Termins “konsenss” ir viens no jēdzieniem, ko nereti izmanto Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), pamatojot savus spriedumus. Saskaņā ar ECT judikatūru konsenss izmantots, paplašinot kādu jau nostiprinātu cilvēktiesību tvērumu. Piemēram, tieši konsenss bija metode, ar kuras palīdzību ECT apstiprināja, ka Eiropas Padomes dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt viendzimuma pāru attiecību aizsardzību. Tomēr ECT nav sniegusi ne konsensa definīciju, ne skaidrojusi konsensa piemērošanu, kas rada neskaidrības. Lai noskaidrotu, ko nozīmē termins “konsenss”, atbildi var rast vien ECT judikatūrā.

Konsensa jēdziens

Termins “konsenss” tā gramatiskajā nozīme ir “vienprātība; vienošanās; vienbalsīgi pieņemts lēmums, kas tapis, nevienprātīgiem lēmējiem meklējot savstarpēju kompromisu iespējas.”^[1] Šāda konsensa definīcija liek domāt, ka konsenss nozīmē pilnīgu vienprātību kādā konkrētā jautājumā. Savukārt ar konsensu ECT visbiežāk saprot Eiropas Padomes (turpmāk – EP) dalībvalstu vienotību kādā konkrētā jautājumā, kas izskatāms ECT.^[2] Būtiski pieminēt, ka pretēji konsensa gramatiskajai nozīmei, EP dalībvalstu konsenss apzīmē vien EP dalībvalstu “tendenci”. Tas ir arī iemesls, kāpēc ECT sliecas izmantot tādus terminus kā “kopīgs standarts Eiropas Padomes dalībvalstīm” (angļu val. – “common European standard”), “vispārēja tendence” (angļu val. – “general trend”) vai vienkārši “tendence” (angļu val. – “trend”). 

Pamatojums šādai terminu izvēlei ir visai loģisks, jo EP šobrīd ir četrdesmit sešas dalībvalstis, un katrā no tām ir citāda tiesību izpratne, tiesību sistēma un kultūra. Ja būtu nepieciešams konstatēt pilnīgi visu EP dalībvalstu vienprātību, tad konsensam zustu efektivitāte un to varētu piemērot ļoti retos gadījumos.^[3] Pilnīga EP dalībvalstu vienprātība parasti konstatēta attiecībā uz abstraktām principiālām vērtībām, piemēram, bērnu tiesību aizsardzība, bērna labākās intereses, aizsardzība pret vardarbībā cietušajiem u.tml. Respektīvi, attiecībā uz tādiem vispārīgiem konceptiem, kas demokrātiskās valstīs ir tiesību normu pamatā.^[3] Lieta, kurā ir konstatēts EP dalībvalstu konsenss tā gramatiskajā nozīmē ir, piemēram, lieta Ünal Tekeli pret Turciju,^[4] kurā ECT norādīja, ka Turcijas likums, kurš aizliedza precētām sievietēm paturēt savu pirmslaulības uzvārdu, bija pēdējais šāds likums Eiropā.^[5]

ECT izmanto dažādus avotus, lai konstatētu konsensu. Saskaņā ar ECT judikatūru varētu izdalīt EP dalībvalstu konsensu, konsensu iekš konkrētās dalībvalsts jeb nacionālo konsensu, starptautisko konsensu un konsensu ekspertu vidū.^[6] EP dalībvalstu konsenss pirmo reizi piemērots lietās Tyrer pret Apvienoto Karalisti (1978), Marckx pret Beļģiju (1979) un Dudgeon pret Apvienoto Karalisti (1983).^[7] Savukārt, piemēram, lietās Oliari un citi pret Itāliju, Orlandi un citi pret Itāliju ECT paļāvās uz nacionālo konsensu Itālijā, lai konstatētu Konvencijas pārkāpumu, lai gan EP dalībvalstīs konsensa attiecīgajā jautājumā nebija. Lietā Christine Goodwin pret Apvienoto Karalisti ir piemērs, kurā ECT paļāvās uz starptautisku tendenci, lai atceltu iepriekšējo judikatūru, kura bija par sliktu pieteikuma iesniedzējai. Savukārt ekspertu konsenss piemērots lietās Sutherland pret Apvienoto Karalisti, L. un V. pret Austriju, B. pret Franciju, tomēr ekspertu konsenss ECT parasti pilda palīgavota funkciju.^[8]

Konsensa esības vai neesības konstatēšana var radīt divus iznākumus. Pirmkārt, konsensa esība norāda uz nostāju par labu pieteikuma iesniedzējam un var tikt lietots kā arguments, lai konstatētu Konvencijas pārkāpumu. Otrkārt, konsensa neesība norāda uz Eiropas nostāju, kas ir pretēja pieteikuma iesniedzējam un tātad tas var tikt lietots kā pietiekami spēcīgs arguments par labu valstij un secinājumam, ka tā nav pārkāpusi konkrētās Konvencijā paredzētās tiesības.^[9]

Konsensa mērķis

Konsenss jau pašos pirmssākumos ir saistīts ar Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (turpmāk - Konvencija) kā dzīva instrumenta doktrīnu. Turklāt lietā Tyrer pret Apvienoto Karalisti, kurā pirmo reizi pielietots konsenss, pirmo reizi arī definēta Konvencijas kā dzīva instrumenta doktrīna. Kā ECT norāda: “Tiesai jāatgādina, ka Konvencija ir dzīvs instruments, kas ir jāinterpretē, ņemot vērā mūsdienu apstākļus.”^[10] Proti, Konvencija nav statisks instruments, kurš pastāv nemainīgs laika gaitā, bet tai ir dinamiska daba, kas līdz ar sabiedrības attīstību mainās tai līdzi. Nenoliedzami dzīva instrumenta doktrīna ir viena no Konvencijas raksturošajiem elementiem. 

Konvencijas dinamiskajai dabai ir senas saknes. Pirmais ECT priekšsēdētājs Lords Makneirs (Lord McNair) uzsvēra, ka Konvencijas abstraktie jēdzieni nevar tikt saprasti vien tā, kā tie saprasti līguma noslēgšanas dienā, jo ir jāņem vērā notikumu un dzīves paradumu izmaiņas. Tāpat tiesnesis Ficmaurics (Fitzmaurice) pievienojās šādam viedoklim, sakot, ka: “Konvencijai ir jāpiešķir saprātīgi liberāla struktūra, kas ņem arī vērā acīmredzamas pārmaiņas sabiedrībā, kas notikušas pēc Konvencijas noslēgšanas.”^[11] Proti, ECT ir radījusi dzīva instrumenta un konsensa jēdzienu, tādējādi paredzot iespēju spriest tiesu dinamiski.^[12] Piemēram, lietā A, B un C pret Īriju (2010) ECT norādīja, ka: “Konsensa konstatēšana jau izsenis ir bijusi svarīga Konvencijas attīstībā un evolūcijā, [..]. Konvenciju uzskatot par dzīvu instrumentu, kas jāinterpretē, ņemot vērā pašreizējos apstākļus. Tādējādi konsenss pamato Konvencijas dinamisku interpretāciju.”^[12] Nenoliedzami mainīgā sabiedrībā neizbēgami mainās arī izpratne par tiesībām, tostarp, cilvēktiesībām, un tas vien norāda, ka ir nepieciešams salāgot mainīgo sabiedrības izpratni ar Konvencijā nostiprinātajām tiesībām. 

Tāpat doktrīnā ir norādīts, ka konsenss ir metode, ar kuras palīdzību ECT piešķir savai interpretācijai leģitimitāti,^[13] un tieši šīs arguments visbiežāk ir galvenais, kas attaisno konsensa pielietošanu.^[14] Šis arguments ir jāskata neatkarīgas valsts koncepta gaismā, proti, neatkarīgā valstī galvenais lēmumu pieņēmējs, izmaiņu un attīstības vilcējspēks ir pati valsts. Savukārt skaidrs, ka ar dalību starptautiskajās organizācijās, tostarp EP, valsts rīcības brīvība tiek ierobežota. Ņemot vērā, ka ECT ir kompetenta lemt par to, ka kādas dalībvalsts regulējums ir pretējs Konvencijas standartiem, skaidrs, ka dalībvalstīm var nepatikt šāds rīcības brīvības ierobežojums. Līdz ar to gadījumos, kad ECT ir jālemj par Konvencijā iekļauto tiesību attīstību (īpaši par pozitīvu pienākumu), EP dalībvalstu konsenss liedz ECT pieņemt tādu lēmumu, kas būtu pretējs vairums EP dalībvalstīs jau esošiem standartiem un/ vai regulējumam. Lai gan saskaņā ar Konvencijas 46. panta pirmo daļu ECT spriedums ir saistošs tikai lietā iesaistītajai dalībvalstij, ECT Konvencijas interpretācija ir saistoša visām dalībvalstīm.^[15] Tas nozīmē, ka arī pārējām EP dalībvalstīm turpmāk būtu pienākums ieviest attiecīgo regulējumu.

Kā piemēru varētu minēt lietu Schalk un Kopf pret Austriju (2010) un Fedotova un citi pret Krieviju (2023) salīdzinājumu. Lietā Schalk un Kopf aplūkoja jautājumu, vai valstij pastāvēja pienākums nodrošināt viendzimuma pāru attiecību juridisku atzīšanu. ECT norādīja, ka, lai gan Eiropā veidojas vienprātība par viendzimuma pāru attiecību juridisku atzīšanu, vēl nav konstatējams dalībvalstu konsenss, kas liecinātu, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošinātu viendzimuma pāru attiecību juridisku atzīšanu.^[16]

ECT Schalk un Kopf lietā izteikto domu plašāk attīstījusi trīspadsmit gadus vēlāk spriedumā Fedotova un citi. Lietas galvenais jautājums aptvēra trīs viendzimuma pāru pieteikumus, kuri apgalvoja, ka viņiem nebija iespējams oficiāli reģistrēt savas kā viendzimuma pāru attiecības un tā iemesla dēļ viņi nespēja baudīt tiesisku aizsardzību un saskārās ar būtiskām grūtībām ikdienā. ECT konstatēja, ka trīsdesmit EP dalībvalstis ir ieviesušas regulējumu, kas tiesiski atzīst viendzimuma pāru attiecības, vai nu caur laulības institūtu vai partnerattiecību formu. Tādējādi pastāv skaidra tendence EP dalībvalstīs, kas virzās uz viendzimuma pāru attiecību juridisku atzīšanu. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt viendzimuma pāru attiecību atzīšanu, tomēr paturot rīcības brīvību atzīšanas formas noteikšanā.^[17]

Kā redzams, trīspadsmit gadus vēlāk pēc Schalk un Kopf, EP dalībvalstu vidū bija konstatējama dalībvalstu vairākuma nostāja, ka viendzimuma pāri ir tiesīgi savas attiecības juridiski nostiprināt. Līdz ar to, konstatējot EP dalībvalstu konsensu, bija pamats paplašināt Konvencijā ietverto tiesību tvērumu. Tādējādi ar konsensa konstatēšanu ir iespējams paplašināt un attīstīt Konvencijā paredzēto tiesību tvērumu.

Tāpat konsensa esībai vai pretēji - neesībai ir ietekme uz valsts rīcības brīvību. Proti, ja pastāvēs EP dalībvalstu konsenss, tad valsts rīcības brīvība būs šašaurināta, tomēr, ja konsenss nepastāvēs, tad valsts rīcības brīvība ievērojami paplašinās.^[18] Šāds secinājums arī redzams lietā Schalk un Kopf.

Konsensa piemērošana

Galvenokārt jānorāda, ka konsenss kā Konvencijā ietverto tiesību tvēruma attīstības mehānisms nav absolūts, un to nevar piemērot attiecībā uz jebkuru tiesību. To tiesību aizskārums, kas skar personas eksistencei īpaši svarīgas tiesības, var būt par pamatotu argumentu, kas liedz konsensa piemērošanu. ECT tās sauc par tiesību kodolu (angļu val. – “core rights”).^[19] Varētu teikt, ka Konvencijas tiesību kodols ir tās tiesības, kas ir cieši saistītas ar cilvēka cieņu. 

Lai gan Konvencija tieši neparedz tiesības uz cilvēka cieņu, cilvēka cieņas koncepts caurvij Konvencijā nostiprināto cilvēktiesību aizsardzības sistēmu, jo ECT ir vairākkārt norādījusi, ka Konvencijas būtība ir cilvēka cieņas aizsardzība.^[20] Cilvēka cieņa kā princips ECT ir universāls, un ar cilvēka cieņas universālo raksturu saprotams, ka cilvēka cieņas saturs ir vienāds visiem un tādējādi arī piemērojams visiem vienveidīgi. Ideja par cilvēka cieņu, kas aplūkota no vienlīdzības prizmas, atrodama jau apgaismības laiku filozofu idejās. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka līdz ar sabiedrības attīstību, attīstās arī cilvēka cieņas tvērums – tā ir mainīga vērtība mainīgā pasaulē.^[21]

ECT lietā Pretty pret Apvienoto Karalisti lēma par jautājumu, vai aizliegums pieteikuma iesniedzējai realizēt asistētu pašnāvību ar sava vīra asistenci, ir pamatots. ECT secināja, ka Konvencijas būtība ir cilvēka cieņas un brīvības ievērošana, un ir jāpievērš uzmanība indivīda kopējai dzīves kvalitātei un veidam kā indivīds pavada savas dzīves pēdējos mirkļus.^[22] Tādējādi ECT, pamatojoties uz cilvēka cieņu un neskatoties uz faktu, ka EP dalībvalstīs nepastāvēja konsenss par tiesībām uz asistētu pašnāvību, atzina, ka asistētas pašnāvības aizliegums ir iejaukšanās indivīda tiesībās uz privāto dzīvi jeb Konvencijas 8. panta tiesībās.

Vienlaikus šādu iejaukšanos ECT uzskatīja par samērīgu, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, jo daudz nedziedināmi slimu cilvēku ir sabiedrībā neaizsargāti, ņemot vērā arī Apvienotās Karalistes praksi asistētas pašnāvības krimināllietu izvērtēšanā.^[23] Respektīvi, ECT, redzot konkrēto tiesību ciešo saikni ar personas cilvēka cieņu, ir tiesīga atkāpties no konsensa piemērošanas, tomēr tas nevar būt par pamatu atkāpties no samērīguma testa izvērtējuma. Tas ir loģiski, jo arī cilvēka cieņa nav absolūta. Tā sniedzas tiktāl, ciktāl nav citas prevalējošas sabiedrības vai indivīda intereses. 

Kritika

Nenoliedzami pastāv kritika par konsensa piemērošanas neskaidrību. Proti, ir neskaidrs, cik abstrakti ir jāsalīdzina dalībvalstu regulējums? Tāpat nav skaidrs, vai konsensa noteikšana citās jomās ir svarīgāka kā citās? Kad tiek skatīts nacionālais konsenss, bet kad EP dalībvalstu konsenss? Šie visi jautājumi radušies, jo ECT savos spriedumos to nav skaidrojusi.

Savukārt kā viena no būtiskākajām konsensa piemērošanas problēmām ir uzsvērta minoritāšu tiesību aizsardzība.^[24] Saskaņā ar ECT judikatūru redzams, ka, piemēram, personai nav tiesību mainīt savu dzimumu un juridiski to apliecināt, ja vien vairākums tam nepiekrīt, tāpat arī nav tiesību reģistrēt viendzimuma pāru attiecības, ja vairākums uzskata, ka tas nav pieņemami.^[25] Līdz ar to minoritāšu tiesību aizsardzība ir pakļauta vairākuma lēmumam. Taču pati ECT vienlaikus ir norādījusi, ka minoritāšu tiesības nevar būt atkarīgas no vairākuma piekrišanas, jo tas nebūtu saderīgi ar Konvencijas vērtībām.^[26] Šāda atziņa iepretim konsensam, rada pretrunu, jo konsenss prasa konstatēt tieši vairākuma nostāju konkrētā jautājumā. Tas redzams arī jau no pieminētās lietas Schalk un Kopf iznākuma, kurā konkrētās tiesības tika liegtas vien tā iemesla dēļ, ka EP dalībvalstu vairākums tās neatzīst.

Turklāt jāņem vērā, ka visbiežāk minoritātes ir tās, kuras cieš no nevienlīdzīgas attieksmes un nav spējīgas ieviest izmaiņas likumos vai pārstāvēt savas intereses likumdošanas procesā. Piemērojot konsensu, ECT aplūko vadošo uzskatu konkrētas valsts tiesību sistēmā, neskatot minoritāšu un vairākuma varas attiecības. Līdz ar to konsenss vien turpina uzturēt valdošo uzskatu Eiropā, nesniedzot jebkādu pamatojumu, kāpēc vairākuma viedoklis konkrētajā situācijā nav apspiedošs vai prettiesisks.^[27] Tādas pārnacionālas tiesas, kāda ir ECT, uzdevums ir piemērot augstākos morāles un cilvēktiesību standartus, pat ideālus, tāpēc rodas jautājums vai konsensa piemērošana ir ieteicama jautājumos, kas skar minoritāšu tiesības. Jāņem vērā arī tas, ka Konvencija un ECT ir radusies kā atbilde cilvēka cieņas aizskārumiem, kas piedzīvoti 20.gs. un no kuriem, cita starpā, cieta tie, kuri pārstāvēja mazākumu.^[28]

Secinājumi

Konsenss šķietami paver iespēju ECT lietas spriest dinamiski un evolutīvi piemērot Konvencijā nostiprinātās tiesības. Tomēr nedrīkst aizmirst arī par jautājumiem, kurus konsensa piemērošana rada. ECT ir pārnacionāla tiesa, kas piemēro cilvēktiesību standartus un aizsargā ikvienu indivīdu. Tāpat ECT spriedumi spēj praktiski ietekmēt kā konkrēto indivīdu, tā konkrēto tiesību attīstību visā Eiropā. Konsenss ir viena no metodēm, kas visuzskatāmāk saskaņā ar ECT judikatūru spēj attīstīt Konvencijā ietvertās tiesības, tomēr nav skaidrots, kad konsenss ir jāpiemēro, kāda ir tā definīcija un kāda būtu pareizā lietojamā terminoloģija un vai konsenss ir salāgojams ar minoritāšu tiesību attīstību. Šie jautājumi ir aktuāli vēl joprojām, un skaidrs, ka, ECT skaidrojot konsensa piemērošanu, varētu rast atbildes uz šiem jautājumiem.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

1. ^{^} Tēzaurs. Konsenss. https://tezaurs.lv/konsenss.
2. ^{^} Council of Europe Portal. Interpretative Mechanisms of ECHR Case-Law: The Concept of European Consensus. Available: https://www.coe.int/en/web/help/article-echr-case-law .
3. ^{a, b} Dzehtsiarou K. European Consensus and the Legitimacy of the European Court of Human Rights. Cambridge: Cambridge University Press, 2015, p. 13-14.
4. ^{^} Sīkāk sk. ECT 16.11.2004. spriedumu lietā Ünal Tekeli pret Turciju (iesnieguma Nr. 29865/96) 61. punktu.
5. ^{^} Dzehtsiarou K. European Consensus and the Legitimacy of the European Court of Human Rights. Cambridge: Cambridge University Press, 2015, p. 15.
6. ^{^} Kleinlein T. Consensus and Contestability: The ECtHR and the Combined Potential of European Consensus and Procedural Rationality Control. The European Journal of International Law Vol. 28, No. 3, 2017, p. 878.
7. ^{^} Gearty C. Building Consensus on European Consensus. In: Kapotas P. and Tzevelekos V. (eds), Building Consensus on European Consensus: Judicial Interpretation of Human Rights in Europe and Beyond. Cambridge: Cambridge University Press, 2019, p. 450.
8. ^{^} Dzehtsiarou K. European Consensus and the Legitimacy of the European Court of Human Rights. Cambridge: Cambridge University Press, 2015, pp. 65-66.
9. ^{^} Theilen J. European Consensus between Strategy and Principle. Baden: Nomos, 2021, p. 30.
10. ^{^} ECT 25.04.1978. spriedums lietā Tyrer pret Apvienoto karalisti (iesnieguma Nr. 5856/72)  32. punkts.
11. ^{^} Bjorge E. Domestic Application of the ECHR. Oxford: Oxford University Press, 2015, p. 131. 
12. ^{a, b} Ziemele I. European Consensus and International Law. In: Aaken A., Motoc I. (eds), The European Convention on Human Rights and General International Law. Oxford: Oxford University Press, 2018, p. 36.
13. ^{^} Dzehtsiarou K. European Consensus and the Legitimacy of the European Court of Human Rights. Cambridge: Cambridge University Press, 2015, p.132; Theilen J. European Consensus between Strategy and Principle. Baden: Nomos, 2021, p. 47.
14. ^{^} Letsas G. A Theory of Interpretation of the European Convention on Human Rights. Oxford: Oxford University Press, 2007, p. 124.
15. ^{^} ECT 06.01.2011. spriedums lietā Paksas pret Lietuvu (iesnieguma Nr. 34932/04) 119. punkts.
16. ^{^} ECT 24.06.2010. spriedums lietā Schalk un Kopf pret Austriju (iesnieguma Nr. 30141/04) 105. punkts.
17. ^{^} ECT 17.01.2023. spriedums lietā Fedotova un citi pret Krieviju (iesnieguma Nr. 40792/10; 30538/14; 43439/14) 175. punkts.
18. ^{^} Sk. arī Theilen J. European Consensus between Strategy and Principle. Baden: Nomos, 2021, pp. 31-32.
19. ^{^} Sk. vairāk ECT 27.08.2015. spriedums lietā Parrillo pret Itāliju (iesnieguma Nr. 46470/11) 174-175. punkti; ECT 08.02.2022. spriedums lietā Jivan pret Rumāniju (iesnieguma Nr. 62250/19) 29. punkts; ECT 06.10.2016. spriedums lietā K.S. un M.S. pret Vāciju (iesnieguma Nr. 33696/11) 53. punkts; ECT 03.06.2010. spriedums lietā Kamaliyevy pret Krieviju (iesnieguma Nr. 52812/07) 72. punkts; ECT 21.07.2015. spriedums lietā Oliari un citi pret Itāliju (iesnieguma Nr. 18766/11; 36030/11) 174. punkts.
20. ^{^} ECT 11.07.2002. spriedums lietā Christine Goodwin pret Apvienoto Karalisti (iesnieguma Nr. 28957/95) 90. punkts; ECT 29.04.2002. spriedums lietā Pretty pret Apvienoto Karalisti (iesnieguma Nr. 2346/02) 65-67.punkts.
21. ^{^} Barak A. Human Dignity: The Constitutional Value and Constitutional Right. Cambridge: Cambridge University Press, 2015, pp. 5-6.
22. ^{^} ECT 29.04.2002. spriedums lietā Pretty pret Apvienoto Karalisti (iesnieguma Nr. 2346/02).
23. ^{^} ECT 29.04.2002. spriedums lietā Pretty pret Apvienoto Karalisti (iesnieguma Nr. 2346/02) 76-78. punkts.
24. ^{^} Letsas G. A Theory of Interpretation of the European Convention on Human Rights. Oxford: Oxford University Press, 2007, p. 6; Dzehtsiarou K. European Consensus and the Legitimacy of the European Court of Human Rights. Cambridge: Cambridge University Press, 2015, pp. 122-129.
25. ^{^} Letsas G. A Theory of Interpretation of the European Convention on Human Rights. Oxford: Oxford University Press, 2007, p. 121.
26. ^{^} ECT 30.01.2018. spriedums lietā Sekmadienis LTD pret Lietuvu (iesnieguma Nr. 69317/14) 82.punkts.
27. ^{^} Theilen J. The Future of Sexual Orientation and Gender Identity in Human Rights: Where Will European Consensus Take Us? Available: https://voelkerrechtsblog.org/the-future-of-sexual-orientation-and-gender-identity-in-human-rights/.
28. ^{^} Morsink J. World War Two and the Universal Declaration, Human Rights Quarterly Vol. 15, No. 2, 1993, pp. 357-358.