Starptautisks līgums

Latvija ratificē Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku orgānu tirdzniecību

2019. gada 9. jūlijā Latvija ratificēja 2015. gada 25. marta Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku orgānu tirdzniecību, kas Latvijā stāsies spēkā 2019. gada 1. novembrī. Pievienošanās konvencijai un Latvijas tiesiskā regulējuma pilnveidošana ļaus efektīvāk novērst un apkarot nelikumīgi izņemtu cilvēku orgānu tirdzniecību, kas cieši saistīta ar cilvēku tirdzniecību. Pateicoties konvencijai, noteikti vienoti noteikumi izmeklēšanai un kriminālvajāšanai, kā arī uzlabota starptautiskā sadarbība un informācijas apmaiņa, lai starptautiskā līmenī efektīvāk cīnītos ar cilvēka orgānu nelikumīgu tirdzniecību saistītiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Council of Europe / Sandro Weltin / CC BY-ND 2.0

Konvenciju par cīņu pret cilvēku orgānu tirdzniecību (Konvencija) Saeima ar likumu pieņēma un apstiprināja 2019. gada 7. februārī.

Lielākoties Konvencijas normas jau atbilda Latvijas normatīvajam regulējumam, bet ne pilnībā. Atsevišķu Konvencijas normu pārņemšanai bija nepieciešami grozījumi “Krimināllikumā” (turpmāk KL) un likumā “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā” (turpmāk Orgānu likums).

Grozījumi tiesību aktos

Saeima š.g. 6. jūnijā pieņēma likumu “Grozījumi Krimināllikumā”, kas grozīja 139. pantu, paredzot atbildību ne tikai par audu un orgānu nelikumīgu izņemšanu, bet arī par nelikumīgi izņemtu audu un orgānu izmantošanu, proti, nelikumīgi izņemtu cilvēka orgānu sagatavošanu, saglabāšanu, glabāšanu, pārvadāšanu, nodošanu, saņemšanu, importēšanu un eksportēšanu. Tāpat minētais likums papildināja KL ar 139.1 pantu, kas paredz atbildību par audu vai orgānu donora vai recipienta vervēšanu. Likums stājies spēkā š.g. 3. jūlijā.

Savukārt šī gada 16. maijā Saeima pieņēma likumu “Grozījumi likumā “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā””, kas nodrošināja Orgānu likuma un Krimināllikuma savstarpēju saskaņošanu, un šo likumu saskaņošanu ar Konvencijas normām, lai nodrošinātu caurskatāmu cilvēku orgānu transplantācijas sistēmu un pacientiem taisnīgu pieeju transplantācijas pasākumiem. Likums stājās spēkā š.g. 13. jūnijā.

Gribas paušana orgānu ziedošanai pēc nāves

Līdz tam tiesiskais regulējums bija pretrunīgs un nepilnīgs. Ar grozījumiem Orgānu likuma 2., 3., 4. un 11. pantā tiek novērsta līdz šim pastāvošā situācija, kad Orgānu likums attiecībā uz prezumētās piekrišanas (orgānu izmantošanai pēc nāves) principu bija neskaidrs, un ka ne ārstniecības personas, ne iespējamie donori, viņu tuvākie piederīgie un tiesībaizsardzības iestādes nevarēja būt pilnīgi pārliecināti par Latvijā pastāvošo sistēmu un kārtību, kādā var tiesiski iegūt cilvēku orgānus, audus un šūnas. Grozījumi arī novērš situāciju, ka dēļ neskaidrās orgānu iegūšanas kārtības, pēc būtības nebija iespējams personas saukt pie kriminālatbildības par prettiesiskām darbībām ar cilvēku orgāniem un orgānu, audu un šūnu iegūšanas un izmantošanas kārtības pārkāpšanu.

Orgānu likuma 2. panta pirmajā daļā tagad noteikts, ka miruša cilvēka ķermeni, audus un orgānus atļauts izmantot tikai šajā likumā noteiktajā kārtībā saskaņā ar viņa dzīves laikā izteikto gribu. Tāpat šī panta otrā daļa izteikta jaunā redakcijā, paredzot, ka katrai pilngadīgai personai ir tiesības savas dzīves laikā izteikt gribu aizliegt vai atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves, izdarot atzīmi vienotajā veselības nozares elektroniskajā informācijas sistēmā (turpmāk — veselības informācijas sistēma), kas ir piemērojama no 2021. gada 1. februāra. Līdz 2021. gada 31. janvārim personas griba aizliegt vai atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves tiek fiksēta Iedzīvotāju reģistrā, iesniedzot iesniegumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei. Līdz 2021. gada 31. janvārim ārstniecības iestādei (audu un orgānu ieguves centram) ir pienākums noskaidrot mirušās personas dzīves laikā pausto gribu aizliegt vai atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves, ieskatoties Iedzīvotāju reģistrā. Savukārt Orgānu likuma 2. pants papildināts ar trešo, ceturto un piekto daļu, paredzot tiesības nepilngadīgā bērna vienam no likumiskajiem pārstāvjiem izteikt gribu aizliegt vai atļaut izmantot nepilngadīgā bērna ķermeni, audus un orgānus pēc nāves. Norma paredz arī, ka persona savas dzīves laikā izteikto gribu aizliegt vai atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves ir tiesīga mainīt.

Orgānu likuma 4. pantā noteikts, ja veselības informācijas sistēmā nav ziņu par mirušā cilvēka gribu aizliegt vai atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves, ārstniecības iestādei ir pienākums noskaidrot informāciju par mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto gribu aizliegt vai atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves no klātesošā tuvākā piederīgā (laulātais, vecāki, pilngadīgais bērns, brālis, māsa vai veselības informācijas sistēmā norādītā mirušā cilvēka kontaktpersona). Ja tuvākie piederīgie nav klātesoši, ārstniecības iestāde, sadarbojoties ar valsts un pašvaldību iestādēm un izmantojot valsts informācijas sistēmas, pēc iespējas noskaidro informāciju no tuvākajiem piederīgajiem par mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto gribu aizliegt vai atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves. Tuvākā piederīgā sniegtā informācija tiek fiksēta donora medicīniskajos dokumentos. Savukārt, ja attiecīgajā valsts informācijas sistēmā nav ziņu par mirušā cilvēka aizliegumu vai atļauju izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves, un nav bijis iespējams noskaidrot viņa dzīves laikā izteikto gribu aizliegt vai atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves no tuvākajiem piederīgajiem atbilstoši šā panta pirmajai un otrajai daļai, ir prezumējama šīs personas piekrišana atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves. Taču, ja tuvāko piederīgo sniegtā informācija par mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto gribu aizliegt vai atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves ir pretrunīga, viņa ķermeni, audus un orgānus izmantot aizliegts.

Pēc bioloģiskās nāves konstatēšanas līdz mirušā cilvēka dzīves laikā izteiktās gribas noskaidrošanai ārstniecības iestāde veic audu un orgānu funkciju un dzīvotspējas saglabāšanu ķermenī, neuzsākot audu vai orgānu iegūšanas operāciju. Ārstniecības iestādei ir pienākums informēt klātesošos tuvākos piederīgos par mirušā cilvēka ķermeņa, audu un orgānu izmantošanu un tā tiesiskajiem aspektiem.

Orgānu likuma 11. pants izteikts jaunā redakcijā, nosakot, ka mirušā tuvākajiem piederīgajiem šā likuma 4. pantā norādīto informāciju par mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto gribu aizliegt vai atļaut izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves ir tiesības rakstveidā paust ārstniecības iestādei līdz audu un orgānu izņemšanas operācijas sākumam. Miruša bērna audus un orgānus aizliegts izņemt transplantācijai, ja to rakstveidā nav atļāvis viens no bērna likumiskajiem pārstāvjiem.

Uzraudzības mehānisms

Orgānu likuma 17. pants papildināts ar otro daļu, nosakot, ka ārstniecības iestāžu un ārstniecības personu darbības atbilstību šī likuma prasībām atbilstoši kompetencei uzrauga Veselības inspekcija un Zāļu valsts aģentūra. Veselības inspekcija atbilstoši savai kompetencei kontrolēs ārstniecības iestādes un ārstniecības personas, vienlaicīgi uzturot ārstniecības atbalsta personu reģistru. Zāļu valsts aģentūra veiks audu centru, audu, šūnu un orgānu ieguves organizāciju, transplantācijas centru atbilstības novērtēšanu, kā arī audu, šūnu, orgānu un mirušu cilvēku ķermeņu izmantošanas vietu atbilstības novērtēšanu akreditētu medicīnas studiju programmu īstenošanai augstskolās. Šāds regulējums atbilstoši Konvencijas prasībām rada efektīvu uzraudzības mehānismu, gan orgānu, audu, šūnu izņemšanas vietu sertifikācijas, gan ārstniecības iestāžu un ārstniecības personu faktiskās darbības jomā. Tādējādi panākot vēl efektīvāku personu tiesību uz privātumu un no tām izrietošo likumīgo interešu aizsardzību.

Aizliegums reklamēt cilvēka orgānu nepieciešamību

No Konvencijas 21. panta trešā punkta izriet, ka katrai Konvencijas dalībvalstij jāveic nepieciešamie normatīvie un citi pasākumi ar mērķi aizliegt reklamēt cilvēku orgānu nepieciešamību vai pieejamību ar nolūku piedāvāt vai gūt peļņu vai līdzvērtīgu labumu. Šī iemesla dēļ Orgānu likuma 18. pants ir būtiski grozīts, tā pirmajā daļā nosakot vispārīgu aizliegumu gan dzīva, gan miruša cilvēka ķermeņa audu un orgānu izņemšanu un izmantošanu jebkādam citam mērķim, ja vien tas nav bezpeļņas un nekalpo medicīnai un medicīnas attīstībai. Ar šī panta trešās daļas grozījumiem, papildus esošajam reklāmas aizliegumam, plānots aizliegt arī jebkādu citu publisku informācijas izplatīšanu par orgānu izņemšanu un izmantošanu peļņas nolūkā. Tādējādi novēršot situācijas, kurās tiek izplatīts tāds komerciāla rakstura informatīvais saturs, kas neietilpst jēdziena “reklāma” legāldefinīcijā. Šī mērķa nodrošināšanai Orgānu likuma 18. panta piektajā daļā Veselības inspekcijai tiek noteiktas tiesības informācijas izplatītājiem uzlikt par pienākumu apturēt tādas publiskas informācijas izplatīšanu, kurā, ar nolūku gūt finansiālu labumu vai līdzvērtīgu izdevīgumu, tiek piedāvāti dzīva vai miruša cilvēka audi vai orgāni, vai izrādīta interese par iespēju iegūt dzīva vai miruša cilvēka audus vai orgānus.

Līdz šim Konvenciju ir parakstījušas 24 valstis, bet no tām ratificējušas 9 valstis. Detalizēta informācija par Konvenciju atrodama Eiropas Padomes mājas lapā.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.