Spriedums

Eiropas Cilvēktiesību tiesa nekonstatē vārda brīvības pārkāpumu sūdzībā pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 14. jūnijā pasludināja spriedumu lietā Rungainis pret Latviju, nekonstatējot vārda brīvības pārkāpumu saistībā ar nacionālo tiesu uzlikto pienākumu atsaukt godu un cieņu aizskarošas ziņas un izmaksāt prasītājam kompensāciju.

CherryX / CC BY-SA 3.0

Lietā Rungainis pret Latviju iesniedzējs savā 2008. gada 4. jūlija iesniegumā Eiropas Cilvēktiesību tiesai (Tiesa) sūdzējās par iespējamu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 10. panta — tiesības uz vārda brīvību — pārkāpumu. Iesniedzējs uzskatīja, ka nacionālo tiesu uzliktais pienākums atsaukt godu un cieņu aizskarošas ziņas un izmaksāt prasītājam A.L. kompensāciju 10 000 latu (14 285,72 eiro) apmērā pārkāpj viņa tiesības uz vārda brīvību. Tiesa atzina, ka Latvijas tiesas ir pienācīgi līdzsvarojušas visu pušu tiesības un intereses, kā arī vārda brīvības ierobežojums ir bijis samērīgs.

Tiesību uz vārda brīvību ierobežošanas kritēriji

Izskatot iesniedzēja sūdzības būtību, Tiesa vispirms konstatēja, ka nacionālo tiesu uzliktais pienākums atsaukt godu un cieņu aizskarošas ziņas un izmaksāt prasītājam A.L. kompensāciju uzskatāms par iejaukšanos iesniedzēja tiesībās uz vārda brīvību, tādēļ turpinājumā vērtēja, vai šī iejaukšanās atbilst Konvencijas 10. pantā noteiktajiem kritērijiem, proti, vai tā bija noteikta ar likumu, vai tai bija leģitīms mērķis un vai tā bija samērīga.

Galvenais jautājums — vai iejaukšanās bija samērīga?

Tiesa norādīja, ka puses bija vienisprātis par to, ka iejaukšanās notika atbilstoši likumam un kalpoja leģitīma mērķa sasniegšanai — aizsargāt citas personas (A.L.) reputāciju. Vērtējot ierobežojuma samērīgumu, Tiesa atgādināja kritērijus, kurus nacionālajām tiesām ir jāizmanto līdzsvarojot tiesības uz vārda brīvību un nepieciešamību aizsargāt otras personas reputāciju: cik lielu ieguldījumu sabiedrībai nozīmīgā diskusijā sniedz strīdīgā publikācija; cik atpazīstama ir strīdīgajā publikācijā minētā persona; publikācijas tēma; publikācijā minētās personas iepriekšējās darbības; pausto ziņu saturs; forma un sekas personas reputācijai. Tiesa arī atgādināja, ka izvērtējumā tā ņem vērā arī veidu, kādā informācija tiek iegūta, publicētās informācijas patiesumu un pret personu vērsto sankciju bardzību. Tāpat, Tiesa atgādināja par nepieciešamību nošķirt faktus no viedokļa. Ja publikācija satur personas viedokli, iejaukšanās samērīgums būs atkarīgs no tā, vai šis viedoklis ir pienācīgi balstīts uz faktiem. Ņemot vērā, ka strīdīgās ziņas tika publicētas pirmsvēlēšanu laikā, Tiesa arī atgādināja par brīvu politisko debašu nozīmi demokrātiskā sistēmā, īpaši pirmsvēlēšanu posmā, taču uzsverot arī to, ka tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas.

Pievēršoties izskatāmās lietas faktiem, Tiesa uzsvēra, ka tai ir jāatbild uz jautājumu, vai iesniedzēja, kurš lietas notikumu laikā bija Latvijas Krājbankas (Krājbanka) padomes priekšsēdētājs, izteikumi par Krājbankas reklāmas un mārketinga izdevumiem un A.L. kā Krājbankas prezidenta lomu bija pienācīgi balstīti faktos. Tiesa piekrita iesniedzējam, ka šie izteikumi bija par sabiedrībai svarīgu jautājumu, jo A.L. kā Krājbankas prezidents veica sabiedrībai nozīmīgas darbības, turklāt A.L. arī kandidēja vēlēšanās. Tomēr Tiesa atzina, ka daļa strīdīgo ziņu atspoguļoja ne tikai iesniedzēja personisko viedokli, bet arī faktus. Tiesas ieskatā pūles, kas tika ieguldītas informācijas pareizības pārbaudē, ir jāvērtē atbilstoši situācijai lietas notikumu laikā, nevis vēlāk iegūtas informācijas gaismā. Līdz ar to Tiesa atsaucās uz “pienākumiem un atbildību”, kas saistīti ar tiesību uz vārda brīvību īstenošanu un izskatāmajā lietā ir nozīmīgi saistībā ar iesniedzēja kā padomes priekšsēdētāja statusu, ņemot vērā viņa paša sniegto apstiprinājumu, ka viņam bija pienākums informēt sabiedrību par padomes darbību. Tiesa uzsvēra, ka attiecībā uz politiķi pieļaujamās kritikas robežas ir plašākas nekā attiecībā uz privātpersonu, taču nopietni apgalvojumi par politiķa iespējami prettiesiskām darbībām var ietekmēt sabiedrības viedokli un pat vēlēšanu rezultātus, tādēļ šādās situācijās īpaša uzmanība ir jāpievērš faktu, uz kuriem balstīta informācija, pienācīgai pārbaudei.

Tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja žurnālistiem sniegtā informācija nebija pietiekami balstīta uz pārbaudītiem faktiem, pat ja šo informāciju uzskatītu par iesniedzēja viedokli. Tiesa norādīja uz vairākiem apsvērumiem, kuri tai lika apšaubīt iesniedzēja rīcību. Pirmkārt, Tiesa norādīja, ka iesniedzējam vajadzēja apzināties savu amatpersonas statusu un to, ka žurnālisti paļausies uz viņa teiktā patiesumu. Otrkārt, Tiesai nebija skaidrs, kādēļ iesniedzējs pirms informācijas sniegšanas žurnālistiem nekonsultējās ar Krājbankas Iekšējā audita departamentu, kas tobrīd jau gatavoja savu atzinumu. Treškārt, Tiesa atgādināja, ka iesniedzējs informāciju žurnālistiem sniedza mēnesi pirms parlamenta vēlēšanām, kad informācijas precizitātei būtu jāpievērš īpaša rūpība, īpaši ņemot vērā iesniedzēja amatu un informācijas saturu. Un, ceturtkārt, Tiesa norādīja, ka iesniedzējs nekādi necentās atsaukt ziņas, kas tika publicētas jau pēc tam, kad bija pieejams audita ziņojums.

Visu šo apsvērumu dēļ Tiesa atzina, ka nacionālās tiesas bija pienācīgi līdzsvarojušas iesniedzēja tiesības uz vārda brīvību un nepieciešamību aizsargāt A.L. tiesības, un vienbalsīgi secināja, ka Konvencijas 10. pants nav pārkāpts.

Fakti lietā Rungainis pret Latviju

2002. gada septembrī Ģirts Rungainis, kurš tobrīd bija Krājbankas padomes priekšsēdētājs, pieprasīja Krājbankas Mārketinga un Ekonomikas pārvaldei sniegt informāciju par Krājbankas Sabiedrisko attiecību pārvaldes budžeta izpildi 2001. gadā un 2002. gada pirmajos septiņos mēnešos.

2002. gada 5. oktobrī Saeimas vēlēšanās deputāta mandātu ieguva bijušais Krājbankas prezidents A.L., kurš 2002. gada 4. februārī pēc paša lūguma tika atbrīvots no Krājbankas prezidenta amata.

2002. gada oktobrī iesniedzējs vairākkārt informēja laikrakstu Neatkarīgā Rīta Avīze (NRA) par iepriekšējās Krājbankas vadības iespējamām prettiesiskām darbībām. Proti, deviņās NRA publikācijās iesniedzējs norādīja, ka laikā, kad A.L. bija Krājbankas prezidents, reklāmas un mārketinga aktivitātēm ir pārskaitīti 522 000 lati (742 739 eiro), par kuru izlietojumu nav informācijas. Iesniedzējs apgalvoja, ka vairāk nekā 200 000 lati (284 574 eiro) tika pārskaitīti reklāmas aģentūrai, kas bija A.L. politiskās partijas priekšvēlēšanu kampaņas veidotāja. Iesniedzējs apgalvoja, ka “tā ir akcionāriem nozagta nauda” un ka par Krājbankas naudu, iespējams, tiek gatavotas pavisam cita veida reklāmas, nekā uzrādīts pieejamos dokumentos.

Gan Krājbankas iekšējais audits, gan auditsabiedrība Deloitte & Touche savā neatkarīgajā atzinumā un vēlāk arī Ģenerālprokuratūra secināja, ka nepamatotu operāciju veikšana nav konstatēta un Krājbankas reklāmas produkti ir izstrādāti un reklāmas pakalpojumi ir sniegti saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem.

2003. gada 28. jūlijā A.L. vērsās Rīgas apgabaltiesā ar prasību pret SIA Mēdiju Nams (NRA izdevējs) un iesniedzēju par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu. 2004. gada 16. janvārī Rīgas apgabaltiesas sēdē iesniedzējs atzina, ka NRA sniegtās ziņas nav patiesas un atvainojās A.L. un žurnālistiem.

Ar Rīgas apgabaltiesas 2005. gada 3. oktobra spriedumu A.L. prasība tika daļēji apmierināta attiecībā pret SIA Mēdiju Nams un AS Preses nams (SIA Mēdiju nams tiesību pārņēmējs), bet noraidīta pret iesniedzēju. Ar Augstākās tiesas Civillietu palātas 2007. gada 28. maija spriedumu A.L. prasība tika apmierināta, cita starpā, uzliekot par pienākumu no iesniedzēja par labu A.L. piedzīt 10 000 latu (14 228,74 eiro) apmērā par paustajām ziņām deviņās publikācijās. Ar Augstākās tiesas Senāta 2008. gada 30. janvāra spriedumu tika grozīts 2007. gada 28. maija spriedums daļā, nosakot, ka iesniedzējam, nevis AS Preses nams ir pienākums atsaukt deviņas nepatiesas A.L. godu un cieņu aizskarošas ziņas laikrakstā NRA.