Smags noziegums var būt par pamatu izslēgšanai no alternatīvās aizsardzības, taču uz to var atsaukties tikai tad, ja konkrētajā lietā ir veikta pilnīga pārbaude. Liedzot alternatīvo aizsardzību nav pieļaujams pamatoties vienīgi uz dalībvalsts tiesībās paredzēto sodu un uz tā pamata noteikto nozieguma smaguma klasifikāciju. Tā secinājusi Eiropas Savienības Tiesa (EST), atbildot uz Budapeštas tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nacionālajā tiesvedībā starp Afganistānas pilsoni un Ungārijas Imigrācijas un patvēruma lietu biroju.
Lietas fakti
Pieteicējam — Afganistānas pilsonim Shajin Ahmed — 2000. gadā tika piešķirts bēgļa statuss Ungārijā izcelsmes valstī pastāvošā vajāšanas riska dēļ, jo viņa tēvs bija augsta ranga militārpersona Najibullah režīmā. Vēlāk pret pieteicēju Ungārijā tika ierosināts kriminālprocess, kura gaitā pieteicējs lūdza, lai par viņa stāvokli tiktu informēts Afganistānas konsulāts. Ungārijas Imigrācijas un patvēruma lietu birojs (Birojs), uzskatīdams, ka vajāšanas briesmas ir zudušas, jo pieteicējs savu lūgumu bija adresējis savai izcelsmes valstij, 2014. gadā atcēla viņam piešķirto bēgļa statusu.
2016. gadā Ungārijas iestādes noraidīja pieteicēja lūgumu piešķirt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu, vienlaikus konstatējot, ka pastāv šķērslis viņa izraidīšanai. Birojs uzskatīja, ka alternatīvo aizsardzību viņam nevarot piešķirt, jo viņš atzīts par vainīgu noziegumā, par kuru Ungārijas tiesību aktos ir paredzēts brīvības atņemšanas sods uz pieciem vai vairāk gadiem. Pieteicējs uzskatīja, ka šīs tiesību normas liedz administratīvajām iestādēm un tiesām jebkādu novērtējuma brīvību pretēji Direktīvai 2011/95/ES, no kuras izriet pienākums izvērtēt visus konkrētā gadījuma apstākļus. Biroja lēmumu viņš pārsūdzēja Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesā, kas savukārt iesniedza lūgumu EST sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā jautājumā. Budapeštas tiesa lūdza EST atbildēt uz jautājumu, vai dalībvalsts tiesību aktos paredzētais soda apmērs var būt vienīgais kritērijs, lai noteiktu, vai pieteikuma iesniedzējs ir izdarījis tādu noziegumu, par kuru viņu var izslēgt no alternatīvās aizsardzības statusa.
Tiesas nolēmums
EST sākotnēji norādīja, ka Eiropas Savienības (ES) likumdevējs ir vēlējies visiem starptautiskās aizsardzības saņēmējiem (bēgļiem un personām, kurām piešķirts alternatīvās aizsardzības statuss) noteikt vienotu statusu. Attiecībā uz alternatīvās aizsardzības statusa izslēgšanas pamatiem ES likumdevējs ir iedvesmojies no noteikumiem, kas ir piemērojami bēgļiem, cik vien iespējams attiecinādams tos arī uz alternatīvās aizsardzības statusa saņēmējiem. Tādēļ EST uzskatīja, ka Direktīvas 2011/95 17. panta 1. punkta (a)–(c) apakšpunkta saturs un struktūra attiecībā uz izslēgšanu no alternatīvās aizsardzības smaga nozieguma dēļ ir līdzīgi šīs direktīvas 12. panta 2. punkta (a)–(c) apakšpunktam par izslēgšanu no bēgļa statusa, kuros būtībā pašos ir pārņemts Ženēvas konvencijas 1. panta F daļas (a)–(c) punkta saturs. Līdz ar to EST atzina, ka Direktīvā paredzētais pamats izslēgšanai no alternatīvā statusa ir plašāks, proti, smaga nozieguma izdarīšana nav ierobežota nedz ģeogrāfiski, nedz laika ziņā, nedz arī pēc attiecīgā nozieguma (politiskā) rakstura. Šī ir atšķirība no bēgļa statusa regulējuma, kas attiecas uz smagu ārpus patvēruma valsts izdarītu nepolitisku noziegumu, kas turklāt veikts, pirms personai tika piešķirts bēgļa statuss.
Tiesa atgādināja, ka tā jau iepriekš ir lēmusi, ka pamatu izslēgšanai no bēgļa statusa saskaņā ar Direktīvas 2011/95/ES 12. panta 2. punkta “b” un “c” punktu iestāde var piemērot tikai pēc tam, kad tā katrā konkrētajā gadījumā ir veikusi pilnīgu pārbaudi attiecībā uz visiem apstākļiem. Lēmums izslēgt personu no bēgļa statusa nedrīkst tikt pieņemts automātiski. Šāda prasība EST ieskatā ir jāpārņem arī lēmumos par izslēgšanu no alternatīvās aizsardzības.
Lai arī soda kritērijs ir īpaši svarīgs, izvērtējot nozieguma smagumu, kas pamato atteikumu piešķirt alternatīvo aizsardzību, uz to var atsaukties vienīgi tad, kad iestāde veikusi pilnīgu faktu pārbaudi konkrētajā lietā. Šāda pārbaude jāveic, lai noskaidrotu, vai pastāv nopietni iemesli uzskatīt, ka personas, kura citādi izpilda alternatīvā statusa piešķiršanai nepieciešamos kritērijus, izdarītais noziegums, neskatoties uz tā formālo klasifikāciju likumā, patiešām ir tik smags, lai atbilstu šim izslēgšanas pamatam.
Pamatojoties uz šiem apsvērumiem EST secināja, ka nav pieļaujami tādi dalībvalsts tiesību akti, atbilstoši kuriem pieteicēja izdarīts noziegums, kurš pēc dalībvalsts tiesību aktos paredzētā soda tiek klasificēts kā smags, pats par sevi ir pietiekams pamats izslēgšanai no alternatīvā statusa. Iestādei ir jāizvērtē attiecīgā pārkāpuma smagums pēc būtības un jāveic veicot pilnīgu pārbaudi attiecībā uz visiem konkrētās personas apstākļiem.
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
