Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2022.gada 5.maijā pasludināja lēmumu lietā M.A. un citi pret Latviju, atzīstot iesniegtās sūdzības par nepieņemamām izskatīšanai pēc būtības un izbeidzot tiesvedību.
Lietas fakti
2018.gada 23.maijā septiņu čečenu izcelsmes Krievijas pilsoņu ģimene (tēvs, māte un viņu pieci mazgadīgie bērni) vērsās Tiesā ar sūdzībām par iespējamiem Konvencijas 3.panta (spīdzināšanas, necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegums) un 4.protokola 4.panta (ārvalstnieku kolektīvas izraidīšanas aizliegums) gan atsevišķi, gan kopsakarā ar Konvencijas 13.pantu (tiesības uz efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem) pārkāpumiem Latvijā. Iesniedzēji apgalvoja, ka 2017.gada 24.novembrī viņi ar 22 citām personām ieradās Indras robežkontroles punktā uz Latvijas un Baltkrievijas robežas, lai Latvijā lūgtu patvērumu. Tomēr viņu patvēruma pieteikumi, paustās bažas par vajāšanu viņu izcelsmes valstī un sliktajiem sadzīves apstākļiem Baltkrievijā, no kurienes viņi ieceļoja, esot noraidīti bez izvērtējuma, pieņemot lēmumus par ieceļošanas atteikumu Latvijā, jo viņiem nebija ieceļošanai derīgu dokumentu. Iesniedzēji apgalvoja, ka Valsts robežsardzes (VRS) amatpersonas, pieņemot lēmumu par atteikumu ieceļot Latvijā un neizvērtējot viņu individuālo situāciju, ir pakļāvušas pirmo iesniedzēju atgriešanas ķēdei (chain of refoulement) no Latvijas uz Baltkrieviju un tālāk uz Krieviju, kur viņš pēc tam tika pakļauts spīdzināšanai, kamēr pārējie ģimenes locekļi esot atstāti nenoteiktības situācijā, pārdzīvojuši stresu un bailes. Tāpat iesniedzēji apgalvoja, ka viņi tika pakļauti kolektīvai izraidīšanai un viņiem nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi šajā sakarā.
Tiesas izvērtējums
Vērtējot iesniedzēju sūdzības par Konvencijas 3.panta un 13.panta iespējamiem pārkāpumiem Latvijā, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) atgādināja tās judikatūrā nostiprinātos pamatprincipus, atbilstoši kuriem ārzemnieka izraidīšana var radīt Konvencijas 3.panta pārkāpumu, ja pastāv pietiekami liela iespējamība, ka izraidīšanas gadījumā šī persona varētu tikt pakļauta spīdzināšanai vai pret viņu galamērķa valstī varētu tikt vērsta necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās. Tāpat Tiesa atgādināja, ka situācijā, kad valsts izraida ārzemnieku uz trešo valsti, neizvērojot šīs personas patvēruma pieteikumu pēc būtības, izšķirošs jautājums ir tas, vai konkrētajā trešajā valstī šai personai būs piekļuve adekvātai patvēruma procedūrai.
Pievēršoties lietas faktiem, Tiesa konstatēja, ka starp iesniedzējiem un valdību pastāvēja domstarpības attiecībā uz to, vai 2017.gada 24.novembrī iesniedzēji tiešām ir lūguši patvērumu Latvijā. Vērtējot iesniegtos pierādījumus, Tiesa secināja, ka pretstatā iesniedzēju Tiesā iesniegtajām sūdzībām pret Lietuvu un Poliju, kuras izskatot Tiesa konstatēja Konvencijā garantēto tiesību pārkāpumus (M.A. un citi pret Lietuvu (iesniegums Nr.59793/17), 2018.gada 11.decembra spriedums; M.K. un citi pret Poliju (iesniegums Nr.40503/17 un 2 citi), 2020.gada 23.jūlija spriedums), šajā lietā nav pietiekamu pierādījumu tam, ka minētajā datumā iesniedzēji tiešām bija lūguši patvērumu Latvijā. Proti, atšķirībā no pierādījumiem, ko iesniedzēji bija iesnieguši Tiesai minētajās lietās, šajā lietā iesniedzēji nebija iesnieguši Tiesai savu patvēruma pieteikumu kopijas vai citus pierādījumus (piemēram, uz Latvijas un Baltkrievijas robežas uzņemtās fotogrāfijas). Tāpat Tiesa secināja, ka nav pierādījumu tam, ka iesniedzēji būtu norādījuši vārdu “azul”, ko čečenu valodā bieži lieto lai apzīmētu vārdu “patvērums”. Tiesa atzīmēja, ka šādu pierādījumu trūkums ir īpaši pārsteidzošs, ņemot vērā, ka visās lietās iesniedzējus pārstāvēja viens un tas pats pārstāvis. Turklāt Tiesa atzīmēja, ka, lai gan ANO Bēgļu aģentūra (Aģentūra) paudusi bažas par patvēruma meklētāju identifikāciju uz Latvijas robežas, šie apsvērumi attiecās uz situāciju, kas pastāvēja pirms Patvēruma likuma spēkā stāšanās un vairāk nekā divus gadus pirms lietas pamatā esošajiem notikumiem. Savukārt 2018.gada 2.marta tikšanās starp VRS un Aģentūru laikā Aģentūra apstiprināja, ka pret Latviju šajā jautājumā nav bijušas nekādas sūdzības. Ņemot vērā (i) iesniedzēju iepriekšējus mēģinājumus pieprasīt patvērumu Polijā un Lietuvā un viņu spēju iesniegt dokumentārus pierādījumus attiecībā uz šiem gadījumiem; (ii) iesniedzēju nespēju pārliecinoši paskaidrot, kāpēc viņi nevarēja iesniegt līdzīgus pierādījumus šajā lietā un (iii) starptautisku materiālu, kas apstiprinātu iesniedzēju apgalvojumus par patvēruma pieteikumu pieņemšanu Indras robežkontroles punktā, trūkumu, Tiesa secināja, ka iesniedzēji nav iesnieguši pietiekamus pierādījumus, kas norādītu, ka 2017.gada 24.novembrī viņi tiešām Latvijā būtu lūguši patvērumu. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa atzina iesniedzēju sūdzības par Konvencijas 3.panta un 13.panta iespējamiem pārkāpumiem Latvijā par nepieņemamām izskatīšanai pēc būtības.
Vērtējot iesniedzēju sūdzības par Konvencijas 4.protokola 4.panta un 13.panta iespējamiem pārkāpumiem, Tiesa, atsaucoties uz savu judikatūru, norādīja, ka attiecībā uz vairākiem ārzemniekiem pieņemti līdzīgi lēmumi, paši par sevi nevar novest pie secinājuma, ka ir notikusi kolektīva izraidīšana, ja katrai personai bija iespēja kompetentajām iestādēm izvirzīt savus argumentus pret izraidīšanu. Tāpat Tiesa atzīmēja, ka, vērtējot Konvencijas 4.protokola 4.pantā garantētās tiesības, liela nozīme ir pašu iesniedzēju rīcībai. Pievēršoties lietas faktiem, Tiesa secināja, ka konkrētajā gadījumā nav strīda par to, ka 2017.gada 24.novembrī Indras robežkontroles punktā VRS amatpersonas ir pienācīgi identificējušas iesniedzējus. Tāpat Tiesa secināja, ka iesniedzējiem bija pietiekamas iespējas individuāli izvirzīt savus argumentus pret izraidīšanu kompetentajām iestādēm. Proti, Tiesa konstatēja, ka iesniedzējiem gan vilcienā, gan Indras robežkontroles posteņa ēkā, kur viņi pavadīja vairākas stundas, bija vairākas sarunas un/vai intervijas ar VRS amatpersonām. Tāpat Tiesa konstatēja, ka šīs sarunas/ intervijas ar iesniedzējiem notikušas krievu valodā, ko viņi saprata. Turklāt Tiesa arī piekrita valdības argumentam, ka lēmumu par atteikumu ieceļot Latvijā standartizēto formu izskaidro tas, ka visiem iesniedzējiem nebija vīzu ieceļošanai Latvijā un līdz ar to Eiropas Savienībā. Proti, lēmumos tika konkrēti norādīts, ka iesniedzējiem tiek atteikts ieceļot Latvijā, jo nav ieceļošanai derīga dokumenta – vīzas vai uzturēšanas atļaujas. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa atzina iesniedzēju sūdzības par Konvencijas 4.protokola 4.panta un 13.panta iespējamiem pārkāpumiem par nepieņemamam izskatīšanai.
Pilns 2022.gada 5.maijā pasludinātā Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas judikatūras datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (25564/18) un lēmuma pieņemšanas datums (29/03/2022).
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
