Jaunākā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra liecina, ka konstitucionālās identitātes aizsardzība var būt leģitīms mērķis Eiropas Cilvēktiesību Konvencijā iekļauto cilvēktiesību ierobežošanā. 2023. gada spriedumos Valliulina un citi pret Latviju, kā arī Džibuti un citi pret Latviju konstitucionālās identitātes aizsardzība bija atbilstošs leģitīms mērķis iepretim atšķirīgas attieksmes aizliegumam.

Konstitucionālās identitātes aizsardzības kā leģitīma mērķa pirmsākumi

Eiropā teorētiskas diskusijas par pārnacionālo institūciju robežām pieņemt lēmumus, kas skar valsts konstitūciju, ir bijušas ievērojamas pēdējās desmitgades laikā.^[1] Diskusijas savu ievērojamību ieguvušas līdz ar Līgumu par Eiropas Savienību, kurā Savienība apņemas respektēt dalībvalstu nacionālās identitātes.^[2] Secīgi, diskusijas izpletušās arī plašākā Eiropas kontekstā, proti, Eiropas Padomē. Piemēram, 2023. gada aprīlī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja izstrādājusi rezolūcijas projektu “Eiropas Cilvēktiesību Konvencija un nacionālās konstitūcijas”. Rezolūcijas projektā uzsvērts, ka viens no Eiropas Padomes mērķiem ir panākt lielāku vienotību starp dalībvalstīm, pamatojoties uz kopīgajām vērtībām, tostarp, izveidot kopīgu Eiropas cilvēktiesību telpu,^[3] tomēr ar piebildi, ka ir svarīgi rast veidus, kā nodrošināt, lai nacionālās un pārnacionālās institūcijas varētu efektīvi sadarboties un sazināties, nevis meklēt vienu vienotu risinājumu sarežģītiem konstitucionāliem jautājumiem.^[3] Turklāt tajā uzsvērts, ka Eiropas integrācijas projekts ir izveidojis jaunu sinerģiju tiesiskajā kārtībā kā Eiropas Savienībā, tā Eiropas Padomē, dēvējot to par “daudzlīmeņu konstitucionālismu”, lai gan nepastāv hierarhija starp tajā esošajiem elementiem.^[3] Tāpat rezolūcijas projekta izstrādātājs savās piezīmēs ir norādījis, ka tieši Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) ir šīs “ordo juris communis Europae” (Eiropas kopienas tiesiskās kārtības) cilvēktiesību sargs.^[4] Līdz ar to, Eiropas Padomes līmenī vien tiek sperti pirmie soļi teorētiskas izpratnes veicināšanā par ECT lēmumu robežām iepretim valstu konstitūcijām. 

Lai gan ECT judikatūrā tāds jēdziens kā “konstitucionālā identitāte” iepriekš nav lietots, iepriekšējā judikatūra rāda, ka konstitucionāla rakstura pamatojums Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas tiesību (turpmāk – Konvencija) ierobežošanā ir bijis pieļaujams jau izsenis. Piemēram, lietā Lautsi pret Itāliju ECT secināja, ka krucifiksa izstādīšana Itālijas skolās ir saderīga ar Konvenciju, jo tā izstādīšana atbilst Itālijas vēsturiskajai attīstībai, kas krucifiksa izstādīšanai piešķir ne vien reliģisku nozīmi, bet arī ir saistīta ar valsts identitāti. Tas pamato tādas tradīcijas pastāvēšanu, kuru valstij ir svarīgi turpināt. Savukārt, lietā S.A.S. pret Franciju par Francijas aizliegumu nēsāt sejas aizsegus, tostarp, burkas, ECT atzina, ka Francijas lēmums aizliegt sejas aizsega valkāšanu ir pamatots, jo sejas aizsega valkāšana nav savienojama ar tādu Francijas vērtību kā “kopdzīve”, kas ir Francijas sabiedrības vienotības stūrakmens un garantē nācijas integrāciju.^[5]   

Savukārt, 2022. gadā Lielās palātas spriedumā Savickis un citi pret Latviju pirmo reizi ECT praksē konstitucionālās identitātes aizsardzība atzīts kā leģitīms mērķis cilvēktiesību ierobežošanai.^[6] Lietas fakti aptvēra četrus Latvijas nepilsoņus, kuri dzimuši dažādās bijušajās PSRS republikās un okupācijas laikā dažādos dzīves periodos ieradās Latvijā. Pirms ierašanās Latvijā un Latvijas neatkarības atgūšanas iesniedzēji bija nodarbināti un pildīja obligāto karadienestu citās bijušajās PSRS republikās. Ar Latvijas neatkarības atjaunošanu iesniedzēji ieguva nepilsoņa statusu un turpināja dzīvot un strādāt Latvijā. Līdz ar to, iesniedzēji saņēma tādu vecuma pensiju, kurā nepilsoņiem neieskaitīja darba vai tiem pielīdzināmos periodus, kas PSRS okupācijas laikā uzkrāti ārpus Latvijas teritorijas. Iesniedzēji apgalvoja, ka šādas kārtības dēļ pārkāptas iesniedzēju tiesības netikt diskriminētiem, realizējot tiesības uz īpašumu.^[7] Lielajā palātā ECT atzina, ka nav konstatējams pārkāpums. Pirmkārt, atšķirīgā attieksme, galvenokārt, vērsta uz leģitīmo mērķi – konstitucionālās identitātes aizsardzību – īstenojot valsts nepārtrauktības doktrīnu. ECT atzina, ka šajā kontekstā atšķirīgas attieksmes mērķis bija izvairīties no PSRS īstenotās imigrācijas politikas, kas tika īstenota nelikumīgās okupācijas un aneksijas laikā, atzīšanu par labu esam mūsdienu neatkarīgajā Latvijā. Tāpat ECT atzina, ka, ievērojot vēsturisko kontekstu, leģitīmais mērķis, kas īstenots izveidojot šādu vecuma pensijas sistēmu, ir saderīgs ar centieniem atjaunot nācijas dzīvi pēc neatkarības atjaunošanas.^[8] 

Stāsta turpinājums: Valliulina, Džibuti 

ECT savu nostāju par konstitucionālās identitātes aizsardzību kā leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei izkopusi divos 2023. gadā pieņemtos spriedumos pret Latviju: Valliulina un citi pret Latviju un Džibuti un citi pret Latviju. Abos spriedumos netika konstatēts Konvencijas pārkāpums.

Gan lietā Valliulina, gan Džibuti lietas fakti aptver 2018. gadā Latvijā īstenoto izglītības reformu, kas paredzēja latviešu valodas kā mācību valodas proporcijas palielināšanu izglītības iestādēs. Iesniedzēji apgalvoja, ka reforma aizskāra viņu kā mazākumtautībām piederošu ģimeņu bērnu tiesības uz izglītību mazākumtautību valodā – krievu valodā. Turklāt iesniedzēji apgalvoja, ka 2018. gadā īstenotā reforma ierobežoja iesniedzēju – bērnu – tiesības uz pieeju izglītībai un diskriminēja viņus valodas dēļ, tādējādi apgalvojot, ka Latvija ir pārkāpusi tiesības uz iesniedzēju privāto dzīvi jeb Konvencijas 8. pantu, Konvencijas 1. protokola 2. pantu – tiesības uz izglītību – kā arī 1. protokola 2. pantu kopsakarā ar diskriminācijas aizliegumu jeb Konvencijas 14. pantu.^[9]  

Abās lietās atzīts, ka sūdzības par Konvencijas 8. pantu, kā arī 1. protokola 2. pantu nav pieņemamas. Pirmkārt, 8. panta sūdzība noraidīta, jo neviens no iesniedzējiem nebija lūdzis vērtēt privātās dzīves aizskārumu, izsmeļot nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus Satversmes tiesā.^[9] Turklāt sūdzība 1. protokola 2. pantam noraidīta tā iemesla dēļ, ka Konvencijā ietvertās tiesības uz izglītību negarantē personām izvēlēties, kādā valodā iegūt izglītību un, secīgi, neparedz pienākumu valstij nodrošināt izglītojamajiem iespējas izvēlēties mācību valodu, kas nav valsts valoda.^[9] Savukārt, ECT pieņēma sūdzību par iespējamu diskrimināciju, apsverot, vai ir notikusi iesniedzēju diskriminācija uz valodas pamata. Abās lietās atzīsts, ka iesniedzēji atrodas salīdzināmā situācijā ar skolēniem, kuri izglītību varēja turpināt latviešu valodā, un ka pret iesniedzējiem pieļauta atšķirīga attieksme.

Attiecībā pret iespējamo diskrimināciju spriedumā Valliulina, ECT atzina, ka ir nepieciešams ņemt vērā, ka Latvija ir izvēlējusies tikai vienu valsts oficiālo valodu un šādu noteikumu konstitucionāli nostiprinājusi. Turklāt ir jāņem vērā vēsture, kuras dēļ latviešu valodas lietošana tika būtiski ierobežota vairāk nekā 50 gadus. Tādējādi nepieciešamība aizsargāt un nostiprināt latviešu valodu ir pieļaujams leģitīms mērķis.^[10] Tāpat ECT atzina mērķi “izglītības sistēmas vienotības princips” par leģitīmu, lai nodrošinātu visiem vienlīdzīgu piekļuvi izglītības sistēmai, kā arī, lai novērstu PSRS režīma laikā radītās segregācijas sekas.^[10] Atšķirīgas attieksmes samērīguma analīzē īpaši uzsvērts lietas plašākais konteksts, proti, apstāklis, ka Latvija ir bijušās PSRS agresijas upuris, kuras dēļ Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs ievērojami mainījies gan PSRS migrācijas politikas dēļ, gan masu deportāciju dēļ. Papildu tam izglītības iestādēs īstenota rusifikācijas jeb pārkrievošanas politika, kuras rezultātā šķēlusies sabiedrība.^[10] Līdz ar to ECT secināja, ka: “jautājumi, kas attiecas uz nepieciešamību aizsargāt un stiprināt valsts valodu, skar valsts konstitucionālās identitātes būtību”,^[10] nekonstatējot diskrimināciju.^[10] 

Iepriekšējā ECT judikatūrā bijušas vairums lietu, kurā vērtēta atšķirīga attieksme izglītības iestādēs. Piemēram, lietā D.H. un citi pret Čehiju romu tautības skolēnu novirzīšana uz izglītības iestādēm, kas izglīto skolēnus ar traucējumiem, atzīta par diskrimināciju.^[11] Līdzīgi lietā Oršuš un citi pret Horvātiju romu tautības skolēnu nodalīšana citā klasē pārkāpa diskriminācijas aizliegumu.^[12] Tomēr ECT atzina, ka Valliulina lietas fakti ir atšķirīgi, jo tieši vēsturiskais konteksts atšķir to no iepriekš izskatītajām lietām.^[13] 

Savukārt spriedumā Džibuti attiecībā uz leģitīmo mērķi iesniedzēji izvirzīja argumentu, ka privātās izglītības iestādes nav daļa no valsts izglītības sistēmas Latvijā un līdz ar to privātajām izglītības iestādēm nav saistoša 2018. gada reforma. Tomēr ECT šo argumentu noraidīja, balstoties uz jau iepriekš secināto Satversmes tiesā, ka 2018. gada reforma ir saistoša arī privātajām izglītības iestādēm. Līdz ar to, atsaucoties uz Valliulina, nepieciešamība aizsargāt un nostiprināt latviešu valodu un atjaunot valsts izglītības sistēmas vienotību, bija leģitīmi mērķi arī attiecībā uz privātām izglītības iestādēm.^[14] Atšķirīgas attieksmes samērīguma analīzē ECT norādīja, ka secinājumi, kas izdarīti lietā Valiullina, ir pilnībā attiecināmi uz šo lietu, kas aptver privātās izglītības iestādes.^[14] Lai gan Džibuti ECT expressis verbis neminēja konstitucionālo identitāti kā nozīmīgu elementu, spriedums ievērojami atspoguļo Valliulina veiktos secinājumus. Tas ir loģiski, ņemot vērā, ka Valliulina un citi bija pirmais spriedums 2018. gada izglītības reformas jautājumos, kas konsekventi pieprasa arī plašāku analīzi. Līdz ar to var secināt, ka caur Džibuti secinājumiem, ECT nostiprina konstitucionālās identitātes aizsardzību kā iespējamu leģitīmo mērķi atšķirīgas attieksmes pieļaujamībā.

Vēsture un cilvēktiesību objektivitāte

Iznākums gan lietā Savickis, gan Valliulina, gan Džibuti ir cieši saistīts ar vēsturisko kontekstu, kurā radies tiesību ierobežojums. Piemēram, atšķirīgā attieksme lietā Savickis bija attaisnojama, lai ar atpakaļvērstu spēku neatzītu PSRS īstenoto imigrācijas politiku par labu esam pēc neatkarības atjaunošanas. Savukārt, Valliulina un Džibuti atšķirīga attieksme bija pieļaujama, lai novērstu PSRS nelikumīgās okupācijas laikā radīto segregāciju un aizsargātu valsts valodu – latviešu valodu –, kuras lietošana okupācijas laikā tika būtiski ierobežota. Lai gan leģitīms mērķis “konstitucionālās identitātes aizsardzība” ir jauns pavērsiens ECT judikatūrā, ECT iepriekšējā judikatūra liecina, ka vēsturiskais konteksts kā lietas izšķirošs elements nav nekas neierasts. Lai gan ne atšķirīgas attieksmes kontekstā, tomēr lietā Perinçek pret Šveici ECT norādīja, ka tā jau izsenis ir ņēmusi vērā valsts vēsturisko kontekstu, izvērtējot Konvencijas tiesību ierobežojuma nepieciešamību.^[15] Tāpat arī lietā Ždanoka pret Latviju veikts plašs Latvijas vēsturiskā konteksta izvērtējums, lai noskaidrotu vai aizliegums kandidēt Latvijas parlamenta vēlēšanās, kā arī pašvaldībās sakarā ar darbošanos Latvijas Komunistiskajā partijā, ir pamatots.^[16]  

Visu trīs lietu iznākumi pret Latviju, Savickis, Valliulina un Džibuti, saņēmuši dažādas atsauksmes, attiecībā uz konstitucionālās identitātes aizsardzību kā pieļaujamu leģitīmu mērķi Konvencijas tiesību ierobežošanā. Piemēram, tiesneši O’leary, Grozev un Lemmens savās atsevišķajās domās spriedumā Savickis piekrita, ka konstitucionālās identitātes aizsardzība var būt leģitīms mērķis un ka paļaušanās uz to var būt nozīmīga noteiktos apstākļos. Tomēr tiesneši uzsvēra, ka tas ir visai bīstami, un atsaukties uz konstitucionālo identitāti vajadzētu tikai tad, kad jautājums skar valsts konstitucionālās un politiskās pamatstruktūras. Tāpat tiesneši uzsvēra, ka “Eiropa pārāk labi zina, kā dažas valstis var ļaunprātīgi izmantot argumentus, kas saistīti ar konstitucionālo identitāti, dažādiem mērķiem.”^[17] Turklāt daži komentētāji norādījuši, ka spriedums ir pretējs Konvencijas burtam un garam un kalpo kā instruments cietušo vainošanai.^[18] Piemēram, pēc Valliulina un Džibuti sprieduma publicēšanas norādīts, ka ECT šķietami aizmirsusi, ka Konvencija izstrādāta tieši tā iemesla dēļ, lai sauktu valstis pie atbildības par tās darbībām, kas īstenotas zem cēliem aizbildinājumiem, kas paver iespēju “politiskai patvaļai”.^[19] 

Savukārt citi norādījuši, ka jēdziens “konstitucionālā identitāte” ir neviennozīmīgs un līdz šim nav radušās vienotas izpratnes par to, kas ir konstitucionālā identitāte un kādas ir tās sastāvdaļas. Ņemot vērā, ka ECT spriedumā netika paskaidrots, kā ECT saprot jēdzienu “konstitucionālā identitāte”, nav skaidrs vai ECT uzskatīs šo jēdzienu par autonomu jēdzienu vai arī sapratīs tā, kā to saprot konkrētajā valstī. Paskaidrojums ir nepieciešams, lai novērstu šāda argumenta ļaunprātīgu izmantošanu.^[20] Literatūrā norādīts, ka konstitucionālās identitātes piemērošanā ir divas būtiskas problēmas. Pirmkārt, tas ir nenoteikts jēdziens, kas nepiedāvā skaidrus un vienotus kritērijus tam, kas ietilpst šajā jēdzienā. Otrkārt, jēdziena piemērošana konstitucionālo tiesu tiesnešu rokās kļūst neparedzama un var kļūt patvaļīga. Nenoteiktību pārnacionālo institūciju kontekstā pastiprina fakts, ka konstitucionālo identitāti attiecībā uz vienu normu vai principu piemēro nevis viena tiesa, bet, iespējams, desmit, divdesmit vai pat četrdesmit septiņas nacionālās tiesas. Nenoteiktību un neparedzamību nemazina tas, ka ir jāievēro daudzu konstitūciju īpatnības, kas leģitimizētas kā konstitucionālā identitāte.^[21] 

Visi augstākminētie argumenti vien pierāda, ka par pārnacionālo institūciju lēmumu robežām iepretim valsts nacionālajām tiesībām, īpaši, konstitūcijai, ir miljonu vērts jautājums. Vēl sarežģītāku šo jautājumu padara pats cilvēktiesību raksturs. Nenoliedzami, cilvēktiesības Otrā Pasaules kara izskaņā radušās, lai ierobežotu valsts patvaļu, pamatojoties arī uz piedzīvoto pārmērīgo tiesību pozitīvismu.^[22] Cilvēktiesības garantē indivīda brīvību un ierobežo valsts gribu. Secīgi, cilvēktiesības uzskatītas par utopiju, par visaugstākajiem morāles priekšrakstiem,^[23] kas spēj “sekmēt sociālo progresu un dzīves apstākļu uzlabošanu vislielākās brīvības apstākļos”.^[24] Tāpat kādreizējais ECT tiesnesis Župančič norādījis, ka tiesas loma ir unikāla, jo tā lemj pēc kritērijiem, kas ir neatkarīgi; tie ir kritēriji, kas ir objektīvi un ir saistīti ar taisnīgumu.^[25] Līdz ar to, no vienas puses, ECT ir jārespektē Eiropas Padomes dalībvalstis un to tiesiskās kārtības, taču, no otras puses, ECT ir jābūt cilvēktiesību sargam Eiropā, vadoties no tādām vērtībām kā taisnīgums un objektivitāte, kuru saturs nereti nav tāds, kā to redz dalībvalstis, tādējādi pieprasot izmaiņas dalībvalsts tiesiskajā kārtībā un konstitūcijā.

Secinājumi

Šobrīd ECT judikatūra liecina, ka vēsturiskais konteksts ir ņemams vērā, analizējot, vai Konvencijas tiesību ierobežošana ir bijusi pieļaujama un ir attaisnojama. Turklāt, kā to pierāda iznākumi lietās Savickis, Valliulina un Džibuti, konstitucionālās identitātes aizsardzība, kas ir cieši saistīta ar valsts vēsturisko kontekstu, var būt leģitīms mērķis atšķirīgas attieksmes pieļaujamībā. Minētie spriedumi izpelnījušies arī kritiku, jo jēdziens “konstitucionālā identitāte” Eiropas līmenī ir neskaidrs un var radīt risku valsts patvaļai. Latvijā 2022. gadā  uzsākta izglītības reforma, kas paredz izglītību tikai latviešu valodā. Šobrīd Satversmes tiesa izskata lietas Nr. 2023-15-01 un Nr. 2022-45-01 par iespējamiem Satversmē garantēto cilvēktiesību pārkāpumiem saistībā ar 2022. gada izglītības reformu. Līdz ar to domājams, ka laika gaitā varētu gaidīt plašāku ECT judikatūru par dalībvalsts konstitucionālās identitātes vietu un robežām Konvencijas tiesību realizēšanā, iespējams, lietās pret Latviju.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

1. ^{^} Elke Cloots. National Identity in EU Law. Oxford University Press: 2015, p. 1.
2. ^{^} Līgums par Eiropas Savienību 4. panta otrā daļa.
3. ^{a, b, c} Council of Europe Parliamentary Assembly. Draft Resolution “European Convention on Human Rights and national constitutions”, Doc. 15741, para. 1. Available: https://assembly.coe.int/nw/xml/XRef/Xref-XML2HTML-en.asp?fileid=31695&lang=en.
4. ^{^} Council of Europe Parliamentary Assembly. Draft Resolution “European Convention on Human Rights and national constitutions”, Doc. 15741. Explanatory memorandum by Mr. George Katrougalos, rapporteur, para. 2. Available: https://assembly.coe.int/nw/xml/XRef/Xref-XML2HTML-en.asp?fileid=31695&lang=en.
5. ^{^} Federico Fabbrini, András Sajo. The Dangers of Constitutional Identity. European Law Journal, Vol. 24, No. 4, p. 462.
6. ^{^} ECT 2022. gada 6. jūnija spriedums Savickis un citi pret Latviju 198. punkts.
7. ^{^} Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta pasludina spriedumu lietā “Savickis un citi pret Latviju”. Pieejams: https://www.cilvektiesibas.info/raksti/eiropas-cilvektiesibu-tiesas-liela-palata-pasludina-spriedumu-lieta-savickis-un-citi-pret-latviju.
8. ^{^} ECT 2022. gada 6. jūnija spriedums Savickis un citi pret Latviju 198. punkts.
9. ^{a, b, c} Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās. ECT nekonstatē pārkāpumu saistībā ar 2018. Gada izglītības reformu valsts skolās. Pieejams: https://www.cilvektiesibas.info/raksti/ect-nekonstate-tiesibu-uz-izglitibu-un-diskriminacijas-aizlieguma-parkapumu-saistiba-ar-2018gada-izglitibas-reformu-valsts-skolas.
10. ^{a, b, c, d, e} ECT 2023. gada 14. septembra spriedums lietā Valliulina un citi pret Latviju 200. punkts.
11. ^{^} ECT 2007. gada 13. novembra spriedums lietā D.H. un citi pret Čehiju.
12. ^{^} ECT 2009. gada 1. aprīļa spriedums lietā Oršuš pret Horvātiju.
13. ^{^} ECT 2023. gada 14. septembra spriedums lietā Valliulina un citi pret Latviju 201. punkts.
14. ^{a, b} ECT 2023. gada 16. novembra spriedums lietā Džibuti un citi pret Latviju 134-139. punkts.
15. ^{^} ECT 2015. gada 15. oktobra spriedums lietā Perinçek pret Šveici 242. punkts.
16. ^{^} ECT 2006. gada 16. marta spriedums lietā Ždanoka pret Latviju.
17. ^{^} ECT 2022. gada 6. jūnija spriedums Savickis un citi pret Latviju tiesnešu O’leary, Grozev un Lemmens atseviškās domas 12. un 24. punkts.
18. ^{^} Sarah Ganty and Dimitry V. Kochenov. Citizenship Imposition is the New Non-Discrimination Standard: ECtHR Blames the Victims in Savickis. Verfassungsblog, 22 July 2022. Available: https://verfassungsblog.de/savickis/. Sarah Ganty and Dimitry V. Kochenov. 'It's their own fault': the new non discrimination standard in Savickis v Latvia is about blaming minorities for their state-mandated statelessness. Available: https://strasbourgobservers.com/2022/08/05/its-their-own-fault-the-new-non-discrimination-standard-in-savickis-v-latvia-is-about-blaming-minorities-for-their-state-mandated-statelessness/.
19. ^{^} Sarah Ganty and Dimitry V. Kochenov. Hijacking human rights to enable pnishment by assocciation: Valliulina and Džibuti outlawing minority schooling in Latvia. Available: https://strasbourgobservers.com/2023/11/23/hijacking-human-rights-to-enable-punishment-by-association-valiullina-dzibuti-and-outlawing-minority-schooling-in-latvia/#_edn1.
20. ^{^} Ignatius Yordan Nugraha. Protection of Constitutional Identity as a Legitimate Aim for Differential Treatment: ECtHR 9 June 2022, No. 49270/11, Savickis and Others v Latvia. European Constitutional Law Review, Vol. 19, No. 1, pp. 154-155.
21. ^{^} Federico Fabbrini, András Sajo. The Dangers of Constitutional Identity. European Law Journal, Vol. 24, No. 4, p. 471.
22. ^{^} Jürgen Habermas. The Concept of Human Dignity and the Realistic Utopia of Human Rights, Metaphilosophy, Vol. 41, No. 4, 2010, p. 466.
23. ^{^} Samuel Moyn. The Last Utopia. Human Rights in History. Harvard University Press: 2012, p. 1.
24. ^{^} Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas preambulas 5. apsvērums.
25. ^{^} Dzehtsiarou K. European Consensus and the Evolutive Interpretation the European Convention on Human Rights. German Law Journal, Vol. 12, 2011, p. 1738.