2022. gada februārī tika publicēts pārskats par Satversmes tiesas darbu 2021. gadā. 2022. gada vidū aicinām vēlreiz atskatīties uz dažiem tiesas atzinumiem.

2021. gada statistika

Pārskata posmā tiesa izskatīja 31 lietu. Spriedumi pieņemti 24 lietās, savukārt lēmumi par tiesvedības izbeigšanu – 7 lietās.

Spriedumos izvērtēta 104 tiesību normu (aktu) atbilstība Satversmei. Par Satversmei atbilstošām tika atzītas 66 tiesību normas (akti), bet par Satversmei neatbilstošām – 34 tiesību normas. Satversmes tiesas tieneši spriedumiem pievienojuši 17 atsevišķās domas.

Pārskata posmā lietas visbiežāk tikušas ierosinātas par tiesību normu atbilstību Satversmes 105. pantā noteiktajām tiesībām uz īpašumu – 24 lietas, Satversmes 64. pantam – 13 lietas, Satversmes 91. pantā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam un diskriminācijas aizlieguma principam – 11 lietas, Satversmes 1. pantam – 9 lietas, Satversmes 92. pantā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu – 7 lietas, Satversmes 101. pantā ietvertajām tiesībām piedalīties valsts un pašvaldību darbībā – 6 lietas. Tāpat tiesā ierosinātas lietas par tiesību normas (akta) atbilstību Satversmes 66., 95., 96., 98., 100., 102., 106., 107., 110., 112. un 113. pantam, kā arī Eiropas vietējo pašvaldību hartai un Enerģētikas likumam.

Ieskats tiesas judikatūrā

Lieta Nr. 2020-07-03

Satversmes tiesa 2020. gada 10. decembrī pasludināja spriedumu lietā Nr. 2020-07-03 “Par Ministru kabineta 2011. gada 5. decembra noteikumu Nr. 924 “Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru” 2.2. apakšpunkta, Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 “Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību” 2.1. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim), kā arī Ministru kabineta 2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579 “Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru” 2. punkta un 3.2. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 109. pantam”.

Lietā tiesa vērtēja tiesību normas, kas noteic vecuma pensijas minimālo apmēru. Lieta tika ierosināta pēc Augstākās tiesas un tiesībsarga pieteikumiem. Tajos norādīts, ka vecuma pensijas minimālais apmērs, kas ir zemāks par nabadzības slieksni, nenodrošina pensijas saņēmēju pamatvajadzības – veselīgu ēdienu, apģērbu, mājokli un veselības aprūpi. Tādējādi apstrīdētās normas neatbilstot tiesībām uz sociālo nodrošinājumu kopsakarā ar cilvēka cieņas un sociāli atbildīgas valsts principiem. Turklāt minētās normas neatbilstot arī tiesiskās vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma principiem.

Šajā lietā, pirmkārt, Satversmes tiesa norādīja, ka, lai gan vecuma pensijas apmērs ir saistīts ar personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, minimālās vecuma pensijas apmērs nav tieši saistīts ar šīm iemaksām un ir noteikts vienāds visām personām. Līdz ar to vecuma pensijas minimālajam apmēram ir divējāda daba. No vienas puses, tas ir saistīts ar sociālās apdrošināšanas sistēmu, jo personai, lai tā varētu saņemt vecuma pensiju, jābūt tajā noteiktu laiku iesaistītai. No otras puses, piemaksa, kuru minimālās vecuma pensijas saņēmējam nodrošina valsts, lai tiktu sasniegts vecuma pensijas minimālais apmērs, nav saistīta ar personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Tā vairāk līdzinās tādam sociālā nodrošinājuma pasākumam, ko valsts piešķir personai, lai sniegtu tai nepieciešamo sociālo palīdzību. Proti, vēsturisku, dažkārt no pašām personām gluži neatkarīgu iemeslu dēļ ne visas personas savas darba dzīves laikā varējušas veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Iespējas veikt šīs iemaksas vai veikt tās noteiktā apmērā ir ietekmējuši dažādi faktori, citstarp arī tas, ka darba periodi iekrituši okupācijas laikā, kad par tiem netika veiktas individualizētas apdrošināšanas iemaksas, zemais algu līmenis pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kā arī iespējas vai neiespējamība piedalīties pensiju sistēmas otrajā un trešajā  līmenī. Tādējādi vecuma pensija tiek izmaksāta arī personām, kas nav veikušas iemaksas Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmā vai ir tās veikušas nelielā apmērā.

Otrkārt, Satversmes tiesa atzina: ņemot vērā vecuma pensijas būtisko lomu pensionāru labklājības nodrošināšanā, vecuma pensijas minimālā apmēra mērķa definēšana un šā apmēra noteikšanas metodes pamatprincipu izstrāde ir tik būtiski jautājumi, ka tie jāizlemj pašam likumdevējam. Tomēr likumdevējs šos jautājumus nav noregulējis. Turklāt nav skaidrs, pēc kādas metodes Ministru kabinets noteicis vecuma pensijas minimālo apmēru. Tiesa arī secināja, ka apstrīdētajās normās noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina to, ka ikviens minimālās pensijas saņēmējs var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, jābūt spējīgai sev nodrošināt visu to, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai, kā arī spējīgai sev nodrošināt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Tiesa piebilda, ka personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā ir pieejami dažādi sociālās drošības sistēmas pasākumi, piemēram, valsts un pašvaldības sociālās palīdzības pabalsti, kā arī sociālās palīdzības pasākumi. Tomēr ne visi šie pasākumi ir pieejami katrai personai, liela daļa no tiem paredzēti konkrētu vajadzību, nevis vispārīgo pamatvajadzību apmierināšanai, turklāt pieejamo pasākumu apjoms un apmērs dažādās pašvaldībās ir atšķirīgs. Tāpat valstī nav veikts sociālo pakalpojumu novērtējums, un tādējādi nav iespējams arī izdarīt secinājumus par to, vai šie pakalpojumi spēj nodrošināt to saņēmēju pamatvajadzību apmierināšanu.

Tādēļ Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmes 1. un 109. pantam un līdz ar to nevērtēja to atbilstību Satversmes 91. pantam.

Satversmes tiesas tiesnesis Jānis Neimanis spriedumam pievienoja atsevišķās domas. Tajās norādīts, ka minimālā vecuma pensija ir valsts sociālās apdrošināšanas papildu atbalsta pasākums, nevis sociālās palīdzības atbalsta pasākums. Minimālā vecuma pensija tiekot izmaksāta neatkarīgi no tā, kāds ir personas mantiskais stāvoklis un vajadzība pēc palīdzības. Turpretim sociālās palīdzības atbalsta pasākumi esot individuāli un mērķēti uz personu vajadzībām. Tiesnesis arī uzsvēra, ka vecuma pensijas minimālais apmērs ir noteikts pēc pamatotas, aprēķinos balstītas metodes.

Lieta Nr. 2020-21-01

Satversmes tiesa 2021. gada 15. janvārī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2020-21-01 “Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 45. panta piektās daļas pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam”.

Lietā tika vērtēta tiesību norma, kas liedz notiesātajam satikties ar ģimenes locekli, kurš arī ir notiesāts un izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē un ir saņēmis atļauju īslaicīgi atstāt tās teritoriju.

Lieta tika ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības. Pieteikuma iesniedzējs, izciešot sodu brīvības atņemšanas iestādē, lūdzis tās priekšniekam atļauju satikties ar savu māti, kura izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē un ir saņēmusi atļauju atstāt tās teritoriju. Tomēr brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks šādu atļauju nav devis, jo apstrīdētā norma liedz notiesātajiem satikties ar personām, kuras izcieš sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs. Pieteikuma iesniedzējs uzskatīja, ka apstrīdētā norma nepamatoti ierobežo viņa tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Pirmkārt, Satversmes tiesa atzina, ka personas tikšanās ar citām personām, it īpaši ģimenes locekļiem, ir būtisks tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību īstenošanas priekšnoteikums, jo šādas satikšanās ļauj atjaunot un nostiprināt savstarpējās attiecības. Šīs tiesības ir attiecināmas arī uz ieslodzītajām personām –  arī tām, kas vēlas satikties ar ģimenes locekļiem, kuri izcieš sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs.

Otrkārt, Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdētā norma neļauj nevienam notiesātajam, kas atrodas brīvības atņemšanas iestādē, satikties ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē. Individuāla izvērtējuma neesības dēļ netiek apsvērts abu personu izdarīto noziedzīgo nodarījumu veids un smagums. Tāpat netiek vērtēts tas, vai ģimenes locekļi konkrēto noziedzīgo nodarījumu ir izdarījuši kopīgi, kā arī abu personu uzvedība ieslodzījuma vietā, izciestās soda daļas ilgums un citi faktori, kuri individuāla izvērtējuma gadījumā ļautu brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam nonākt pie pamatota secinājuma par to, vai konkrētā satikšanās var apdraudēt sabiedrības drošību. Turklāt likumdevējs nav apsvēris, vai tiešām ikviens notiesātais, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādē, ir tāds, kuram pilnībā jāatņem tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību šajā aspektā. Tiesa neguva apstiprinājumu tam, ka ikkatrs notiesātais, kas izdarījis jebkāda smaguma noziedzīgu nodarījumu, piemēram, noziedzīgu nodarījumu aiz neuzmanības, būtu automātiski uzskatāms par tik būtisku draudu sabiedrības drošībai, šāda veida aizliegums būtu pamatots arī bez jebkāda individuāla izvērtējuma.

Treškārt, Satversmes tiesa uzsvēra, ka personas norobežošana no ārpasaules var ierobežot šīs personas iespējas vēlāk iekļauties sabiedrībā. Turpretim stabilas attiecības ar ģimeni un pozitīva attieksme pret sabiedrību kopumā var ne tikai veicināt resocializāciju, bet arī novērst noziedzīgu nodarījumu recidīvu. Nav pamata uzskatīt, ka tikšanās ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, uz notiesāto personu nevarētu atstāt arī pozitīvu ietekmi. Tas varētu notikt, piemēram, situācijā, kad viena notiesātā persona resocializācijas procesā jau ir sasniegusi ievērojamu progresu, mainījusi savu attieksmi pret noziedzīgo nodarījumu un spērusi soļus ceļā uz likumpaklausīgu dzīvi. Šādā situācijā pozitīvi varētu tikt ietekmēta arī otra notiesātā persona.

Ievērojot minēto, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums nav samērīgs. Tādējādi apstrīdētā norma, ciktāl tā bez individuāla izvērtējuma liedz notiesātai personai satikšanos ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē un ir saņēmis atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, neatbilst Satversmes 96. pantam.

Lieta Nr. 2020-37-0106

Satversmes tiesa 2021. gada 12. martā pasludināja spriedumu lietā Nr. 2020-37-0106 “Par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pielikuma “Administratīvās teritorijas, to administratīvie centri un teritoriālā iedalījuma vienības” 28.2., 28.19. un 35.4. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 101. pantam, Eiropas vietējo pašvaldību hartas 4. panta trešajai un sestajai daļai, kā arī 5. pantam”.

Lietā tika vērtēta līdzšinējā Limbažu novada Skultes pagasta iekļaušanu Saulkrastu novadā un Ikšķiles novada apvienošanu ar Ogres novadu.

Lieta tika ierosināta pēc Limbažu novada domes un Ikšķiles novada domes pieteikumiem. Limbažu novada domes pieteikumā norādīts, ka līdzšinējo Limbažu novada Skultes pagastu sākotnēji bija plānots atstāt Limbažu novadā, taču tas ticis pievienots jaunajam Saulkrastu novadam. Saeima neesot noskaidrojusi Limbažu novada iedzīvotāju viedokli, kā arī esot pārkāpusi labas likumdošanas, pašvaldības un samērīguma principus. Savukārt Ikšķiles novada domes pieteikumā norādīts, ka līdzšinējais Ikšķiles novads ticis pievienots Ogres novadam. Saeima neesot pienācīgi izvērtējusi iespēju saglabāt Ikšķiles novadu kā patstāvīgu pašvaldību vai pievienot to Salaspils novadam. Līdz ar to Saeima esot pārkāpusi labas likumdošanas, pašvaldības un subsidiaritātes principus, kā arī neesot pienācīgi konsultējusies ar Ikšķiles novada domi un tās iedzīvotājiem.

Pirmkārt, Satversmes tiesa atzina, ka administratīvi teritoriālās reformas īstenošanā ir jāievēro sabiedrības kopējais labums. Tā konkretizēšanā likumdevējam ir plaša novērtējuma brīvība, tomēr šo brīvību nedrīkst izmantot patvaļīgi. Likumdevēja pieņemtajam tiesiskajam regulējumam jābūt pamatotam ar racionāliem apsvērumiem un vērstam uz valsts ilgtspējīgu attīstību. Likumdevējam jāņem vērā dažādi apsvērumi un jāsaskaņo atšķirīgas intereses.

Otrkārt, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētās normas neparedz funkciju pārdali starp pašvaldību un centrālo varu un līdz ar to neskar subsidiaritātes principu. Tādēļ tiesvedība daļā par apstrīdēto normu atbilstību Eiropas vietējo pašvaldību hartas 4. panta trešajai daļai tika izbeigta.

Treškārt, Satversmes tiesa norādīja, ka saskaņā ar pašvaldības principu katrai pašvaldībai tās administratīvās teritorijas robežu izmaiņu gadījumā jābūt iespējai iepazīties ar pietiekami konkrētu paredzamo grozījumu projektu un saprātīgā laikposmā to apspriest, pēc iespējas apspriešanā iesaistot arī attiecīgās teritorijas iedzīvotājus. Pamatojoties uz šīs apspriešanas rezultātiem, pašvaldībai ir tiesības pašvaldības domē pieņemt attiecīgu lēmumu un paļauties uz to, ka pašvaldības lēmumā izteikto viedokli valsts institūcijas ņems vērā. Pašvaldības domes lēmumā izteiktie argumenti ir jāizvērtē, taču tas nenozīmē, ka valsts institūcijas pieņemtais galīgais lēmums nebūs atšķirīgs. Pašvaldībai nav “veto tiesību” attiecībā uz tās teritorijas robežu izmaiņām. Konkrētajā gadījumā tiesa secināja, ka pašvaldības tikušas uzklausītas pienācīgi.

Ceturtkārt, Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdēto normu izskatīšanas un pieņemšanas process Saeimā noticis atbilstoši Satversmei un Saeimas kārtības rullim. Saeimai bija tiesības izveidot speciālu komisiju tieši likumprojekta “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums” izskatīšanai un noteikt, ka tā ir par likumprojektu atbildīgā komisija. Turklāt minēto komisiju drīkstēja izveidot pēc vienādas pārstāvības principa, un komisijas vadītāja amatu drīkstēja savienot ar parlamentārā sekretāra amatu. Tiesa nesaskatīja pārkāpumus arī attiecībā uz Saeimas sēžu attālinātu norisi platformā e-Saeima. Procesuālā kārtība, kādā notiek Saeimas sēdes platformā e-Saeima, bija noteikta un visiem deputātiem zināma. Saeimas sēdē, kurā likumprojekts tika izskatīts un pieņemts, bija nodrošināts Saeimas sēdes atklātības princips. Izskatot likumprojektu trešajā lasījumā un pieņemot likumu platformā e-Saeima, deputātiem bija nodrošinātas visas viņiem Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktās tiesības.

Piektkārt, Satversmes tiesa norādīja, ka administratīvi teritoriālās reformas kritēriji ir vērsti uz to, lai ikviena pašvaldība spētu efektīvāk pildīt savas autonomās funkcijas. Labāka un efektīvāka vietējā pārvalde, kā arī samērīgas pašvaldību iedzīvotājiem nodrošināto pakalpojumu izmaksas atbilst sabiedrības kopējam labumam. Tādējādi reformas pamatā esošie kritēriji bija vērsti uz reformas mērķa sasniegšanu. Likumdevējs izņēmuma gadījumos no tiem var atkāpties, ja vien šāda atkāpšanās ir pamatota ar racionāliem apsvērumiem un atbilst reformas mērķim.

Viens no administratīvi teritoriālās reformas kritērijiem paredz, ka novada teritorijā ir valsts attīstības plānošanas dokumentos noteikts reģionālās vai nacionālās nozīmes attīstības centrs. Limbaži ir šāds centrs, bet Saulkrasti par šādu centru valsts attīstības plānošanas dokumentos nav noteikti. Tātad likumdevējs, Skultes pagastu nodalot no līdzšinējā Limbažu novada un iekļaujot jaunajā Saulkrastu novadā, nebija ievērojis reformas pamatā liktos kritērijus. Likumdevējs nav sniedzis racionālu pamatojumu savam lēmumam un tādējādi ir rīkojies patvaļīgi.

Turpretim, iekļaujot Ikšķiles novadu Ogres novadā, likumdevējs ir ievērojis reformas pamatā liktos kritērijus. Lēmums par Ikšķiles novada iekļaušanu Salaspils novadā vai Ogres novadā, ja abos gadījumos tiek ievēroti reformas pamatā esošie kritēriji, ir atkarīgs no politiskas izšķiršanās, kuru Satversmes tiesa nevar pārbaudīt. Savukārt Ikšķiles novada kā atsevišķas administratīvās teritorijas saglabāšana neatbilstu reformas pamatā esošajam kritērijam, ka novada centrs ir arī reģionālas vai nacionālas nozīmes attīstības centrs

Visbeidzot attiecībā uz Ikšķiles novada iekļaušanu Ogres novadā Satversmes tiesa pārbaudīja, vai likumdevējs, īstenojot reformu, ir ievērojis iedzīvotāju demokrātiskās līdzdalības tiesības. Attiecībā uz pašvaldībām demokrātiskās līdzdalības tiesības ietver arī pilsoņa iespējas tieši un nepastarpināti ietekmēt vietējas nozīmes jautājumu izlemšanu. Likumdevējam ir jāparedz mehānismi, ar kuru palīdzību pilsoņi var aktīvi un pilnvērtīgi piedalīties pašvaldības darbā un efektīvi ietekmēt to lēmumu pieņemšanu, kuri skar attiecīgo pilsētu vai pagastu.

Tiesa secināja, ka atbilstoši Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pārejas noteikumiem Saeimai un Ministru kabinetam vēl jāpieņem vairāki normatīvie akti saistībā ar reformas īstenošanu. Ministru kabinetam jāizstrādā un jāiesniedz Saeimai izskatīšanai likumprojekts, kas paredz vietējo kopienu (pilsētu un pagastu) tiesības demokrātiski ievēlēt savus pārstāvjus un piešķir šīm vietējām kopienām kompetenci vietējas nozīmes jautājumu kārtošanai. Attiecīgais likums tobrīd vēl nebija pieņemts. Tātad pirms reformas pabeigšanas nebija iespējams izvērtēt to, kādas būs pilsoņu demokrātiskās līdzdalības tiesības reformas ietvaros izveidotajās pašvaldībās. Līdz ar to attiecībā uz Ikšķiles novada vietējo kopienu nebija pamata secināt, ka likumdevējs būtu rīkojies patvaļīgi.

Ievērojot minēto, Satversmes tiesa atzina Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pielikuma “Administratīvās teritorijas, to administratīvie centri un teritoriālā iedalījuma vienības” 35.4. apakšpunktu par atbilstošu Eiropas vietējo pašvaldību hartas 4. panta sestajai daļai un 5. pantam, bet par neatbilstošu Satversmes 1. un 101. pantam. Savukārt minētā pielikuma 28.2. un 28.19. apakšpunkts tika atzīts par atbilstošu gan Satversmes 1. un 101. pantam, gan Eiropas vietējo pašvaldību hartas 4. panta sestajai daļai un 5. pantam.

Lieta Nr. 2020-39-02

Satversmes tiesa 2021. gada 4. jūnijā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2020-39-02 “Par Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 3. panta “c”  punkta, 4. panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes ievadam, 1., 99. un 110. pantam, 4. panta 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un 14. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam”.

Lietā tika vērtētas Stambulas konvencijas normas, kas citstarp paredz īpašu pasākumu īstenošanu sieviešu aizsardzībai no dzimtē balstītas vardarbības.

Lieta tika ierosināta pēc divdesmit viena 13. Saeimas deputāta pieteikuma, kurā norādīts, ka apstrīdētās normas liek valstij veikt pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sabiedrības domāšanā un attieksmē un nepieļautu diskrimināciju attiecībā uz personām, kuras sevi neidentificē ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu. Pieteikuma iesniedzēji uzskatīja, ka apstrīdētās normas neatbilst Latvijas valsts konstitucionālo identitāti veidojošām ģimenes un kristīgajām vērtībām, tiesībām uz domas un apziņas brīvību, kā arī valsts pienākumam aizsargāt tradicionālu ģimeni. Pieteikumā arī norādīts, ka īpašie pasākumi vardarbības novēršanai, kuri attiecas tikai uz sievietēm, varot radīt atšķirīgu attieksmi uz dzimuma pamata. Turklāt valsts pienākums iekļaut izglītības programmās jautājumus par personām, kuras neidentificē sevi ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu, esot pretrunā vecāku tiesībām nodrošināt bērniem izglītību, kas atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem.

Pirmkārt, Satversmes tiesa atzina, ka ikvienu valsti raksturo tās konstitucionālā identitāte, kas palīdz to nošķirt no citām valstīm. Konstitucionālo identitāti veido gan vispārsaistošas tiesību normas, gan ārpusjuridiski faktori. Satversmes ievadā minētās kristīgās vērtības un postulāts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, ir vieni no Latvijas konstitucionālo identitāti veidojošajiem ārpusjuridiskajiem faktoriem. Tie atspoguļo vērtības, tomēr paši par sevi nav vispārsaistošas tiesību normas. Tādēļ jautājums par apstrīdētā regulējuma atbilstību kristīgajām vērtībām un postulātam par to, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, nav prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām. Līdz ar to tiesa izbeidza tiesvedību daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam kopsakarā ar Satversmes 1. pantu.

Otrkārt, kā norādīja Satversmes tiesa, demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujams tas, ka valsts uzspiež indivīdam kādu konkrētu pārliecību. Tomēr valstij ir pienākums indivīdam piedāvāt informāciju par vardarbību un to izraisošiem faktoriem, lai šādu vardarbību novērstu. Tas attiecas arī uz dzimtē balstītu vardarbību. Tas vien, ka šāda informācija indivīdiem tiek piedāvāta, nenozīmē, ka viņiem tiktu uzlikts pienākums uzturēt noteiktu pārliecību. Tādējādi apstrīdētais regulējums neierobežo Satversmes 99. pantā ietvertās tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Līdz ar to tiesvedība daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 99. pantam tika izbeigta.

Treškārt, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā regulējumā paredzētais valsts pienākums nediskriminējošā veidā nodrošināt tādu aizspriedumu, paražu, tradīciju un citas tādas prakses izzušanu, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību, pats par sevi neskar valsts pienākumu aizsargāt ģimeni. Pienākums aizsargāt ģimeni pamatā attiecas uz ģimenes kā kolektīvas sociālas vienības aizsardzību, bet apstrīdētajā regulējumā ietvertie pienākumi vispārīgā gadījumā ir vērsti uz indivīdu – sieviešu – aizsardzību no vardarbības. Līdz ar to tiesa izbeidza tiesvedību daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 110.  pantam. Vienlaikus tiesa uzsvēra, ka Stambulas konvencijas piemērošanas joma aptver tikai vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanu un apstrīdētais regulējums neuzspiež nekādu īpašu laulības vai ģimenes formu pieņemšanu vai ieviešanu.

Ceturtkārt, Satversmes tiesa atzina, ka dzimumu politiskā līdztiesība Latvijā tika atzīta jau valsts dibināšanas laikā. Tomēr atsevišķi stereotipi par vīriešu un sieviešu lomu sabiedrībā ir saglabājušies līdz pat mūsdienām – tātad sieviešu formālā līdztiesība tomēr nav bijusi pietiekama vīriešu un sieviešu faktiskas līdztiesības nodrošināšanai Latvijas sabiedrībā. Vēl jo vairāk – Latvijā ir viens no visaugstākajiem vardarbības pret sievietēm rādītājiem Eiropā. Proti, dzimtē balstīta vardarbība Latvijā vēl aizvien ir saglabājusies un visbiežāk skar tieši sievietes. Tādējādi Latvijā pastāv tādi apstākļi, kas pieļauj atšķirīgas attieksmes noteikšanu pret sievietēm, lai novērstu dzimtē balstītu vardarbību un nodrošinātu faktisku dzimumu līdztiesību. Līdz ar to Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktā pieļautajai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, tādēļ tas atbilst Satversmes 91. pantam.

Visbeidzot Satversmes tiesa norādīja, ka Stambulas konvencijas 14.  pants uzliek dalībvalstīm pienākumu izvērtēt nepieciešamību veikt konkrētus pasākumus izglītības programmu pārveidošanai un konvencijas mērķim atbilstošu izglītojošu materiālu izplatīšanai. Taču, pirms likumdevējs ir izvērtējis šādu pasākumu nepieciešamību un ir tos veicis, nav iespējams izvērtēt, vai un kā tie skar vecāku tiesības audzināt bērnus atbilstoši savai reliģiskajai vai filozofiskajai pārliecībai. Tādējādi Stambulas konvencijas 14. pants pats par sevi neierobežo tiesības uz izglītību. Līdz ar to tiesvedība daļā par Stambulas konvencijas 14. panta atbilstību Satversmes 112. pantam tika izbeigta.

Pārskats par Satversmes tiesas darbu 2021. gadā pieejams šeit.