2023.gada martā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) pieņēma spriedumu lietā Cupial pret Poliju. Pieteicējam bija piemērots nosacīts brīvības atņemšanas sods par to, ka viņa reliģiskos uzskatos balstītā audzināšana esot negatīvi ietekmējusi viņa bērnu psiholoģisko attīstību. ECT atzina, ka nacionālās tiesas spriedums un tiesas procesā pieņemtie lēmumi nav bijuši pietiekami motivēti šāda soda piemērošanai. Līdz ar to tika pārkāptas pieteicēja tiesības uz taisnīgu tiesu.

Lietas fakti

Pieteicējs ir Polijas pilsonis Darius Cupials (Dariusz Cupiał). Viņam ir trīs bērni. Kad viņa un viņa sievas laulība tika šķirta, bērni tika atstāti abu vecāku aizgādībā, proti, tika nolemts, ka abi jaunākie bērni turpmāk dzīvos ar māti, savukārt vecākā meita izvēlējās turpināt dzīvot kopā ar tēvu (pieteicēju). Pēc vecāku šķiršanās bērnu māte prokuroram iesniedza lūgumu uzsākt izmeklēšanu par pieteicēja psiholoģisko vardarbību pret viņas trim bērniem un viņu pašu. Izmeklēšanas procesā konstatēts, ka pieteicēja reliģisko rituālu dēļ bērniem radušies emocionālie un personības traucējumi. Proti, viņš savus bērnus nakts laikā modinājis, lai lūgtos, ierobežojis bērnu ēdienreizes un publiski apkaunojis citu reliģiskās kopienas pārstāvju priekšā, liekot publiski atzīties savos grēkos, un tādējādi negatīvi ietekmējis savu bērnu attīstību. 

Lai arī pieteicējs tiesas procesā vairākkārt bija norādījis, ka viņam pastāv šaubas par ekspertes objektivitāti un sniegto atzinumu taisnīgumu, nacionālā tiesa atzina, ka nav pamata eksperti noraidīt, un atteicās iecelt vēl vienu psiholoģijas ekspertu. Pieteicējam tika piespriesta nosacīta brīvības atņemšana uz vienu gadu. Pieteicējs par rajona tiesas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, taču arī apgabaltiesa atzina pirmās instances tiesas secinājumus par pamatotiem. Tas ir, tiesa uzskatīja, ka nepastāv pierādījumi, kas liktu apšaubīt ekspertes atzinumu ticamību, tādējādi rajona tiesas spriedums tika atstāts negrozīts. Savu tiesību aizsardzībai pieteicējs vērsās ECT gan par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencijas) 6. panta 1. punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu), 8. panta (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību), 9. panta (tiesības uz domu, pārliecības un ticības brīvību) un 14. panta (diskriminācijas aizliegums) pantu, gan arī par Konvencijas 1. protokola 2. pantu (tiesības uz izglītību, respektējot vecāku reliģisko un filozofisko pārliecību) pārkāpumiem. 

ECT secinājumi 

Vispirms ECT, atbildot uz pieteicēja pieteikumā minētajiem argumentiem, uzsvēra, ka tās kompetencē neietilpst vēlreiz izskatīt lietu pēc būtības un vērtēt, vai pieteicējs patiešām ir saucams pie kriminālatbildības, kā arī atkārtoti analizēt nacionālajā tiesā iesniegtos pierādījumus. Līdz ar to ECT izvērtēja  nacionālo tiesas procesu tikai tādā apjomā, lai secinātu, vai noticis Konvencijas 6. pantā ietverto tiesību pārkāpums.  

Tiesības uz taisnīgu tiesu ietver personas tiesības saņemt motivētu tiesas procesā pieņemtos lēmumus un motivētu gala spriedumu, kā arī objektīvu lietas izskatīšanu.^[1] Motivēts lēmums ir nozīmīgs, lai apsūdzētā persona varētu pilnvērtīgi īstenot savas pārsūdzības tiesības, kā arī lai nodrošinātu caurskatāmību, kas vieš ticību tam, ka tiesa izspriesta taisnīgi. Tiesai nav pienākuma atbildēt uz pilnīgi katru apsūdzētā izteikto argumentu vai pretenziju, tomēr īpašu uzmanību būtu nepieciešams pievērst tādiem argumentiem, kam ir būtiska ietekme uz gala lēmumu.^[1] Ja apsūdzētā arguments netiek uzskatīts par pamatotu, taču tam varētu būt izšķiroša nozīme lietas izspriešanā, vajadzīgs rūpīgs un izsmeļošs pamatojums šādam tiesas uzskatam. Tāpat tiesību uz taisnīgu tiesu tvērumā ir arī apsūdzēto tiesības efektīvi piedalīties lietas izskatīšanas procesā. 

ECT atzina, ka rajona tiesas procesā trūkusi tiesas lēmumu un sprieduma motivācija, kas šajā gadījumā bija īpaši būtiska un nepieciešama, ņemot vērā, ka pieteicējam draud smagākā juridiskās atbildības forma – kriminālatbildība. Pie tam konkrētajā situācijā lietas dalībnieki ir bijušie laulātie un konfliktējošās puses, kas prasa vēl rūpīgāku izvērtējumu no tiesas puses. Lietas izskatīšanas procesā rajona tiesa vispārīgi atbildējusi uz dažiem no pieteicēja  jautājumiem, taču nav iedziļinājusies izteiktajās pretenzijās pēc būtības. Tāpat tiesa nav rūpīgi analizējusi ekspertes objektivitāti, par ko pieteicējs vairākkārt iebildis, tā vien norādījusi, ka nepastāv šaubu par ekspertes atzinumu pareizību un ka vēl viena eksperta iecelšana nav nepieciešama. Papildus iepriekš minētajam, ECT secinājusi, ka nacionālā tiesa selektīvi vērtējusi tai pieejamos pierādījumus, piemēram, pieteicēja vecākās meitas liecība, kurā tika pausts pieteicējam labvēlīgs viedoklis, bez īpaša pamatojuma netika uzskatīta par ticamu. Tā kā pieteicēja vecākā meita pēc vecāku šķiršanās labprātīgi bija izvēlējusies dzīvot ar tēvu, viņas viedoklis lietas izspriešanā varēja būt būtisks. 

ECT uzsver, ka šajā lietā izšķiroša nozīme ir tieši eksperta atzinumiem, kas atspoguļo bērnu psiholoģisko un emocionālo stāvokli, kas arī ir konkrētās apsūdzības pamatā. Līdz ar to secināms, ka rajona tiesa nav pienācīgi izvērtējusi būtisku lietas pierādījumu ticamību un pamatotību. Savukārt apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas viedoklim, atstāja spriedumu negrozītu. Iepriekšminēto argumentu dēļ ECT atzina, ka pārkāptas pieteicēja 6. panta 1. punktā minētās tiesības uz taisnīgu tiesu. 

Lai arī pieteicējs savā pieteikumā bija norādījis arī uz Konvencijas 8., 9., 14. panta un Konvencijas 1. protokola 2. panta pārkāpumiem, ECT atzina, ka šo pantu pārkāpumi ir saistīti ar jau izvērtēto Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu, jo lietas pamatā ir tiesību uz taisnīgu tiesu nenodrošināšana, no kā izriet arī pārējās pieteicēja pretenzijas. Līdz ar to pārējo Konvencijas pantu pārkāpumi netika vērtēti.

ECT potenciālais vērtējums par pārējiem Konvencijas pantiem

Kā jau iepriekš rakstā minēts, pieteikuma pieteicējs vērsās ECT ne tikai par tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumiem, bet arī par Konvencijas 8. pantā paredzēto tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, 9. pantā noteikto tiesību uz domu, apziņas un reliģijas brīvību, kā arī 14. pantā ietvertā diskriminācijas aizlieguma principa un Konvencijas 1. protokola 2. panta, kas ietver tiesības uz izglītību (neatkarīgi no tā, vai izglītība tiek nodrošināta valsts vai privātajā sektorā, ir jāievēro vecāku reliģiskā un filozofiskā pārliecība), iespējamiem pārkāpumiem. Par ECT izvēli vērtēt tikai 6. panta pārkāpumu tikusi pausta kritika, norādot, ka ECT bija iespēja pievērsties arī pārējo pantu izvērtējumam, kas viestu lielāku skaidrību par tiesas piemēroto metodoloģiju lietās, kuras saistītas ar bērnu audzināšanu izteikti reliģiskā vidē.^[2] Proti, lai arī ECT par šo bijušas vairākas lietas, vēl joprojām nav skaidrs, kurā brīdī konstatējams 8., 9., 14. panta un 1. protokola 2. panta pārkāpums. Piemēram, lietās Palau Martinez pret Franciju^[3]  un Ismailova pret Krieviju^[4] ECT šo pantu iespējamo pārkāpumu izskatīja ar in concreto principa ievērošanas vērtējumu. Tas nozīmē, ka nacionālās tiesas nedrīkst vadīties pēc vispārīgiem argumentiem, teorētiskām prognozēm un vērtējošiem lēmumiem par reliģiskās audzināšanas ietekmi uz bērnu attīstību (in abstracto). Proti, lietas izskatīšanā nepieciešams konkrēti vērtēt audzināšanas apstākļus, to ietekmi uz bērna psiholoģisko attīstību, kas objektīvi atspoguļota, piemēram, eksperta atzinumos (in concreto).

Savukārt lietā Vojnitijs pret Ungāriju^[5] ECT ieviesa jaunu kritēriju pārkāpuma konstatēšanai– nepieciešams konstatēt bīstamas, bērnu apdraudošas reliģiskās prakses īstenošanu un faktisku bērna fizisko vai psiholoģisko kaitējumu (angļu valodā “actual harm thershold”), un minimāli jāiejaucas vecāku tiesībās audzināt bērnus atbilstoši konkrētai reliģijai un uzskatiem. Bērna diskomforts, kas nav rezultējies būtiskā kaitējumā, nav uzskatāms par iemeslu, lai valstij būtu tiesības iejaukties. Līdz ar to rodas jautājums par to, ko iespējams uzskatīt par reālu, bīstamu, faktisku bērna fizisko vai psiholoģisko kaitējumu, kā arī to, kuru vērtēšanas metodi šādās lietās izmantot –  in concreto analīzi vai faktiskā kaitējuma konstatēšanu. Strīdīgs ir arī jautājums par to, vai tiešām valsts iejaukšanās pieļaujama tikai tad, kad jau konstatējams kaitējums bērna fiziskajai vai psiholoģiskajai veselībai, un šo kaitējumu nevajadzētu novērst vēl pirms tas radies.

Polija un Konvencijas 6. panta tiesību ievērošana

Pēdējo gadu laikā Polijas vārds Eiropas tiesiskajā telpā bieži izskanējis ar negatīvu nokrāsu, pamatojoties uz šaubām par valsts tiesu varas objektivitāti, uz ko ES institūcijas vairākkārt vērsušas uzmanību.^[6] Tāpat manāma arī pašu Polijas iedzīvotāju neuzticēšanās Polijas tiesu sistēmai^[7], par ko liecina arī valstī notiekošie protesti. Spriedums lietā Cupial pret Poliju ir tikai viens no nesen pieņemtajiem spriedumiem, kur konstatēti Polijas pieļautie tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumi. Pie šāda secinājuma ECT nonākusi arī, piemēram, lietās Grzeda pret Poliju^[8] un Lalik pret Poliju.^[9] Grzeda pret Poliju ir nozīmīgs ECT spriedums, kurā tika atzīts, tiesību uz piekļuvi tiesai pārkāpums. Grzeda kungs tika atcelts no Nacionālās tieslietu padomes pārstāvja amata pirms viņa pilnvaru beigām, un viņam nebija iespēju tiesiski apstrīdēt sava amata zaudēšanu (skatīt arī Žurek pret Poliju^[10]). Savukārt lietā Lalik pret Poliju tika pārkāpts Konvencijas 6. panta 3. punkts, kas nodrošina personas, kura apsūdzēta kriminālnoziegumā, minimālo tiesību apmēru. Apsūdzētajam pirmstiesas izmeklēšanas procesā netika izskaidrotas tiesības uz aizstāvību, kā arī par galveno pierādījumu tam, ka apsūdzētais ir vainīgs noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, tika izmantotas neformālas nopratināšanas, kas notikušas bez advokāta klātbūtnes. 

Nenoliedzami, ka jebkurā tiesvedības procesā nepieciešams nodrošināt personas tiesības uz taisnīgu tiesu, tai skaitā nepieciešams sprieduma un tiesas viedokļa detalizēts pamatojums. Šīs tiesības ir it sevišķi būtiskas, ja personai draud kriminālatbildība. Tāpat būtiski ņemt vērā gan vecāku tiesības uz ģimenes un privātās dzīves neaizskaramību, gan tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību, kā arī valsts tiesības iejaukties šādu tiesību īstenošanā, lai aizsargātu pašu bērnu intereses un tiesības.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

1. ^{a, b} European Court of Human Rights. Guide on Article 6 of the Convention – right to a fair trial. 33.lpp. Pieejams: https://www.echr.coe.int/documents/d/echr/Guide_Art_6_criminal_ENG
2. ^{^} Cupiał v Poland: What could this case offer on religious upbringing? Pieejams: https://strasbourgobservers.com/2023/05/04/cupial-v-poland-what-could-this-case-offer-on-religious-upbringing/
3. ^{^} ECT 2003.gada 16.decembra spriedums lietā Palau- Martinez v France. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/?i=001-61548  
4. ^{^} ECT 2007.gada 29.novembra spriedums lietā Ismailova v Russia. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/?i=001-83583 
5. ^{^} ECT 2013.gada 12.februāra spriedums lietā Vojnity v Hungary. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/#{%22itemid%22:[%22001-116409%22]}
6. ^{^} Poland judicial reforms violate EU law, top court says. Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-europe-65809525
7. ^{^} U.S Department of State. 2022 Country reports on Human Rights Practices: Poland. Pieejams: https://www.state.gov/reports/2022-country-reports-on-human-rights-practices/poland/
8. ^{^} ECT 2022.gada 15.marta spriedums lietā Grzeda v Poland. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22appno%22:[%2243572/18%22],%22itemid%22:[%22001-216400%22]}  
9. ^{^} ECT 2022.gada 16.jūnija spriedums lietā 2023.gada 11.maija spriedums lietā Lalik v Poland. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-224575 
10. ^{^}  ECT 2022.gada 16.jūnija spriedums lietā Žurek v Poland. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-217705