Ziņojums

Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2018. gada ziņojums

Šī gada septembrī Eiropas Sociālo tiesību komiteja publicēja ziņojumu par 2018. gadu. Tajā izvērtēti 35 valstu ziņojumi un izdarīti 580 secinājumi, no kuriem gandrīz puse liecina par neatbilstību Eiropas Sociālajā hartā noteiktajiem pienākumiem.

Kas ir Eiropas Sociālo tiesību harta?

Eiropas Sociālo tiesību komiteja (Komiteja) ir Eiropas Padomes orgāns, kas uzrauga Eiropas Sociālās hartas (Harta) ieviešanu un izpildi tās dalībvalstīs. Harta ir starptautisks cilvēktiesību līgums, kas nosaka valstu pienākumus pamata sociālo un ekonomisko tiesību aizsardzības jomā. Šīs sociālās un ekonomiskās tiesības ietver, piemēram, tiesības uz mājokli, veselību, izglītību, sociālo aizsardzību, labklājību un darbu. Harta vērš īpašu uzmanību uz mazaizsargāto grupu  — senioru, bērnu, invalīdu un migrantu — tiesību ievērošanu. Tā stājās spēkā 1965. gadā un šobrīd to ratificējušas 43 dalībvalstis, tajā skaistā, kopš 2013. gada arī Latvija. 

Eiropas Sociālo tiesību komitejas kompetence

Komiteja sastāv no 15 neatkarīgiem ekspertiem, kurus uz sešiem gadiem ievēl Eiropas Padomes Ministru komiteja. Šobrīd tajā darbojas arī pārstāve no Latvijas. Komiteja uzrauga Hartas ieviešanu dalībvalstīs divos savstarpēji papildinošos veidos, proti, izskatot kolektīvās sūdzības un izvērtējot dalībvalstu ziņojumus. Atšķirībā no Eiropas Cilvēktiesību tiesas, kolektīvās sūdzības Komitejai var iesniegt noteiktas nevalstiskās organizācijas un arodbiedrības, bet ne indivīdi. Tāpēc arī izskatītās situācijas saistāmas nevis ar pārkāpumu pret konkrētu indivīdu, bet gan ar valsts tiesību normu vai to piemērošanas neatbilstību Hartai. Latvija pagaidām nav ratificējusi Hartas protokolu, kas pieļauj šādu sūdzību iesniegšanu. Savukārt ziņojumi dalībvalstīm jāiesniedz regulāri un, tos izskatot, Komiteja katru gadu publicē savus secinājumus. Gan kolektīvo sūdzību rezultātā pieņemtos lēmumus, gan secinājumus par valstu ziņojumiem var apskatīt vienotā tiešsaistes datubāzē.  

2018. gada ziņojuma kopskats

Atbilstoši šim uzraudzības mehānismam, arī 2018. gada ziņojumā var iepazīties gan ar slēdzieniem attiecībā uz kolektīvajām sūdzībām, gan valstu ziņojumiem. 2018. gadā Komiteja izskatīja 35 dalībvalstu ziņojumus par Hartas piemērošanu par darba tiesību tēmu. Dalībvalstu ziņojumos atspoguļots tiesiskais regulējums un valstu prakse laika posmā no 2013.-2016. gadam. Komiteja attiecībā uz šiem ziņojumiem izdarīja 508 secinājumus, no kuriem 206 liecina par neatbilstību Eiropas Sociālajā hartā noteiktajiem pienākumiem. 98 gadījumos Komiteja nevarēja izdarīt secinājumus informācijas trūkuma dēļ. 

Attiecībā uz ieilgušām problēmām Komiteja īpaši uzsvēra, ka vēl joprojām vairākums valstu nepilda pienākumu regulēt atalgojumu valstī tā, lai nodrošinātu darba ņēmējiem un to ģimenēm pienācīgu dzīves līmeni. Saskaņā ar Komitejas praksi pienācīgs dzīves līmenis ir nodrošināts, ja zemākās neto algas ir 60% apmērā no vidējās neto algas valstī. Tāpat Komiteja norādīja, ka vairākās dalībvalstīs noteikumi arodbiedrību un līdzīgu organizāciju veidošanai, kā arī streika organizēšanai ir pārāk ierobežojoši. Daļā dalībvalstu nepastāv mehānismi darbinieku aizsardzībai no seksuālas uzmākšanās un mobinga darba vietās. Komiteja arī vērsa uzmanību uz to, ka arvien mazāk cilvēku tiek dota iespēja slēgt darba līgumus darba likuma izpratnē un tie strādā pašnodarbināto vai līdzīgos statusos. Tāpēc dalībvalstīm lūgts norādīt, kādi mehānismi tikuši vai tiks ieviesti, lai aizsargātu šādu personu iespējas kolektīvi cīnīties par darba apstākļu un noteikumu uzlabošanu. 

Attiecībā uz kolektīvajām sūdzībām, 2018. gadā tādas iesniegtas 15 pret piecām valstīm un sekojoši Komiteja pieņēmusi 9 lēmumus pēc būtības un 14 lēmumus par sūdzības pieņemamību. Sūdzības iesniegušas gan nacionālās arodbiedrības, gan starptautiska un nacionāla līmeņa nevalstiskās organizācijas. Ar lēmumu kopsavilkumiem var iepazīties ziņojumā

Kā klājas Latvijai?

Lai gan daudzas no pieminētajām problēmām aktuālas arī Latvijā, attiecībā uz atsevišķiem jautājumiem tās vārds ziņojumā īpaši pieminēts. Piemēram, Komiteja norādījusi, ka likumā noteiktais dalībnieku skaits, kas nepieciešams, lai dibinātu arodbiedrības, ir pārāk augsts un tāpēc apdraud pulcēšanās tiesības. Norādīts arī, ka Latvija ir viena no septiņām valstīm, kurā pietiekami netiek veicināta darba koplīgumu slēgšana (angliski collective bargaining). Tāpat Latvija nav nodevusi Komitejas rīcībā pietiekami daudz informācijas, lai izvērtētu, kā tiek piemērota Hartas prasība attiecībā uz darbinieku iespēju piedalīties darba apstākļu un vides uzlabošanā. Kā pozitīvās prakses piemērs minēts 2014. gadā Saeimā pieņemtais Arodbiedrību likums, kas nomainīja veco 1990. gada likumu. 

Hartas ratifikācijas sistēma pieļauj, ka dalībvalstis Hartas ratifikācijas brīdī var izlemt nepieņemt atsevišķas normas. Taču tā kā mērķis ir panākt, lai dalībvalstis pakāpeniski pieņemtu visas Hartā ietvertās normas, tām tik un tā regulāri jāziņo par situāciju valstī attiecībā uz šo normu izpildi. Latvija ir pieņēmusi 90 no 98 Hartas normām, tāpēc 2018. gadā Komiteja izdevusi atsevišķu ziņojumu, kurā izvērtēta šo astoņu normu izpilde, tajā skaitā jau pieminētais jautājums par atalgojumu pienācīga dzīves līmeņa nodrošināšanai, kur ar grūtībām saskaras lielāka daļa dalībvalstu.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.