze, lēmums rada globālu precedentu: valstis pārkāps savas starptautiskās cilvēktiesību saistības, ja tā sūtīs kādu cilvēku atpakaļ uz valsti, kurā klimata pārmaiņu dēļ viņa dzīvība būs apdraudēta vai persona tiks pakļauta necilvēcīgai attieksmei.
Konkrētajā gadījumā visu lēmumu pamatā bija pierādījumu trūkums tam, ka šobrīd personas deportēšanas sekas ir pietiekami nopietns drauds. Tātad — ja patvēruma meklētājam izdodas pierādīt, ka viņam savā mītnē atgriezties nav iespējams, jo šādā gadījumā dzīvībai draudētu tiešas briesmas, viņam ir jāļauj palikt patvēruma pieprasīšanas valstī.
Būtiski, ka divi no astoņpadsmit Komitejas locekļiem publicēja atsevišķās domas, norādot, ka, pat ja šobrīd nav sasniegts konkrēts nāves gadījumu skaits, tas nenozīmē, ka personu dzīvības apdraudējuma latiņa jau nav sasniegta.
Pavisam tuva realitāte
Patiesībā šim lēmumam nemaz nevajadzētu būt pārsteigumam: jau pirms vairāk kā 2 gadiem eksperti brīdināja, ka klimata pārmaiņas radīs pasaules lielāko bēgļu krīzi. Ir sagaidāms, ka tuvākās dekādes laikā patvērumu nāksies meklēt aptuveni desmit miljoniem iedzīvotāju. Ilgākā laika griezumā skaitļi ir pat vēl lielāki: 2018. gada ziņojumā Pasaules banka norādīja, ka par klimata bēgļiem varētu kļūt 143 miljoni Dienvidāzijas, Latīņamerikas un Sub-sahāras reģiona iedzīvotāju. Brīdī, kad personas mītnes vieta ir pilnībā applūdusi vai valstī valda katastrofāls sausums, ir skaidrs, ka tai nav citu iespēju kā meklēt patvērumu.
Līdz ar to lēmums vērtējams kā būtisks pamudinājums gan īpaši apdraudēto valstu, gan lielo piesārņotājvalstu valstīm rīkoties. Tieši tuvākie 10–15 gadi un valstu aktivitāte attiecībā uz emisiju samazināšanu vai pielāgošanos klimata pārmaiņām (kas nu kurai valstij ir vairāk iespējams) izšķirs daudzu cilvēku likteņus, ļaujot tiem palikt mājās vai izdzenot tos bēgļu gaitās. Tiesa, daudzviet šī realitāte jau ir iestājusies: atbilstoši ANO datiem, 2019. gadā vairāk kā 5,4 miljoniem Somālijas iedzīvotājiem nācās saskarties ar būtisku ēdiena trūkumu sausuma dēļ, bet 2018. gadā kopumā ar klimatu saistīti riski, ieskaitot vētras, ciklonus, plūdus, sausumu, meža ugunsgrēkus un noslīdeņus, lika atstāt mājvietas 16,1 miljonam cilvēku.
Netaisnīgākais šajā situācijā ir tas, ka visvairāk apdraudētas ir tieši tās valstis, kuras teorētiski “ne pie kā nav vainīgas”, t.i., valstis ar zemu izmešu un industriālās aktivitātes daudzumu. Tās vienkārši atrodas pārāk tuvu jūras līmenim, ekvatoriālajā zonā vai citu dabisko apdraudējumu ietekmē, kur tām nākas ciest no industriālo lielvalstu radītajām klimata pārmaiņām. Līdz ar to pienākums uzņemt patvēruma meklētājus, kuri radušies mūsu pašu ietekmes dēļ, ir pat vēl vairāk saprotams cilvēcīgi, nekā tas izriet no starptautiskajām saistībām.
