Saruna ar Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāti Lailu Medinu. Sarunā aplūkojam Eiropas Savienības un Eiropas Savienības Tiesas lomu pamattiesību aizsardzībā, pamattiesību attīstību un aktualitātes Eiropas Savienībā, kā arī Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas mijiedarbību.

1. Eiropas Savienībai (ES) attīstoties, pamattiesības ir kļuvušas par nozīmīgu ES tiesību daļu. Vai un kā, Jūsuprāt, ES ir pielāgojusies tās pieaugošajai lomai cilvēktiesību aizsardzībā?

Runājot par ES un pamattiesībām, ir lietderīgi atgriezties vēsturē. Sākotnēji Eiropas Ekonomiskās kopienas attīstība bija iecerēta kā ekonomisks projekts. Pirmās idejas starpvalstu sadarbībai bija ar mērķi saglabāt mieru kontinentā  un tam izvēlētie līdzekļi bija ekonomiski. Tomēr, attīstoties ekonomiskajai sadarbībai un padziļinoties integrācijai, it sevišķi pēc tam, kad Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST), interpretējot ES pamatlīgumus, atzina ES tiesību pārākumu, bija nepieciešams meklēt līdzsvaru starp integrāciju, kas ir balstīta uz ekonomiskiem mērķiem, no vienas puses, un ES tiesību pārākumu pār nacionālajām tiesībām, no otras puses. Doma par to, ka ES (tajā laikā - Eiropas Kopienas) tiesības ir pārākas par dalībvalstu tiesībām un ka šis pārākums varētu būt bez pienākuma ievērot pamattiesības, radīja konfliktu, kam bija jāmeklē risinājums.  EST bija tā, kas ES tiesību telpā ienesa pirmos iedīgļus pamattiesību attīstībai ES tiesībās. 

Nepārtraukta līdzsvara meklēšana, attīstot ekonomisko sadarbību un reizē nodrošinot pamattiesību ievērošanu, kā arī pamattiesību principu ienešana ES ir turpinājusies kopš pagājušā gadsimta 70iem gadiem. Šobrīd pamattiesību vieta ES tiesībās ir acīmredzama. Pamattiesības ir ieguvušas daudz lielāku nozīmīgumu, jo ES līgumos ir skaidri definētas ES vērtības un starp tām ir arī tiesiskas valsts princips un dalībvalstu konstitucionālo vērtību respektēšana Eiropas Savienībā. Papildus tam kopš 2009. gada arī ES Pamattiesību harta (turpmāk – Pamattiesību harta) ir iekļauta starp primārajiem ES tiesību avotiem. Šodien Eiropas Savienības līgums un Pamattiesību harta ir garants tam, ka ES līmenī nav iespējams radīt jaunas normas, nedomājot par pamattiesībām un to nodrošināšanu. 

Tas ir bijis dinamisks process un joprojām, EST, interpretējot tiesību normas, balansē dažādas intereses ar pamattiesību aizsardzību. Šīs intereses un tiesību tvērums ir nepārtrauktā attīstībā, tādēļ ne vienmēr ir skaidrs, cik liela būs pamattiesību ietekme, interpretējot vienu vai otru normu. Tiesa, interpretējot ES līgumus un sekundāros tiesību aktus, ir bijusi ļoti aktīva, definējot pamattiesību tvērumu un nosakot līdzekļus, kā tās būtu jānodrošina. Šobrīd, lasot jaunpieņemtās direktīvas un regulas, faktiski katrā tiesību aktā, kur varētu pastāvēt risks, ka tas varētu skart pamattiesības, preambulā var lasīt novērtējumu par to, kā likumdevējs  tās ir vērtējis un ņēmis vērā. Tas norāda, ka pamattiesību aizsardzība ir priekšnosacījums, bez kura nav iespējama ES tiesību attīstība.

2. Kāda, Jūsuprāt, ir Eiropas Savienības Tiesas (EST) loma cilvēktiesību aizsardzībā ES?

Es jau mazliet iezīmēju šo aspektu iepriekšējā jautājumā, proti, ka EST diezgan pamatoti tiek atzīta par pamattiesību aizstāvi. Tas ir tādēļ, ka tiesa  savā interpretācijā ir aktīvi ienesusi dažādus ar pamattiesībām saistītus jautājumus. Ja vien izskatāmajam jautājumam ir kāda saistība ar pamattiesībām, EST spriedumā būs analīze par to, kā šis jautājums sasaucas ar Pamattiesību hartu un no tās izrietošajām personu tiesībām.

Manuprāt, šis jautājums ir arī, kā pamattiesības ietekmē to, kuras tiesību jomas ir aktuālas EST judikatūrā. Tas zināmā mērā raksturo sadarbību starp dalībvalstu tiesām un EST. Paskatoties uz pēdējo gadu statistiku, redzams, ka jautājumi, ka skar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ir tie, kurus visbiežāk nacionālās tiesas uzdod EST (vidēji 10% no visām lietām katru gadu pēdējo trīs gadu griezumā). Cita starpā minētā joma ietver migrācijas un krimināltiesību jautājumus, kas nenoliedzami ir pamattiesību ietilpīgi jautājumi. Tas nozīmē, ka nacionālās tiesas novērtē EST skatījumu uz pamattiesību aizsardzību kontekstā ar šiem sensitīvajiem jautājumiem, piemēram, kā līdzsvarot pamattiesību aizsardzību ar citu ES tiesību principu nodrošināšanu dažādās direktīvās un regulās, kas darbojas šajās jomās.

Varētu teikt, ka dalībvalstu tiesas uzticas, ka EST spēs atrast šo līdzsvaru un izsvērt, kas nepieciešams konkrētajā lietā. Protams, var kritizēt, ka EST ne vienmēr atrod to līdzsvaru, ko sabiedrība no tās sagaida. Tomēr, ņemot vērā EST gadiem ilgo uzkrāto pieredzi, domāju, ka Tiesai lielākoties izdodas atrast ļoti samērīgu līdzsvaru starp konfliktējošām interesēm. Manuprāt, tiesa unikālā veidā prot salāgot ES integrācijas projektu ar dalībvalstu suverenitātes respektēšanu, vienlaikus ienesot tajā visā cilvēktiesību aizsardzību. Tie ir trīs būtiski aspekti, kuros EST ir jāmeklē līdzsvars. Proti, kā no vienas puses, turpināt dalībvalstu ciešāku integrāciju un tiesību harmonizāciju, un,  no otras puses, saglabāt dalībvalstu konstitucionālo identitāti, šajā procesā neaizmirstot par pamattiesībām. 

Man šķiet, ka spilgts piemērs šādam kompromisa meklējumam ir EST 2021.gada 4.decembra spriedums Pancharevo lietā, kur strīda centrā bija viendzimuma pāris Spānijā – valstī, kurā viendzimuma laulība ir atļauta. Šim pārim bija bērns. Viena no sievietēm, kura bija stājusies laulībā Spānijā, bija bulgāriete, un viņa vēlējas atgriezties savā dzimtenē, kur viendzimuma laulības nav atzītas. Kad bērnam bija nepieciešams izdot Bulgārijas personu apliecinošos dokumentus, Bulgārijas varas iestādes atteicās to darīt, norādot, ka abas sievietes nevar tikt reģistrētas kā bērna mātes. Kā EST atrisināja šo jautājumu? No vienas puses, šis ir jautājums par ES Līgumos garantēto brīvu personu (bērna un vecāku) kustību. ES tiesības garantē, ka personas, kas dzīvo ES, var brīvi pārvietoties un tām nav šķēršļu pārcelties un dzīvot to izvēlētajā dalībvalstī. No otras puses, ES tiesībām ir jārespektē, ka Spānijā viendzimuma laulības ir atļautas, bet Bulgārijā – nav. Šis jautājums skar arī ģimeņu daudzveidības jautājumu, kur ir arī jāņem vērā šo divu mammu un bērna cilvēktiesības. EST, izvērtējot minētos aspektus, secināja, ka Bulgārijas iestādēm ir pienākums izdot bērnam attiecīgo dokumentu. Tas ir jādara tāpēc, ka šādas ģimenes attiecības ir atzītas citā dalībvalstī un tāds ir dalībvalstu pienākums – atzīt šādu dokumentu pastāvēšanu un to tiesiskumu. Tomēr šāda veida dokumenta atzīšana neuzliek pienākumu Bulgārijas varas iestādēm kopumā atzīt viendzimuma laulības un atļaut tās Bulgārijā. Šis piemērs parāda to, cik niansēti un smalki EST veic izvērtējumu, ņemot vērā dalībvalstu nacionālās tiesības, tajā pašā laikā garantējot tiesības uz tādu ģimenes dzīvi,  kādu persona ir izvēlējusies, un bērna tiesības uz brīvu pārvietošanos. Šis spriedums ir labs piemērs tam, kā EST meklē niansētu risinājumu jautājumos, kas skar dažādas konfliktējošas intereses. Ģimenes tiesību jautājums ir ļoti jutīgs. Mēs zinām arī no Latvijas pieredzes, kādas emociju vētras tas var izraisīt, un šajā spriedumā EST ar konkrētu piemēru ievieš dzīvē to, kas ir ES moto – vienoti daudzveidībā, savstarpējā cieņā un cieņā pret dažādību un personu cilvēktiesībām. Ņemot to visu vērā, ir iespējams atrast līdzsvaru, kas respektē visas šīs dažādās intereses.

3. Vai daži no ES tiesību principiem, piemēram, savstarpējās atzīšanas princips un savstarpējās uzticēšanās princips, kavē pamattiesību attīstību Eiropas Savienībā?

Manuprāt, tas drīzāk ir līdzīgi kā iepriekšējā piemērā, ko minēju – tas ir jautājums par līdzsvara atrašanu. Protams, ka var uzskatīt, ka absolūti individuāla katra gadījuma vērtēšana, nodrošinot pilnīgu cilvēktiesību garantēšanu kā primāro mērķi, ir labāka. No otras puses, ja katru gadījumu vienmēr skatītu individuāli, ES projekta ideja sabruktu. Piemēram, man ir izsniegta autovadītāja apliecība, un Latvijas iestādes ir pārbaudījušas, ka es protu braukt un mans veselības stāvoklis atļauj to darīt, bet Luksemburgā valsts iestādes iebilstu, ka ir jāpārbauda, vai tā ir patiesība un vai šī Latvijā izsniegtā apliecība ir derīga, un es tiešām neapdraudu Luksemburgas ceļu drošību. Kas notiktu ar ES integrāciju un līgumos garantētajām brīvībām, ja izslēgtu ES dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos?

Jautājums, vai savstarpējā atzīšana nonāk konfliktā ar pamattiesību aizsardzību, saasinās tajās situācijās, kad persona uzskata, ka viņas tiesības ir aizskartas, pastāvot pārrobežu apstākļiem. EST analīzē primāri atzīst, ka dalībvalstis atzīst un izpilda otras dalībvalsts tiesas vai iestādes izdoto dokumentu, balstoties uz savstarpējās uzticēšanās principu. Bez šīs uzticēšanās nav iespējama vienota brīvības, drošības  un tiesiskuma telpa. Dokumentu, jo īpaši spriedumu atzīšana un izpilde ir vienotās tiesiskuma telpas lielākais sasniegums, kas praksē nozīmē cilvēka dzīves atvieglošanu. Piemēram, ja apstākļi norāda, ka Latvijas tiesas izšķirta strīda (nolēmuma) izpilde ir nepieciešama Lietuvā, personai nav vēlreiz jātiesājas Lietuvā. Vienas dalībvalsts tiesas lēmuma izpilde, pastāvot ES tiesībās paredzētajiem nosacījumiem, ir garantēta visā ES teritorijā. Jautājums par pamattiesību aizsardzību šādās pārrobežu situācijās rodas tajos gadījumos, kad pāri šai uzticībai ir radusies būtiska šaubu ēna. 

Mēs visi atminamies Polijas iepriekšējās valdības laikā esošo situāciju ar tiesu neatkarību šajā valstī. Ievērojot to, rodas jautājums: vai citas dalībvalsts tiesa var uzticēties Polijas tiesas pieņemtiem lēmumiem, ja pastāv pamatotas šaubas, ka Polijas tiesu sistēma nav neatkarīga? Īpaši apstākļos, kad ES procedūru ietvaros ir pieņemts lēmums, kas atzīst, ka Polijā pastāv sistēmiskas problēmas ar tiesu sistēmas neatkarību. Šādā situācijā pamattiesību aspekts savstarpējā atzīšanas procesā ienāk īpaši spilgti. 

No vienas puses bija redzams, ka Polijas tiesu sistēmā eksistēja konkrētas sistēmiskas problēmas ar neatkarību, taču vienlaikus ES tiesības paredz, ka ES dalībvalstis kopumā savstarpēji uzticas, tādēļ nebūtu pareizi apgalvot, ka konkrētās problēmas, lai arī sistēmiskas, ir attiecināma uz Polijas tiesām kopumā. Pretējā gadījumā tas nozīmētu, ka jebkurš Polijas spriedums ir nederīgs un spēkā neesošs. Krimināllietās tas robežotos ar nesodāmību un cietušo tiesību neaizsargāšanu, ja Polijas tiesu pieņemtos nolēmumus neatzītu principā, piemēram, par vainīgās personas notiesāšanu vai nodošanu soda izpildei citā valstī. Kā risinājumu EST piemēroja ideju par individuālu situācijas vērtēšanu, proti, vispirms novērtē, vai valstī ir sistēmiskas problēmas ar tiesu neatkarību, vai tas ir atzīts un vai tam ir pierādījumi. Tam seko otrais solis: vai šajā konkrētajā, individuālajā gadījumā ir pamatoti domāt, ka šīs sistēmiskās problēmas var radīt pamattiesību aizskārumu konkrētajai personai apstākļos, kuros tā atrodas? Ja ir pamatotas aizdomas, ka tas var notikt, tad dalībvalstis var atkāpties no savstarpējās atzīšanas principa. Līdz ar to šādās situācijās mēs nonākam līdz individualizācijai, kuru, jāatzīst, varētu būt sarežģīti ieviest dzīvē. 

Tomēr šo grūtību dēļ nevar satricināt un izjaukt savstarpējās uzticēšanās principa darbību un vienotās tiesiskās telpas pastāvēšanu ES. Ir jāatrod individualizēts risinājums un specifiski pielāgota pieeja konkrētai problēmai, tāpēc es teiktu, ka tas nevis traucē pamattiesību attīstību, bet gan prasa citādāku pieeju un mazliet niansētāku skatījumu. Tomēr jāpatur prātā, ka pirmais solis ir savstarpēja uzticēšanās, un otrais solis individuālo pamattiesību aspektu izvērtēšana.

4. Kādi, Jūsuprāt, ir daži no aktuālākajiem cilvēktiesību jautājumiem, ar kuriem šobrīd saskaras ES, un kā EST var palīdzēt tos risināt?

Pamattiesību jautājumos ES un jautājumā par to, kā EST var palīdzēt tos risināt, vienmēr ir jāpatur prātā, ka ES likumdevēji un Eiropas Komisija kā tiesību aktu ierosinātājs strādā ar šobrīd aktuālajiem jautājumiem, bet līdz tiesai šie jautājumi nonāk tikai pēc kāda laika. Līdz ar to šo jautājumu risināšanā veidojas nobīde laikā. Ja atceramies Vispārējo datu aizsardzības regulu (Datu aizsardzības regula), tā radīja galvassāpes dalībvalstīm, kad tā tika pieņemta un to divu gadu laikā vajadzēja ieviest. Tajā laikā nebija skaidrības, kā to izdarīt, bija daudz dažādu aizspriedumu un satraukums par to, kā mēs tagad dzīvosim un ko turpmāk vairs nedrīkstēs darīt. Es domāju, ka šis apjukums vēl aizvien ir palicis atmiņā, lai gan no likumdevēja viedokļa līdz ar regulas pieņemšanu darbs bija paveikts. Šobrīd sabiedrība kopumā ir sapratusi savu vietu datu aizsardzības sistēmā un vispārīgi arī to, kas katram jādara, lai ievērotu Datu aizsardzības regulu. Tiesa līdz regulas interpretēšanai nonāca kādus gadus vēlāk. Tādēļ tieši pēdējie 3-4 gadi ir bijuši lielā mērā saistīti ar datu aizsardzību un regulas interpretēšanu, ar dažādu terminu skaidrošanu, it īpaši gadījumos, kad tie nav viennozīmīgi skaidri un saprotami. 

Es vēlējos parunāt par diviem piemēriem, kas nav tik globāli, bet ar kuriem es pati esmu strādājusi, tādejādi ilustrējot, ar ko EST saskaras savā ikdienas darbā datu aizsardzības jomā. 

Pirmais piemērs ir saistīts ar jautājumu par to, kādu lomu datu aizsardzībā spēlē oficiālās publikācijas tādos izdevumos kā “Latvijas Vēstnesis.” Konkrētā lieta C-231/22 État belge (Oficiālā laikrakstā apstrādāti dati) bija par Beļģijas oficiālo izdevēju, un to, kurš ir atbildīgs par datu apstrādi gadījumā, kad oficiālās publikācijas ietvaros pats oficiālais izdevējs nekādā veidā nevar ietekmēt dokumentu, kas ir nodots publikācijai, saturu? Proti, atkarībā no dokumenta, kas jāpublicē, tas var būt notārs, kurš to dokumentu sagatavo, vai reģistra iestāde, kas šo dokumentu pievieno juridiskās personas lietai. Šajā lietā lēmumā par pamatkapitāla samazināšanu juridiskai personai bija atstāti personu dati, kuriem saskaņā ar likumu nevajadzēja tur būt. Jautājums, kas tika uzdots tiesai bija: vai šis oficiālais žurnāls jeb publikācijas nodrošinātājs ir vai nav personas datu pārzinis? Lai kādu atzītu par pārzini, ir nepieciešams, lai šī iestāde spētu ietekmēt personas datu apstrādi un publiskotās informācijas saturu. Šajā gadījumā bija svarīgi saprast, kurš no trim iesaistītajiem – notārs, reģistra iestāde vai oficiālais izdevējs – var ietekmēt publicētās informācijas saturu? Līdz ar to bija nepieciešama niansēta analīze, kuras ietvaros es savos Ģenerāladvokāta secinājumos pievērsos diviem aspektiem.

Pirmais solis, ko atbilstoši regulai var secināt, ir tas, ka personas datu apstrāde nevar notikt bez datu pārziņa. Tātad jebkurā posmā, kad personas dati tiek apstrādāti, ir jābūt pārzinim. Otrs aspekts, ko es analizēju sīkāk, ir pārziņa atbildības nosacījumi, kad notiek personas datu pārveidošana digitālā formātā un pēc tam notiek šo datu izplatīšana, kā tas ir oficiālās publikācijas gadījumā. Vai situācijā, kad publikācijas nodrošinātāja iespējas ietekmēt saturu, kas tiek digitalizēts un publicēts, ir minimālas vai praktiski nekādas, tas var būt pārzinis un līdz ar to atbildēt par datu aizsardzību? Savos secinājumos es argumentēju, ka apstākļos, kad notiek datu pārveidošana digitālā formā un pēc tam šo datu izplatīšana, nodrošinot šo datu ilgstošu palikšanu digitālā vidē, publikācijas nodrošinātājs ir datu pārzinis regulas izpratnē un atbild par datu aizsardzības nodrošināšanu, pat ja tas nespēj ietekmēt publicējamo dokumentu saturu. 

Šajā kontekstā lietā ienāk cilvēktiesību aspekts, kas tika analizēts manos secinājumos: datu digitalizācija, izplatīšana un to plašā pieejamība var būtiski skart personas tiesības uz  datu aizsardzību, līdz ar to šis iespējamais aizskārums ir daudz nopietnāks, kā situācijā, kad oficiālās publikācijas bija pieejamas papīra formātā. Digitālas publikācijas apstākļos, pat tad, ja oficiālajam izdevējam nav iespējas ietekmēt publikācijas saturu, tam tik un tā ir pārziņa statuss un no šī statusa izrietošā atbildība. Pārstāvji no Beļģijas oficiālā izdevēja argumentēja, ka likums atbilstoši oficiālās publikācijas saglabāšanas principam neļauj izņemt iepriekš publicētu informāciju, kā arī publicēto informāciju nedrīkst mainīt, balstoties uz nemainīguma principu. Savos secinājumos es argumentēju, ka personas tiesības uz savu datu neizpaušanu (ja tie tomēr ir izpausti, tad tiesības uz šo datu dzēšanu) ir nozīmīgākas, nekā prasība saglabāt nemainīgu oficiālo publikāciju. Tādēļ oficiālajiem izdevējiem ir jārod citi personu tiesību mazāk aizskaroši risinājumi, kā saglabāt sākotnējo publikāciju, pārtraucot datu izplatīšanu digitālā veidā. Tiesa savā 2024.gada 11.janvāra spriedumā pievienojās maniem argumentiem un atzina, ka oficiālais izdevējs, pat ja tas neietekmē publikācijas saturu, ir principā uzskatāms par datu pārzini.

Otra lieta C-333/22 Ligue des droits humains ir saistīta ar ES direktīvu Nr. 2016/680 par datu apstrādi tiesībsargājošo iestāžu darbībā. Šajā lietā viens no galvenajiem jautājumiem skāra to, kā personai tiek nodrošināta pieeja datiem, kurus apstrādā tiesībsargājošās iestādes (policija). Savos Ģenerāladvokāta secinājumos šajā lietā es analizēju Tiesībaizsardzības direktīvā ietverto mehānismu gadījumiem, kad policija uzskata, ka dati, lai gan tie ir saistīti ar konkrēto personu, nav šai personai pilnībā izpaužami, jo tie var būt policijas rīcībā kontekstā ar krimināllietas izmeklēšanu vai ar valsts drošību saistītos gadījumos. Lietā bija jāmeklē atbilde uz to, kā persona netiešā veidā caur uzraugošo iestādi var noskaidrot, vai policijas rīcībā esošie dati ir apstrādāti tiesiski un vai nav nepieciešams tos labot vai dzēst? 

Es secināju, ka veids, kādā Beļģija bija nodrošinājusi personām pieeju policijas rīcībā esošajiem datiem, lai pārbaudītu savu policijas datubāzēs esošo datu apstrādes tiesiskumu, faktiski nozīmēja, ka persona par saviem datiem neko nevarēja uzzināt un tai nebija tiesību apstrīdēt uzraudzības iestādes lēmumu saistībā ar datu apstrādes pārbaudi. Uzraudzības iestādes lēmumā nekas netika detalizētāk paskaidrots, un līdz ar to personai nebija arī pierādījumu, ko iesniegt tiesā. Savos secinājumos es soli pa solim analizēju šīs direktīvas saturu, paskaidrojot, kādi ir netiešās pieejas principi un kādas ir uzraudzības iestādes funkcijas, īstenojot netiešās pieejas uzraudzību. Tāpat es skaidroju, kad šajā procesā ienāk tiesas kontrole, lai pārliecinātos, ka uzraudzības iestāde šīs funkcijas izpilda atbilstoši direktīvā noteiktajam. Mani secinājumi plašāk skaidro direktīvas netiešās pieejas mehānismu, kas iepriekš nav bijis analizēts tiesu praksē. Tiesa savā 2023. gada 16. novembra spriedumā pievienojās manai interpretācijai un lēma, ka  “Direktīvas 2016/680 17. pants […] ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja personas tiesības saskaņā ar minēto 17. pantu ir tikušas īstenotas ar kompetentās uzraudzības iestādes starpniecību un ja šī iestāde informē minēto personu par veikto pārbaužu rezultātiem, šai personai ir jābūt pieejamai efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā pret šīs iestādes lēmumu par pārbaudes procedūras pabeigšanu.”

Noslēdzot sarunu par datiem, jāpiebilst, ka datu aizsardzības jautājumi EST vēl joprojām ir tāds kā “karstais kartupelis” un tie vienmēr atrodas darba kārtības augšgalā. Taču nevar aizmirst, ka vienlaicīgi Tiesas darba kārtībā ir arī citi būtiski pamattiesību jautājumi, piemēram, lietas attiecībā uz patvēruma meklētājiem, bēgļiem, migrācijas politiku kā tādu. Tas ir ārkārtīgi sensitīvs jautājums un tiesiskais regulējums šajā jomā ir ES likumdevēju kompromiss, tādēļ rezultāts ne vienmēr ir viennozīmīgi uztverams un piemērojams. Šajās lietās skaidri ieskicējas konfliktējošās intereses starp bēgļa vai patvēruma meklētāja individuālajām tiesībām un uzņēmējas valsts kopējām interesēm. Protams, šeit izgaismojas arī sarežģītās attiecības starp dalībvalstīm – starp ES ārējās robežas dalībvalstīm, kuras patvēruma meklētājus uzņem un tām dalībvalstīm, kurās patvēruma meklētāji vēlas nokļūt. Interešu salāgošana šajos jautājumos ir sarežģīta, un nozīmīga loma ir tieši pamattiesību aizsardzībai, mēģinot saprast, kā šajās konflikta situācijās, kurās ir skartas tik dažādas iekšpolitiskās un ārpolitiskās intereses, neaizmirst par konkrēto indivīdu. Tāpat šajā jautājumā ir svarīgi paturēt prātā to, cik tālu ES likumdevēji ir gribējuši iet, lai aizsargātu konkrētās personas tiesības, kā skatīties uz šīs personas ģimenes locekļiem, cik detalizēti analizēt apstākļus trešajās valstīs, vērtējot tās kā drošas vai nedrošas. Šajās lietās vienmēr ir aktuāls jautājums par ES un dalībvalstu kompetences robežām un tiesību harmonizācijas pakāpi. Šajā kontekstā ir vērts pieminēt, ka savstarpējās atzīšanas princips bēgļu jomā darbojas tikai attiecībā iestāžu pieņemtajiem negatīvajiem lēmumiem.

Jāatzīmē, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpas regulējumā ir daudz neatbildētu jautājumu. Pētot statistiku, var redzēt, ka pēdējos gados dalībvalstis visbiežāk EST viedokli vaicājušas tieši saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. EST 2022. gadā no 806 izskatītajām lietām 95 bija saistītas ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, 2023. gadā tās bija 82 lietas no 821 lietas.

6. Kā Jūs vērtējat EST mijiedarbību ar Eiropas Cilvēktiesību Tiesu (ECT)?

Ikdienas sadarbība starp tiesām ir redzama EST spriedumos, jo nereti EST izmanto atsauces uz ECT spriedumiem, kur ECT ir interpretējusi vienu vai otru pamattiesību. Tam ir savs tiesiskais pamats – Pamattiesību hartas 52. pants, kas noteic, ka pamattiesību būtības interpretācijai ir jābūt vienotai. Caur šo Pamattiesību hartas instrumentu tiesas savstarpēji sadarbojas caur spriedumiem. EST gadījumā šī mijiedarbība notiek arī caur Ģenerāladvokātu secinājumiem, kur pie noteiktiem jautājumiem tiek veikta arī padziļināta ECT prakses analīze. Līdz ar to šī sadarbība notiek ikdienā. 

Abas tiesas “draudzējas” arī citos veidos. Piemēram, katru gadu notiek abu tiesu tiesnešu savstarpējās tikšanās Strasbūrā vai Luksemburgā, kur tiek pārrunātas un diskutētas aktuālākās lietas un kā vienu vai otru jautājumu ir interpretējušas abas tiesas. Tā ir viedokļu apmaiņa, diskusija, kas tiesas tuvina ne tikai dialogā caur spriedumiem, bet arī sarunu veidā ar mērķi nodrošināt, ka pamattiesību būtība pēc satura tiek attīstīta un aizsargāta vienveidīga. EST, protams, interpretē ES tiesības, un ECT ir savi uzdevumi saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību Konvenciju, bet pašai konkrētās pamattiesības būtībai jeb esencei ir jābūt līdzīgai. 

Tāpat, ir jāpatur prātā, ka ECT kā Eiropas Padomes institūciju veido daudz plašāks dalībvalstu loks. Tas nozīmē, ka pamattiesību aizsardzības kopējais līmenis var būt zemāks nekā tas, kas atsevišķos aspektos ir noteikts ES tiesību aktos. ES veido salīdzinoši homogēns dalībvalstu loks ar līdzīgām tiesību sistēmām un izpratni par pamattiesību aizsardzības līmeni, un ES ietvaros ir pietiekami daudz harmonizētu tiesību normu caur sekundārajiem tiesību aktiem, kur ES likumdevējam ir iespēja noteikt augstāku pamattiesību aizsardzību. Šīs atšķirības ir jāpatur prātā kaut vai tādēļ, ka šo divu tiesu kompetence un dalībvalstu loks atšķiras. Līdz ar to ECT secinājumi nav automātiski pārnesami uz EST, bet gan var tikt izmantoti kā avots, lai interpretētu pamattiesību saturu ES tiesībās.

7. ES tiesības un Pamattiesību harta daudzās jomās, piemēram, kriminālprocesā, joprojām ir maz zināmas un maz izmantotas. Kā varētu veicināt ES tiesību atpazīstamību un izmantošanu?

Ja vērtē ES likumdevēju, tad jāatzīst, ka ir pietiekami daudz jaunu iniciatīvu tieši krimināltiesību jomā. Šī ir salīdzinoši nesena tiesību joma ES likumdevēja darba kārtībā, kas arī izskaidro, ka arī EST ir pievērusi daudz uzmanības šiem jautājumiem, jo dalībvalstu tiesām salīdzinoši nesen pieņemties ES tiesību akti ne vienmēr ir viennozīmīgi skaidri. Tas, ka Latvija šim procesam neseko, visticamāk norāda, ka Latvijas juristi ES tiesības vēl joprojām nesaista ar pamattiesību jautājumiem. Iespējams, augstskolām Latvijā būtu jāpārskata mācību programmas krimināltiesībās un civiltiesībās, arī migrācijas un patvēruma politikā, daudz detalizētāk pievēršoties ES tiesībām. Tas ir arī mūžizglītības jautājums, jo pamattiesības ir ES darba kārtībā un ir jāseko līdzi, kādā veidā šī joma attīstīsies un cik tālu ES tiesības ies dalībvalstu integrācijā šajā jomā. Šis aspekts ir pietiekami sensitīvs, un dalībvalstis ne vienmēr ir gatavas spert soli tālākā integrācijā. Varbūt viens no izskaidrojumiem ir tas, ka Latvijā starp šīs jomas zinātājiem ir sava veida skepse par ES kompetenci un tādēļ par to tiek mazāk runāts studiju un ikdienas darba procesā. Šī skepse būtu jāpārvar un šīs jomas ir jāmācās gan studentiem, gan praktiķiem, jo tās noteikti būs daļa no tālākā ES tiesību attīstības plāna.

8. Vai, Jūsuprāt, tiesas visās dalībvalstīs, tai skaitā Latvijā, pietiekami izmanto EST prejudiciālo nolēmumu procedūru? Ja nē, kā varētu veicināt tiesu aktivitāti EST procesa izmantošanā?

Šis nav jautājums par kvantitāti, jo tiesas apbēršana ar jautājumiem tikai tādēļ, lai tos uzdotu, ir nevajadzīga tiesas nodarbināšana. Tā vietā būtu jāpievērš pietiekama uzmanība tam, lai jautājumi tiktu uzdoti kvalitatīvi un pēc būtības. EST ir attīstījusi izvērstu judikatūru par to, kādi jautājumi ir uzdodami, kad nacionālai tiesai pašai jātiek galā ar ES tiesību interpretēšanu un piemērošanu un kad tai ir tiesības un kad pienākums uzdot jautājumu EST. 

Nav pareizi statistiku analizēt tikai pēc tā, cik daudz jautājumu ir uzdots, jāvērtē, kāda ir šo jautājumu būtība un cik nozīmīgi tie ir. Tiesai ir iespēja atbildēt uz prejudiciālo jautājumu ar spriedumu 3 tiesnešu sastāvā, 5 tiesnešu sastāvā un Lielajā palātā, kas sastāv no 15 tiesnešiem. Tiesai ir iespēja atbildēt uz jautājumiem arī ar rīkojumu. Šo procedūru izmanto, ja jautājumi neatbilst tiesas kompetencei vai ja atbilde pietiekami skaidri izriet no iepriekšējiem tiesas nolēmumiem. Pēc būtības spriedumi tiek pasludināti lietās, kur pastāv ES tiesību interpretācijas novitāte, ir identificēti sarežģīti vai sensitīvi apstākļi un tādēļ ir nepieciešama tiesas padziļināta iesaiste. 

Skatoties Latvijas statistiku, ja salīdzinām ar izmērā līdzīgām valstīm ar nelielu iedzīvotāju skaitu (Lietuva, Slovēnija, Horvātija, Luksemburga, Igaunija, Kipra un Malta), tad 2019.gadā Latvija EST bija uzdevusi jautājumus skaitliski visvairāk lietās un saistībā ar šiem jautājumiem bijis visvairāk tiesas nolēmumu. Tāpat arī 2020.gadā. Savukārt 2021. un 2022. gadā Latvija šajā ziņā bija otrajā vietā, bet salīdzinājumam šajos gados visas dalībvalstis kopumā EST uzdeva ievērojami mazāk jautājumu. Man nav izskaidrojuma, kāpēc 2021.gadā tika iesniegtas 12 lietas un 2022. gadā tikai 4. Līdzīgi ir arī ar pārējām valstīm šajā grupā, īpaši, ja vēršam uzmanību uz Lietuvu un Igauniju. Ja skatāmies no kvalitātes viedokļa, neiedziļinoties saturā, bet tikai, vai tiesa, lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, pasludināja spriedumu vai pieņēma rīkojumu, tad Latvijas lietu gadījumā no visiem uzdotajiem jautājumiem rīkojums tika pieņemts tikai divos gadījumos. Tas nozīmē, ka Latvijas nacionālās tiesas sagatavo jautājumus pēc būtības un uzdod jautājumus gadījumos, kad nevar atrast atbildi jau esošajā tiesas judikatūrā un kad ir jautājums par niansi tiesību normā, kas iepriekš nav vērtēta. Latvijā tiesas ir aktīvas un kompetentas uzdodot prejudiciālos jautājumus. 

Vienlaikus var novērot vērā ņemamas atšķirības attiecībā uz to, kādi jautājumi ir sastopami kopumā un kādus uzdod Latvijas tiesas. Kopumā, kā jau minēju, visvairāk jautājumu tiek uzdots brīvības, drošības un tiesiskuma jomā. 2023.gadā arī Latvijas tiesas uzdeva proporcionāli visvairāk jautājumus tieši šajā tiesību jomā  - 4 lietās. Kopējais Latvijas tiesu uzdoto jautājumu skaits 2023.gadā sasniedza 15 lietas.

9. Tiesas nacionālā, reģionālā un starptautiskā līmenī aizvien vairāk domā par dialogu ar sabiedrību un to, kā padarīt tiesu nolēmumus pieejamākus. ECT reģistrs, piemēram, veido dažāda veida kopsavilkumus, prakses apkopojumus, tematiskos prakses apkopojumus par atsevišķiem jautājumiem. Kādas ir EST iniciatīvas tiesas nolēmumu pieejamības veicināšanā?

Latvijā likumi.lv no 2022.gada vasaras ir ieviests jauns produkts, kas paredz, ka tie spriedumi, kurus EST ir atzinusi par nozīmīgākajiem katrā mēnesī (tiesa katru mēnesi izdod savu biļetenu ar svarīgākajiem tiesas spriedumiem), ar atsauci tiek pievienoti pie attiecīgā Latvijas tiesību akta, kurā pārņemta tiesas interpretētā ES tiesību norma. Šīs iniciatīvas mērķis ir padarīt EST spriedumus pieejamus kā instrumentus, kurus speciālisti var izmantot savā ikdienas darbā. Piemēram, darba tiesību jautājumos ir ļoti daudz spriedumu saistībā ar diskriminācijas aizliegumu, darba laiku un atpūtas laiku, tādēļ ir tikai dabiski, ka katram juristam ir nepieciešama iespēja viegli un ātri atrast, ko par šo jautājumu savos spriedumos ir teikusi EST. Būtu svarīgi šo iniciatīvu atkārtoti aktualizēt, lai par to zinātu katrs jurists. 

EST šobrīd ir lielu pārmaiņu procesā, jo tiesā tiek veidota jauna iekšējā sistēma, kas apvienotu visus tiesas digitālos resursus. Pēc tam, kad tas tiks izdarīts, ir iecerēts, ka šī sistēma atļaus publisku piekļuvi EST spriedumu datu bāzei, ko EST jau šobrīd izmanto iekšēji savā ikdienas darbā. Ja datubāzei tiks nodrošināta ārēja piekļuve, tas būtu ļoti efektīvs un noderīgs rīks. Iesaku pievērst uzmanību arī tam, ka Lielās Palātas lietas parasti tiek ierakstītas un tās ir iespējams noskatīties, kas sniedz papildu ieskatu tajā, kā EST darbojas, izmantojot video klātbūtni. Latvijas tiesneši aktīvi izmanto iespēju apmeklēt EST un iepazīt to, kā tiesa darbojas un kāds ir EST darba ritms, kā darbs notiek klātienē. 

Šobrīd arī aktīvi noris process EST spriedumu lasāmības uzlabošanā. Tas ir neapgāžams fakts, ka EST spriedumu valoda nav tāda, kāda ir ierasta Latvijā. Spriedumi tiek rakstīti franču valodā un pēc tam tulkoti, un katrai valodai ir savas īpatnības, kuras ietekmē tulkojumā lietoto valodu. Tāpat Tiesai ir savs īpašais izteiksmes veids un terminoloģija, kā arī spriedumu struktūra, kas atšķiras no Latvijā izmantotā. Tādēļ EST nepārtraukti meklē risinājumus, lai tiesas izmantoto valodu varētu lasīt caur tulkojumu saprotamākā valodā. Vienlaikus tas ir arī pieraduma jautājums, pie kā būtu jāstrādā juridiskās izglītības iestādēm, kas iemāca un trenē studentus un praktiķus saprast EST spriedumu specifiku un pieradina tos izmantot ikdienā.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.