Tiešsaistes vidē cilvēki ir kļuvuši daudz atvērtāki savos izteicienos, domājot, ka internetā, slēpjot savu patieso identitāti, ir pieļaujams daudz vairāk nekā normālajā dzīvē. Patiesībā viss ir pretēji: ārpus interneta, ja cilvēka izteikumi nav saglabāti, piemēram, audiofailā, videofailā vai rakstiski, tos ir grūti pieradīt, savukārt, kas bijis internetā, paliek tajā uz mūžiem. Viens no šādiem “ilgtermiņa” nospiedumiem var būt naida runa - dziļi iesakņojusies, sarežģīta parādība, kas izpaužas daudzās bīstamās formās un kuras ietekmi interneta sniegtais ātrums un plašums vēl vairāk saasina, radot sekas arī vidē ārpus tiešsaistes. Tieši tādēļ likumdošanas institūcijas, tostarp starptautiskajā līmenī, aizvien vairāk cenšas ievest nosacīti “kārtību” kā internetā, tā ārpus tā.

Līdzdarbojoties minētajā kārtības un naida runas ierobežošanas ieviešanā, Eiropas Padomes Ministru komiteja gadskārtējā sesijā Turīnā 2022. gada 20. maijā izstrādāja Rekomendāciju CM/Rec(2022)16 (turpmāk – Rekomendācija). Tajā valdības aicinātas izstrādāt visaptverošas stratēģijas naida runas novēršanai un apkarošanai, tostarp pieņemot efektīvu tiesisko regulējumu un īstenot pienācīgi precīzākus un samērīgus pasākumus.

Svarīgi, ka jaunā Rekomendācija ir ne tikai norādījumi valstīm un to amatpersonām, bet arī citiem komunikācijas procesa dalībniekiem, piemēram, interneta starpniekiem, plašsaziņas līdzekļiem, un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, jo tie mūsdienās ir atbildīgi par sabiedrības komunikāciju pat vairāk nekā valstis.

Kas īsti ir naida runa?

Pasaulē nav universālas naida runas definīcijas, jo katra valsts un pat reģions ievieš savas definīcijas ieviešanā ņem vērā sociālos un vēsturiskos apstākļus. Tomēr Rekomendācijas ietvaros piedāvāts šāds skaidrojums: “ar naida runu saprot visus izteiksmes veidus, kas kurina, veicina, izplata vai attaisno vardarbību, naidu vai diskrimināciju pret kādu personu vai personu grupu, vai arī nomelno to reālu vai piedēvētu personisko īpašību vai statusa dēļ, piemēram, “rases”, ādas krāsas, valodas, reliģijas, tautības, nacionālās vai etniskās izcelsmes, vecuma, invaliditātes, dzimuma, dzimumidentitātes un seksuālās orientācijas dēļ.”

Proti, salīdzinot Rekomendācijas piedāvāto definīciju ar Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām (turpmāk – Pakts) 20. panta otro daļu, redzams, ka Rekomendācijas definīcija ir plašāka. Pakts uzliek valstīm pienākumu ar likumu aizliegt “jebkādu rīcību, kas aizstāv nacionālu, rasu vai reliģisku naidu un kūda uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību”, savukārt Rekomendācijas definīcija aptver arī vardarbības, naida un diskriminācijas attaisnojumu. Tāpat Rekomendācija paplašina aizsargājamo personu loku ar tādiem personiskām īpašībām kā ādas krāsa, valoda, vecums, invaliditāte, dzimums, dzimumidentitāte un seksuālā orientācija. Līdz ar to var uzskatīt, ka Rekomendācija seko līdzi pasaules aktuālajām tendencēm.

Vērts pievērst uzmanību tam, kā Rekomendācijas tekstā ietverts vārds “rase”, norādot to pēdiņās. Ministru komiteja pašā Rekomendācijā norādījusi, ka visi cilvēki pieder vienai sugai un tādēļ nav pamata “rasu” pastāvēšanai. Tomēr termins ir iekļauts, lai nodrošinātu, ka personas, kuras parasti un kļūdaini tiek uzskatītas par “piederīgām citai rasei”, netiktu izslēgtas no tiesību aktos paredzētās aizsardzības un naida runas novēršanas un apkarošanas politikas īstenošanas.

Dažādi naida runas tipi

Tā kā naida runa ietver dažādus naidīgus izteikumus, kas atšķiras pēc to nodarītā kaitējuma smaguma un ietekmes uz konkrētu grupu pārstāvjiem dažādos kontekstos, Rekomendācija piedāvā tos nošķirt trīs tipos. Attiecīgi katram no tiem būtu piemērots cita veida pasākumu kopums.

Pirmā naida runas grupa aptver ar krimināltiesību normām aizliegtus izteikumus. Tajā varētu būt ietverti tādi noziedzīgie nodarījumi kā publiski aicinājumi veikt genocīdu, noziegumus pret cilvēci vai kara noziegumus vai to publiska noliegšana, banalizēšana un attaisnošana; publiska naida, vardarbības vai diskriminācijas kurināšana; rasistiski, ksenofobiski, seksistiski un LGBTI-fobiski draudi un apvainojumi.

Otrā tipa naida runa nesasniedz kriminālatbildībai nepieciešamo smaguma pakāpi, bet uz to tomēr attiecas civiltiesiskās vai administratīvās atbildības koncepts.

Savukārt trešā grupa ietver sevī tādus aizskarošus vai kaitējošus izteiksmes veidus, kas nav pietiekami smagi, lai tos ierobežotu ar tiesību normām, bet kas tomēr prasa alternatīvus atbildes pasākumus.

Lai noteiktu, kurā no grupām izteikums ietilpst, Rekomendācija piedāvā konkrētus kritērijus. Tie pamatā atspoguļo Eiropas Cilvēktiesību Tiesas judikatūru, kas savukārt balstīta uz 2012. gadā izstrādātajiem ANO Rabātas plāna kritērijiem (Rabat Plan of Action). Tomēr Rekomendācija paplašina kritēriju sarakstu, padarot tos skaidrākus. Proti, vērtēšanas gaitā ir jāņem vērā šādi faktori un to mijiedarbība: izteikuma saturs, izteikuma politiskais un sociālais konteksts, runātāja nodoms, runātāja loma un statuss sabiedrībā, izteikuma izplatīšanas vai pastiprināšanas veids, izteikuma spēja izraisīt kaitīgas sekas (tostarp, šādu seku nenovēršamība), auditorijas raksturs un lielums un mērķgrupas īpašības.

Naids internetā

Lielākais Rekomendācijas uzsvars ir likts tieši uz tiesību aktiem par naida runu tiešsaistē. Proti, Rekomendācija uzliek valstīm pozitīvo pienākumu izdot skaidrus un paredzamus noteikumus ātrai un efektīvai naida runas novēršanai tiešsaistē un izstrādāt skaidrus noteikumus un procedūras, lai interneta starpnieki (ziņu portāli, sociālie mediji un citi) efektīvi sadarbotos attiecībā uz naida runas tiešsaistē novērtēšanu un izmeklēšanu.

Tostarp valstīm ir pozitīvais pienākums pieprasīt, lai interneta starpnieki, kas darbojas to jurisdikcijā, ievērotu cilvēktiesības, tostarp tiesību aktus par naida runu. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm jānodrošina:

1. pārredzama, skaidra un paredzama mehānisma, kas personām ļauj ziņot valsts iestādēm un privātiem dalībniekiem, tostarp interneta starpniekiem, par naida runas gadījumiem tiešsaistē, ieviešana;
2. skaidru šādu ziņojumu apstrādes noteikumu pieņemšana;
3. lietotāju tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību, ko nodrošina pārredzama uzraudzība un savlaicīgi, pieejami un taisnīgi pārsūdzības mehānismi, kurus galu galā var pārskatīt neatkarīgā tiesā, garantēšana;
4. interneta starpnieku uzraudzība, nodrošinot, ka tie sniedz personām īsu un precīzu skaidrojumu, kādēļ viņu profili ir bloķēti vai ieraksti – dzēsti, lai skartās personas apzināties, kas tieši no viņu runas ir uzskatāms par naida runu, un tādējādi samazināt šādu izteikumu apjomu.

Turklāt, kā jau iepriekš minēts, Rekomendācija skar ne tikai valstis, bet arī privātpersonas – proti, Rekomendācijas 3. nodaļā pievērsta uzmanība tieši interneta starpnieku pienākumiem. No tās izriet, ka interneta starpniekiem ir jādarbojas atbilstoši cilvēktiesību normām un principiem. Citstarp tas nozīmē pienākumu izmantot satura moderatorus, kas varētu objektīvi izvērtēt varbūtējo naida runas izteikumu atbilstoši juridiskajam, vietējam, kulturālajam, sociālpolitiskajam un vēsturiskajam kontekstam. Tādējādi tiktu nodrošināta efektīva naida runas pārbaude un novērsta netaisnīga personas vārda brīvības ierobežošana, piemēram, kritisko viedokļu, politisko oponentu vai minoritāšu pārstāvju apklusināšanas gadījumus.

Papildus tam interneta starpniekiem jāizvērtē tiešsaistes reklāmas un ieteikumu sistēmas, lai nodrošinātu, ka tie tieši vai netieši neveicina naida runas izplatīšanu.

Citi valstu pienākumi

Lai efektīvi novērstu un apkarotu naida runu, nepieciešams arī identificēt un saprast naida runas saiknes un to, kādā kontekstā tā tiek pielietota – tas atzīts arī Rekomendācijas preambulā. Līdz ar to Rekomendācijā uzsvērts, ka valstīm vispārējās izglītības mācību programmās būtu jāiekļauj cilvēktiesību izglītība. Tāpat nepieciešams  veidot īpašas programmas dažādām mērķauditorijām, piemēram, bērniem un jauniešiem, vecākiem un aprūpētājiem, pedagogiem, jaunatnes darbiniekiem un ar bērniem strādājošajiem  brīvprātīgajiem, kas ikkatram no šīm grupām piederīgajiem ļautu nonākt pie izpratnes par to, kas ir naida runa un kā pret to cīnīties.

Visbeidzot, Rekomendācijas noslēdzošais punkts uzsver to, cik būtiski ir atbalsta mehānismi, kas palīdz naida runas upuriem tikt galā ar tiem nodarīto kaitējumu. Naida runas upuriem ir jābūt pieejamai psiholoģiskajai, medicīniskajai un juridiskajai palīdzībai, kā arī informācijai par personas tiesībām un iespējām saņemt atbilstošu kompensāciju civiltiesiskā, administratīvā un krimināltiesiskā ceļā.

Rekomendācijas ietekme uz Latviju

Var secināt, ka Rekomendācija norāda uz vairākiem pienākumiem, kas valstīm jāveic, lai efektīvāk apkarot naida runas izplatīšanu un popularizāciju.Tā dod norādījumus likumdevējam, medijiem un jo īpaši interneta starpniekiem, kā pareizāk un cilvēktiesību normām un principiem darboties, lai personu komunikācija internetā un ārpus tā būtu droša un draudzīga. Tomēr nedrīkst aizmirst, kā Eiropas Padomes Rekomendācijām nav saistoša rakstura - tajā ir sniegtas politikas pamatnostādnes un priekšlikumi, kas vērtējami kā labā prakse.

Latvijā naida runa tiek vērtēta kā noziedzīgs nodarījums atbilstoši Krimināllikuma 78. pantam (nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana) vai 150. pantam (naida vai nesaticības izraisīšana atkarībā no personas dzimuma, vecuma, invaliditātes vai jebkuru citu pazīmju dēļ). Arī genocīda, kara nozieguma, nozieguma pret mieru un cilvēci publiska slavināšana, noliegšana, attaisnošana vai rupja noniecināšana ir uzskatāma par sodāmu naida runu. Pēc Rekomendācijas stāšanas spēkā būtu izvērtējams, vai Krimināllikumā nebūtu nepieciešams nostiprināt kriminālatbildību par seksistiskiem un LGBTI-fobiskiem draudiem un publiskiem apvainojumiem. Tāpat Latvijai vajadzētu rīkot vairāk izglītības pasākumus, līdzīgi 2019. gadā organizētajam projektam “Skolas pret naida runu”.

 

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.