Medicīniskas iejaukšanās pieļaujamība cilvēktiesību kontekstā pēdējos gados ir guvusi lielu aktualitāti saistībā ar Covid-19 pandēmiju. Reaģējot uz pandēmijas radīto risku sabiedrības veselībai, daudzas valstis uz laiku noteica vakcinācijas vai Covid-19 izslimošanas sertifikātu kā obligātu prasību (piemēram, konkrētu profesiju pārstāvjiem) un attiecīgi ierobežoja to personu tiesības, kuras šo prasību nav izpildījušas. Tiesvedības saistībā ar šiem pagaidu ierobežojumiem turpinās joprojām, tostarp Latvijā – Satversmes tiesā pašlaik izskatīšanā ir lieta par Covid-19 vakcinācijas prasības noteikšanas Saeimas deputātiem atbilstību tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.
Vai medicīniska iejaukšanās ierobežo tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību?
Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencijas) 8. pants paredz, ka ikvienam ir tiesības uz savas privātās dzīves neaizskaramību.[1] Šī norma ir saistoša visām Eiropas Padomes dalībvalstīm, tostarp Latvijai. Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) praksē ir atzīts, ka šīs tiesības iekļauj personas autonomiju, tostarp ķermeņa autonomiju, un tiesības atteikties no medicīniska rakstura iejaukšanās.[2]Medicīniska iejaukšanās ietver ārstniecību, vakcināciju, dažādus audu paraugu testus un citas procedūras – gan tādas, kas paredzētas personas ārstēšanai un veselības aprūpei, gan tādas, kas personām nozīmētas vai veiktas citu mērķu dēļ.
Leģitīmie mērķi, kuru dēļ tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežošana var būt pieļaujama, ir uzskaitīti Konvencijas 8. panta otrajā daļā – valsts vai sabiedriskās drošības aizsardzība, valsts ekonomiskās labklājības intereses, nekārtības vai noziegumu nepieļaušana, veselības vai tikumības aizsardzība, citu tiesību un brīvību aizstāvēšana. Visi šie izņēmumi ir pakļauti priekšnoteikumam, ka tie ir noteikti ar likumu (attiecīgās valsts tiesību aktos) un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā.
Norādes uz personas piekrišanu un ķermeņa autonomiju ir iekļautas arī medicīnas tiesību instrumentos, no kuriem nozīmīgākā ir Konvencija par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā (turpmāk – Ovjedo konvencija), kas ir saistoša Eiropas Padomes dalībvalstīm, kuras to ir ratificējušas, tostarp Latvijai. To, ka medicīnisku iejaukšanos drīkst veikt tikai ar attiecīgās personas brīvprātīgu un apzinātu piekrišanu, paredz Ovjedo konvencijas 5. pants. Savukārt Ovjedo konvencijas 2. pants arī paredz to, ka pirmajā vietā vienmēr jābūt indivīda interesēm un labklājībai, nevis vienīgi sabiedrības vai zinātnes interesēm.[3] Tomēr ECT spriedumos, kas saistīti ar medicīniska rakstura iejaukšanos, ir redzams, ka šāda pieeja, izvērtējot samērīgumu starp indivīda un sabiedrības interesēm, prioritāti tomēr nosakot indivīdam, netiek īstenota praksē.
No Konvencijā uzskaitītajiem izņēmumiem ECT praksē visbiežāk sastopamie izņēmumi, kas var pieļaut medicīniska rakstura iejaukšanos, ir sabiedrības veselības, citu personu tiesību aizsargāšana, kā arī nekārtības un noziegumu nepieļaušana. Piemēram, vakcinācija, kas veicina kolektīvo imunitāti un tādējādi nodrošina sabiedrības veselības aizsardzību, var tikt uzskatīta par tiesisku izņēmumu, kā norādīts ECT spriedumā lietā Vavrička un citi pret Čehijas Republiku. Savukārt vienas personas tiesības uz savas paternitātes noskaidrošanu var būt par pamatu pieprasīt, lai otra persona nodod sava DNS paraugu paternitātes testam.[4] Personas ieslodzījuma vietās var tikt pakļautas obligātiem narkotisko vielu testiem, lai nepieļautu nekārtību un noziegumus. Šajā kontekstā ECT ir atzinusi, ka arī maznozīmīga medicīniska iejaukšanās (tāda kā urīna analīzes vai DNS siekalu testi) ir uzskatāma par iejaukšanos.[5] Tātad nav noteikts nekāds zemākais slieksnis, kāds medicīniskai iejaukšanās ir jāsasniedz, lai tā kļūtu par iejaukšanos personas privātajā dzīvē, ja persona nav sniegusi informētu piekrišanu.
Tāpat arī ECT ir sniegusi atziņas situācijās, kad medicīniska iejaukšanās nevar tikt attaisnota ar kādu no Konvencijas 8. panta izņēmumiem. Piemēram, personas sterilizācija bez personas brīvas un informētas piekrišanas nav pieļaujama; sterilizācijas procedūra kā tāda lielākoties nav uzskatāma par dzīvību glābjošu medicīnisku iejaukšanos, tādēļ būtu jāpastāv ārkārtas situācijai, kad nav iespējams citādāk glābt personas dzīvību. Tas, ka, piemēram, turpmākas grūtniecības varētu radīt nopietnu apdraudējumu personas veselībai vai dzīvībai, nav būtisks apstāklis.[6]
Šeit var pieminēt arī to, ka Eiropas Padomes mērogā pašlaik notiek būtiska virzība uz to, lai panāktu stingrāku regulējumu medicīniskās iejaukšanās procedūrām reproduktīvajā sfērā. Piespiedu sterilizācija ir ne tikai neatbilstoša cilvēktiesību standartiem kā medicīniska rakstura iejaukšanās, kas aizskar personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, bet tā būtu jāatzīst par krimināli sodāmu darbību, kā to paredz Stambulas konvencijas 39. pants.[7]
Par obligātu vakcināciju
ECT jau vairākkārt ir sniegusi atziņas par obligātu vakcīnu noteikšanu attiecībā uz labi zināmām infekcijas slimībām, pret kurām ir izveidotas standartizētas rutīnas vakcīnas. Proti, tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizskārums, nosakot obligātu vakcināciju pret infekcijas slimībām, var būt pieļaujams Konvencijas 8. pantā noteiktajam sabiedrības veselības aizsargāšanas mērķim.[8]
Uz šo atziņu balstās arī ECT spriedums tās nesenākajā lietā par nacionālu regulējumu, kurš nosaka obligātu vakcināciju – 2021. gadā izskatītajā lietā Vavřička un citi pret Čehijas Republiku, kas saistīta ar obligāto vakcināciju bērniem pret deviņām medicīnā labi zināmām slimībām (difterija, poliomielīts, B hepatīts, stingumkrampji un citas).[9] Pieci no pieteicējiem bija bērni, kuri netika uzņemti pirmsskolas iestādē tādēļ, ka nebija saņēmuši dažas vai visas no Čehijas vakcinācijas noteikumos paredzētajām vakcīnām, savukārt viens bija nevakcinēta bērna vecāks, kuram bija piespriests naudas sods par sava bērna nevakcinēšanu.
ECT atzina, ka konkrētajā situācijā obligātu vakcīnu noteikšana bija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, jo pastāvēja būtisks risks, ka konkrētajā reģionā vakcinācijas līmenis samazinātos, ja vakcīnas bērniem būtu vien ieteicamas, bet ne obligātas. Lai pamatotu vakcinācijas regulējuma samērīgumu, ECT izmantoja vairākus argumentus, tostarp to, ka izmantotās vakcīnas bija pārbaudītas un efektīvas, bet retajos gadījumos, kad vakcīna tomēr radīja kaitējumu personas veselībai, pastāvēja iespēja saņemt kompensāciju.
Jāatzīmē, ka šis ir pirmais spriedums, kurā ECT saistībā ar vakcināciju un šīs procedūras samērīgumu ir vērsusi uzmanību uz sociālo solidaritāti kā principu, kas ietverts vakcinēšanās pienākuma mērķī un saistīts ar sabiedrības veselības aizsardzību. Proti, katra individuālā persona, kura uzņemas vakcināciju un minimālu ar vakcīnu saistītu veselības risku, aizsargā visu sabiedrību kopumā, bet it īpaši tos sabiedrības locekļus, kuri nevar izmantot iespēju vakcinēties (piemēram, kontrindikāciju gadījumā).
Tātad būtiska nozīme šajā kontekstā ir kolektīvajai imunitātei, kāda rodas attiecīgajā sabiedrībā, kas palīdz netieši nodrošināt aizsardzību personām, kurām imunizācija nevar tikt nodrošināta. Šāds ECT vērtējums ir saņēmis zināmu kritiku – piemēram, viena no slimībām, pret ko Čehijā tobrīd bija noteikta obligāta vakcīna, ir stingumkrampji, kas nav infekcioza slimība, līdz ar to kolektīvā imunitāte pret šo slimību neveidojas un vakcīna pasargā tikai attiecīgo vakcīnas saņēmēju.
Kaut gan ECT pagaidām nav izskatījusi līdzīgas lietas attiecībā uz vakcīnu pret Covid-19, tās paustās atziņas par sociālo solidaritāti un kolektīvo imunitāti pēc analoģijas būtu attiecināmas arī uz Covid-19 vakcīnām. Turklāt saikne starp vakcinācijas līmeni valstī vai reģionā un vakcinēšanās prasības izvirzīšanu konkrētai personai ir ciešāka pandēmijas situācijā. Katrā situācijā būtu svarīgi pievērst uzmanību aizskārumam, kādu ierobežojumi nodarījuši konkrētās personas privātajai dzīvei, proti, ECT būtu jānoskaidro, vai aizskārums bija būtisks. Piemēram, liegums strādāt un tādējādi gūt iztiku varētu būt uzskatāms par būtisku aizskārumu. Līdz ar to šādā situācijā būtu jāizvērtē, vai strādāšana saskarsmē ar citām personām bija būtiska daļa no personas darba pienākumiem, tātad, vai ierobežojums strādāt nevakcinēšanās gadījumā sasniedza leģitīmu mērķi un vai šis mērķis nevarēja tikt sasniegts citādāk.
Tiesības uz medicīnisku iejaukšanos – pozitīvs pienākums valstīm?
Valstīm pastāv ne tikai negatīvi pienākumi atturēties no iejaukšanās savā jurisdikcijā esošo personu privātajā dzīvē, bet arī pozitīvi pienākumi. Pirmkārt, valstīm ir pienākums aizsargāt savā jurisdikcijā esošās personas no citu personu patvaļīgas iejaukšanās, pieņemot atbilstošus tiesību aktus un veicot citus attiecīgus pasākumus; otrkārt, valstīm ir pienākums nodrošināt atbilstošu dzīves līmeni, kas praksē efektīvi aizsargā personas privāto dzīvi.[10]
Papildus iepriekš minētajām tiesībām atteikties no medicīniskas iejaukšanās, ir būtiski aplūkot, vai līdzīgs regulējums pastāv pretējā gadījumā – attiecībā uz tiesībām saņemt medicīnisku iejaukšanos, kad veikt medicīnisku iejaukšanos praktiski būtu iespējams, taču konkrētajā situācijā iejaukšanās attiecīgajai personai ir liegta. Īpaši jāvērš uzmanību uz tādu medicīnisko iejaukšanos, kas nav paredzēta personas veselības aprūpei, proti, kas nav standarta ārstniecības procedūra (respektīvi, slimības profilaksei, diagnostikai un ārstēšanai, medicīniskai rehabilitācija vai pacienta aprūpei).[11] Piemērojamie medicīnas un ārstniecības standarti šādam personas lūgumam ir neskaidri.
ECT daļēji šādas tiesības ir aplūkojusi, taču sensitīvās situācijās, par kurām sabiedrībā nepastāv vienots viedoklis no ētikas un morālu apsvērumu skatupunkta. Piemēram, saistībā ar abortu ECT spriedumā lietā A, B un C pret Īriju ir aplūkojusi regulējumu Īrijā. Īrijā divtūkstošo gadu sākumā pastāvēja regulējums, kas praktiski aizliedza abortu visās situācijās, izņemot ārkārtējos apstākļos, kad jāglābj grūtnieces dzīvība.[12] ECT atzina šādu regulējumu par tiesisku un atbilstošu Konvencijas 8. pantā norādītajam mērķim aizsargāt tikumību, savā vērtējumā ņemot vērā to, ka tobrīd Īrijā pastāvēja stingri morāli uzskati attiecībā uz dzīvību, tostarp nedzimušo dzīvības aizsargāšanu.
Sprieduma argumentācijai daļēji nepiekrita seši no lietā iesaistītajiem tiesnešiem. Starp Eiropas Padomes dalībvalstīm pastāv vienprātība par to, ka aborts ir pieļaujams plašākā situāciju lokā, nevis tikai, lai aizsargātu grūtnieces veselību vai dzīvību. Līdz ar to tiesnešu ieskatā šī bija pirmā reize, kad ECT nav ņēmusi vērā vienprātības pastāvēšanu Eiropā, tā vietā prioritāti dodot stingriem morāliem uzskatiem noteiktā Eiropas Padomes dalībvalstī.
Tiesību pastāvēšana attiecībā uz medicīnisku iejaukšanos ECT ir aplūkojusi arī saistībā ar asistētu pašnāvību. Spriedumā lietā Pretty pret Apvienoto Karalisti ECT atzina to, ka personām pastāv tiesības uz cieņpilnu nāvi. Šajā gadījumā pieteicēja cieta no deģeneratīvas slimības; šajā situācijā veids, kā viņa vēlējās pavadīt dzīves pēdējos mirkļus, bija daļa no viņas (privātās) dzīves, un pieteicējai bija tiesības prasīt, lai arī tas tiktu respektēts. ECT atsaucās uz tiesībām atteikties no medicīniskas iejaukšanās, pat ja šai izvēlei var būt letālas sekas, un pēc analoģijas to piemēroja šajā gadījumā, kad liegums veikt medicīnisku iejaukšanos, ne pati iejaukšanās, rada personai nevēlamas sekas.
Tomēr ECT šajā spriedumā atzina, ka šāda iejaukšanās ir pamatota, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības. Lai gan šajā gadījumā iesniedzēju nevarētu uzskatīt par sevišķi neaizsargātu un tādu, kam nepieciešama papildu aizsardzība, nedziedināmi slimu personu spēja pieņemt apzinātus lēmumus (piemēram, tādus, kas saistīti ar dzīvības pārtraukšanu vai asistētu dzīvības pārtraukšanu) ir atšķirīga. Līdz ar to ECT ieskatā daudzas šādas personas būs uzskatāmas par neaizsargātām un pastāv risks, ka atvieglots regulējums attiecībā uz asistētu pašnāvību vai ECT radīts precedents varētu tikt izmantots ļaunprātīgi. Kaut gan nevar nenoliegt piesardzību, kāda jāievēro, izskatot šādas sensitīva rakstura lietas, tomēr atzinums, ka konkrētajā situācijā personai nevar tikt nodrošinātas efektīvas tiesības uz cieņpilnu nāvi potenciālu regulējuma izmaiņu dēļ ir tālu no ideāla – tāda, kur vispusīgi izvērtētas personas tiesības un intereses.
Tā kā ECT tiesības uz medicīniskas iejaukšanās nodrošināšanu ir aplūkojusi sensitīvos gadījumos, kas aizskar privātākos personas dzīves aspektus, neatbildēts paliek jautājums par to, kāds regulējums būtu piemērojams mazāk būtiskiem medicīniskas iejaukšanās veidiem. Kā minēts augstāk, arī maznozīmīga medicīniska iejaukšanās ir uzskatāma par iejaukšanos, līdz ar to izrietošās sekas cilvēktiesību kontekstā ir tādas pašas. Tomēr nav skaidrs, vai šāds secinājums būtu piemērojams pēc analoģijas neiejaukšanās gadījumā, ja medicīnas standarti vai cits regulējums nenosaka, ka personai šāda iejaukšanās pienāktos. Ja šāds secinājums nav piemērojams pēc analoģijas un attiecīgajam medicīniskās iejaukšanās veidam ir jāsasniedz zināms nozīmīgums, atvērts paliek jautājums par to, kāds būtu šis nozīmīguma slieksnis un kā tas būtu nosakāms.
Secinājumi
Attīstoties medicīnai un paplašinoties cilvēkiem pieejamo medicīnisko procedūru lokam, aizvien sarežģītāka kļūst pamattiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un sabiedrības interešu samērošana. No cilvēktiesību un medicīnas tiesību skatupunkta konkrētas personas tiešajām interesēm un labklājībai tomēr būtu jābūt prioritātei pār attālām, abstraktām sabiedrības interesēm, taču vienlaikus nevar pieļaut riskam sabiedrību – piemēram, sabiedrības veselībai vai drošībai – atsevišķas personas nepamatotu, nejauši izvēlētu iegribu dēļ.
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
Atsauces
- ^ Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (pieņemta 04.11.1950.). Pieejama: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/649.
- ^ European Court of Human Rights, “Guide on Article 8 of the European Convention on Human Rights,” para. 109, 137. Available: https://www.echr.coe.int/documents/guide_art_8_eng.pdf.
- ^ Konvencija par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā (Ovjedo, 04.04.1997.). Pieejama: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1410.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 29. janvāra spriedums lietā Mifsud pret Maltu (pieteikuma Nr. 62257/15). Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/spa?i=001-189641.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1993. gada 6. aprīļa spriedums lietā Peters pret Nīderlandi (pieteikuma Nr. 21132/93).
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 8. novembra spriedums lietā V.C. pret Slovākiju (pieteikuma Nr. 18968/07).
- ^ Eiropas Padomes konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambula, 11.05.2011.). Pieejama: https://rm.coe.int/1680462538.
- ^ Skatīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 15. marta spriedumu lietā Solomakhin pret Ukrainu (lietas Nr. 24429/03), arī 1998. gada 15. janvāra spriedumu lietā Boffa un 13 citi pret San Marīno (pieteikuma Nr. 26536/95).
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 8. aprīļa spriedums lietā Vavrička un citi pret Čehijas Republiku (pieteikuma Nr. 47621/13). Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre#{%22itemid%22:[%22001-209039%22]}.
- ^ Pieter van Dijk, Fried van Hoof, Arjen van Rijn, Leo Zwaak, Theory and Practice of the European Convention on Human Rights (Fifth edition) (Cambridge, Antwerpen, Portland: Intersentia, 2018), p. 669.
- ^ Latvijas Republikas Ārstniecības likums (pieņemts 08.07.1997.). Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/44108-arstniecibas-likums.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums 2010. gada 16. decembra spriedums lietā A, B and C pret Īriju (pieteikuma Nr. 25579/05). Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-102332.
