Spriedums

Eiropas Cilvēktiesību tiesa noraida sūdzību lietā pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 14. jūnijā pasludināja lēmumu lietā Soročinskis pret Latviju, noraidot sūdzību par diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu saistībā ar tiesībām uz īpašumu, jo iesniedzējs nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Adrian Grycuk / Wiki / CC BY-SA 3.0 pl

Lietā Soročinskis pret Latviju iesniedzējs savā 2008. gada 14. janvāra iesniegumā Eiropas Cilvēktiesību tiesai (Tiesa), atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 14. pantu — diskriminācijas aizliegums saistībā ar Konvencijas 1. protokola 1. pantu — tiesības uz īpašumu, sūdzējās par viņa ieskatā nevienlīdzīgu attieksmi likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 13. un 33. punkta piemērošanā un pensijas apmēra aprēķināšanā, jo 1998. gada 18. novembrī, kad iesniedzējs kvalificējās vecuma pensijas saņemšanai, viņš nebija Latvijas pilsonis. Iesniedzējs norādīja, ka viņa kopējais darba stāžs pārsniedz 30 gadu, ko pieprasa pārejas noteikumu 13. punkts, tomēr viņa vecuma pensijas apmēra aprēķināšanas formulā netika ņemta vērā valstī noteiktā vidējā apdrošināšanas iemaksu alga, bet gan viņa faktiskā vidējā apdrošināšanas iemaksu alga par pēdējiem diviem gadiem, kas bija mazāka nekā valstī noteiktā vidējā apdrošināšanas iemaksu alga. Līdz ar to šāda atšķirība esot negatīvi ietekmējusi iesniedzēja vecuma pensijas apmēru. Iesniedzējs sūdzējās arī par likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 33.punkta ierobežoto atpakaļejošo spēku.

Interese saņemt pensiju ietilps tiesību uz īpašumu tvērumā

Izskatot valdības izvirzītos argumentus par to, ka sūdzība nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības, Tiesa vispirms norādīja, ka tās labi iedibinātās prakses izpratnē iesniedzējam bija mantiskā interese saņemt atbilstošu pensiju un šāda interese ietilpst Konvencijas 1. protokola 1. panta tvērumā. Tas, savukārt, nozīmē, ka arī Konvencijas 14. pants ir attiecināms uz iesniedzēja sūdzību par to, ka viņa tiesības uz īpašumu ir aizskartas, pamatojoties uz viņa pilsonību.

Iesniedzēja pienākums pirms sūdzības iesniegšanas Tiesā izmantot nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus

Turpinājumā Tiesa, uzsverot subsidiaritātes nozīmi Tiesas darbā, atgādināja, ka pirms sūdzības iesniegšanas Tiesā personai ir jāizmanto visi nacionālie tiesību aizsardzības līdzekļi. Tiesa secināja, ka izskatāmajā lietā galvenais strīds ir par Latvijas tiesību normu iztulkošanu un piemērošanu, tādēļ iesniedzējam nebija pienākuma vērsties Satversmes tiesā, jo norma pirmšķietami nav antikonstitucionāla. Taču, vērtējot jautājumu par to, vai iesniedzējs bija pienācīgi izmantojis iespēju vērsties administratīvajās tiesās, Tiesa, izskatot visus tai iesniegtos materiālus, secināja, ka iesniedzējs nacionālo procesu ietvaros ne reizi nebija norādījis uz atšķirīgu attieksmi pilsonības dēļ. Turklāt iesniedzējs ne reizi nebija ieminējies, ka veids, kādā tikusi aprēķināta viņa pensija, būtu novedis pie atšķirīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma pārkāpuma. Tiesa uzsvēra, ka administratīvās tiesas, izskatot iesniedzēja pieteikumu, ar īpašu rūpību nodrošināja to, lai viņš varētu precizēt savas sūdzības, turklāt Administratīvajā apgabaltiesā lieta tika izskatīta mutvārdu procesā, lai nodrošinātu, ka ir iegūti visi nepieciešamie pierādījumi. Tas vien, ka iesniedzējs mutvārdos vienas tiesas sēdes noslēgumā izteica piezīmi, ka attieksme pret pilsoņiem un nepilsoņiem ir atšķirīga, Tiesas ieskatā nav uzskatāms par pietiekamu, lai apgalvotu, ka Tiesā iesniegtā sūdzība pirms tam ir pienācīgi izteikta nacionālā līmenī. Noslēgumā Tiesa norādīja, ka iesniedzējs savā kasācijas sūdzībā par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu neizvirzīja nekādus argumentus par šo jautājumu un nevienā brīdī nelūdza juridisko palīdzību savu tiesību aizsardzībai administratīvajā procesā. Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 1. protokola 1. punkta kopsakarā ar Konvencijas 14. pantu, jo iesniedzējs nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.

Fakti lietā Soročinskis pret Latviju

1998. gada novembrī iesniedzējs, kurš bija Latvijas nepilsonis, vērsās ar iesniegumu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (VSAA) par vecuma pensijas piešķiršanu. VSAA veica pensijas apmēra aprēķinu, un, ņemot vērā faktu, ka aprēķinātā pensija 9,96 latu (aptuveni 14 eiro) apmērā bija mazāka par valstī minimāli noteikto vecuma pensijas apmēru, tā tika paaugstināta līdz 30 latiem (aptuveni 42 eiro), kas bija atbilstoša valstī noteiktajam vecuma pensijas minimumam un pakļauta indeksācijai. Tādējādi aprēķinātā vecuma pensija, kas tika piešķirta iesniedzējam sākot ar 1998. gada 18. novembri, bija 31 lats (aptuveni 44 eiro) ar kopējo apdrošināšanas stāžu 17 gadi un 23 dienas. Ievērojot, ka pensijas piešķiršanas brīdī iesniedzējs bija nepilsonis, piemērojot likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. punktu, apdrošināšanas stāžā tika iekļauti līdz 1991. gadam tikai Latvijā uzkrātie darba periodi (iesniedzējam – nepilni 10 gadi), kā arī ārpus Latvijas uzkrātie darbam pielīdzināmie periodi – mācību laiks.

1999. gada 17. jūnijā pēc iesniedzēja lūguma VSAA pārrēķināja viņa vecuma pensijas apmēru, pamatojoties uz 1998. gada 28. februārī noslēgto līgumu “Latvijas Republikas un Ukrainas līgums par sadarbību sociālās drošības jomā”, kā rezultātā viņa apdrošināšanas stāžs tika papildināts ar Ukrainā uzkrātajiem darba periodiem, un aprēķinātās pensijas apmērs bija 18,69 lati (aptuveni 27 eiro). Pēc Latvijas pilsonības iegūšanas 2000. gada februārī, iesniedzēja darba stāžā tika iekļauti darba periodi Krievijā kā arī militārais dienests. Līdz ar to aprēķinātās pensijas apmērs bija 22,72 lati (aptuveni 32,26 eiro).

Visu pārrēķinu rezultātā iesniedzēja kopējais apdrošināšanas stāžs bija 38 gadi, tomēr Latvijā uzkrātais stāžs nemainījās, tādējādi nebija pamata ņemt vērā likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 13. punktā minētos atvieglojumus, proti, pensijas sākuma kapitāla aprēķinā izmantot 1997. gada vidējo algu (111,16 lati, kas ir aptuveni 157,81 eiro). Iesniedzēja gadījumā tika ņemta vērā tā pati vidējā alga, kas iepriekš, proti, par laika posmu no 1996. gada 1. janvāra līdz 1997. gada 31. decembrim (49,75 lati, kas ir aptuveni 70,65 eiro). Abu pārrēķinu rezultātā iesniedzēja pensijas apmērs joprojām nesasniedza minimālo vecuma pensijas apmēru (30 lati), tādēļ pensija turpmāk palielinājās tikai indeksācijas rezultātā, un 2001. gadā bija 32,37 lati (aptuveni 46 eiro).

No 2003. gada 1. janvāra iesniedzēja vecuma pensija tika noteikta ņemot vērā grozījumus likumā “Par valsts pensijām”, kas paredzēja, ka personām, kuru darba un tam pielīdzināmais stāžs ir lielāks par 30 gadiem, vecuma pensijas minimālais apmērs nedrīkst būt mazāks par 45 latiem (aptuveni 64 eiro). Piemērojot indeksāciju, iesniedzēja vecuma pensijas apmērs bija 46,04 lati (aptuveni 65,40 eiro), savukārt iesniedzēja vecuma pensijas apmērs, kāds tas būtu bijis, ja nebūtu veikti grozījumi likumā “Par valsts pensijām”, 2002. gadā, bija 25,09 lati (aptuveni 35,60 eiro).

2003. gada 2. jūlijā iesniedzējs lūdza VSAA pārrēķināt vecuma pensijas apmēru par uzkrāto pensijas kapitālu pēc vecuma pensijas piešķiršanas. Pēc VSAA aprēķina, pensijas kapitāla summa bija 1,93 lati (aptuveni 2,74 eiro), kas tika pievienota patiesajam pensijas apmēram 25,09 lati (aptuveni 35,12 eiro), nevis ar likumu noteiktajam. Tā kā pārrēķins neietekmēja iesniedzējam ar likumu noteikto pensijas apmēru (45 lati + indeksācija 1,04 lati = 46,04 lati), tad VSAA Vidzemes filiāle 2003. gada 8. augustā pieņēma nelabvēlīgu lēmumu “Par pensijas pārrēķinu”, kuru iesniedzējs apstrīdēja augstākā iestādē.

Ar VSAA 2003. gada 11. septembra lēmumu 8. augusta lēmums tika atstāts spēkā, taču iesniedzējs to pārsūdzēja 2004. gada 24. maijā, vēršoties Administratīvajā rajona tiesā. 2004. gada 2. jūnijā, balstoties uz šo pieteikumu, tika ierosināta administratīvā lieta Nr.A42097604.

2004. gada 15. jūnijā VSAA iesniedza savus paskaidrojumus, kuros bija norādīts, ka iesniedzēja sūdzību par VSAA amatpersonu prettiesisku rīcību jau bija izskatījusi un noraidījusi Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 2002. gada 5. septembrī, par ko iesniedzēja apelācijas sūdzība netika pieņemta termiņa nokavēšanas dēļ. Tādējādi 2005. gada 25. februārī Administratīvā rajona tiesa ar spriedumu noraidīja iesniedzēja sūdzību, par ko viņš iesniedza apelācijas sūdzību. Apelācijas sūdzību Administratīvā apgabaltiesa noraidīja kā nepamatotu, taču par šo lēmumu iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību.

Ar 2006. gada 15. decembra spriedumu Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, norādot, ka tiesa nebija no VSAA izprasījusi iesniedzēja 2003. gada 2. jūlija iesniegumu par pensiju pārrēķinu, noskaidrojusi tajā izteikto lūgumu un pamatojumu, kā arī patiesos lietas apstākļus. Turklāt, Senāta Administratīvo lietu departaments secināja, ka, izskatot lietu no jauna, jānoskaidro, par kādu VSAA amatpersonu rīcību jau izspriedusi Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 2002. gada 5. septembrī, un vai par tādu pašu prasījumu jau nav spēkā stājies tiesas spriedums.

Izskatot lietu atkārtoti apelācijas instancē, ar 2007. gada 14. jūnija spriedumu Administratīvā apgabaltiesa iesniedzēja sūdzību noraidīja kā nepamatotu. Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību, bet ar rīcības sēdes lēmumu Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību.