Tiesībsargs oktobrī īstenos eidžisma izskaušanai veltītu kampaņu – “Katram vecumam savs pavasaris!”.

Kampaņas mērķis ir parādīt – katram vecumam ir savi plusi, savs skaistums un savas priekšrocības, kuras mēdz slāpēt sabiedrības uzskati par vecumam atbilstošu dzīvi, domāšanu un spējām. Par kampaņas vēstnesi esam izvēlējušies pieneni, kura simbolizēs cilvēku dažādos dzīves posmos. Kāpēc pieneni? Pienene ir dabas fenomens, kurš iemieso ideju, ka neviens nav par zaļu jeb jaunu, neviens nav norietā jeb vecs, lai būtu dzīvespriecīgs, vērtīgs un dzīvs. Katram pienenes dzīves ciklam ir savs skaistums. Un kāpēc to protam redzēt pienenē, bet ir grūtības ieraudzīt cilvēka dzīvē? No mazajiem, zaļajiem bumbulīšiem, kuri kā mazi bēbīši priecīgi pļavā parādās, tad tādi pieklājīgi dzelteni stāvi slejas pretī gaismai, kam seko kupluma un brieduma pilnais zieds, ko noslēdz visos tik lielu prieku raisošās pieneņbumbas. Tās ir gluži kā omītes un opīši, kuri mīļi pamāj garāmgājējiem.

Un kāpēc tieši pavasaris? Cilvēka mūža ritējums nereti tiek salīdzināts ar gadalaikiem – cilvēka vecumu noteiktā dzīves posmā simboliski sasaistot ar pavasari, vasaru, rudeni vai ziemu. Šādu skatījumu uz cilvēka mūžu savā dienasgrāmatā  savulaik ir skaisti ietērpusi Cimdu Jettiņa  (Jette Užāne): “[..]tu, cilvēk, nemaz nedabū lāga apskatīties, kad pavasaris prom un tā vasara nav labāka, bet rudens un ziema, tie neiet prom ne lūdzami. Tāpat jau cilvēkam – bērnība aizskrien pa vizbuļiem un zaķpēdiņām caur ziedošām ievām. Baltie papēži vien nozib. Tai pakaļ pa rozēm un naktsvijolēm caur zaļām lapām skrien jaunība. Pa tīrumu un augļu dārziem iet darba gadi. Pa tukšiem laukiem un kailām birzīm lēni, lēni velkas vecums…”^[1]

Lai arī tiesībsarga kampaņa par vecumu sākas īsi pēc Starptautiskās senioru dienas, kas gan tiešā un simboliskā skatījumā sasaucas ar rudens laiku, tās mērķis vecuma un novecošanas kontekstā ir palūkoties arī ārpus rudens dzīves posma un atgādināt sabiedrībai, ka novecošana ir cilvēka ceļojums mūža garumā un ka, patiesībā, katram vecumam ir savs pavasaris – ar savu ziedēšanas skaistumu, spēku un vērtību, kas turklāt ir cienījama un tiesiski aizsargājama. Taču ir viena nezāle, kas bojā šo pavasara prieku ikvienā vecumā. Šī nezāle ir eidžisms,^[2] kas ir veids, kādā mēs domājam, jūtam un rīkojamies attiecībā pret vecumu un novecošanu. Domāšanas līmenī tie ir stereotipi. Izjūtu līmenī tie ir aizspriedumi. Rīcību līmenī tā ir diskriminācija. Turklāt to visu vēl caurvij pārpratumi. Ne vienmēr šī nezāle ir nejaušība vai apstākļu sagadīšanās. Dažkārt tā ir mūsu pašu kopta un nostiprināta. Līdz ar to bieži vien mēs paši ar savu dziļā izpratnē balstītu lēmumu varam to izravēt gan no mūsu pašu, gan no līdzcilvēku vizbuļu, naktsvijoļu vai pieneņu lauka.

Atsauces

1. ^{^} https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/cilvekstasti/cimdu-jettinas-dienasgramata.-3.-cilveka-muzs-ka-gadalaiki.a157582/
2. ^{^} No angļu valodas vārda “age” – vecums