2020. gada 11. martā Pasaules veselības organizācija paziņoja , ka COVID-19 ir kļuvusi par globālo pandēmiju. Pēdējo mēnešu laikā šis vīruss ir pilnībā pārmainījis mūsu dzīvi — darbu, savstarpējās attiecības, iepirkšanās un izklaides paradumus, atpūtu un teju jebkuru citu mūsu ikdienas aspektu. Tomēr tas nedrīkst ļaut aizmirst par mūsu fundamentālajām vērtībām — tai skaitā un visa pamatā, cilvēktiesību ievērošanu. Lai gan sākotnēji var šķist, ka galvenais aspekts, kurā vīruss saskaras ar cilvēktiesību jautājumiem, ir attiecībā uz noteiktajiem ierobežojumiem, piemēram, attiecībā uz pulcēšanās brīvību, plašākā — pasaules — mērogā situācija ir krietni skarbāka.
Šis raksts nav uzskatāms par visaptverošu visu ar cilvēktiesībām saistīto vīrusa krīzes aspektu uzskaiti un arī padziļinātu analīzi tik visaptverošā jautājumu lokā veikt būtu ļoti grūti. Turklāt jāņem vērā, ka šis ir tikai pirmo nedēļu apskats pēc pandēmijas pasludināšanas — ik brīdi atklājas jauni aspekti, kuros pasaule, kādu pazīstam līdz šim, var mainīties. No otras puses — tiek rasti arī jauni risinājumi atklātajām problēmām. Tomēr jācer, ka šis raksts kalpos vismaz kā ieskats, lai izprastu, cik ļoti vīruss var ietekmēt ne tikai mūsu, bet arī citu valstu iedzīvotāju ikdienu.
Īpaši apdraudētās personu grupas
Vīrusa laikā nodalāmas vairākas īpaši apdraudētas personu grupas — personas, kurām ir lielāka iespēja saslimt un kuras vīrusa ietekmi var izjust krietni smagāk, un personas, kuras būtiski ietekmē vīrusa radītās sabiedriskās situācijas sekas. Atsevišķi varētu aplūkot arī personas, kurām ir risks saslimt smagāk. Tomēr tās šī raksta ietvaros atsevišķi neaplūkošu, pieņemot, ka personām ar jau pastāvošām veselības problēmām katras medicīniskās sistēmas ietvaros automātiski tiks pievērsta lielāka uzmanība un nodrošināta rūpīgāka aprūpe.
Jau 6. martā ANO Augstā Cilvēktiesību komisāre Mišela Bačeleta (Michelle Brachelet) norādīja, ka valstīm, ieviešot pasākumus koronavīrusa COVID-19 izplatības kavēšanai, jāveic virkni papildu darbību, lai mazinātu iespējamo šādu pasākumu negatīvo ietekmi. Jāatzīmē, ka Bačeletas kundzei ir medicīnas doktora izglītība un labu laiku viņa arī bijusi ministru prezidente. Līdz ar to jautājumu, ar kuriem valstis šobrīd saskaras, problemātiku viņa izprot ļoti tieši. Bačeletas runā īpaši uzsvērta nepieciešamība aizsargāt personas ar zemiem ienākumiem, izolēto lauku rajonu iedzīvotājus, personas ar iepriekšējām saslimšanām, personas ar invaliditāti un vecākus cilvēkus, kas dzīvo vieni. Būtiski arī cīnīties pret ksenofobiju un stigmatizāciju.
Situācijai attīstoties, nevalstiskā organizācija Human Rights Watch sagatavoja 40 jautājumu sarakstu, kas ļautu valdībām pieņemt cilvēktiesību standartiem maksimāli atbilstošus lēmumus. Protams, šis saraksts varētu palīdzēt tikai tiem, kas cilvēktiesības nepamatoti aizskāruši nolaidības, bet ne mērķtiecīgā ceļā. Atbilstoši sarakstam īstenota un dažādās nozarēs saskaņota valsts rīcība ņemtu vērā riskam visvairāk pakļauto grupu, ieskaitot nabadzībā dzīvojošus cilvēkus, etniskās un reliģiskās minoritātes, sievietes, cilvēkus ar invaliditāti, gados vecākus cilvēkus, LGBT cilvēkus, migrantus, bēgļus un bērnus, vajadzības.
Medicīniskais personāls
Kā pirmā personu grupa minams medicīniskais personāls, kas, darbojoties “pirmajās frontes rindās”, ir pakļauts ne tikai ļoti garām darba stundām un fiziskas un garīgas izdegšanas riskam, bet arī augstam riskam saslimt. Aizsargtērpu trūkums pakļauj riskam ārstu, medmāsu un pārējo medicīnas iestāžu darbinieku dzīvības un veselību. Diemžēl šāds risks tiek radīts vairākās pasaules valstīs piemēram, Indonēzijā medicīnas darbiniekiem kritiski svarīgo aizsargtērpu vietā nākas izmantot lietusmēteļus. Līdzīga situācija bija novērojama arī ASV un Apvienotajā Karalistē, kur ārstiem nācies izmantot pat miskastes maisus, un citās valstīs. Šīs situācijas kontekstā satraucošas ir arī ziņas, ka ārsti, kas uzdrošinājušies celt trauksmi par šādiem darba apstākļiem, tiek atlaisti. Būtiski, ka tad, ja veselības apdraudējumam tiek pakļauti ārsti, kuriem ir ļoti augsta iespēja saslimt, attiecīgi tiek apdraudētas arī viņu ģimenes un arvien plašāks cilvēku loks.
Personas, kuras atrodas ieslodzījuma vietā
Cits būtisks jautājums ir arī par paaugstinātu apdraudējuma līmeni ieslodzījuma vietās esošajām personām. Ieslodzījuma vietās, it sevišķi, ja vairākas personas dzīvo vienā kamerā, sociālo distancēšanos nodrošināt ir teju neiespējami. Nereti tiek norādīts, ka tad, ja vīruss iekļūst cietumā, to ir neiespējami kontrolēt. Arī medijos aprakstītie stāsti ir baisi — personas, kurām brīvība atņemta relatīvi nelielu noziedzīgo nodarījumu dēļ, cietumā notikušas inficēšanās dēļ zaudējušas dzīvību.
Ņujorkas cietumos inficēšanās līmenis aprīlī bija sešas reizes augstāks kā citur pilsētā. Turklāt gadījumos, kad brīvības atņemšanas laiks ir īss — piemēram, tikai četras dienas — personām bez inficēšanās simptomiem ir viegli vīrusu “iznest ārpusē” un pakļaut apdraudējumam plašu cilvēku loku. Turklāt dažos cietumos, piemēram, Latīņamerikā ieslodzītajiem pārtiku piegādā viņu ģimenes locekļi. Tādējādi riskam tiek pakļauti gan ieslodzītie, gan to ģimenes, turklāt ar abpusēju vīrusa apmaiņas iespēju.
Tiesa, ja šādu produktu apmaiņu ierobežo, var rasties situācija, kurā ieslodzītajiem nav pietiekami daudz uztura, kas gan ir nepieļaujami pats par sevi, gan arī var novest pie masu nekārtībām ieslodzījuma vietās. Līdz ar to ir nepieciešams rūpīgi izvērtēt iespējas nodrošināt ieslodzījuma vietās esošo personu tiesības, gan tos pasargājot no pandēmijas, gan nesamērīgi neaizskarot to tiesības uz veselību, ģimenes dzīvi u.c tiesības.
Eiropas Padomes Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai publicējusi sarakstu ar principiem, kurus šīs pandēmijas laikā jāievēro, lai nodrošinātu personu, kuru brīvība ir atņemta, tiesības. Cita starpā šie principi ietver mudinājumu meklēt alternatīvas brīvības atņemšanai, lai pēc iespējas mazinātu pārapdzīvotību ieslodzījuma vietās. Cits būtisks princips ir vismaz reizi dienā nodrošināt cilvēcisku kontaktu arī tām personām, kuras koronavīrusa dēļ atrodas karantīnā vienatnē. Tāpat vadlīnijas sagatavojusi arī Pasaules Veselības organizācija, norādot, ka cilvēki, kuriem ir atņemta brīvība, un cilvēki, kas dzīvo vai strādā slēgtā vidē tuvu viens otram, iespējams, ir vairāk pakļauti COVID-19 slimībai nekā citi iedzīvotāji. Līdz ar to globālie centieni cīnīties pret slimības izplatību var arī izgāzties, ja pienācīga uzmanība netiek pievērsta infekcijas kontroles pasākumiem cietumos.
Dažas valstis, reaģējot uz paaugstināto risku, patiešām ir pieņēmušas iespaidīgus lēmumus. Piemēram, Indonēzijā no brīvības atņemšanas iestādēm atbrīvoti vairāk nekā 22 tūkstoši ieslodzīto. Brīvības atgriešanai gan noteikts konkrēts kritērijs — pagājušas jau vairāk kā divas trešdaļas no noteiktā laika un atbrīvošanai nekvalificējas personas, kuras notiesātas par korupciju, terorismu un ar narkotikām saistītiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Līdzīgu lēmumu pieņēmusi arī Turcija — šajā valstī priekšlaicīgi tiks atbrīvoti 45 tūkstoši ieslodzīto.
Personas bez noteiktas dzīvesvietas
Ņemot vērā, cik būtiska šīs krīzes laikā ir pašizolācija jeb palikšana mājās, neapskaužamā situācijā ir arī cilvēki bez noteiktas dzīvesvietas. Šīs problēmas skaudrumu paspējām piefiksēt arī Latvijā ar skarbiem saslimušo skaitļiem evaņģēliski kristīgās draudzes “Zilais krusts” vīriešu patversmē. Būtiski, ka personām bez noteiktas dzīvesvietas ir paaugstināts risks saslimt ne tikai tādēļ, ka tām nav iespējams pašizolēties savās mājās, bet arī saistībā ar potenciāli novājināto organismu. ANO eksperti ir norādījuši, ka valdībām nekavējoties ir jāpieņem normas, kas nodrošinātu cilvēku, kas palikuši bez pajumtes, aizsardzību un piešķirtu viņiem piekļuvi adekvātai pajumtei. Tikpat sliktā situācijā ir arī daļa bēgļu.
Dažas valstis, piemēram, Austrija, mēģina sasniegt šo mērķi, pagarinot laiku, kurā iespējams palikt ziemas patversmēs, līdz vasaras vidum. Tomēr arī sociālās aprūpes namos, pansionātos un pensijās vīrusam iespējams ātri izplatīties, ņemot vērā vairāku cilvēku atrašanos vienā istabiņā un daudzajās koplietošanas telpās. ASV, kur ir vairāk kā pusmiljons personu bez noteiktas dzīvesvietas, tiek uzsvērta arī cita krīzes radīta problēma — bez cilvēkiem uz ielām, ubagošanas iespējas ir pielīdzināmas nullei. Tātad personām ir grūtāk iegūt naudu un nopirkt pārtiku, un arī tādēļ to veselība tiek apdraudēta.
Sievietes
Atsevišķi var minēt arī to, ka šī krīze īpaši smagi skar sievietes. Cita starpā, piemēram, Francijā vardarbības ģimenē gadījumu skaits pieaudzis par veseliem 30%. Arī Hubei provincē Ķīnā ziņojumu par vardarbību skaits teju divkāršojies. Līdzīgi dati piefiksēti arī Spānijā, Kiprā, Brazīlijā un citās valstīs. Turklāt šie ne vienmēr ir tikai šķietami tipiskie “vardarbīgs partneris” stāsti — Itālijā aprīlī vismaz divas sievietes līdz nāvei sadūra viņu bērni.
Papildus paaugstinātam riskam ciest no vardarbības, atbilstoši ANO Iedzīvotāju fonda datiem, pandēmijas laikā sievietes vēl vairāk tiek pakļautas arī diskriminācijai. Būtiski, ka 70% no veselības un sociālajā sektorā strādājošajiem ir tieši sievietes. Tāpat problēmas var rasties saistībā ar kontracepcijas un higiēnas preču pieejamību un citiem saistītajiem jautājumiem.
Savukārt, kā izriet no ANO Āzijas un Klusā okeāna nodaļas pētījumiem, pandēmijas laikā sievietēm nākas daudz vairāk strādāt neapmaksātu darbu, tai skaitā, rūpēties par slimajiem un vecajiem ģimenes locekļiem, kā arī bērniem, kuriem nav iespējams doties uz skolu. Tādējādi sievietēm jātiek galā vairs ne tikai ar vienu vai pusotru darba slodzi, bet arī neadekvātu papildu darbu apjomu.
Ja riski, kuriem īpaši pakļautas sievietes, netiek ņemti vērā, pastāv iespēja, ka viņas tiks ne tikai pakļautas augstākam diskriminācijas līmenim, bet arī viņu dzīvība būs vairāk apdraudēta.
Citi īpašā apdraudējuma aspekti
Būtiska cilvēka pamattiesība ir arī pieeja informācijai — it sevišķi šobrīd, kad tā ir tieši saistīta ar dzīvības apdraudējumu. Tādēļ valdībām ir jānodrošina, ka visa nepieciešamā ar koronavīrusu saistītā informācija sasniedz visas personas bez izņēmuma. Tas ietver pienākumu nodrošināt informācijas pieejamību viegli saprotamā valodā un formā, ja nepieciešams, ar pielāgojumiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, piemēram, personām ar redzes un dzirdes traucējumiem vai tiem, kuriem ir ierobežotas lasīšanas spējas vai to nav vispār.
Robežu pārkāpšana
Ārkārtas stāvokļa ietvaros dažas valstis ierobežo cilvēktiesības vairāk, nekā tas būtu pieļaujams vīrusa izplatības kontrolēšanai, tām būtisku politisku jautājumu kontekstā. Piemēram, Teksasas štatā ASV ir pilnībā aizliegti aborti, pat tad, ja grūtniecība iestājusies vardarbības rezultātā. Savukārt, Ungārijā tiek virzīts likumprojekts, kas pilnībā izbeigtu dzimuma maiņas tiesisko atzīšanu, proti, ja likums stātos spēkā, Ungārijā vairs nebūtu iespējams tiesiski veikt dzimuma maiņu. Visbeidzot, Polijā pieņemti grozījumi krimināllikumā, kas paaugstina sodus par personu pakļaušanu saslimšanai ar HIV. Šāds likumprojekts tiek virzīts neskatoties uz to, ka starptautiski valstis ir apņēmušās dzēst ar HIV saistītās krimināltiesību normas. Arī Azerbaidžānā notiekošais ir radījis šaubas par krīzes apstākļu ļaunprātīgu izmantošanu: Human Rights Watch ziņo, ka pāris dienas pēc tam, kad Azerbaidžānas prezidents publiski paziņoja, ka ar koronavīrusa apkarošanai pieņemto pasākumu palīdzību apspiedīs opozīciju, uz šaubīgiem pamatiem tika arestēts opozīcijas līderis Tofigs Jagublu (Tofig Yagublu). Kazahstānā simtiem cilvēku esot noteikts cietumsods par karantīnas noteikumu pārkāpšanu, lai gan šobrīd tieši cietumos personu dzīvība un veselība tiek pakļautas paaugstinātam riskam.
Kā ziņo BBC, dažās Āfrikas valstīs, tai skaitā, Kenijā un Ugandā, policisti pielieto pistoles, pletnes un asaru gāzi, mēģinot nodrošināt ierobežojumu ievērošanu vardarbīgi, kas reizēm pat beidzas ar cilvēku nāvi. Daudzas no drošībsargu darbībām pārkāpj to rīcības brīvības robežas nav samērīgas vai atbilstošas mērķim — cilvēku dzīvību glābšanai. Tāpat tiek kritizētas noteiktu valstu vadītājiem, piemēram, Ganas prezidentam krīzes laikā piešķirtās pārāk plašās pilnvaras. Pazemojoša attieksme pret LGBT kopienas pārstāvjiem, nepamatoti izmantojot policijas pilnvaras, novērota arī Filipīnās.
Bažas raisa arī Maskavā šobrīd ieviestā plašākā novērošanas kameru sistēma pasaulē. Lai gan šobrīd tās mērķis šķiet vērtīgs — nodrošināt, ka karantīnai pakļautās personas paliek mājās — pastāv būtisks risks, ka nākotnē šī radītā sistēma tiks izmantota ļaunprātīgi.
Šādas darbības var uzskatīt par COVID-19 radītās krīzes ļaunprātīgu izmantošanu cilvēktiesību ierobežošanai. Ungārijas un Polijas rīcību publiski ir nosodījusi arī, piemēram, ANO programma cīņai pret HIV un AIDS — UNAIDS.
Ekonomiskais sabrukums — kad vairs nav nepieciešamas izejamās kleitas
Papildus iepriekšminētajam, uzmanība jāpievērš arī vīrusa radītajām sekām uz cilvēku dzīvi. Īpaši smagi tas redzams globālajos dienvidos.
Reaģējot uz COVID-19 krīzes radītajiem ierobežojumiem, piemēram, veikalu slēgšanu un tam sekojošo pieprasījuma kritumu, daudzi lielākie apģērbu zīmoli ir atcēluši vai pārcēluši savus pasūtījumus apģērbu ražošanas rūpnīcām. Daudzās piegādātāju rūpnīcās Āzijā trūkst naudas un zīmolu darbības pārtraukuma dēļ viņi nespēj samaksāt strādniekiem algas un citas kompensācijas. Tas, savukārt, apdraud miljoniem cilvēku iespējas nodrošināt iztikas līdzekļus sev un savām ģimenēm. Kā norādījusi Human Rights Watch, šāda rīcība ir pretēja Apvienoto Nāciju Organizācijas pamatprincipos par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām (United Nations Guiding Principles on Business and Human Rights) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Padziļinātās izpētes vadlīnijās par atbildīgām piegādes ķēdēm apģērbu un apavu nozarē (Organization for Economic Cooperation and Development Due Diligence Guidance for Responsible Supply Chains in the Garment and Footwear Sector) noteiktajiem organizāciju pienākumiem cilvēktiesību nozarē.
Miljons tekstilindustrijas strādnieku Bangladešā aprīļa vidū bija palikuši bez darba. Viņi ir vai nu atlaisti pavisam vai uz noteiktu laiku, vai nosūtīti piespiedu atvaļinājumā, atstājot tos bez finansiālās drošības. Būtiski, ka lielākā daļa no Bangladešas apģērbu ražotājiem ir sievietes. Šādi jau tā apdraudētā personu grupa tiek pakļauta papildu riskam. Turklāt nereti sieviešu sapelnītie ienākumi ir būtiski visas ģimenes iztikai. Šrilankā darbu zaudēs aptuveni trešdaļa no visiem apģērbu ražošanas industrijā strādājošajiem. Kambodžā aprīļa beigās darbu bija zaudējuši 100,000 darbinieku.
Darbiniekus pārstāvošās arodbiedrības šobrīd cīnās par to, lai valdība, audumu pircēji vai rūpnīcu īpašnieki nodrošinātu darbiniekiem vismaz minimālajai iztikai nepieciešamos līdzekļus. Jāatzīst, ka daži no uzņēmumiem, piemēram, H&M Group, Inditex (Zara un citi zīmoli) un Target USA ir apņēmušies pieņemt jau saražotās un šobrīd ražošanas procesā esošās preces un samaksāt par tām atbilstoši iepriekšējām norunām. Primark, savukārt, ir apņēmusies izveidot līdzekļu fondu, lai palīdzētu saglabāt algas miljoniem apģērbu industrijas darbinieku, kurus skar tās lēmums atsaukt desmitiem miljonu mārciņu vērtus apģērbu pasūtījumus no rūpnīcām attīstības valstīs visā pasaulē. Tomēr pagaidām nav skaidrs, kādu tieši palīdzību šie solījumi ietvers. No otras puses, arī pašam Primark visu veikalu slēgšana katru mēnesi nozīmē 650 miljonu mārciņu lielus zaudējumus. Citi uzņēmumi, piemēram New Look, ir vienkārši “uz nenoteiktu laiku” apturējuši maksājumus piegādātājiem par esošajiem krājumiem. Tādā veidā visi riski pēc būtības tiek uzlikti uz piegādes ķēdē zemāk esošu uzņēmumu pleciem.
Būtiski, ka šo Āzijas valstu valdībām nav finansiālu iespēju nodrošināt saviem iedzīvotājiem tādu ekonomisko palīdzību, kāda ir pieejama rietumvalstīs, lai gan tās, protams, cenšas nodrošināt sociālo drošību darbu zaudējušajiem darbiniekiem. Līdz ar darba zaudēšanu iedzīvotājiem ir atņemta iztika, iespēja iegādāties higiēnas preces un pārējās pirmās nepieciešamības preces. Vērtīgi, ka šādā brīdī palīgā nāk citas valstis un organizācijas — piemēram, Eiropas Savienība izveidoja ārkārtas fondu 5 miljonu eiro vērtībā Mjanmas apģērbu ražotāju atbalstam.
Lai gan krīze vissmagāk skar tieši šīs valstis, citur neklājas daudz labāk. Atbilstoši Starptautiskās darba organizācijas datiem, kopumā darbu šajā laikā varētu zaudēt 25 miljoni cilvēku. Salīdzinājumam — 2008./2009. gada krīzē darbu zaudēja 22 miljoni cilvēku. Šeit jāatzīmē, ka līdz aprīļa vidum ASV vien bezdarbnieku pabalstam bija pieteikušies jau 26 miljoni iedzīvotāju.
Reakciju daudzveidība
Tomēr ne visi stāsti ir negatīvi. Kā pozitīvās prakses piemērs jāmin, piemēram, Portugāles lēmums piešķirt imigrantiem un patvēruma meklētājiem tādas pašas tiesības kā Portugāles pilsoņiem, kas attiecīgi nozīmē vienlīdzīgu pieeju veselības aprūpes sistēmai. Dažas valstis, piemēram, Argentīna, Austrālija un Īrija šajā laikā ir apturējušas personu izlikšanu no mājokļiem.
Arī īpaši apdraudētajām un īpaši smagi skartajām iedzīvotāju grupām dažas valstis ir spējušas nodrošināt papildu aizsardzību. Piemēram, Francijā no vardarbības ģimenē cietušām sievietēm iespējams bez maksas palikt viesnīcās. Kopumā valsts plāno apmaksāt palikšanu viesnīcā līdz pat 20,000 naktīm, kas attiecīgi tiks sadalītas pēc nepieciešamības. Izmantojot īpašu kodu, palīdzību iespējams meklēt arī aptiekās, bet iepirkšanās centros izveidoti 20 atbalsta centri.
Itālijā valdība ir īstenojusi īpašu visu valsti aptverošu psiholoģiskā atbalsta programmu. Valstī, kas slēgtajā režīmā atradās no 9. marta, šāda palīdzība ir būtiska. Kā norāda Milānā praktizējoša psihoterapeite Kamilla Kvartičelli (Camilla Quarticelli), visi iedzīvotāji gan individuāli, gan kolektīvi ir pakļauti intensīvai psiholoģiskai traumai, ko izraisa ne tikai tiešās pandēmijas sekas — tuvu cilvēku zaudējums un slimība, bet arī tikpat būtiskās netiešās sekas, piemēram, darba zaudēšana, pārpūle, pēc-traumatiskais stress un karantīnas stress.
Savukārt, Apvienotā Karaliste ir uzsākusi īpašu izmeklēšanu, lai apturētu ksenofobiskos izteikumus, ka musulmaņu ticības pārstāvji tīšām izplatot COVID-19 vīrusu.
Kā vēl vienu labās prakses piemēru var minēt Āfrikas Attīstības Bankas piesaistīto pasaulē lielāko obligāciju 3 miljardu dolāru apjomā, lai palīdzētu Āfrikas valdībām paplašināt piekļuvi veselības aprūpei un citiem svarīgiem pakalpojumiem un precēm.
Uzraudzība nepazūd
Kā redzams no šeit apkopotās informācijas, šis tiešām ir īsts cīņas laiks. Kamēr dažas valstis kopā ar saviem iedzīvotājiem cīnās pret vīrusu un tā radītajām sekām, citviet pilsoņi ir pakļauti ne tikai vīrusa draudiem, bet arī valstu līderu radītiem jauniem cilvēktiesību aizskārumiem. Tomēr būtisks ir fakts, ka arī šajā laikā valdību rīcību kontrolē: tādas organizācijas kā Human Rights Watch, Transparency International un, protams, pati ANO aktīvi turpina savu darbu, informējot sabiedrību par pārkāpumiem un mudinot valstis un uzņēmumus pieņemt samērīgus lēmumus. Protams, gadījumos, kad personu tiesības un nākotni ir krasi ietekmējusi finansiālā krīze un līdzekļu nav nevienam, situācija ir smaga. Tas vēl jo vairāk liek uzsvērt, ka šis vīruss ir un būs pārbaudījums Eiropas un pasaules valstu solidaritātei.
