ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Trauksmes celšana Ukraina Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Rādīt visas tēmas

Spriedums

Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā Andersone pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Komiteja trīs tiesnešu sastāvā 2019. gada 5. septembrī pasludināja spriedumu lietā Andersone pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka ir pieļauts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) pārkāpums.

ELSA / Ivan Chopyk / CC BY-SA 2.0

2011. gada 7. decembra iesniegumā Eiropas Cilvēktiesību tiesai (turpmāk Tiesa) iesniedzēja sūdzējās par vairāk nekā 12 gadus ilgušo civillietas izskatīšanu nacionālajās tiesās.

Spriedumā Tiesa atgādināja, ka katras tiesvedības ilgums ir jāvērtē konkrētās lietas faktu gaismā, un ņemot vērā tādus kritērijus kā lietas sarežģītība, iesniedzēju un kompetento iestāžu rīcība un procesā skartās intereses. Tiesa secināja, ka iesniedzējas lieta nebija sarežģīta. Lai gan iesniedzēja un viņas pārstāvis vairākas reizes neattaisnoti neieradās uz tiesas sēdēm, Tiesas ieskatā tas īpaši neietekmēja procesa kopējo ilgumu. Tāpat iesniedzējai bija jāparedz, ka, grozot sākotnējo prasības pieteikumu, lieta tiks skatīta no jauna. Iesniedzēja arī nebija ievērojusi likumā noteikto kārtību ekspertīzes nozīmēšanai un eksperta izdevumu apmaksai, kas nedaudz paildzināja lietas virzību tiesā.

Vērtējot kompetento iestāžu rīcību, Tiesa atzīmēja, ka nacionālās tiesas atlika lietas izskatīšanu deviņas reizes, kas pagarināja procesu par vairāk nekā trīs gadiem. Tiesa arī konstatēja vairāk nekā trīs gadus ilgus posmus, kad apelācijas un kasācijas instancēs lietā nenotika nekādas darbības, kas ievērojami paildzināja lietas izskatīšanu.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa secināja, ka tiesvedība iesniedzējas gadījumā bija pārmērīgi ieilgusi un iesniedzējas lieta netika izskatīta saprātīgā termiņā. Šie secinājumi bija pietiekami, lai Tiesa konstatētu, ka noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpums.

Iesniedzēja bija lūgusi piespriest viņai kompensāciju 71 144 EUR apmērā par morālo kaitējumu, taču Tiesa šo prasību apmierināja tikai daļēji, atlīdzībā piespriežot 6 000 EUR.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.