Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2019. gada 14. martā pasludināja spriedumu lietā Kangers pret Latviju, ar sešām balsīm pret vienu secinot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punkta (nevainīguma prezumpcija) pārkāpums.
Savā 2010. gada 2. jūnija iesniegumā Tiesai iesniedzējs Jānis Kangers apgalvoja, ka ir ticis sodīts par administratīvā pārkāpuma atkārtotu izdarīšanu, lai gan viņa vaina pirmā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā tobrīd neesot bijusi pierādīta likumā noteiktajā kārtībā.
Sūdzības pieņemamība
Tiesa savā 2019. gada 14. marta spriedumā noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka sūdzība nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības, jo iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, proti, viņš iesniedza sūdzību Tiesā vēl pirms bija noslēdzies otrais administratīvā pārkāpuma process. Tiesas ieskatā otrā procesa noslēguma sagaidīšana neietekmēja iesniedzēja sūdzības būtību, ņemot vērā iesniedzēja apgalvojumu, ka viņa sodīšana par atkārtotu pārkāpuma izdarīšanu, kamēr turpinājās tiesvedība par pirmo pārkāpumu, bija pretrunā ar nevainīguma prezumpciju. Tiesa nepiekrita arī valdības izvirzītajam argumentam, ka iesniedzējs nevar sevi uzskatīt par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk — Konvencija) pārkāpuma upuri, jo arī pirmais administratīvā pārkāpuma process noslēdzās ar iesniedzēja sodīšanu par transportlīdzekļa vadīšanu bez derīgas autovadītāja apliecības. Tiesas ieskatā, galīgais lēmums par iesniedzēja vainu nevar dzēst iesniedzēja primāro tiesību netikt uzskatītam par vainīgu līdz likumā noteiktajā kārtībā tiek pierādīts pretējais. Tādēļ hronoloģiski vēlāk pieņemtais lēmums, ka iesniedzējs ir vainīgs arī pirmajā pārkāpumā, neietekmēja viņa upura statusu sūdzībai par to, ka viņš tika uzskatīts par vainīgu pirms galīgā tiesas nolēmuma pieņemšanas.
Apstrīdot sūdzības pieņemamību, valdība bija izvirzījusi arī tādu argumentu, ka iesniedzējam nav nodarīts tik būtisks kaitējums, lai viņa sūdzība tiktu izskatīta starptautiskā tiesā. Valdība norādīja, ka lieta skāra acīmredzamu fakta prezumpciju, kā arī bija pieejams mehānisms, lai šo prezumpciju mainītu. Tiesa uzskatīja, ka nevainīguma prezumpcija ir viens no taisnīga procesa elementiem un kā procesuāla tiesība galvenokārt kalpo aizstāvības tiesību garantēšanai, vienlaikus arī palīdzot aizsargāt apsūdzētā godu un cieņu. Tiesas ieskatā šajā lietā iesniedzēja sodīšanai par atkārtota pārkāpuma izdarīšanu bija nozīmīgas sekas, jo viņam tika piemērota ne tikai lielāka soda nauda, bet arī papildus administratīvā aresta dienas. Tādēļ valdības izvirzītais arguments par sūdzības nepieņemamību tālākai izskatīšanai pēc būtības tika noraidīts.
Sūdzības būtība
Izskatot sūdzības būtību, Tiesa vispirms definēja sūdzības tvērumu. Norādot, ka iesniedzēja sūdzība par pirmo administratīvā pārkāpuma procesu, kurā viņam tika piemērots liegums divus gadus vadīt transportlīdzekli, ir iesniegta novēloti, Tiesa savu vērtējumu sniedza tikai par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu trešā procesa ietvaros. Proti, tiesa vērtēja tikai to procesu, kurā iesniedzējs tika sodīts par atkārtotu transportlīdzekļa vadīšanu bez vadītāja apliecības. Atsaucoties uz savu judikatūru, Tiesa atgādināja, ka Konvencijas 6. panta 2. punktā garantētā nevainīguma prezumpcija izvirza zināmas prasības arī pierādīšanas nastas sadalei, faktu prezumpcijām, privilēģijai neliecināt pret sevi, kā arī lietu iztiesājošo tiesnešu vai citu amatpersonu pāragriem izteikumiem par apsūdzētā vainu. Tāpat Tiesa atgādināja, ka 6.panta 2.punkts ir attiecināms arī uz situācijām, kad tiesas lēmums vienā procesā var netieši norādīt uz personas vainu citu procesā, it īpaši attiecībā uz atkārtotu pārkāpumu izdarīšanu lietas iztiesāšanas gaitā. Nevainīguma prezumpcija tiek pārkāpta, ja tiesas nolēmums vai publiskas personas izteikumi atspoguļo viedokli par personas vainu vēl pirms vaina tiek pierādīta saskaņā ar likumu, un tikai spēkā stājies galīgais tiesas nolēmums, kurā atzīta personas vaina, izbeidz nevainīguma prezumpcijas darbību.
Pievēršoties lietas faktiem, Tiesa konstatēja, ka trešajā administratīvā pārkāpuma lietā nacionālās tiesas, atsaucoties uz administratīvā pārkāpuma protokolu otrajā lietā, secināja, ka iesniedzējs ir atkārtoti vadījis transportlīdzekli bez vadītāja apliecības, lai gan otrā lieta vēl tika izskatīta pirmās instances tiesā. Tiesas ieskatā secinājums par pārkāpuma atkārtotību skaidri norādīja uz nacionālo tiesu pārliecību, ka iesniedzējs ir veicis arī pirmo pārkāpumu. Atbildot uz valdības argumentu, ka nacionālā tiesa savu lēmumu pamatoja ar fakta prezumpciju, Tiesa piekrita, ka šāda prezumpcija sastopama ikvienā tiesību sistēmā un ka Konvencija šādu prezumpciju neaizliedz, tomēr pret to nedrīkst izturēties vienaldzīgi, nodrošinot saprātīgu līdzsvaru starp iesaistītajām interesēm un saglabājot tiesības uz aizstāvību. Vienlaikus Tiesa piekrita, ka ir svarīgi efektīvi garantēt ceļu satiksmes drošību, nodrošinot, ka konstatētie pārkāpumi nepaliek nesodīti.
Attiecībā uz iesniedzējam piemēroto sodu Tiesa atzīmēja, ka par atkārtotu pārkāpuma izdarīšanu iesniedzējs saņēma bargāku sodu nekā to, kas paredzēts par transportlīdzekļa vadīšanu bez vadītāja apliecības, turklāt bargāko sodu viņš izcieta pirms lēmums par pirmā soda piemērošanu bija stājies spēkā. Tiesa norādīja, ka lietās par fakta prezumpciju tā īpaši vērtē apsūdzētajam pieejamās procesuālās garantijas, ka arī iespējas atspēkot šādu faktu prezumpciju. Ņemot vērā nacionālo tiesu uzskatu, ka protokols otrajā administratīvā pārkāpuma procesā ir saistošs trešajā procesā par pārkāpuma atkārtotību, Tiesa konstatēja, ka iesniedzējam nebija procesuālu iespēju atspēkot šo prezumpciju, un secināja, ka Rīgas apgabaltiesas spriedums par to, ka iesniedzējs ir atkārtoti vadījis transportlīdzekli bez vadītāja apliecības, lai gan otrajā procesā vēl nebija stājies spēkā galīgais nolēmums, pārkāpa iesniedzēja nevainīguma prezumpciju.
Kompensācija
Iesniedzējs bija lūdzis piespriest viņam kompensāciju 15 000 EUR apmērā par nodarīto morālo kaitējumu, taču Tiesa uzskatīja, ka Konvencijas 6.panta 2.punkta pārkāpuma konstatēšana šajā gadījumā ir pietiekams atlīdzinājums. Tāpat iesniedzējs lūdza piešķirt 1 696,12 EUR materiālo zaudējumu atlīdzībai, un 762.30 EUR advokāta izdevumu atlīdzībai. Tiesa piešķīra iesniedzējam 762.30 EUR tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai.
Tiesas spriedumam ir pievienots tiesneša O’Leary (Īrija) atsevišķais viedoklis.
Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.
Fakti lietā Kangers pret Latviju
2008. gada 20. novembrī policija sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu par iesniedzēja saukšanu pie administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 149.15 panta ceturtās daļas (par transportlīdzekļa vadīšanu reibumā), tomēr 2008. gada 1. decembrī Jūrmalas tiesa lietvedību izbeidza nodarījuma sastāva trūkuma dēļ. Pēc prokuratūras protesta iesniegšanas, Rīgas apgabaltiesa Jūrmalas tiesas lēmumu 2009. gada 27. februārī atcēla, atzina iesniedzēju par vainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un cita starpā sodīja ar vadītāja apliecības atņemšanu uz 2 gadiem.
2009. gada 31. jūlijā iesniedzēju atkal apturēja policija un piemēroja sodu pēc LAPK 149.4 panta sestās daļas 1.punktā paredzētā pārkāpuma (transportlīdzekļa vadīšana, ja nav transportlīdzekļa vadīšanas apliecības). Iesniedzējs pārsūdzēja šo lēmumu, pamatojot, ka Rīgas apgabaltiesas lēmums atcelt Jūrmalas tiesas 2008. gada 1. decembra lēmumu ir bijis prettiesisks, tādēļ nav spēkā, un ka viņam šajā periodā nav bijušas ierobežotas tiesības vadīt transportlīdzekli. Iesniedzēja apelācijas sūdzības tika noraidītas un galīgais nolēmums, atstājot spēkā piespriesto naudas sodu 250 LVL (aptuveni 343 EUR) apmērā stājās spēkā 2012.gada aprīlī.
2009. gada 23. septembrī iesniedzējam tika piemērots administratīvais sods pēc LAPK 149.4 panta septītās daļas par transportlīdzekļa vadīšanu atkārtoti gada laikā, ja nav transportlīdzekļa vadīšanas apliecības. Arī šo lēmumu iesniedzējs pārsūdzēja, pamatojot, ka nav spēkā stājies iepriekšējais lēmums par transportlīdzekļa vadīšanu bez vadītāja apliecības. Šajā lietā galīgais nolēmums stājās spēkā 2010.gada 26.februārī, kad Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu atkārtotā transportlīdzekļa vadīšanā bez derīgas vadītāja apliecības un atstāja spēkā Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesas piespriesto 5 dienu administratīvo arestu un naudas sodu 400 LVL (aptuveni 549 EUR) apmērā.
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
