Ziņojums

ANO vērš uzmanību uz situāciju Kongo Demokrātiskajā Republikā: te, iespējams, tika īstenots genocīds

Lai vai cik šokējoši tas nešķistu, joprojām uz zemeslodes ir vietas, kurās mūsdienās tiek īstenots genocīds vai tam līdzīgi starptautiskie noziegumi. Ne visu mērķtiecīgi iznīcināto tautu nosaukumi un kultūras ir publiski zināmas — informācijas pārbagātībā ne visiem noziedzīgajiem nodarījumiem ir iespēja nokļūt avīžu pirmajās lapās, it sevišķi, ja tie norisinās šķietami tālu no mums. Tomēr šī abstrahēšanās kultūru un kilometru ziņā nekādā veidā nemazina slepkavību šausmas, bet gan vēl jo vairāk nozīmē, ka vismaz cilvēktiesību aktīvistiem notiekošais ir jāpamana un jāmēģina to kaut kā ietekmēt. Vai vismaz jācer, ka starptautisko organizāciju iesaiste spēs kaut mazliet novērst katastrofas turpināšanos.

MONUSCO / Sylvain Liechti (CC BY-SA 2.0)

Noziegums pret Hema kopienas pārstāvjiem

2020. gada janvārī ANO atzina, ka vardarbība pret Hema kopienas pārstāvjiem Kongo Demokrātiskajā Republikā varētu tikt atzīta par noziegumu pret cilvēci.

ANO Apvienotā Cilvēktiesību biroja (Joint Human Rights Office) izpētes rezultātā secināts, ka laikaposmā no 2017. gada decembra līdz 2019. gada septembrim Hema un Lendu kopienās nogalināts vismaz 701 cilvēks, bet 168 cilvēki ievainoti. Papildus tam, vismaz pret 142 cilvēkiem īstenota seksuālā vardarbība. Noziegumi galvenokārt veikti pret Hema etniskās grupas pārstāvjiem.

Jau no 2018. gada septembra bruņoti Lendu etniskās grupas pārstāvji arvien vairāk uzbrūkot Hema un citu etnisko grupu pārstāvjiem ar mērķi pārņemt viņu apdzīvoto zemi un atņemt resursus. Pēdējā lielākajā zināmajā uzbrukumā 2019. gada jūnijā vardarbības uzliesmojuma laikā brutāli noslepkavoti 240 cilvēki. Laikaposmā no 2017. gada laikā kopumā aptuveni 57 tūkstoši Hema etniskās grupas pārstāvju ir aizbēguši uz kaimiņvalsti Ugandu, bet vairāk kā pusmiljons cilvēku uz blakusesošajām teritorijām.

Notikumus 2019. gada jūnijā kritizējis arī pats Kongo prezidents, nodēvējot tos par “genocīda mēģinājumu”.

Noziegumu nežēlība

Nodedzināti vairāki ciemati un kopumā iznīcinātas vairāk kā 120 pilsētas un ciemi. ANO ziņojumā atspoguļotie īpaši vardarbīgie noziegumi vērsti pret dažādu grupu iedzīvotājiem, tai skaitā arī pret sievietēm un maziem bērniem. Uzbrukumu laikā mēģināts iegūt arī “kara trofejas”. Noziegumus atbilstoši ANO ziņojumam raksturo īpaša nežēlība ar mērķi radīt Hema kopienas pārstāvjiem ilgstošu traumu, kas neļautu viņiem atgriezties savās mājās. Būtiski, ka liela daļa uzbrukumu veikti jūnijā un decembrī — mēnešos, kas ir būtiski ražas ievākšanai un sējai, radot arī pārtikas trūkumu. Liela daļa noziegumu notikuši arī paralēli Ebolas uzliesmojumiem. Satraucošs ir arī fakts, ka kopš 2018. gada februāra dislocētajām armijas un policijas vienībām nav izdevies apturēt vardarbību. Tā vietā arī paši drošības spēku pārstāvji ir rīkojušies ārpus savas kompetences, gan piemērojot ārpustiesas sodus, aizturēšanu un patvaļīgus arestus, gan paši pastrādājot ar seksuālu vardarbību saistītus noziegumus. Divi policisti un divi karavīri ir jau notiesāti Kongo tiesās.

Noziegumu starptautiskā kvalificēšana un konfliktu saknes

Ziņojumā atzīts, ka daļa no dokumentētās vardarbības — slepkavības, spīdzināšana, izvarošana un citas seksuālās vardarbības formas, laupīšana un vajāšana — varētu tikt atzīta par noziegumu pret cilvēci elementiem. Daži no noziegumiem varētu tikt atzīti arī par kara noziegumiem, jo tie norisinājušies iekšēja bruņota konflikta laikā. Tomēr līdz šim veiktās izmeklēšanas nav sniegušas pietiekami daudz pierādījumu, kas norādītu uz genocīda kvalifikācijai nepieciešamo “mērķi iznīcināt Hema pārstāvjus kā etnisko grupu”, tādējādi neļaujot notiekošo oficiāli atzīt par genocīdu.

Šai definīcijas problēmai piekrīt arī Kongo pētnieks Marsels Heritiers Kapitane (Marcel Héritier Kapitene), kurš, reaģējot uz ANO ziņojumu, norādīja, ka tas ir būtisks, lai pievērstu uzmanību Ituri provincē notiekošajam. Tomēr, viņaprāt, notiekošais nebūtu atzīstams par genocīdu. Ziņojumā Hema kopiena esot atspoguļota kā vienīgie upuri, tomēr noziegumi notiekot daudzās Kongo provincēs — Ziemeļkivu, Dienvidkivu, Kasai, Katangā. Nudien, Kongo ir viena no Āfrikas valstīm ar visgarāko konfliktu vēsturi un “pasaules lielākās miera uzturēšanas misijas vieta”, kurā strādā aptuveni 20,000 ANO miera uzturētāji.  Šo argumentu dēļ neesot pamata pamata runāt par plānu iznīcināt tikai Hema grupai piederīgos. Kapitane viedoklim piekrīt arī Ituri cilvēktiesību organizācijas koordinators Havjērs Maki (Xavier Macky), norādot uz pierādījumu par konkrēta mērķa trūkumu.

Vietējie pētnieki noraida arī ANO argumentus, ka konflikti izcēlušies zemes trūkuma dēļ — viņu ieskatā Ituri reģionā ir daudz brīvas zemes. Drīzāk strīdu pamats varētu būt etniska identitātes krīze, kuras saknes meklējamas koloniālajā ērā. Šajā laikā koloniālo Kongo pārvaldošie Beļģijas pārstāvji piešķīra Hema grupas pārstāvjiem īpašas privilēģijas izglītības, pārvaldes un uzņēmējdarbības nozarē. Būtiska nozīme bija arī divdesmitā gadsimta sākuma notikumiem, kad Ituri provincē norisinājās Ruandas Tutsi un Hutu konfliktam līdzīga sadursme starp Hema un Lendu kopienām.

Konflikta laikā, kas risinājās no 1999. līdz 2003. gadam, tika nogalināti  aptuveni 55 tūkstoši Kongo iedzīvotāju, tai skaitā bērni, sievietes, un citi īpaši mazaizsargāti civiliedzīvotāji. Vienu no ietekmīgākajiem noziedzniekiem — Bosko Ntaganda (Bosco Ntaganda) — Starptautiskā Krimināltiesa 2019. gada jūlijā atzina par vainīgu visos 18 apsūdzības uzturētāja norādītajos noziedzīgajos nodarījumos. Viņš ir arī pirmais noziedznieks Starptautiskās Krimināltiesas vēsturē, kurš notiesāts par seksuālo vergturību. Pētnieki norāda, ka pēc relatīvi mierīgiem desmit gadiem 2017. gadā notika senais konflikts uzliesmojis no jauna.

Citi pētnieki, analizējot 2018. gadā notikušo no tābrīža perspektīvas, argumentēja, ka noziegumos izmantotie jaunie un dārgie ieroči un ekipējums norāda uz to, ka kaujiniekiem ir spēcīgi atbalstītāji, kuri, iespējams, vēlas izmantot abu etnisko grupu konfliktu saviem mērķiem. Daži no noziegumiem arī neesot atbilduši tipiskajiem etnisko konfliktu šabloniem. Tika apsvērta arī tābrīža Kongo prezidenta iesaiste. Tātad patiesie konflikta iemesli varētu būt (vai vismaz sākumā, iespējams, bija) pavisam citi. Tomēr tobrīd citos notikumos iegrimusī pasaule nemaz nepamanīja masveida slepkavību sākumu.

Pretēji iepriekšminētajiem vietējo aktīvistu viedokļiem, Human Rights Watch pārstāvji norāda, ka “Kongo vardarbība ir redzama it visur, bet Djugu (viena no pilsētām, kurai tika uzbrukts) piedzīvotais bija ļoti netipisks pat ņemot vērā līdzšinējo konfliktu pieredzi Kongo. Vardarbība sākās ar neticamu ātrumu un šķita nākam no nekurienes”.
Diskusijas par mūsdienās notiekošo noziegumu definīciju un to veikšanas mērķiem, protams, nemazina to radītās sekas katram cilvēkam un katrai ģimenei.

Taisnīguma labad jānorāda, ka noziegumu upuru vidū ir arī Lendu kopienas pārstāvji. Daži avoti norāda, ka 2019. gada jūnija konflikti sākušies tieši ar četru Lendu tirgotāju noslepkavošanu.

Neziņa par nākotni

ANO ir mudinājusi Kongo Demokrātiskās Republikas pārstāvjus pienācīgi analizēt konflikta cēloņus, tai skaitā pieeju resursiem un zemei, un veikt neatkarīgu izmeklēšanu, nodrošinot gan vainīgo saukšanu pie atbildības, gan arī atlīdzinājuma un psiholoģiskās palīdzības sniegšanu upuriem.

Nereti kā viens no argumentiem, kāpēc vardarbība varēja tik pēkšņi sasniegt neticamus apjomus, minēts samazinātais budžeta apjoms ANO miera uzturēšanas misijai Kongo. Lielu lomu tajā spēlē ASV iemaksu samazinājums. 2017. gadā Kongo saņēma tikai 60% no nepieciešamā finansējuma, bet 2018. gadā tika atzīta par vienu no piecām vismazāk  atbalstītajām humanitārās palīdzības plānu valstīm, tālu atpaliekot no tādām krīzes zonām kā Jemena un Irāka. Tas, savukārt, nozīmēja, ka miera uzturētāji vienkārši fiziski nevarēja būt klāt visur, kur tie bija nepieciešami. Līdzekļu nepietiek arī bēgļu nometnēs izmitināto personu pabarošanai. No otras puses, arī pati Kongo valdība atteicās lūgt palīdzību starptautiskajām organizācijām, mēģinot radīt starptautiskajiem uzņēmumiem labvēlīgas un stabilas valsts tēlu.

Protams, tas, ka mēs Latvijā apzināsimies, ka kaut kur citur notiek šādi noziegumi, nekādā veidā upuriem nepalīdzēs. Tomēr valsts varas un starptautisko miera uzturētāju spēcīgāku iesaisti ir iespējams veicināt ar debatēm sabiedrībā un publisku viedokļa paušanu.