ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Ģimene Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Spriedums

Eiropas Cilvēktiesību tiesa izbeidz tiesvedību lietā “Rimšēvičs pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) šodien pasludināja lēmumu lietā “Rimšēvičs pret Latviju”, izbeidzot tiesvedību šajā lietā.

Savā 2018.gada 26.jūnija iesniegumā Tiesai iesniedzējs, atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6.panta 2.punktu (nevainīguma prezumpcija), apgalvoja, ka vairākas valsts augstākās amatpersonas ir pārkāpušas viņa nevainīguma prezumpciju, publiski izsakoties un komentējot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pret iesniedzēju ierosināto kriminālprocesu.

Vispirms Tiesa noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzēja sūdzība bija ārpus Konvencijas 6.panta 2.punkta materiāltiesiskā tvēruma, jo sūdzības iesniegšanas laikā kriminālprocess pret iesniedzēju bija pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, nevis tiesā, kas varētu lemt par iesniedzējam izvirzītās apsūdzības pamatotību. Tiesa atzīmēja, ka Konvencijas 6.panta 2.punktā ietvertais jēdziens “persona, kas apsūdzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā” Konvencijas izpratnē ir autonoms un ir attiecināms arī uz situācijām, kad personas stāvokli būtiski ietekmē tiesībsargājošo iestāžu darbības, kas ir saistītas ar aizdomām pret šo personu. Tiesa uzskatīja, ka šajā lietā iesniedzēja stāvokli būtiski ietekmēja pret viņu uzsāktais kriminālprocess, aizturēšana un piemērotie drošības līdzekļi. Līdz ar to Tiesa secināja, ka uz iesniedzēju bija attiecināma Konvencijas 6.panta 2.punktā ietvertā aizsardzība.

Turpinājumā Tiesa vērtēja valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzēja sūdzība būtu noraidāma, jo iesniedzējs nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Proti, valdība argumentēja, ka iesniedzējs nebija izmantojis Kriminālprocesa likuma 19.panta ceturtajā daļā ietverto tiesību aizsardzības līdzekli un vērsies pie procesa virzītāja ar motivētu iesniegumu, lūdzot izvērtēt, vai konkrētajā situācijā nav noticis nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpums saistībā ar tādas amatpersonas izteikumiem, kas nav iesaistīta kriminālprocesā, kā arī lūdzot sniegt publisku paziņojumu par šī principa pārkāpumu, ja tāds noticis. Atsaucoties uz savu iepriekšējo judikatūru, Tiesa vispirms atkārtoja, ka sūdzības par iespējamu nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu būtu vērtējamas attiecīgā kriminālprocesa ietvaros, jo tas dod iespēju kompetentajām tiesām novērst šādu pārkāpumu radītās sekas. Savukārt vēršanās pret izteikumu autoru ar civilprasību šādos gadījumos ne vienmēr varētu būt pietiekama. Vienlaikus Tiesa atzina, ka var būt arī gadījumi, kad nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu var efektīvi novērst civilprocesuālā kārtībā. Tiesa atzīmēja, ka situācijās, kas saistītas ar publiskiem izteikumiem un kur kriminālprocesuāls tiesību aizsardzības līdzeklis personai nav pieejams, priekšroka būtu dodama civilprocesuāla rakstura tiesību aizsardzības līdzeklim. Tomēr piemērotākā tiesību aizsardzības līdzekļa izvēle ir atkarīga no nacionālajiem tiesību aktiem un katras lietas konkrētajiem apstākļiem.

Pievēršoties iesniedzēja lietas apstākļiem, Tiesa vispirms atzīmēja, ka iesniedzēja sūdzību pamatā ir ar kriminālprocesu nesaistītu valsts amatpersonu publiski komentāri. Vērtējot Kriminālprocesa likuma 19.panta ceturtajā daļā ietverto tiesību aizsardzības līdzekli, Tiesa konstatēja, ka tas ir piemērojams izteikumiem, kurus paudušas ar kriminālprocesu nesaistītas personas, ka sūdzību persona var iesniegt laikā, kamēr turpinās kriminālprocess, un procesa virzītājs, konstatējot sūdzības pamatotību, sniedz publisku paziņojumu par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, kā arī informē institūciju, kura var lemt par amatpersonas atbildību. Tiesa atzīmēja, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis iestrādāts Kriminālprocesa likumā, lai aizsargātu nevainīguma prezumpciju no tādu valsts amatpersonu izteikumiem, kuras nav saistītas ar kriminālprocesu, turklāt izstrādes laikā ņemti vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 9.marta Direktīvā 2016/343/ES, kā arī Tiesas judikatūrā nostiprinātie principi. Tiesa norādīja, ka procesa virzītāja publiskais paziņojums par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu vēlāk var tikt izmantots kā viens no elementiem kompensācijas prasības pamatošanai. Līdz ar to Tiesa secināja, ka iesniegums Kriminālprocesa likuma 19.panta ceturtajā daļā noteiktajā kārtībā kopā ar civilprasību par iespējamu kaitējumu iesniedzēja lietā var tikt uzskatīts par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli.

Visbeidzot Tiesa norādīja, ka, lai gan ierasti prasība izsmelt tiesību aizsardzības līdzekļus ir pakārtota datumam, kurā persona ir vērsusies ar sūdzību Tiesā, praksē šim principam var būt izņēmumi. Tiesa atzīmēja, ka grozījumi Kriminālprocesa likumā, ieviešot jauno tiesību aizsardzības līdzekli, stājās spēkā 2018.gada 25.oktobrī, proti, četrus mēnešus pēc iesniedzēja sūdzības iesniegšanas Tiesā. Tomēr kopš brīža, kad kriminālprocess bija nodots iztiesāšanai pirmās instances tiesai, šis tiesību aizsardzības līdzeklis bija pieejams iesniedzējam vairāk nekā astoņus mēnešus. Lai arī iztiesāšanas laikā bija posmi, kuros tiesvedība bija apturēta, iesniedzējam bija vairākas iespējas vērsties pie tiesneša ar iesniegumu par iespējamu nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu. Tiesa uzsvēra, ka šādas tiesības iesniedzējam ir vēl joprojām un iesniedzējam būs iespējams apsvērumus par šo jautājumu iekļaut apelācijas sūdzībā. Turklāt iesniedzējam varētu būt iespējams atsaukties uz tiesas secinājumiem, ceļot prasību par kompensācijas piešķiršanu civiltiesiskā kārtā. Līdz ar to Tiesa nesaskatīja iemeslus, kas atbrīvotu iesniedzēju no pienākuma izsmelt minētos tiesību aizsardzības līdzekļus. Ņemot vērā, ka iesniedzējs šos tiesību aizsardzības līdzekļus nebija izsmēlis, un atsaucoties uz subsidiaritātes principu, Tiesa vienbalsīgi secināja, ka iesniedzēja sūdzība ir noraidāma, jo iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Pilns 2023.gada 9.novembra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas nolēmumu datubāzē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas nolēmumu datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (31634/18) un lēmuma pieņemšanas datums (10/10/2023).

Fakti lietā Rimšēvičs pret Latviju

Iesniedzējs ir bijušais Latvijas Bankas prezidents. Sūdzības pamatā ir valsts augstāko amatpersonu un tiesībsargājošo iestāžu darbinieku komentāri saistībā ar kriminālprocesu, kuru pret iesniedzēju 2018.gada 15.februārī uz aizdomu pamata par kukuļņemšanu atbildību pastiprinošos apstākļos ierosināja KNAB.