Eiropas Sociālo tiesību komiteja (ECSR) 16.-20. maija laikā pieņēma trīs lēmumus – divus lēmumus lietās pret Itāliju un vienu lietā pret Grieķiju, proti, gan par lietu ierosināšanu, gan atteikšanos ierosināt lietas. Šie lēmumi ļauj labi saprast ECSR darbību jeb tās mehānismu iedarbināšanas kritērijus un komitejas kompetences tvērumu.
Nepieņemamības lēmums
Sūdzība Comitato Nazionale Quadri Direttivi della Pubblica Amministrazione (CO.N.QUA.DIR - P.A.) un Cassa Mutua Nazionale tra i Cancellieri e Segretari Giudiziari (CASSA MUTUA) pret Itāliju, Nr. 202/2021, tika reģistrēta 2021. gada 4. augustā. Sūdzības iesniedzējas organizācijas CO.N.QUA.DIR - P.A. un CASSA MUTUA apgalvoja, ka Itālijā pārkāpts Eiropas Sociālās Hartas 1. panta 2. punkts (tiesības strādāt), 4. panta 4. punkts (tiesības uz godīgu atalgojumu), 6. panta 4. punkts (tiesības slēgt kolektīvo līgumu) un 10. pants (tiesības uz profesionālo apmācību), kā arī E pants (diskriminācijas aizliegums). Tas esot noticis, jo Itālija neesot ieviesusi jaunu īpašu profesionālo kategoriju vidējā līmeņa vadītājiem valsts dienestā, kā rezultātā vidējā līmeņa vadītāju specifiskās prasmes tiekot diskriminējoši noniecinātas, jo viņiem neesot nekādu karjeras un ekonomiskās izaugsmes iespēju.
Itālijas valdība iebilda pret sūdzības pieņemamību, pamatojoties uz to, ka sūdzību iesniegušās organizācijas nebija reprezentatīvas arodbiedrības, kas būtu tiesīgas iesniegt kolektīvas sūdzības Protokola 1. panta c) punkta nozīmē.
ECSR atzīmēja, ka sūdzības iesniedzēju organizācijas nav iesaistījušās darbībās, kas varētu būt uzskatāmas par arodbiedrību pamatdarbību, piemēram, piedaloties sarunās par darba koplīgumu slēgšanu, noslēdzot koplīgumus vai sasaucot streikus. Pamatojoties uz ECSR rīcībā esošo informāciju, tā uzsvēra, ka CO.N.QUA.DIR - P.A. un CASSA MUTUA veiktās darbības būtībā ir tikai konsultācijas ar valsts iestādēm, kas pašas par sevi nevar pamatot secinājumu, ka tās ir arodbiedrības Hartas izpratnē.
Līdz ar to ECSR 2022. gada 18. maijā vienbalsīgi atzina sūdzību par nepieņemamu.
Lēmumi par lietas ierosināšanu
Pretēji lēmumi pieņemti pēc sūdzībām Panhellenic Association of Pensioners of the OTE Group Telecommunications (PAP-OTE) pret Grieķiju, sūdzība Nr. 165/2018, un Unione Sindacale di Base - Settore pubblico impiego (USB) pret Itāliju, sūdzība Nr. 152/2017.
Sūdzība lietā Panhellenic Association of Pensioners of the OTE Group Telecommunications (PAP-OTE) pret Grieķiju tika reģistrēta 2018. gada 30. aprīlī. PAP-OTE lūdza Komiteju atzīt, ka ar likumiem Nr. 4366/2015, 4387/2016 un 4472/2017 ieviestā sociālā nodrošinājuma reforma ir pretrunā Eiropas Sociālās hartas 12. panta 2. un 3. punktam (tiesības uz sociālo nodrošinājumu) un 23. pantam (vecāka gadagājuma cilvēku tiesības uz sociālo aizsardzību), jo īpaši sekojošo divu iemeslu dēļ:
1. netika nodrošināta kompensācija par iepriekš veiktajiem pensiju samazinājumiem, kas atzīti par hartas pārkāpumiem; un
2. tika ieviesti turpmāki sociālo nodrošinājumu pabalstu samazinājumi.
Attiecībā uz Grieķijas valdības izvirzīto iebildumu par sūdzības pieņemamību Komiteja atsaucās uz savu 2018. gada 22. marta lēmumu par sūdzības Nr. 156/2017 Panhellenic Association of Pensioners of the OTE Group Telecommunications (FPP-OTE) pret Grieķiju pieņemamību un norādīja, ka PAP-OTE, kas veic savu darbību Grieķijā, ir arodbiedrība, kas ietilpst šīs valsts jurisdikcijā, kā to paredz Protokola 1. panta c) punkts. Proti, PAP-OTE pārstāv un aizstāv tās biedru - OTE Telekomunikāciju grupas pensionāru - finansiālās intereses un apdrošināšanas tiesības saistībā ar pensijām. Līdz ar to komiteja atzina sūdzību par pieņemamu.
Savukārt sūdzība Unione Sindacale di Base - Settore pubblico impiego (USB) pret Itāliju, sūdzība Nr. 152/2017. tika reģistrēta 2017. gada 12. jūlijā. USB apgalvoja, ka to valsts ierēdņu, kuri ir palīgpersonāls un kuri veic parastos administratīvos pienākumus Itālijas Tieslietu ministrijā, tiesiskā situācija ir pretrunā Hartas 1. panta 2. punktam (tiesības strādāt), 4. panta 4. punktam (tiesības uz godīgu atalgojumu), 6. panta 4. punktam (tiesības slēgt kolektīvo līgumu), 10. panta 1. un 3. punktam (tiesības uz profesionālo apmācību) un E pantam (diskriminācijas aizliegums).
Pēc USB ieskata, Itālija ir pārkāpusi pienākumu garantēt palīgdarbiniekiem tiesības nopelnīt iztiku brīvi izvēlētā profesijā, no vienas puses uzticot viņiem pienākumus, kas saistīti ar augstāku ierēdņu kategoriju, bet no otras - nemaksājot līdzvērtīgu atalgojumu un nedodot iespēju tikt paaugstinātiem amatā. USB arī apgalvoja, ka spēkā esošie tiesību akti neļauj šādiem ierēdņiem, kas ir palīgdarbinieki, apgūt profesionālo izglītību, kas ir nepieciešama pēdējo gadu tehnoloģisko jauninājumu dēļ, un "tur" viņus amatu grupā, ar kuru ir saistīti novecojuši pienākumi. Papildu tam USB norādīja, ka Itālijas valdība negarantē šo ierēdņu tiesības uz kolektīvu rīcību, jo Itālijas tiesas atsakoties likt Tieslietu ministrijai īstenot arodbiedrību līgumus, kurus tā pati ir brīvi noslēgusi.
Komiteja konstatēja, ka saskaņā ar Protokola 1. panta c) punktu USB ir reprezentatīva valsts arodbiedrība kolektīvo sūdzību procedūras vajadzībām. Proti, Komiteja atzīmēja, ka koplīgumu slēgšanas nolūkā arodbiedrībām attiecīgajā nozarē jāpārstāv vismaz 5% nozares darbinieku. ARAN (Valsts pārvaldes iestāžu pārstāvības sarunu aģentūra) 2016. gada 26. oktobrī pārbaudīja arodbiedrību reprezentativitāti 2016.-2018. gada periodā un konstatēja, ka USB pārstāv 7,89 % no atsauces nozares darbiniekiem.
Šo iemeslu dēļ Komiteja, pamatojoties uz ziņojumu un neskarot tās lēmumu par sūdzības būtību, pasludināja sūdzību par pieņemamu.
Eiropas Sociālo tiesību komitejas darbība
Eiropas Sociālo tiesību komiteja uzrauga Eiropas Sociālās Hartas ievērošanu, izmantojot sociālo partneru un citu nevalstisko organizāciju iesniegtās kolektīvās sūdzības, kā arī Līgumslēdzēju pušu sagatavotos valstu ziņojumus.
Kolektīvo sūdzību procedūra ir nostiprinājusi sociālo partneru un nevalstisko organizāciju lomu, ļaujot tām tieši vērsties Eiropas Sociālo tiesību komitejā, lai saņemtu nolēmumus par iespējamo Hartas neievērošanu attiecīgajās valstīs, proti, tajās valstīs, kuras ir pieņēmušas tās noteikumus un sūdzību procedūru. Tā kā sūdzībām ir kolektīvs raksturs, tajās var izvirzīt tikai jautājumus par valsts tiesību aktu vai prakses neatbilstību kādam no Hartas noteikumiem. Individuālas situācijas nevar iesniegt. Ņemot to vērā, sūdzības var iesniegt, neizmantojot valstiskos tiesiskās aizsardzības līdzekļus un prasītājorganizācijai nav jābūt attiecīgā pārkāpuma upurim.
Ja Eiropas Sociālo tiesību komiteja atzīst sūdzību par pieņemamu, tā pieņem lēmumu par sūdzības pamatotību. Ar šo lēmumu nosaka, vai valsts tiesību akti un/vai prakse atbilst vai neatbilst vienam vai vairākiem Hartas noteikumiem. Komiteja lēmumu nosūta pusēm un, ņemot vērā turpmākos pasākumus, arī Eiropas Padomes Ministru komitejai. Saskaņā ar 8. panta 2. punktu Protokolā par kolektīvo sūdzību sistēmu lēmumi tiek publiskoti tikai pēc tam, kad Ministru komiteja būs pieņēmusi rezolūciju, vai ne vēlāk kā četrus mēnešus pēc tā nosūtīšanas Ministru komitejai. Kolektīvās sūdzības no Baltijas valstīm vēl nav tikušas izskatītas.
Savukārt uzraudzības sistēmas ietvaros dalībvalstis ECSR regulāri iesniedz ziņojumu par Hartas īstenošanu tiesību aktos un praksē. Izskatot ziņojumus, komiteja vai tajos aprakstītās situācijas valstīs atbilst Hartai. Lēmumus, ko ECSR pieņēmusi ziņojumu sistēmas ietvaros un ko sauc par "secinājumiem", publicē ik gadu. Par 2021. gada secinājumiem saistībā ar Latviju var lasīt šeit (angļu valodā).
Eiropas Sociālo tiesību komitejas lēmumi un secinājumi, ciktāl tie attiecas uz saistošām tiesību normām un ir pieņemti ar hartu un attiecīgajiem protokoliem izveidotā uzraudzības iestādē, attiecīgajām valstīm ir jāievēro; pat ja tie nav tieši izpildāmi valstu tiesību sistēmās, tie nosaka tiesību normas un var būt pamats pozitīvai sociālo tiesību attīstībai, izmantojot tiesību aktus un judikatūru valsts līmenī. Komitejas sesijas notiek katru otro mēnesi, no 4. - 8. jūlijam notika 328. sesija, savukārt nākamā sesija ieplānota no 12. - 16. septembrim.
