ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Nolēmums

Lietā “Kvasņevskis pret Latviju” ANO Cilvēktiesību komiteja nekonstatē tiesību tikt ievēlētam pārkāpumu

ANO Cilvēktiesību komiteja (Komiteja) ir publicējusi tās 25.oktobrī pieņemto viedokli lietā Kvasņevskis pret Latviju, secinot, ka Saeimas vēlēšanu likuma 9.pantā noteiktā kārtība, atbilstoši kurai kandidātu sarakstu var iesniegt tikai politiskā partija vai to apvienība, nevis individuāli kandidāti, nav pretrunā personas tiesībām tikt ievēlētai, kas garantētas ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (Pakts) 25.pantā.

Savā 2015.gada 9.maija sūdzībā iesniedzējs apgalvoja, ka viņa augšminēto tiesību pārkāpumu radījis apstāklis, ka viņš 2010. gada Saeimas vēlēšanās nevarēja kandidēt kā neatkarīgs kandidāts, jo viņš nebija iekļauts nevienas politiskās partijas vai partiju apvienības sarakstā. Proti, iesniedzējs vēlējies kandidēt Saeimas vēlēšanās kā neatkarīgs kandidāts, taču Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) atbilstoši Saeimas vēlēšanu likumam nereģistrē Saeimas vēlēšanās individuālus kandidātus, bet gan partiju vai politisko apvienību iesniegtu kandidātu sarakstus.

Atbilstoši Komitejas reglamenta 97.punktam pirms pievēršanās iesniedzēja sūdzības būtībai Komiteja izvērtēja tās pieņemamību izskatīšanai. Vispirms Komiteja secināja, ka iesniedzēja sūdzība netiek izskatīta citā starptautiskā sūdzību izskatīšanas mehānismā. Tāpat Komiteja nepiekrita valdības argumentam, ka iesniedzējs nav izsmēlis viņam pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Savos apsvērumos valdība argumentēja, ka iesniedzēja konstitucionālās sūdzības Satversmes tiesai neatbilda Satversmes tiesas likumā noteiktajām prasībām lietas ierosināšanai, tāpēc nevarēja uzskatīt, ka viņš izsmēlis šo tiesību aizsardzības līdzekli. Turklāt valdība vērsa Komitejas uzmanību arī uz to, ka iesniedzējs nebija apstrīdējis partijas "Saskaņa" lēmumu izslēgt viņu no partijas. Savukārt Komiteja uzskatīja, ka savās sūdzībās Satversmes tiesai iesniedzējs bija sūdzējies par ierobežojumiem viņa tiesībām kandidēt Saeimas vēlēšanās, taču Satversmes tiesa nebija izskatījusi iesniedzēja sūdzības pēc būtības, noraidot tās kā nepieņemamas izskatīšanai, jo iesniedzējs nebija sniedzis pietiekamu juridisko pamatojumu savai sūdzībai. Turklāt Komiteja uzskatīja, ka iespēja apstrīdēt partijas “Saskaņa” lēmumu izslēgt iesniedzēju no partijas neattiecās uz iesniedzēja sūdzības būtību un nebija uzskatāma par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli. Līdz ar to, Komitejas ieskatā, iesniedzējs bija izsmēlis viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tāpat Komiteja noraidīja valdības argumentu, ka iesniedzēja sūdzība neietilpst Pakta 25.panta materiāltiesiskajā tvērumā, norādot, ka šī norma garantē personām tiesības kandidēt vēlēšanās bez nepamatotiem ierobežojumiem. Tā kā iesniedzējs uzskatīja, ka viņa tiesības kandidēt Saeimas vēlēšanās tika ierobežotas, jo viņš tajās nevarēja kandidēt kā neatkarīgs kandidāts, ka šādam ierobežojumam nav leģitīma mērķa un tas nav samērīgs, Komiteja secināja, ka iesniedzēja sūdzība ietilpst Pakta 25.panta tvērumā.

Līdz ar to Komiteja pievērsās iesniedzēja sūdzības būtībai. Atsaucoties uz tās Vispārējo komentāru Nr.25, atbilstoši kuram personu tiesības kandidēt vēlēšanās nedrīkst nepamatoti ierobežot, pieprasot kandidātiem būt partiju vai konkrētu partiju biedriem, Komiteja visupirms vērtēja, vai Latvijas normatīvais regulējums, kas paredz, ka arī pie partijas nepiederošus deputātu kandidātus var izvirzīt tikai politiskā partija vai to apvienība, atbilst Pakta 25.pantā noteiktajām prasībām. Komiteja atzīmēja, ka atbilstoši Latvijas normatīvajam regulējumam personai nav obligāti jābūt partijas biedram, lai tiktu iekļautai partijas vai to apvienības kandidātu sarakstā, un arī neatkarīgi kandidāti var tikt iekļauti šādos sarakstos. Turklāt, Komitejas ieskatā, iesniedzējs kopā ar personām ar līdzīgiem politiskiem uzskatiem varēja dibināt savu partiju un kandidēt vēlēšanās no šīs partijas saraksta, kas atbilstu proporcionālajai vēlēšanu sistēmai. Atsaucoties uz tās Vispārējo komentāru Nr.25, Komiteja atgādināja, ka Pakta 25.pants nepieprasa dalībvalstīm nodrošināt konkrētu vēlēšanu sistēmu, taču vēlēšanu sistēmai ir jāatbilst Pakta 25. pantā noteiktajām prasībām un jānodrošina vēlētāju tiesības brīvi paust savu gribu. Turklāt visiem nosacījumiem, kas attiecas uz Pakta 25.pantā garantēto tiesību īstenošanu, ir jābalstās uz objektīviem un saprātīgiem kritērijiem, kas noteikti likumā. Ņemot vērā minēto, Komiteja uzskatīja, ka izskatāmās lietas apstākļos iesniedzējs nebija pierādījis, ka Latvijas normatīvajā regulējumā paredzētie ierobežojumi, pamatojoties uz kuriem viņš nevarēja kandidēt 2010. un 2014.gada Saeimas vēlēšanās kā neatkarīgs kandidāts, būtu uzskatāmi par Pakta 25.pantam neatbilstošiem. Proti, Komiteja piekrita valdībai, ka šim iesniedzēja tiesību ierobežojumam bija leģitīms mērķis – nodrošināt politisko spēku proporcionālo pārstāvību Saeimā, pamatojoties uz politisko partiju mijiedarbību un konkurenci. Turklāt personas var tikt iekļautas partijas vai to apvienības kandidātu sarakstā, nekļūstot par to biedriem. Visbeidzot, ņemot vērā minētos apsvērumus, Komiteja secināja, ka iesniedzēja tiesību ierobežojums vēlēšanu sistēmas kontekstā ir bijis objektīvs, samērīgs un pamatots.

Pilns 2023.gada 25.oktobra Komitejas viedokļa teksts angļu valodā ir pieejams Ārlietu ministrijas Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās tiešsaistes vietnē. Komitejas viedoklim ir pievienots viena Komitejas locekļa Rodrigo Alberto Carazo (Kostarika) atsevišķais nepiekrītošais viedoklis.

Fakti lietā Kvasņevskis pret Latviju

2008.gada 28.februārī iesniedzējs pievienojās “Tautas Saskaņas Partijai”. 2010.gadā, apvienojoties trīs partijām, tostarp “Tautas Saskaņas Partijai”, tika izveidota jauna politiskā partija “Saskaņa”. 2010. gada 21. aprīlī partija "Saskaņa" pieņēma vienbalsīgu lēmumu izslēgt iesniedzēju no tās.

2010.gada 30.martā iesniedzējs vērsās Satversmes tiesā ar pieteikumu, lūdzot izvērtēt Saeimas vēlēšanu likuma 9.panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 1., 9., 89. un 91.pantam, papildināt Saeimas vēlēšanu likuma 9.panta pirmo daļu ar trešo punktu, kas paredzētu Latvijas pilsoņu tiesības balotēties Saeimā pēc mažoritārās relatīvās vēlēšanu sistēmas, un paredzēt Saeimas vēlēšanu likumā prasību, ka konkrēta fiziskā persona nevar būt Saeimas deputāts ilgāk par diviem termiņiem. 2010.gada 28.aprīlī Satversmes tiesa atteicās ierosināt lietu, secinot, ka pieteikums pēc būtības ir formulēts kā sūdzība vispārības labā (actio popularis).

2010.gada 19.jūlijā iesniedzējs vērsās ar iesniegumu CVK, lūdzot viņu kā neatkarīgo kandidātu iekļaut Saeimas vēlēšanu sarakstos. 2010.gada 22.jūlijā CVK vēstulē informēja iesniedzēju, ka kandidātu sarakstus Saeimas vēlēšanām var iesniegt likumā noteiktajā kārtībā reģistrēta politiskā partija vai to apvienība un CVK tikai reģistrē iesniegtos kandidātu sarakstus. Par CVK 2010.gada 22.jūlija vēstuli iesniedzējs vērsās Administratīvajā apgabaltiesā, apgalvojot, ka CVK atteikums reģistrēt viņa kandidatūru un iekļaut viņu Saeimas vēlēšanu sarakstos ir uzskatāms par Satversmes 9.pantā noteikto tiesību pārkāpumu. 2010.gada 4.augustā Administratīvā apgabaltiesa atteicās pieņemt iesniedzēja pieteikumu. Administratīvā apgabaltiesa secināja, ka iesniedzējam nav subjektīvo tiesību prasīt, lai CVK reģistrē viņu kā neatkarīgo kandidātu Saeimas vēlēšanām un norādīja, ka “[p]roporcionālās vēlēšanu sistēmas pamatā ir ideja par politisko spēku (politisko partiju) proporcionālās pārstāvības nepieciešamību” un “proporcionālā vēlēšanu sistēma paredz balsošanu par politiskajām partijām vai to apvienībām, nevis atsevišķiem neatkarīgiem kandidātiem”.

2010.gada 16.augustā iesniedzējs atkārtoti iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā, lūdzot Saeimas vēlēšanu likuma 9.panta pirmo daļu atzīt par neatbilstošu Satversmes 1., 9., 89. un 91.pantam. 2010.gada 14.septembrī Satversmes tiesa atkārtoti nolēma atteikties ierosināt lietu, secinot, ka pieteikumā ietvertais juridiskais pamatojums ir acīmredzami nepietiekams.

2011.gada 11.martā iesniedzējs vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT). 2014.gada 27.novembrī ECT informēja iesniedzēju, ka viņa sūdzība ir noraidīta kā nepieņemama izskatīšanai pēc būtības.

2014.gada 4.oktobrī iesniedzējs kandidēja 12.Saeimas vēlēšanās no politiskās partijas “Latvijas Krievu Savienība”, taču netika ievēlēts, jo partija kopumā saņēma 1.58% vēlētāju balsu.