ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Spriedums

Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā Andersena pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pasludinājusi spriedumu lietā Andersena pret Latviju, secinot, ka nav noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta (tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību) pārkāpums, vienlaikus atzīstot, ka ir pieļauts Konvencijas 6. panta (pušu procesuālā vienlīdzība) pārkāpums saistībā ar atsevišķiem iesniedzējas blakussūdzības izskatīšanas aspektiem.

Alfredovic / CC BY 3.0

Savā 2017. gada 6. decembra iesniegumā Eiropas Cilvēktiesību tiesai (turpmāk Tiesa) iesniedzēja Kerija Andersena, atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk Konvencija) 8. pantu, sūdzējās, ka Latvijas tiesas, izskatot pieteikumu, kas bija iesniegts saskaņā ar Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk Hāgas konvencija), nebija pienācīgi izvērtējušas viņas iebildumus saistībā ar riskiem, kuriem būtu pakļauts bērns, viņu atgriežot Norvēģijā. Atsaucoties uz Konvencijas 6. pantu, iesniedzēja sūdzējās, ka tiesvedības laikā netika ievērota pušu līdztiesība, jo viņai netika nodrošināta pārstāvība tiesas sēdē, viņas lūgums izskatīt blakussūdzību mutvārdu procesā tika noraidīts, un viņai netika nosūtīti otras puses apsvērumi par iesniegto blakussūdzību.

Konvencijas 6. panta pārkāpums

Lemjot par sūdzības par Konvencijas 6. panta pārkāpumu pieņemamību, Tiesa noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka jautājumi, kas attiecas uz Hāgas Konvencijas piemērošanu, atrodas ārpus Konvencijas 6. panta tvēruma. Lai gan Tiesa piekrita valdībai, ka tiesvedībā, kas ierosināta, pamatojoties uz Hāgas Konvenciju, netiek pēc būtības izlemti tādi jautājumi kā bērna aizgādība un dzīvesvietas noteikšana, tomēr Tiesa uzsvēra, ka šādā tiesvedībā izskata strīdu par tiesībām atgriezt bērnu viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī. Šādas tiesības izriet gan no pašas Hāgas konvencijas, gan arī ir atzītas Latvijas normatīvajā regulējumā šīs konvencijas izpildei, un tāpēc šāda veida strīdi ietilpst Konvencijas 6. panta tvērumā.

Vērtējot iesniedzējas sūdzības pēc būtības, Tiesa noraidīja sūdzību, ka pirmās instances tiesas sēdes norise bez iesniedzējas klātbūtnes un iesniedzējas blakussūdzības izskatīšana rakstveida procesā pārkāptu iesniedzējas tiesības uz taisnīgu tiesu. Tiesa atzīmēja, ka pirmās instances tiesas sēdē iesniedzēju pārstāvēja viņas pilnvarotā advokāte, kura neuzstāja uz sēdes atlikšanu iesniedzējas neierašanās dēļ, turklāt arī pati iesniedzēja nebija norādījusi savas neierašanās iemeslus. Tiesa turpinājumā norādīja, ka iesniedzēja varēja lūgt izskatīt blakussūdzību mutvārdu procesā – ko viņa arī bija darījusi — taču lēmuma pieņemšana par mutvārdu procesu bija Rīgas apgabaltiesas ziņā. Arī pati iesniedzēja savā lūgumā nebija noformulējusi nevienu iemeslu, kas pamatotu mutvārdu procesa nepieciešamību, lai gan viņai bija šāda iespēja.

Savukārt attiecībā uz iesniedzējas sūdzību, ka viņa nebija saņēmusi vienus no pretējās puses iesniegtajiem apsvērumiem uz viņas blakussūdzību, Tiesa atzīmēja, ka, lai gan saskaņā ar piemērojamajām Civilprocesa likuma normām, pusēm nebija pienākuma iesniegt atbildes apsvērumus, iesniedzējas vīrs šo iespēju bija izmantojis, un šie apsvērumi tieši attiecās uz blakussūdzības būtību, turklāt uz tiem savā lēmumā bija atsaukusies arī apelācijas tiesa. Tiesa arī norādīja uz zināmu procesuālo neskaidrību attiecībā uz pušu tiesībām iesniegt papildinformāciju un piemērojamajiem procesuālajiem termiņiem, jo blakussūdzības izskatīšanas laikā abas puses turpināja apmainīties ar apsvērumiem un to papildinājumiem, daži no kuriem tiesā tika saņemti jau pēc tiesas lēmuma pieņemšanas. Šajā sakarā Tiesa atsaucās uz valsts pienākumu pienācīgi nodrošināt, lai Konvencijas 6. pantā garantētās tiesības varētu tikt īstenotas efektīvi. Visbeidzot Tiesa atzīmēja, ka visi iesniegtie apsvērumi tika ievietoti elektroniskajā tiesu informācijas sistēmā, kur tie bija pieejami tikai pušu pārstāvjiem, lai gan iesniedzēja, kā norādīja Tiesa, bija atsaukusi zvērinātajai advokātei iepriekš izsniegto orderi. Tiesa noraidīja valdības iebildumu, ka iesniedzējai saskaņā ar Civilprocesa likuma normām bija pienākums paziņot kompetentajai tiesai par pārstāvības maiņu vai izbeigšanu, jo Tiesas ieskatā iesniedzēja ar savām darbībām to jau bija izdarījusi. Proti, iesniedzēja pati savā vārdā bija iesniegusi Rīgas apgabaltiesā blakussūdzību, un Rīgas apgabaltiesa savā iesniedzējai adresētajā vēstulē bija apstiprinājusi blakussūdzības saņemšanu un informējusi par lēmuma pieņemšanas datumu. Tiesa uzskatīja, ka šādā situācijā Rīgas apgabaltiesai bija jāizdara secinājumi par iespējamām izmaiņām iesniedzējas pārstāvībā, un šaubu gadījumā jāpārbauda, vai blakussūdzības procesā ir spēkā esošs advokāta orderis. Tā kā tas netika izdarīts, iesniedzējai nekļuva zināms par pretējās puses iesniegtajiem papildu apsvērumiem, kas bija ievietoti tikai viņas pārstāvei pieejamajā elektroniskajā tiesu informācijas sistēmā, un viņai nebija iespējas uz tiem atbildēt. Kā secināja Tiesa, šis apstāklis liedza iesniedzējai efektīvi piedalīties blakussūdzības izskatīšanā Rīgas apgabaltiesā un tādējādi netika nodrošināta pušu līdztiesība, kas savukārt noveda pie Konvencijas 6. panta pārkāpuma.

Konvencijas 8. panta pārkāpums

Lemjot par sūdzības par Konvencijas 8. panta pārkāpumu pieņemamību, Tiesa noraidīja valdības iebildumu, ka iesniedzēja nebija izsmēlusi viņai pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo viņa nebija lūgusi apturēt tiesas lēmuma izpildi. Kā norādīja Tiesa, iesniedzēja vēlākā procesa stadijā šādu lūgumu iesniedza, un tas tika apmierināts, bet vēlāk pārskatīts apelācijas instancē. Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja bija izsmēlusi visus viņai pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Vērtējot iesniedzējas sūdzību pēc būtības, Tiesa, atsaucoties uz tās judikatūrā nostiprināto metodoloģiju, vērtēja, vai iejaukšanās iesniedzējas tiesībās uz ģimenes dzīves neaizskaramību bija noteikta ar likumu, vai tai bija likumīgs mērķis un vai tā bija samērīga. Tiesa piekrita Latvijas tiesu secinājumiem, ka iesniedzējas meitas pastāvīgā dzīvesvieta bija Norvēģijā, no kurienes māte viņu bija aizvedusi bez tēva piekrišanas, un tāpēc Latvijas tiesas šajā lietā bija pamatoti piemērojušas Hāgas Konvencijas normas. Tiesa arī piekrita, ka iesniedzējas meitas atgriešanas likumīgais mērķis bija viņas un viņas tēva tiesību un interešu aizsardzība. Turpinājumā Tiesa vērtēja, vai Latvijas tiesas, lemjot par iesniedzējas meitas atgriešanu Norvēģijā, bija ievērojušas samērīguma principu. Proti, vai lēmumu pieņemšanas procesā pienācīgi tika izvērtēti riski, kuriem iesniedzējas ieskatā meita tiktu pakļauta pēc atgriešanās Norvēģijā, un vai tiesas bija pārliecinājušās par reālu un atbilstošu aizsardzības mehānismu esamību Norvēģijā.

Tiesa uzsvēra, ka iesniedzējas apgalvojumi par vardarbību ģimenē bija viens no galvenajiem jautājumiem nacionālajā tiesvedībā. Latvijas tiesas bija izvērtējušas visus viņu rīcībā esošos pierādījumus par iespējamo vardarbību no iesniedzējas vīra puses, it īpaši pievēršoties abu pušu iesniegto pierādījumu pretrunīgumam, un secinot, ka lielākā daļa pierādījumu, it īpaši Norvēģijas iestāžu sniegtā informācija, vardarbības faktu neapstiprināja. Tiesa īpaši atzīmēja, ka Latvijas tiesas bija rūpīgi izvērtējušas visus iesniedzējas sniegtos apsvērumus, sniedzot tiem pienācīgu vērtējumu procesuālajos nolēmumos pat tad, ja tiesas tiem nepiekrita. Latvijas tiesas arī bija izvērtējušas atbilstoša institucionālā aizsardzības mehānisma esamību Norvēģijā, par ko liecināja atsauces uz Norvēģijas iestāžu informētību par konfliktu starp iesniedzēju un viņas vīru, un pausto gatavību aktīvi iesaistīties tā risināšanā.

Visbeidzot Tiesa atzīmēja, ka tās konstatētā procesuālā rakstura nepilnība blakussūdzības izskatīšanā Rīgas apgabaltiesā nekādā veidā neietekmēja to, ka tiesvedības gaitā kopumā tika ievērotas iesniedzējas un viņas meitas likumīgās intereses. Tiesas ieskatā Latvijas tiesas bija ņēmušas vērā visus to rīcībā iesniegtos pierādījumus un argumentus, un to lēmumi bija pienācīgi pamatoti, kas ļāva Latvijas tiesām panākt taisnīgu līdzsvaru starp konkurējošajām interesēm, vienlaikus nodrošinot bērna labāko interešu ievērošanu.

Iesniedzēja bija lūgusi piespriest viņai kompensāciju 50 000 EUR apmērā par morālo kaitējumu, taču Tiesa šo prasību apmierināja tikai daļēji, atlīdzībā piespriežot 2 000 EUR.

Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.