ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Ģimene Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Spriedums

Eiropas Cilvēktiesību tiesa noraida sūdzības trīs lietās par tiesībām uz īpašumu

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) šodien pasludināja tās 2024.gada 20.februāra lēmumu lietā Kotoviča un citi pret Latviju, noraidot iesniedzēju sūdzības trīs lietās par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 1.Protokola 1.panta (tiesības uz īpašumu) iespējamu pārkāpumu.

Savās 2016.gada 22.jūnija sūdzībās Tiesai iesniedzēji apgalvoja, ka viņiem nepamatoti atņemtas īpašuma tiesības uz bēniņu telpām daudzdzīvokļu mājā. Iesniedzēju sūdzību pamatā bija nacionālo tiesu nolēmumi, ar kuriem strīdus bēniņu telpu kā mākslinieka darbnīcas privatizācija atzīta par nelikumīgu, noslēgtie atsavināšanas līgumi par spēkā neesošiem un bēniņu telpas par dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopīpašuma daļu.

Savā lēmumā Tiesa piekrita valdībai, ka iesniedzēju sūdzības nav pieņemamas izskatīšanai pēc būtības, jo uz tām attiecas Latvijas 1997.gada 27.jūnijā iesniegtā atruna par Konvencijas 1.Protokola 1.panta piemērošanu. Atbilstoši šai atrunai Konvencijas 1.Protokola 1.pants neattiecas uz īpašuma reformu, kas regulē Padomju Sociālistisko Republiku Savienības veiktās aneksijas laikā nacionalizēto, konfiscēto, kolektivizēto vai citādā veidā nelikumīgi ekspropriēto īpašumu atdošanu vai kompensācijas izmaksu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, kā arī lauksaimniecības uzņēmumu, zvejnieku kolhozu un valsts un pašvaldību īpašumu privatizāciju. Tiesa atzīmēja, ka lietā Kozlova un Smirnova pret Latviju tā jau atzina, ka Latvijas atruna atbilst Konvencijas 57.panta prasībām. Tādēļ, atsaucoties uz saviem secinājumiem lietā Liepājnieks pret Latviju, Tiesa atgādināja, ka atrunas piemērošanai konkrētā lietā jāizpildās diviem priekšnoteikumiem. Tiesai ir jāpārliecinās, ka nacionālās tiesvedības ietvaros tiesas piemēroja atrunā uzskaitītos likumus un ka strīda priekšmets bija atrunā iekļauto vienību vai īpašumu privatizācija.

Apskatot pirmo kritēriju, Tiesa atsaucās uz Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2014.gada 13.marta spriedumu šajā lietā un atzīmēja, ka tiesvedības pamatā bija bēniņu telpu kā mākslinieka darbnīcas privatizācija, kuru prasību cēlušie dzīvokļu īpašnieki uzskatīja par nelikumīgu un kas samazināja katram dzīvokļu īpašniekam piekrītošā dzīvojamās mājas kopīpašuma daļu. Turklāt Tiesa atzīmēja, ka minētais secinājums ir attiecināms uz visiem trim iesniedzējiem neatkarīgi no tā, ka viens no iesniedzējiem ieguva īpašuma daļu jau pēc privatizācijas procesa pabeigšanas. Tiesa piekrita šim Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas secinājumam, norādot, ka nacionālajām tiesām ir labākas iespējas noskaidrot lietas faktiskos apstākļus un interpretēt valsts tiesību aktus. Līdz ar to Tiesa secināja, ka pirmais priekšnoteikums ir izpildījies. Pievēršoties otrajam priekšnoteikumam, Tiesa konstatēja, ka savā prasībā pret iesniedzējiem dzīvokļu īpašnieki atsaucās uz likumu “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, kas ir norādīts Latvijas atrunā. Turklāt šī likuma normas nacionālās tiesas bija piemērojušas arī lietu izskatīšanas gaitā. Ņemot vērā minēto, Tiesa secināja, ka konkrētajā lietā izpildās arī otrais priekšnoteikums Latvijas atrunas piemērošanai. Attiecīgi Tiesa secināja, ka iesniedzēju sūdzības par iespējamu Konvencijas 1.Protokola 1.panta pārkāpumu nav pieņemamas izskatīšanai pēc būtības, jo tās bija ārpus šīs normas materiāltiesiskā tvēruma.

Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams. Pilns 2024.gada 14.martā pasludinātā Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas judikatūras datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (37536/16 vai 37570/16, vai 37579/16) un lēmuma pieņemšanas datums (20/02/2024).

Fakti lietā Kotoviča un citi pret Latviju

Iesniedzēji lietā ir trīs personas, kuras savā īpašumā dāvinājuma, mantošanas vai pirkuma ceļā bija ieguvušas bēniņu telpas kādā Rīgas dzīvojamajā namā. Proti, 1998.gada 8.septembrī Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisija (CDzMPK) pieņēma lēmumu līdz dzīvojamās mājas privatizācijai nodot īpašumā juridiskai personai A kā mākslinieka darbnīcu bēniņu telpas šajā mājā Rīgā. Vēlāk juridiskā persona A šo telpu domājamās daļas uzdāvināja vai pārdeva citām personām. 2000.gada 19.septembrī noslēdzās privatizācijas process, un ieguvēju īpašuma tiesības tika ierakstītas Zemesgrāmatā.

2008.gada 25.augustā minētās dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašumu un nedzīvojamo telpu īpašnieki (dzīvokļu īpašnieki) cēla prasību Rīgas apgabaltiesā, lūdzot atzīt par spēkā neesošiem visus lēmumus, līgumus, Zemesgrāmatas ierakstus saistībā ar bēniņu telpu kā mākslinieka darbnīcas privatizāciju un to turpmāko atsavināšanu, atzīt bēniņu telpas par dzīvojamās mājas kopīpašuma daļu. Dzīvokļu īpašnieki norādīja, ka bēniņu telpās nav bijusi izbūvēta mākslinieka darbnīca, tādēļ faktiski privatizēta nevis dzīvojamās mājas sastāvā esošā mākslinieka darbnīca, bet gan neizbūvētas bēniņu telpas, kas nevarēja būt par patstāvīgu privatizācijas objektu un par tālāku tiesisku darījumu priekšmetu. Tādēļ, prettiesiski privatizējot un atsavinot bēniņu telpas kā mākslinieka darbnīcu, tika aizskartas viņu tiesības, samazinot katram dzīvokļu īpašniekam piekrītošo dzīvojamās mājas kopīpašuma daļu.

2011.gada 23.februārī Rīgas apgabaltiesa apmierināja dzīvokļu īpašnieku prasību pilnā apmērā. Ar 2014.gada 13.marta Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas spriedumu Rīgas apgabaltiesas spriedums atstāts negrozīts. Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta konstatēja, ka privatizācijas laikā mākslinieka darbnīca bēniņu telpās nebija izbūvēta. Tādēļ CDzMPK rīcība, nododot juridiskās personas A. īpašumā bēniņu telpas kā mākslinieka darbnīcu, neatbilda likumam. Savukārt ieguvēju rīcība, iegūstot tās savā īpašumā uz apstrīdēto līgumu pamatā, neatbilda labas ticības principam. Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta norādīja, ka mākslinieka darbnīcai bija jābūt reāli esošai un norādītai mājas inventarizācijas plānā kā izbūvētai pēc attiecīga būvprojekta un nodotai ekspluatācijā. Turklāt šāds nosacījums izritēja arī no tās likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” redakcijas, kas bija spēkā līdz 2000.gada 14.decembra grozījumu pieņemšanai. Tāpat tiesa atzina, ka CDzMPK rīkojusies pretēji likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 1.panta 5.punktam un 8.punktam un 17.pantam, jo privatizējusi bēniņu telpas, kuras kā daudzdzīvokļu mājas kopīpašumā ietilpstošo telpu daļa nevarēja būt patstāvīgs privatizācijas objekts. Turklāt, atsaucoties uz tās iepriekšējo judikatūru, tiesa secināja, ka tādējādi bēniņu telpas nevarēja būt arī par tālāku tiesisku darījumu priekšmetu.

2015.gada 28.decembrī Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģija atteica ierosināt kasācijas tiesvedību šajā lietā.