2022. gada 14. februārī ILGA-Europe publicēja ikgadējo pārskatu par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transseksuālu personu un interseksuāļu personu cilvēktiesību stāvokli, tostarp aptverot notikumus Eiropā no 2021. gada janvāra līdz decembrim. Ar mērķi aktualizēt diskusiju par LGBT cilvēktiesību stāvokli Latvijā, vēlamies sniegt ieskatu gan ILGA-Europe atspoguļotajos secinājumos, gan šī brīža tiesiskajā regulējumā (vai tā neesamībā) Latvijas tiesību telpā.
Kā zināms, Latvija ir viena no sešām valstīm Eiropas Savienībā, kas nekādā veidā neregulē viendzimumu pāru savienības, tādējādi nesniedzot šādiem pāriem arī nekādu aizsardzību. Taču regulējuma trūkums ir tikai viena no problēmām, ar kurām ir jāsaskaras LGBT kopienas pārstāvjiem. Atbilstoši pieminētajam ILGA-Europe 2021. gada pārskatam[1], Latvijā joprojām neiztiekam bez uz aizspriedumiem motivētiem izteikumiem un vardarbības.
Taču nevarētu teikt, ka cilvēktiesību jomā šajos jautājumos šobrīd esam bezcerīgā situācijā. Protams, ne bez starpgadījumiem, bet 2021. un arī 2022. gadā tiek turpināts darbs pie 2020. gadā aktualizētajām problēmām Latvijas tiesiskajā sistēmā. Proti, līdz ar Satversmes tiesas spriedumu[2], ar kuru bērna mātes partnerei tika atzītas tiesības uz tēva jeb vecāka atvaļinājumu, cerams, esam nonākuši pagrieziena punktā, kur arī viendzimumu pāru veidotās ģimenes varēs baudīt aizsardzību, uzņemties pienākumus vienam pret otru un īstenot tiesības. Ar šo rakstu autores vēlas sniegt konspektīvu apskatu par šo jautājumu attīstību Eiropas telpā, kā arī Latvijā.
Tāpat būtiska ir arī transpersonu aizsardzība, kas pagaidām Latvijā regulēta vēl mazāk.
Viendzimuma pāru tiesiskā aizsardzība
Latvijas šābrīža situācija
Nav šaubu, ka pagrieziena punkts viendzimumu pāru ģimeņu aizsardzībā ir divi Satversmes tiesas spriedumi – par tēva atvaļinājuma pienākšanos bērna bioloģiskās mātes partnerei[2] un mantojuma nodevu aizgājēja partnerim[3].
Konkretizējot likumdevēja no Satversmes 110. panta izrietošo pienākumu, Satversmes tiesa ir norādījusi uz diviem savstarpēji saistītiem elementiem:
- pienākumu nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību; un
- pienākumu nodrošināt ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību un atbalstu.
Pirmo elementu likumdevējs var izpildīt, nosakot ģimenes attiecību dalībnieku personiskās un mantiskās attiecības[4], taču otro elementu — konkretizējot likumā ģimenes tiesības uz īpašu aizsardzību un atbalstu, proti, paredzot likumā dažādus ģimenes aizsardzības un atbalsta pasākumus.[5] Turklāt, kā vairākkārtīgi uzsvērusi Satversmes tiesa, – ja valsts nenosaka ģimenes attiecību tiesisko regulējumu, tad nav iespējams šo attiecību dalībniekiem nodrošināt arī Satversmes 110. pantā ietvertās sociālās un ekonomiskās tiesības.[6] Citiem vārdiem, nenosakot ģimenes attiecību tiesisko regulējumu, nav iespējams izpildīt likumdevēja pienākumu.
Ar mērķi izpildīt Satversmes tiesas spriedumu, Saeimā trešajā lasījumā atrodas Civilās savienības likuma likumprojekts[7], ar kuru likumdevējs vēlas atrisināt (vismaz daļu) no jautājumiem un problēmām, ar kurām saskaras viendzimumu pāru ģimenes. Protams, likumdevēja ciniskā attieksme, kas noveda pie strupceļa attiecībā uz Civilās savienības likuma pieņemšanu, būtu atsevišķas diskusijas vērta. Jebkurā gadījumā, autoru ieskatā, lai gan Civilās savienības likums ir liels un plašs solis uz Satversmes 110. pantā noteikto tiesību piešķiršanu viendzimumu pāru ģimenēm, tas joprojām neatrisinātu visus jautājumus vai problēmas, ar kuriem pāri saskaras.
Šobrīd, kamēr likumdevējs nav izpildījis ar Satversmes tiesas spriedumiem noteiktos pienākumus, administratīvās tiesas sekmē un piedalās šādu ģimeņu aizsardzībā. Proti, atbilstoši Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021. gada 10. decembra spriedumam lietā SKA-[B1]/2021 atzītajam, viendzimumu pāru ģimeņu juridiskā aizsardzība nav tiesībpolitiska izšķiršanas.[8] Līdz ar to, kamēr likumdevējs nav izstrādājis mehānismu tam, kā tiek atzītas viendzimumu personu ģimenes attiecības, šādu konstatēšanu ir tiesīgas veikt tiesas.
Kā redzam no publiski pieejamās informācijas, pāri arī aktīvi izmanto šādas tiesības un lūdz tiesām konstatēt ģimenes esamības faktu.[9]
Protams, nav atrisināts jautājums, kā šāds konstatējošs spriedums ģimenēm palīdzēs, piemēram, civiltiesiskās attiecībās ar trešajām personām. Negribētos pieredzēt, ka ikkatrā gadījumā, kad pāris vēlēsies īstenot no ģimenes statusa piemītošas tiesības, pārim ir nepieciešams atkal uzsākt tiesvedību par to saņemšanu vai īstenošanu. Minētais sevišķi spilgti izgaismo, kādēļ ir nepieciešams partnerattiecību jomu regulējošs tiesību akts, kas ieviestu tiesību sistēmā institūtu, kas atzīst arī viendzimumu pāru veidotas ģimenes un atvieglotu tiesību piemērotājiem veidus, kā ļaut personām piemītošās tiesības īstenot.
Starptautiskie standarti
Vērtējot nacionālo regulējumu, neesam vakuumā un valstij būtu jāņem vērā arī pienākumi, kas izriet gan no Eiropas Savienības tiesībām, gan no Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk — Konvencija).
Zīmīgi, ka šobrīd atrodamies līdzīgā situācijā kā Itālija pirms Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk — ECT) sprieduma lietā Oliari un citi pret Itāliju pieņemšanas.[10] Proti, minētā lieta attiecās uz vispārēju vajadzību pēc viendzimuma attiecību juridiskās atzīšanas un prasītāju kā viendzimuma pāru aizsardzības. ECT uzsvēra, ka būtiska nozīme lietas izskatīšanas ietvaros ir viendzimuma juridisko pāru atzīšanas virzībai, kura turpina ievērojami strauji attīstīties ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē. Attiecīgi šāda sava veida vienprātība starp Eiropas Padomes dalībvalstīm norāda uz to, ka valstīm attiecīgo lēmumu pieņemšanā ir piešķirama šaurāka rīcības brīvība. Vēl jo vairāk ECT norādīja uz jau iepriekšēju Itālijas konstitucionālās tiesas un kasācijas tiesas izvirzīto nepieciešamību atzīt un aizsargāt šādas attiecības. Savukārt apzinātais likumdevēja un izpildvaras mēģinājums novērst galīga un izpildāma sprieduma izpildi nevar tikt pamatots ar leģitīmām sabiedrības vai kopienas interesēm. Līdz ar to ECT konstatēja, ka Itālijas valdība ir pārsniegusi savu rīcības brīvību šajā jautājumā, kā arī nav izpildījusi tai uzlikto pozitīvo pienākumu nodrošināt pieteikuma iesniedzējiem īpašu tiesisko regulējumu, kas atzītu un aizsargātu viena dzimuma savienības. Tā rezultātā tika konstatēts Konvencijas 8.panta pārkāpums.
Nozīmīgi, ka arī ECT 2021. gada 13. jūlija lietā Fedotova un citi pret Krievijas Federāciju[11] (spriedums gan tika pārsūdzēts) ir atrodamas vairākas atziņas, kas būtu piemērojamas Latvijas šī brīža situācijai. Lai gan ECT norādīja, ka Konvencijas līgumslēdzējvalstīm nav skaidri noteikts pienākums atzīt viendzimuma savienību, taču ir būtiski atrast taisnīgu līdzsvaru starp tā paša dzimuma pāru interesēm un visas kopienas interesēm. Lai arī pēc būtības viendzimuma pāriem nav liegts dzīvot kopā kā ģimenei, šādām personām nebija līdzekļu, lai šādas attiecības tiktu atzītas ar likumu, kā rezultātā personām tika un tiek liegta iespēja piekļūt mājokļa vai finansējuma programmām, apmeklēt partnerus slimnīcā, liegtas atsevišķas garantijas kriminālprocesa ietvaros, piemēram, neliecināt pret partneri, kā arī tiesības mantot mirušā partnera īpašumu.
Šajā lietā ECT izvērtēja vairākus Krievijas valdības apgalvojumus. Pirmkārt, tika norādīts, ka Krievijas iedzīvotāji neatbalsta viendzimuma savienības. Attiecībā uz šo argumentu ECT norādīja, ka ir būtiska atšķirība starp piekāpšanos tautas atbalstam par labu Konvencijas garantiju tvēruma paplašināšanai un situāciju, kad uz šāda pamata tiek veikta pamattiesību ierobežošana. Konvencijas tiesību īstenošana būtu ievērojami ierobežota, ja tā būtu atkarīga no sabiedrības vairākuma piekrišanas vai labvēlības. Otrkārt, Krievija norādīja uz nepieciešamību aizsargāt nepilngadīgos no homoseksuālitātes izpausmēm, taču, pēc ECT ieskata, šāds arguments uz lietu nebija attiecināms. Kā pēdējais arguments tika minēta tradicionālas laulības aizsardzība, taču ECT nevarēja saskatīt jebkādus riskus, ko viendzimuma savienību atzīšana varētu radīt tradicionālajai ģimenei vai tās aizsardzībai. Šo argumentu rezultātā ECT konstatēja, ka nav identificējamas dominējošas kopienas intereses, kuras būtu nepieciešams līdzsvarot ar iesniedzēju interesēm. Krievijas Federācija spējusi pamatot viena dzimuma savienības neatzīšanu.
Jāatzīmē, ka šīs lietas izskatīšana Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielajā palātā pieteicējiem labvēlīga rezultāta gadījumā sniegtu skaidru Eiropas Cilvēktiesības nostāju šajā jautājumā un norādītu uz tiesas konsensu, ka valstīm no Konvencijas 8. panta izriet pozitīvais pienākums ieviest tiesisku regulējumu kas aizsargā viendzimumu pārus. Taču arī gadījumā, ja šīs lietas izskatīšana neturpināsies un spriedums stāsies spēkā (ievērojot Krievijas Federācijas izslēgšanu no Eiropas Padomes), tas būs nozīmīga Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras sastāvdaļa.
Apkopojot minēto, ir skaidrs, ka gan no nacionālām, gan starptautiskām tiesību normām Latvijai izriet pienākums aizsargāt viendzimumu pāru veidotas ģimenes. Turklāt šī brīža tendence ļauj secināt: ja likumdevējs nepildīs savu pienākumu, ar vien vairāk pāru turpinās meklēt iespējas kā aizstāvēt savas likumīgās intereses un tiesības ar tiesu starpniecību.
Transpersonu tiesiskā aizsardzība
1989. gadā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rekomendācija Nr. 1117(1989) kā viens no pirmajiem juridiskas dabas skaidrojumiem par jautājumiem, kas saistīti ar dzimuma maiņu, sāka veidot juridisku izpratni par transseksuālismu. Rekomendācijā skaidrots, ka transseksuālismu raksturo divējādas, savstarpēji nesaskanīgas izjūtas — viena fiziskā, otra psiholoģiskā - kas kopīgi rada tik dziļu pārliecību par piederību otram dzimumam, ka transseksuālai personai rodas vēlme sevi prezentēt kā pretējā dzimuma pārstāvi, lūdzot veikt arī attiecīgas ķermeņa fiziskas izmaiņas. Personas, kas izjūt šādu sava ķermeņa un psiholoģiskās izpratnes par sevi nesavienojamību, ir pakļautas nepārtrauktām ciešanām un diskomfortam.
Medicīnas progress mūsdienās sniedz iespēju ar medicīnisku manipulāciju palīdzību atdarināt pretējā dzimuma ārējās pazīmes, tādēļ transseksuālas personas var veikt t.s. dzimuma maiņas operācijas un cita veida medicīnisku iejaukšanos, piemēram, hormonu terapiju, lai pēc iespējas saskaņotu personas bioloģisko dzimumu ar tās psiholoģiskajām izjūtām.
Augstākās tiesas prakse
Tā kā dzimums ir viena no intīmākajām personas identitātes iezīmēm, dzimumu maiņas jautājums ietilpst personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, kuras Latvijā ietvertas Satversmes 96. pantā. Pavērsiena punkts jautājumā par transseksuālu personu tiesībām Latvijā bija Augstākās tiesas 2008. gada 14. janvāra spriedums lietā Nr. SKA – 5/2008. Augstākā tiesa norādīja, ka valstij ir jānodrošina ar transseksuālismu saistīto jautājumu risināšana gan likumdošanas ceļā, gan valsts pārvaldē. Turklāt tas jādara pēc iespējas personu saudzējošā veidā. Valstij ir pienākums atzīt personas dzimuma maiņu, lai tiktu novērstas situācijas, kad personas juridiskais statuss nesaskan ar tās faktisko dzimumu (un tā uztveri sabiedrībā).
Augstākā tiesa ir izdalījusi trīs pazīmju grupas, kas veido izpratni par dzimumu – bioloģiskās, psiholoģiskās un sociālās. Ar bioloģiskajām pazīmēm pamatā saprotamas dzimumorgānu atšķirības un citas ārējā izskata pazīmes, psiholoģiskās pazīmes apraksta to, kā persona pati sevi identificē un vai patiešām ir gatava visu turpmāko dzīvi aizvadīt kā pretējā dzimuma persona, taču sociālās pazīmes apraksta specifisku kultūras ietekmē veidojošos īpašību kopumu, kas nosaka sieviešu un vīriešu sociālo uzvedību. Bioloģisko dzimuma pazīmju faktiska izmainīšana prasa vairākkārtējas un nopietnas medicīniskas manipulācijas un rada būtiskas fiziskas, tai skaitā neatgriezeniskas, izmaiņas, tostarp ļoti augstu neauglības risku. Līdz ar to tiesa norādīja, ka personas izvēli veikt dzimuma maiņu nevar uzskatīt par vieglprātīgu vai patvaļīgu izvēli. No otras puses, valstij līdzās pienākumam atzīt dzimuma maiņu ir arī pienākums rūpīgi pārbaudīt, vai dzimuma maiņa patiešām ir notikusi un persona uz visu turpmāko dzīvi ir gatava dzīvot kā pretējā dzimuma pārstāvis. Ne katrreiz personas rīcība, sabiedrībā sevi prezentējot kā cita dzimuma personu vai veicot kādas darbības sava ķermeņa pārveidošanai, nozīmē beznosacījuma tiesības pieprasīt dzimuma maiņas publisku atzīšanu.[12]
Būtiski, ka tiesas secinājumu tvērums bija vēl plašāks par personas tiesībām uz dzimuma maiņas operāciju. Tiesa atzina, ka grūtības vai neiespējamība veikt pilnīgai dzimuma maiņai nepieciešamās operācijas īsā laika posmā nevar ierobežot personas tiesības piederēt tai sociālajai grupai, kurai tā jūtas piederīga, ja persona veic no savas gribas atkarīgas, turklāt – neatgriezeniskas, darbības šā mērķa sasniegšanai. Līdz ar to lēmumā par dzimuma maiņas reģistrāciju tiek ņemtas vērā nevis tikai bioloģiskās pazīmes, kas apliecinātas ar ārsta vai ārstniecības iestādes izziņu, bet arī personas pašas identificēšanās ar konkrēto dzimumu, kā arī personas sociālā uzvedība un tas, kā viņu uztver sabiedrība, jo tieši saskarē ar citiem cilvēkiem persona īsteno savu dzimuma lomu.[12]
Redzams, ka primāri izšķiramas transseksuālo personu tiesības uz dzimuma maiņas reģistrāciju, kurai pakārtoti skatāma citu tiesību realizācija.
Tiesības uz dzimuma maiņas reģistrāciju
Pirmkārt, dzimuma maiņas reģistrācija Latvijā šobrīd ir iespējama, veicot izmaiņas dzimšanas reģistrā, iesniedzot attiecīgu apliecinājumu, pamatojoties uz Civilstāvokļa aktu likuma 37. panta pirmo daļu. Par šādu apliecinājumu var kalpot personas iesniegums, tiesas spriedums, medicīniska rakstura izziņa, vai cita veida dokuments.[13]
Tomēr nav neviena tiesību akta, kas skaidrotu, kā un pēc kādiem kritērijiem tiek vērtēts, vai dzimuma maiņa Civilstāvokļa aktu likuma izpratnē ir notikusi. Tas var sarežģīt dzimuma maiņas reģistrācijas procesu un būtiski ietekmēt personas, kas veikusi dzimuma maiņu, tiesību baudīšanu.
Līdzīga situācija saistībā ar regulējuma trūkumu jau 2007. gadā tika vērtēta ECT lietā L. pret Lietuvu, jo Lietuva pieļāva dzimuma maiņas reģistrāciju, taču nebija ieviesusi regulējumu, kas reglamentētu dzimuma maiņas operācijas. ECT atzina, ka Lietuva ir pieļāvusi Konvencijas 8. panta pārkāpumu, radot personai nomācošu neskaidrību attiecībā uz viņas patiesās identitātes atzīšanu un privāto dzīvi.[14]
Autores norāda, ka regulējuma trūkums ne tikai kaitē pašas personas tiesību baudīšanai, jo personām nav skaidrs, kādus dokumentus nepieciešams iesniegt dzimuma maiņas reģistrācijai, bet arī palēnina valsts pārvaldes procesus un rada nekonsekvences risku tās darbībā, lemjot par to, kuros gadījumos atzīstams, ka persona ir mainījusi dzimumu.
Domājot par kritērijiem, kādus valstis var noteikt dzimuma maiņas atzīšanai katrā konkrētajā dokumentā, ECT ir norādījusi, ka valstīm šajā ziņā ir plaša rīcības brīvība. Piemēram, ECT 2022. gada 17. februāra spriedumā lietā Y pret Poliju pieteicēja vēlējās, lai ieraksts par dzimumu tiek mainīts ne tikai īsajā dzimšanas apliecības versijā, kas izsniegta personai, bet arī garajā dzimšanas apliecības versijā (oriģinālā), kas nav publiski pieejama un izmantojama vien ļoti šaurā gadījumu lokā. Valsts attiecās izdarīt šādus labojumus.[15] Tiesa atzina, ka Konvencijas 8. pants nav pārkāpts, jo Polija rīkojusies savas rīcības brīvības robežās, tā kā garā dzimšanas apliecības versija nebija publiski pieejama, kā arī persona nebija pierādījusi, ka ieraksts tai būtu radījis jebkāda veida negatīvas sekas.
Vienlaikus valsts rīcības brīvība nav neierobežota — proti, tā nevar ierobežot atzīšanu pēc būtības vai noteikt tai nesamērīgus priekšnoteikumus.
2017. gada lietā A.P., Garcon un Nicot pret Franciju trīs transseksuālas personas vērsās tiesā par valsts atteikumu mainīt dzimšanas apliecībās ierakstus par dzimumu un vārdu. Prasītājas citastarp norādīja, ka dzimuma maiņas atzīšana ir atkarīga no tādas operācijas veikšanas, kas saistīta ar augstu neauglības iespējamību, kā arī valsts pieprasījusi medicīniskas pārbaudes veikšanu un apliecinājumu par to, ka persona patiesi sirgst ar dzimuma identitātes traucējumiem jeb nesaskanību starp personas bioloģisko dzimumu un iekšējo psiholoģisko izjūtu. Izvērtējot šos argumentus, ECT atzina, ka Konvencijas 8. panta pārkāpums nav konstatējams gadījumos, kad valsts pieprasa apliecināt, ka personai patiešām ir dzimuma identitātes traucējumi, kā arī medicīniskās pārbaudes veikšanas nepieciešamību, taču vienlaikus norādīja, ka valsts nevar noteikt tādu regulējumu, atbilstoši kuram transseksuālu personu seksuālās identitātes atzīšana ir atkarīga no operācijas vai sterilizācijas procedūras veikšanas, kuru persona nevēlas. Personas pilnīga tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību īstenošana nevar būt atkarīga no atteikšanās no pilnīgas tiesību uz fiziskās neaizskaramības ievērošanu īstenošanas.[16]
Citu tiesību īstenošana
Īsi apskatot problemātiku saistībā ar transseksuālo personu citu tiesību izlietošanu, vispirms jānorāda uz Augstākās tiesas atziņu, ka transseksuālo personu tiesību regulējuma jautājumi ietver ne tikai konkrētās personas privātās intereses, bet arī tās tuvinieku intereses, kā laulātais un bērni, kā arī sabiedrības intereses kopumā, kas valstij ir jālīdzsvaro, risinot katru individuālo gadījumu. Te vērts atsaukties arī uz atziņu, ka tieši saskarē ar citiem cilvēkiem persona īsteno savu dzimuma lomu, kas veido to, kā personu uztver sabiedrība.
Tiesību ierobežojums saistībā ar transseksuālas personas tiesību izlietošanu saistībā ar laulāto ir, piemēram, prasība pēc dzimuma maiņas laulību šķirt (ja valsts neatzīst laulības starp viena dzimuma personām) vai pāriet uz partnerattiecību reģistrācijas kārtību (ja valsts regulējums tādu paredz). Šādai iejaukšanās personas un tās laulātā privātajā dzīvē nav saskatāms pamatojums.
Turpretim saistībā ar bērna interesēm var tikt ierobežotas transseksuālu personu saskarsmes tiesības, lai aizsargātu bērna intereses. Piemēram, 2010. gada 30. novembra spriedumā lietā P.V. pret Spāniju ECT atzina, ka valsts nav pieļāvusi Konvencijas 8. panta un 14. panta pārkāpumu, nosakot saskarsmes tiesību ierobežojumu ar transseksuālās personas tobrīd sešgadīgo bērnu, paredzot pakāpenisku saskarsmes tiesību ierobežojuma mazināšanu, ļaujot bērnam pierast pie vecāka dzimuma maiņas.[17] Vienlaikus nav pieļaujama situācija, kur dzimuma maiņas dēļ saskarsmes tiesības tiek liegtas kopumā.[18]
Latvijas tiesību aktos pagaidām transseksuālas personas ar ģimenes tiesībām saistīto jautājumu regulējums nav ietverts un ir risināms, katrai personai individuāli vēršoties kompetentajā iestādē vai tiesā.
Nobeiguma vietā
Šobrīd esam būtiskā pārmaiņu posmā, kurā mums ir izdevība atrisināt daudzus sasāpējušus un aktuālus jautājumus. Autores var tikai paust cerību, ka likumdevējs veiks un īstenos tādus pasākumus, kas būs vērsti uz efektīvu LGBT kopienas pārstāvju un ģimeņu aizsardzību.
No analizētās informācijas un publiskajā vidē pieejamās informācijas var secināt, ka šobrīd priekšplānā ir izvirzījusies diskusija par viendzimumu pāru ģimenēm, taču autores cer, ka drīzumā nonāksim arī pie sakārtota transseksuālu personu tiesiskā regulējuma Latvijā.
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
Atsauces
- ^ ILGA-Europe pārskats par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transseksuālu personu un interseksuāļu personu cilvēktiesību stāvokli 2021. gadā, pieejams: https://www.ilga-europe.org/report/annual-review-2022/
- a, b Satversmes tiesas 2020.gada 12.novembra spriedums lietā Nr.2019-33-01
- ^ Satversmes tiesas 2021. gada 8. aprīļa spriedums lietā Nr. 2020-34-03
- ^ Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.2.1. punkts
- ^ Satversmes tiesas 2018. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-09-01 9. punkts
- ^ Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.2.1. punkts
- ^ Civilās savienības likuma likumprojekts, pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/webAll?SearchView&Query=([Title]=*civil%C4%81s+savien%C4%ABbas*)&SearchMax=0&SearchOrder=4
- ^ Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021. gada 10. decembra spriedums lietā Nr. SKA-[B1]/2021
- ^ Tiesa pirmo reizi Latvijā atzīst viendzimuma pāra ģimenes attiecības. LSM, 2022. gada 31. maijs, pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/tiesa-pirmo-reizi-latvija-atzist-viendzimuma-para-gimenes-attiecibas.a459312/
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 21. jūlija spriedums lietā Oliari un citi pret Itāliju, iesniegumi Nr. 18766/11 un 36030/11
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 13. jūlija spriedums lietā Fedotova un citi pret Krievijas Federāciju, iesnieguma Nr. 40792/10
- a, b Augstākās tiesas 2008. gada 14. janvāra spriedums lietā Nr. SKA – 5/2008
- ^ Ilze Līvmane: Negribu būt vīrietis… Vai Latvijā ir atļauta dzimuma maiņa? Kādas formalitātes jākārto?, pieejams: https://www.la.lv/negribu-but-virietis-vai-latvija-ir-atlauta-dzimuma-maina-kadas-formalitates-jakarto
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 11.septembra spriedums lietā L pret Lietuvu, iesniegums Nr. 27527/03
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2022. gada 17. februāra spriedums lietā Y pret Poliju, iesniegums Nr. 74131/14
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 6. aprīļa spriedums lietā A.P., Garcon un Nicot pret Franciju, iesniegums Nr. 79885/12; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 19. janvāra spriedums lietā X un Y pret Rumāniju, iesniegumi Nr. 2145/16 un 20607/16.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010.gada 30.novembra spriedums lietā P.V. pret Spāniju, iesniegums Nr. 35159/09
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 6.jūlija spriedums A.M un citi pret Krieviju, iesniegums Nr.47220/19
