2023. gada rudenī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) pasludināja spriedumu lietā Locascia un citi pret Itāliju. ECT konstatēja Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (Konvencija) 8. panta pārkāpumu, atzīstot, ka nepienācīgas atkritumu apsaimniekošanas un atkritumu poligona izraisītā piesārņojuma rezultātā tika pārkāptas pieteicēju tiesības uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību.
Kampānijas reģiona atkritumu krīze
Lietas pirmsākumi meklējami 1994. gadā, kad Kampānijas reģionā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis sakarā ar reģiona problēmām ar atkritumu apsaimniekošanu (turpmāk - atkritumu krīze). Krīze sākās, jo reģionā nebija ieviests atkritumu apsaimniekošanas plāns, kā arī plaši izplatīta bija nelikumīga atkritumu izmešana.[1] Ārkārtas stāvoklis ilga 15 gadus - līdz pat 2009. gadam. Šajā laika posmā vairākkārt tika apturēta atkritumu apsaimniekošana, kā rezultātā gar ielām uzkrājās liels atkritumu daudzums, tika apgrūtināta cilvēku pārvietošanās un tika dedzināti atkritumi. Pašvaldības bija spiestas īslaicīgi apturēt bērnudārzu, skolu, universitāšu un vietējo tirgu darbību. Atkritumu krīze izraisīja nopietnu vides piesārņojumu, kā arī apdraudēja iedzīvotāju veselību. Pasaules Veselības organizācijas pētījumos tika atklāts, ka mirstības risks, kas saistīts ar dažādiem audzējiem, kā arī citām veselības problēmām, bija paaugstināts Kampānijas reģiona provincēs. Savukārt Kampānijas reģiona Lo Uttaro apkaimē kopš 80. gadu beigām darbojās atkritumu poligons. Poligona darbība neatbilda vides regulējumam, kā rezultātā Lo Uttaro apkaimē radās nopietns vides piesārņojums, kas radīja riskus sabiedrības veselībai. Vairākkārt tika aizliegts izmantot šī apgabala gruntsūdeņus un aizliegta kultivēšana.
Tāpat būtiski atzīmēt, ka atkritumu krīzes kontekstā Itālija jau iepriekš tika saukta pie atbildības lietā Di Sarno un citi pret Itāliju, kurā ECT atzina, ka Itālija bija pārkāpusi pieteicēju tiesības uz privāto dzīvi, ilgstoši nenodrošinot atkritumu apsaimniekošanu.[2] Arī Eiropas Komisija cēla divas prasības pret Itāliju Eiropas Savienības tiesā (EST) par nelikumīgajiem poligoniem un atkritumu apsaimniekošanas problēmām. EST atzina, ka Itālija nebija pildījusi pienākumus, kas izriet no ES direktīvam.[3]
Pieteicēji lietā ir 19 Kampānijas reģiona iedzīvotāji. Pieteicēju ieskatā Itālija pārkāpa viņu tiesības uz dzīvību (Konvencijas 2. pants) un tiesības uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību (Konvencijas 8. pants), nenodrošinot pareizu atkritumu apsaimniekošanu un nenovēršot vai nemazinot piesārņojuma radīto apdraudējumu videi, kā arī iedzīvotāju dzīvībai un veselībai. ECT lietu skatīja Konvencijas 8. panta ietvarā, neskatot Konvencijas 2. pantu. Balstoties uz iepriekšējo judikatūru, ECT uzskatīja, ka lieta skatāma tikai tiesību uz privāto dzīvi un mājokli ietvarā. ECT bija jārisina divi jautājumi. Pirmkārt, vai atbildīgo iestāžu nepienācīga atkritumu apsaimniekošanas pārvaldība pārkāpa Konvencijā garantētās tiesības. Otrkārt, vai aizsargpasākumu neveikšana, lai mazinātu vai novērstu piesārņojuma ietekmi no Lo Uttaro atkritumu poligona, pārkāpa Konvencijā garantētās tiesības.
Droša un tīra vide Konvencijas 8. panta kontekstā
Lai gan Konvencija tiešā veidā neparedz tiesības uz drošu vai tīru vidi, ECT vairākkārt ir atzinusi, ka nopietns vides piesārņojums var ietekmēt indivīdu labklājību un negatīvi iespaidot viņu privāto un ģimenes dzīvi.[4] Tāpat ECT uzsvēra, ka Konvencijas 8. pants uzliek ne tikai negatīvu pienākumu, t.i., valstīm ir ne tikai aizliegts patvaļīgi iejaukties indivīda tiesībās, bet pastāv arī pozitīvs pienākums veikt saprātīgas un atbilstošas darbības, lai aizsargātu indivīdu tiesības.
Būtiski atzīmēt, ka ECT neprasīja pieteicējiem norādīt uz konkrētām saslimšanām, kas viņiem būtu radušās atkritumu krīzes radītā piesārņojuma rezultātā. ECT atzina, ka zinātniskie pētījumi, uz kuriem pieteicēji atsaucas, ir pietiekams pamats uzskatīt, ka pastāv cēloņsakarība starp atkritumu krīzes radīto piesārņojumu un vēža, kā arī citu saslimšanu paaugstinātu risku. Tādēļ neskatoties uz to, ka nav iespējams noteikt, ka pieteicējiem būtu radušās veselības problēmas atkritumu apsaimniekošanas krīzes dēļ, konkrēto reģionu iedzīvotājiem ir lielāks dažādu veselības problēmu risks.
Tāpat pieteicēji vairākus mēnešus bija spiesti dzīvot atkritumiem piesārņotā vidē un saskarties ar īslaicīgu bērnudārzu, skolu un citu iestāžu darbības apturēšanu. ECT ieskatā šie apstākļi pietiekami ietekmēja pieteicēju privāto dzīvi. Ņemot vērā Itālijas iestāžu ilgstošo nespēju nodrošināt atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu pienācīgu darbību, iestādes nepildīja savu pozitīvo pienākumu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu pieteicēju tiesības uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību efektīvu aizsardzību. Tādējādi Tiesa nonāca pie secinājuma, ka Itālija pārkāpa Konvencijas 8. pantu laika posmā no 1994. gada līdz 2009. gadam. Pieteicēji vērsās ECT arī saistībā ar Konvencijas 8. panta pārkāpumu pēc 2009. gada, proti, pieteicēju ieskatā arī pēc ārkārtas situācijas beigām turpinājās Konvencijas pārkāpums. Tiesa šajā jautājumā atzina, ka, lai gan pēc 2009. gada pastāvēja dažādas problēmas ar atkritumu apsaimniekošanu, tomēr pieteicēji nebija pamatojuši, kādā veidā šīs atkritumu apsaimniekošanas problēmas būtu ietekmējušas viņu tiesības. Šo iemeslu dēļ Tiesa atzina, ka Konvencijas pārkāpums nav turpinājies pēc 2009. gada.
ECT atsevišķi skatīja arī Konvencijas 8. panta pārkāpumu Lo Uttaro atkritumu poligona kontekstā. Pieteicēji norādīja, ka atbildīgās iestādes neveica nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu viņu veselību un vidi, kā arī neinformēja sabiedrību par riskiem, kas saistīti ar dzīvošanu netālu no Lo Uttaro atkritumu poligona. ECT apmierināja pieteicēju sūdzību Konvencijas 8. panta materiālajā aspektā, proti, Tiesa atzina, ka Itālija neveica visas nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu efektīvu pieteicēju tiesību aizsardzību. Tomēr ECT nepiekrita pieteicējiem, ka Itālija nebūtu pietiekami informējusi sabiedrību par pastāvošajiem riskiem.
ECT un vides aizsardzība
Locascia un citi pret Itāliju spriedumā ECT atkārtoti apstiprināja, ka vides piesārņojums var ietekmēt indivīdu cilvēktiesības un dalībvalstīm ir pozitīvi pienākumi rīkoties tā, lai aizsargātu indivīdu tiesības no vides piesārņojuma negatīvās ietekmes. Taču būtiski atzīmēt, ka vides piesārņojums ne vienmēr sasniegs minimālo līmeni, lai uz to būtu attiecināms Konvencijas 8. pants. Šī līmeņa novērtējums būs relatīvs un atkarīgs no lietas apstākļiem. Locascia un citi pret Itāliju spriedums ir īpaši aktuāls, ņemot vērā, ka ECT šobrīd izskata arī vairākas lietas, kas saistītas ar klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēktiesībām.[5]
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
Atsauces
- ^ D'Alisa, Giacomo, David Burgalassi, Hali Healy, and Mariana Walter. "Conflict in Campania: Waste Emergency or Crisis of Democracy." Ecological Economics 70, no. 2 (2010): 239-49. Pieejams: https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0921800910002594?via%3Dihub.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 10. janvāra spriedums lietā Di Sarno and Others v. Italy, Nr. 30765/08, https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-108480%22]}.
- ^ Eiropas Savienības tiesas spriedumi lietās C‑135/05, C‑297/08 un C‑196/13. Spriedumi pieejami: https://curia.europa.eu/jcms/jcms/j_6/lv/.
- ^ Skatīt, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994. gada 9. decembra spriedums lietā López Ostra v. Spain, Nr. 16798/90, https://hudoc.echr.coe.int/tur#{%22itemid%22:[%22001-57905%22]} un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 10. janvāra spriedums lietā Di Sarno and Others v. Italy, Nr. 30765/08, https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-108480%22]}.
- ^ Skatīt, piemēram, Duarte Agostinho and Others v. Portugal and Others, https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22002-13724%22]} un Verein KlimaSeniorinnen Schweiz and Others v. Switzerland, https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=002-13212
