Spriedums

Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā Jansons pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) 8. septembrī pasludināja spriedumu lietā Jansons pret Latviju, atzīstot, ka ir pieļauts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8. panta (tiesības uz mājokļa neaizskaramību) un 13. panta (tiesības uz efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem) kopsakarā ar Konvencijas 8. pantu pārkāpums.

Savā 2013. gada 26. decembra iesniegtajā sūdzībā Tiesai iesniedzējs apgalvoja, ka tiesu izpildītājs, īstenojot nekustamā īpašuma ieguvēja ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā, ir pārkāpis viņa kā dzīvokļa īrnieka tiesības uz mājokļa neaizskaramību. Tāpat iesniedzējs uzskata, ka valstī nepastāv tiesību aizsardzības mehānisms, kas šādā situācijā aizsargātu viņa tiesības uz mājokļa neaizskaramību.

Konvencijas 8. pants

Pievēršoties sūdzības pieņemamībai izskatīšanai pēc būtības, Tiesa noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzēja izīrētais dzīvoklis nebija uzskatāms par iesniedzēja mājokli Konvencijas 8. panta izpratnē. Proti, Tiesa norādīja, ka ne nacionālā līmenī, ne izskatot sūdzību Tiesā netika apstrīdēts fakts, ka iesniedzējs dzīvoja izīrētajā dzīvoklī ilgāk par trim gadiem, daļu no laika tiesiski, līdz brīdim, kad viņam tika liegta pieeja šim dzīvoklim. Tiesa norādīja, ka fakts, ka iesniedzējs bija spiests pamest dzīvokli, nevar kalpot par argumentu tam, ka dzīvoklis no tā brīža pārstāja būt par iesniedzēja "mājokli”, jo tādā gadījumā nebūtu iespējams pasargāt personu no patvaļīgas iejaukšanās viņa tiesībās. Tāpat Tiesa norādīja, ka tas, ka iesniedzējs nebija reģistrējis izīrēto dzīvokli kā savu mājvietu, nav pietiekami, lai apgalvotu, ka izīrētais dzīvoklis nav iesniedzēja “mājoklis”. Ņemot vērā minēto, Tiesa konstatēja, ka iesniedzējs bija izveidojis pietiekamu un nepārtrauktu saikni ar izīrēto dzīvokli, lai to uzskatītu par viņa “mājokli”.

Tiesa arī noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzēju nevarēja uzskatīt par upuri Konvencijas izpratnē, norādot, ka Tiesas ieskatā iesniedzēju tiešā veidā skāra tie notikumi, kas bija sūdzības par iespējamiem Konvencijas pārkāpumiem pamatā. Tāpat Tiesa noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzējs nacionālā līmenī nav izsmēlis visus viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus. Pirmkārt, Tiesa norādīja, ka iesniedzēja prasība pret dzīvokļa īpašnieku par faktisko īres attiecību atzīšanu nespēja iesniedzējam sniegt atlīdzinājumu par to iespējamo tiesību pārkāpumu, par ko iesniedzējs sūdzējās Tiesā. Proti, Tiesas ieskatā iesniedzēja sūdzības Tiesā būtība ir iesniedzēja prettiesiska izlikšana bez tiesībām uzturēties dzīvoklī, nevis jautājums, vai iesniedzējs bija “īrnieks” saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem. Līdz ar to vispārējās jurisdikcijas tiesā izskatāmais jautājums par to, vai iesniedzējs uzturējās dzīvoklī tiesiski, neatrisinātu jautājumu, vai iesniedzēja izlikšana no dzīvokļa bija saskaņā ar nacionālo tiesību aktu prasībām par personu, kas uzturas dzīvoklī, izlikšanu. Otrkārt, attiecībā uz prasības iesniegšanu pret tiesu izpildītāju par iesniedzējam radīto zaudējumu atlīdzību Tiesa norādīja, ka saskaņā ar tās rīcībā esošo nacionālo tiesu praksi šis tiesību aizsardzības līdzeklis spētu sniegt iesniedzējam atlīdzinājumu tikai saistībā ar nodarītiem zaudējumiem kustamai mantai, bet iesniedzējs nevarētu celt prasību pret tiesu izpildītāju par prettiesisku viņa izlikšanu no dzīvokļa. Tāpēc Tiesa secināja, ka prasība pret tiesu izpildītāju par zaudējumu atlīdzību neattiektos uz iesniedzēja sūdzību par viņa tiesību uz mājokļa neaizskaramību iespējamo pārkāpumu.

Izskatot sūdzību pēc būtības, Tiesa visupirms vērtēja, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu aizsargāt iesniedzēju no jaunā dzīvokļa īpašnieka rīcības. Tiesa, atsaucoties uz tās judikatūru, norādīja, ka vērtējot, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu, kas tai izriet no Konvencijas 8. panta, ņemams vērā, vai ir panākts taisnīgs līdzsvars starp indivīda un sabiedrības kopumā konkurējošām interesēm. Tiesa norādīja, ka valstīm ir pozitīvs pienākums veikt atbilstošus pasākumus, lai palīdzētu personai, kura ir vērsusies pēc šīs palīdzības gadījumos, kad cita privātpersona vēršas pret tās tiesībām uz mājokļa neaizskaramību, it īpaši gadījumos, kad persona izsauc policiju par pretlikumīgiem mēģinājumiem to izlikt no dzīvokļa. Šajā sakarā Tiesa norādīja, ka valstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz izvēlētajiem pasākumiem, ko tā veic iepriekš minētajās situācijās, lai efektīvi aizsargātu personas tiesības uz mājokļa neaizskaramību. Pievēršoties iesniedzēja lietai, Tiesa norādīja, ka iesniedzēja gadījumā, kad dzīvokļa īpašnieks izlika iesniedzēju bez jebkāda valsts iestāžu lēmuma, nomainīja durvju slēdzeni un nolika pie durvīm apsargus, lai iesniedzējs netiktu dzīvoklī, policija nebija atbilstoši rīkojusies, aktīvi neiesaistoties un pamatojot savu neiejaukšanos ar to, ka tas ir privāttiesiska rakstura strīds. Proti, Tiesa nekonstatēja, ka policija būtu lūgusi trešajām personām pārtraukt liegt iesniedzējam piekļuvi dzīvoklim vai brīdinājusi tās par iespējamo kriminālatbildību par šādu rīcību. Šajā sakarā Tiesa norādīja, ka valsts iestādēm bija jāzina, ka juridiska strīda esamība nevarēja būt pamats, lai izliktu personu no tās mājokļa un attaisnotu valsts iestāžu bezdarbību, kad trešā persona iespējami pārkāpa personas tiesības uz mājokļa neaizskaramību. Tiesa arī konstatēja, ka krimināllietas, kura tika ierosināta uz iesniedzēja sūdzības pamata, izmeklēšanas laikā netika vērtēti visi būtiskie lietas fakti, izmeklēšanā uzsvaru liekot uz to, ka iesniedzējs nav tiesiski uzturējies dzīvoklī un nevērtējot iesniedzēja tiesības uz mājokļa neaizskaramību. Tādejādi tika sašaurināta izmeklēšana, nesniedzot efektīvu aizsardzību situācijā, kad ir strīds par īrnieka tiesības uz mājokļa neaizskaramību. Līdz ar to Tiesa konstatēja, ka valsts iestādes nebija veikušas atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu iesniedzēja tiesības un mājokļa neaizskaramību, tādējādi pārkāpjot Konvencijas 8. pantā garantētās iesniedzēja tiesības.

Turpinājumā Tiesa vērtēja tiesu izpildītāja darbības, izliekot iesniedzēju. Tiesa ņēma vērā, ka jaunā īpašnieka ievešanas valdījumā procesā tiesu izpildītājs veica piespiedu ievešanu valdījumā, nomainot durvju atslēgas un atbrīvojot dzīvokli no iesniedzēja mantām, liedzot iesniedzējam turpmāku piekļuvi dzīvoklim. Tiesa noraidīja valdības argumentu, ka ievešanas nekustamā īpašuma valdījumā rezultātā nebija notikusi iejaukšanās iesniedzēja tiesībās. Tiesa arī noraidīja valdības apgalvojumus, ka tiesu izpildītāja rīcībā nebija informācija par to, ka dzīvoklī dzīvoja iesniedzējs. Proti, brīdī, kad tiesu izpildītājs veica jaunā īpašnieka ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā, iesniedzējs bija stādījies priekša kā dzīvokļa īrnieks, taču tas nelika tiesu izpildītājam apturēt sprieduma izpildes procesu vai citādi pārskatīt situāciju. Turklāt policija bija informējusi tiesu izpildītāju par uzsākto kriminālprocesu. Tiesa norādīja, ka šī lieta būtu nošķirama no lietām, kurās personas tiek izliktas no mājokļa ar tiesas lēmumu, jo šajā lietā tiesas lēmums par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā bija attiecināms un veco un jauno dzīvokļa īpašnieku. Tiesa noraidīja valdības apgalvojumu, ka tiesu izpildītājs neuzņēmās atbildību par īres līguma tiesiskumu, jo izliekot iesniedzēju no dzīvokļa, viņš tiešā veidā iesaistījās strīdā par īres tiesībām. Tiesa atkārtoti norādīja, ka šajā lietā jautājums nav par to, vai iesniedzējs bija izlikts, neskatoties uz viņa tiesībām atrasties dzīvokli, bet gan par to, ka iesniedzējs bija izlikts, pirms tam tiesā neizšķirot jautājumu, vai iesniedzējam bija tiesības uzturēties dzīvoklī. Tiesa norādīja, ka nacionālie tiesību akti sniedza dažas procesuālās garantijas, piemēram, norma, ka personu var izlikt no dzīvesvietas tikai ar tiesas lēmumu, kā arī tas, ka ievešanas valdījumā procesa laikā piedalījās policijas pārstāvis, lai nepieļautu patvaļu procesa laikā. Tomēr šajā lietā šīs procesuālo garantijas bija neefektīvas, jo valsts iestādes nespēja tās ievērot. Tiesa secināja, ka iesniedzēja izlikšanai no dzīvokļa nebija tiesisks pamats un nacionālajos normatīvajos aktos pastāvošās procesuālās garantijas nespēja novērst patvaļīgo iejaukšanos iesniedzēja tiesībās. Līdz ar to Tiesa konstatēja Konvencijas 8. panta pārkāpumu.

Konvencijas 13. pants kopsakarā ar Konvencijas 8. pantu

Tiesa, atsaucoties uz konstatēto Konvencijas 8. panta pārkāpumu, norādīja, ka iesniedzēja sūdzība par Konvencijas 8. pantu ir pamatota, un atzina, ka iesniedzēja sūdzība par Konvencijas 13. panta iespējamu pārkāpumu ir pieņemama izskatīšanai. Izskatot sūdzību pēc būtības, Tiesa, pirmkārt, norādīja, ka saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem, iesniedzējam nebija tiesību iesniegt sūdzību par tiesu izpildītāja rīcību, jo viņš attiecīgajā sprieduma izpildes procesā nebija ne piedzinējs, ne parādnieks. Tādejādi iesniedzējam bija liegta iespēja iesniegt sūdzību par tiesu izpildītāja rīcību un iespēja savlaicīgi pārbaudīt tiesu izpildītāja rīcības tiesiskumu. Tāpat Tiesa norādīja, ka citi civiltiesiskie tiesību aizsardzības līdzekļi Konvencijas 8. pantā garantēto tiesību aizsardzībai iesniedzējam nebija pieejami. Otrkārt, Tiesa norādīja, ka kriminālprocesa ietvaros tika pārbaudīts, vai saistībā ar dzīvokļa īpašnieka un tiesu izpildītāja rīcību bija pārkāptas iesniedzēja tiesības uz mājokļa neaizskaramību. Tomēr Tiesa atzina, ka izmeklēšana bija ierobežota un nesniedza efektīvu aizsardzību situācijā, kad bija strīds par īres tiesībām. Proti, attiecībā uz tiesu izpildītāja rīcību izmeklēšanas laikā tika vērtēta tikai personas ievešanas nekustamā īpašuma valdījumā procesa likumība, nevērtējot pret iesniedzēju vērsto darbību tiesiskumu. Tāpat pret iesniedzēju tikai izmantots fakts, ka viņu izlika no dzīvokļa tā īpašnieks, secinot, ka laikā, kad tiesu izpildītājs ieveda jauno īpašnieku valdījumā, iesniedzējs neizmantoja dzīvokli kā savu mājokli. Tiesa arī ņēma vērā Tiesībsarga secinājumus par kriminālprocesa ierobežoto efektivitāti iesniedzēja gadījumam līdzīgās situācijās. Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa atzina, ka iesniedzējam nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi saistībā ar viņa sūdzību par viņa tiesību uz mājokļa neaizskaramību iespējamu pārkāpumu, un konstatēja Konvencijas 13. panta kopsakarā ar Konvencijas 8. pantu pārkāpumu.

Iesniedzējs lūdza piespriest viņam zaudējumu atlīdzību 8 761,40 EUR apmērā, kaitējuma kompensāciju 100 000 EUR apmērā, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 13 573,54 EUR apmērā. Tiesa iesniedzēja prasību apmierināja daļēji, piešķirot iesniedzējam kaitējuma kompensāciju 8 000 EUR un kompensēja tiesāšanās izdevumus 5 316,47 EUR apmērā.

Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.

Pilns 2022. gada 8. septembra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (1434/14) un sprieduma pasludināšanas datums (08/09/2022).

Fakti lietā Jansons pret Latviju

2009. gada 27. augustā iesniedzējs noslēdza līgumu ar juridisku personu V. par telpu K. ielā 31-38 nodošanu lietošanā uz termiņu līdz 2010. gada 1. septembrim, vēlāk pagarinot šo termiņu līdz 2010. gada 1. oktobrim. 2010. gada 29. novembrī iesniedzējs noslēdza līgumu ar juridisku personu S. par telpu K. ielā 31-38 nodošanu lietošanā ar termiņu līdz 2011. gada 1. jūnijam, taču  iesniedzējs turpināja uzturēties minētajās telpās arī pēc līguma termiņa beigām.

2011. gada 15. aprīlī Rīgas apgabaltiesa apstiprināja 2011. gada 9. februāra izsoles aktu, ar kuru juridiskā persona E. bija noteikta kā nekustamā īpašuma K. ielā 31 ieguvējs. 2011. gada 20. oktobrī juridiska persona E. nostiprināja īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu K. ielā 31-38. 2012. gada 1. novembrī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis izdeva izpildu rakstu, pamatojoties uz 2011. gada 15. aprīlī izskatīto civillietu. Tiesu izpildītājs nosūtīja parādniekam paziņojumu par labprātīgu sprieduma izpildi 2012. gada 10. decembrī, taču, kad tiesu izpildītājs ieradās K. ielā 31, lai veiktu izpildu darbības, tiesu izpildītājs konstatēja, ka parādnieks nav sastopams. 2012. gada 12. decembrī tiesu izpildītājs veica juridiskas personas E. ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā bez parādnieka un iesniedzēja klātbūtnes, atverot telpas piespiedu kārtā. Kustamā manta, kas atradās dzīvoklī, tika norādīta Aktā par kustamās mantas apraksti un nodota glabāšanai. Iesniedzējs 2013. gada 5. janvārī atguva visu aktā norādīto kustamo mantu.

2012. gada 21. decembrī iesniedzējs vērsās Rīga pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā ar sūdzību par tiesu izpildītāja rīcību, veicot juridiskas personas E. ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā. 2013. gada 21. martā Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa izbeidza tiesvedību lietā, secinot, ka iesniedzējam saskaņā ar Civilprocesa likuma 632. panta pirmo daļu nav tiesību iesniegt sūdzību tiesā par tiesu izpildītāja darbībām. Ar Rīgas apgabaltiesas 2013. gada 26. jūnija galīgo lēmumu iesniedzēja blakussūdzība par Rīga pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas nolēmumu tika noraidīta.

2012. gada 8. novembrī iesniedzējs vērsās Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā ar prasību pret juridisko personu E. par faktisko īres attiecību un īres līguma statusa atzīšanu. Ar 2014. gada 27. janvāra spriedumu Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa noraidīja iesniedzēja prasību. Tiesa secināja, ka tā kā rakstveida īres līgums ar iesniedzēju nav ticis noslēgts, juridiskajai personai E. neiestājās pienākums izīrēt iesniedzēja aizņemto dzīvokli, un tāpēc prasība par faktisko īres attiecību un īres līguma noslēgšanu ir nepamatota. Tiesa arī atzina, ka iesniedzējam nebija tiesiska pamata uzturēties dzīvoklī K. ielā 31-38 pēc 2011. gada 1. jūlija, jo bija beidzies ar juridisku personu S. noslēgtā īres līguma termiņš, un ar iesniedzēju nebija noslēgts jauns nomas vai īres līgums, turklāt juridiska persona E. bija skaidri paudusi savu gribu, lai iesniedzējs atstāj dzīvokli līdz 2012. gada 25. jūnijam. Iesniedzējs pārsūdzēja šo rajona tiesas spriedumu. Ar 2014. gada 13. oktobra lēmumu Rīgas apgabaltiesa izbeidza tiesvedību lietā, jo iesniedzējs atteicās no prasības.

2012. gada 9. novembrī iesniedzējs vērsās Valsts policijā ar iesniegumu par juridiskās personas E. iespējamo patvarību un mājokļa neaizskaramības pārkāpumu, 2012. gada 8. novembrī izliekot iesniedzēju no dzīvokļa K. ielā 31-38 bez tiesiska pamata. 2012. gada 11. decembrī tika uzsākts kriminālprocess, vēlāk kvalificējot to pēc Krimināllikuma 279. panta (patvarība) pirmās daļas un 143. panta (personas mājokļa neaizskaramības pārkāpšana) pirmās daļas. 2016. gada 12. augustā Valsts policija izbeidza kriminālprocesu noziedzīga nodarījuma sastāva neesamības dēļ. Ar Rīgas tiesu apgabala virsprokurora 2017. gada 16. janvāra galīgo lēmumu iesniedzēja sūdzības par kriminālprocesa izbeigšanu tika noraidītas.