Spriedums

Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina lēmumu lietā Žerebkovs pret Latviju

2019. gada 26. septembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja lēmumu lietā Žerebkovs pret Latviju, vienbalsīgi noraidot iesniedzēja sūdzību par iespējamu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta pirmās daļas (tiesības uz taisnīgu tiesu) pārkāpumu.

Djtm / CC BY-SA 3.0

2011. gada 2. marta iesniegumā Eiropas Cilvēktiesību tiesai (turpmāk Tiesa) iesniedzējs sūdzējās par nesamērīgu tiesvedības ilgumu. Viņš uzskatīja, ka nacionālās tiesas, nosakot iesniedzējam piemērojamo sodu, nebija ņēmušas vērā, ka iesniedzēja krimināllietas iztiesāšana bijusi nesamērīgi ilga, jo pirmajā instancē lieta tika izskatīta vairāk nekā 6 gadus.

Lēmumā Tiesa atgādināja par subsidiaritātes principa nozīmi Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk Konvencija) sistēmā un uzsvēra, ka Konvencijas iespējamais pārkāpums primāri jāizvērtē un jāatlīdzina nacionālā līmenī. Turklāt valstīm ir ievērojama izvēles brīvība attiecībā uz līdzekļiem, kādus tā piedāvā personām, lai novērstu Konvencijā garantēto tiesību uz tiesvedības pabeigšanu saprātīgā termiņā iespējamo pārkāpumu. Piemēram, valsts var piedāvāt preventīvus līdzekļus — tādus, kas rada personām iespēju paātrināt krimināllietas izskatīšanu, un tādējādi tiesvedība neieilgst. Tāpat valsts var piedāvāt kompensāciju vai atlīdzinājumu par jau notikušu Konvencijas pārkāpumu vai abu līdzekļu kombināciju, kā Tiesa secināja, piemēram, lietā Trūps pret Latviju. Tiesa atzina, ka savā judikatūrā ir atzinusi dažādus efektīvus līdzekļus Konvencijas 6. panta pirmās daļas (tiesvedības ilgums) pārkāpuma atlīdzināšanai, tajā skaitā arī krimināllietā piemērojamā soda samazināšanu.

Pievēršoties konkrētajai lietai, Tiesa visupirms secināja, ka starp pusēm nepastāv strīds par to, ka iesniedzēja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā nav ievērotas. Šis fakts ir atspoguļots arī visu nacionālo tiesu nolēmumos, ņemot šo faktu vērā pie soda noteikšanas. Tiesa pievienojās valdības apsvērumiem, ka katrai valstij ir tiesības veidot savu sodu politiku. Savukārt, lai vērtētu, vai persona ir zaudējusi upura statusu Konvencijas 35. panta trešās daļas kontekstā, ja ir noticis Konvencijas 6. panta pirmās daļas pārkāpums, nacionālās tiesas nolēmumā jābūt skaidri norādītam, ka piemērojamais sods samazināts tieši tiesvedības nesamērīgā ilguma dēļ. Turklāt jānorāda arī metode un iemesli, kāpēc piemērots tieši konkrētais sods. Izvērtējot nacionālo tiesu spriedumus, Tiesa secināja, ka visu trīs instanču tiesas nacionālā līmenī samazināja iesniedzējam piemērojamo sodu par visiem noziedzīgajiem nodarījumiem, jo uzskatīja, ka viņa tiesības uz tiesvedības pabeigšanu saprātīgā termiņā nebija ievērotas. Tomēr Tiesa secināja, ka attiecībā uz apsūdzības papildinājumiem — Krimināllikuma 193. panta otrajā daļā un 274. panta pirmajā daļā ietvertais noziedzīgais nodarījums — tai nav iespējams precīzi noskaidrot, vai sods samazināts primāri nesamērīga tiesvedības ilguma vai sodu politikas izmaiņu dēļ. Tiesa skaidroja, ka tikai apelācijas instances tiesa expressis verbis atsaucās uz tiesvedības ilgumu piemērojamā soda noteikšanā. Vienlaikus, pievēršoties piemērotajam sodam par Krimināllikuma 176. panta otrajā daļā ietverto noziedzīgo nodarījumu, Tiesa secināja, ka apelācijas instances tiesa savā motivācija ietvērusi gan iemeslus, gan metodoloģiju piemērojamā soda samazināšanai. Tā kā nacionālajā līmenī nebija nostiprināta judikatūra par to, pēc kādiem principiem jāsamazina sods tiesvedības nesamērīga ilguma dēļ, Tiesa uzskatīja, ka apelācijas instances tiesa veikusi ievērojamu ieguldījumu šo principu precizēšanā, ievērojot gan nacionālās, gan Tiesas judikatūras prasības. Līdz ar to Tiesa uzskatīja, ka attiecībā uz iesniedzēja apsūdzību pēc Krimināllikuma 176. panta otrās daļas nacionālās tiesas bija sniegušas pienācīgu izvērtējumu par tiesvedības ilguma ietekmi uz piemērojamo sodu. Turklāt piemērotie sodi par noziedzīgajiem nodarījumiem, kas ietverti 193. panta otrajā daļā un 174. panta pirmajā daļā, tika ieskaitīti piemērotajā sodā. Tādējādi Tiesa secināja, ka iesniedzējam sniegtais nemantiskais atlīdzinājums krimināllietas ietvaros bija piemērots un pietiekams.

Attiecībā uz iesniedzēja kompensācijas lūgumu civiltiesiskā kārtībā Tiesa skaidroja, ka nevērtēs iesniedzējam piešķirtās kompensācijas apmēru — aptuveni 711 EUR, jo Tiesas ieskatā iesniedzējam piedāvātais atlīdzinājums (piemērotā soda samazināšana) krimināllietas ietvaros ir pietiekams atlīdzinājums.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa secināja, ka iesniedzējs nav uzskatāms par Konvencijā garantēto tiesību pārkāpuma upuri, jo viņa tiesību pārkāpums tika atlīdzināts jau nacionālā līmenī. Līdz ar to iesniedzēja sūdzība tika noraidīta atbilstoši Konvencijas 34. panta ceturtajai daļai.

Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.