ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Ģimene Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Viedoklis

Neslavas celšanas dekriminalizācija: iespēja Latvijai nodrošināt mediju brīvību?

Vārda brīvība ir kļuvusi par vienu no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām. Tomēr Latvijas Krimināllikuma 157.pantā paredzētais sods par neslavas celšanu rada situāciju, ka pat žurnālistu profesionālais pienākums informēt sabiedrību var tikt ierobežots un pat sodīts, ja kādas personas reputācija tiek aizskarta. Neslavas celšanas kriminalizēšana dezinformācijas izplatības laikmetā riskē pārkāpt mediju brīvības standartus, tādejādi mazinot sabiedrības izpratni par vārda brīvību un iezīmējot pašcenzūras aizsākumu. Pieaugot atbalstam pilnīgai vārda brīvībai noteiktās sabiedrības grupās, tai skaitā absolūtai informācijas aprites ierobežojošo mehānismu atcelšanai (piemēram, neaizliedzot dezinfomācijas un ārvalstu propagandas izplatību), rodas jautājums, vai likumā noteiktā kriminālatbildība par neslavas celšanu joprojām ir pamatota.

FirmbeeCom / Unsplash

Vārda brīvība pret tiesībām uz goda un cieņas aizsardzību

Vārda brīvība kā viena no cilvēka pamattiesībām ietverta Satversmes 100.pantā: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”[1] Lai gan praktiski vārda brīvība vienmēr sevī ietver tiesības uz brīvu informācijas apmaiņu, piemēram, analizējot Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantu,[2] cenzūras aizliegums Latvijas konstitūcijā tiek īpaši uzsvērts, šķietami sniedzot vārda brīvībai plašāku aizsardzību.[3] Tomēr Satversmes 116. pants definē virkni sabiedrībai nozīmīgu interešu, kuras aizsargājot  kāda no cilvēka pamattiesībām, tai skaitā vārda brīvība, var tikt ierobežota, tai skaitā citu cilvēktiesību nodrošināšana.[1] Neslavas celšanas kontekstā vārda brīvībai tiek pretnostatīta goda un cieņas aizsardzība atbilstoši Satversmes 95.pantam, kas vienlaicīgi garantē arī tādas absolūtās pamatiesības kā spīdzināšanas un necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegumu.[1] Lai gan cenzūras aizliegums ir konstitucionālā norma Latvijā, preses brīvība un līdz ar to mediju plurālisms šķietami netiek aizsargāts tādā pašā līmenī, jo nav tieši minēti Satversmes tekstā, neskatoties uz iepriekšējiem priekšlikumiem, tai skaitā no bijušā Eiropas Savienības tiesneša un valsts prezidenta Egila Levita, ka būtu nepieciešams konstitucionāli nostiprināt mediju brīvību.[3] Satversmes tiesa ir interpretējusi vārda brīvības jēdzienu tajā iekļaujot arī preses brīvību.[4] Un tomēr, ja šī būtu Satversmē ierakstīta konstitucionālā norma kopā ar  citām pamattiesībām, būtu daudz vieglāk nodrošināt šo tiesību redzamību gan mediju plurālisma kontekstā, gan neatkarīgai izvērtēšanai saistībā ar valsts iestāžu (piemēram, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes) administratīvo pārkāpumu lēmumiem par publicēto informāciju neatkarīgos medijos.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk — ECT) mediju vārda brīvību krimināli sodāmas neslavas celšanas kontekstā galvenokārt analizē no soda smaguma perspektīvas. Piemēram, lietā Nadtoka pret Krieviju,[5] ECT atzina, ka žurnālistei piespriestais 50 000 rubļu naudas sods par neslavu ceļošu publikāciju vietējam pilsētas mēram nav samērīgs ar žurnālistes spēju samaksāt sodu, ņemot vērā viņas vidējos gada ienākumus trīs līdz astoņu tūkstošu rubļu apmērā. Cita tēze izvirzīta lietā Cumpănă un Mazăre pret Rumāniju,[6] kur vairākiem žurnālistiem tika piespriests cietumsods un papildus gada aizliegums strādāt profesijā pēc soda izciešanas. Šajā gadījumā ECT atzina, ka ne cietumsods, ne aizliegums praktizēt bija samērīgs ar izdarīto noziegumu — neslavas celšanu rakstveida publikācijā un satīriskā karikatūrā. Kopumā ECT uzsver, ka jebkuram sodam saistībā ar cilvēka pamatbrīvību ierobežojumiem jābūt īpaši izsvērtam, lai sabiedrībā nerastos maldīgs priekšstats, ka par savu tiesību izmantošanu cilvēkam var draudēt bargs sods. Līdz ar to kriminālsoda nepieciešamība un piemērotība īpaši jāizvērtē pārkāpumos, kas saistīti ar vārda brīvības izmantošanu demokrātiskā sabiedrībā.

Vērtējot vārda brīvību pretstatā tiesībām uz goda un cieņas aizsardzību, tiesas lielākoties izmanto cilvēka pamattiesību ierobežošanas testu un analizē, vai tiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, attaisnojams ar leģitīmu mērķi, kā arī ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, kas ietver arī ierobežojuma/soda samērīgumu ar sasniedzamo mērķi.[7] Šādā gadījumā paliek atklāts jautājums, vai par neslavas celšanu, t.i. goda un cieņas aizskaršanu Latvijā – brīvā un demokrātiskā valstī - ir jāpiemēro kriminālatbildība.

Neslavas celšana teorijā

Krimināllikuma 157.pants paredz iespēju tikt sodītam ar naudas sodu, probācijas uzraudzību, sabiedrisko darbu vai pat īslaicīgu brīvības atņemšanu, ja veikta nepatiesa citas personas apkaunojošas informācijas apzināta izplatīšana publiski, it īpaši masu saziņas līdzeklī.[8] Lai gan bargākais sods par neslavas celšanu ir īslaicīga brīvības atņemšana (no 15 dienām līdz 3 mēnešiem) un tādā veidā klasificējams kā kriminālpārkāpums, attiecīgais krimināllikuma pants atrodas tajā pašā krimināllikuma nodaļā (XV nodaļa) kopā ar tādiem smagiem un pat sevišķi smagiem noziegumiem kā personas nolaupīšana, ķīlnieku sagrābšana un pat cilvēku tirdzniecība, vēlreiz uzsverot neslavas celšanas kā noziedzīga nodarījuma nozīmīgumu no Latvijas likumdošanas viedokļa.

Līdz pat 2004. gadam Krimināllikums paredzēja vēl bargāku sodu — brīvības atņemšanu līdz 2 gadiem —, ja neslavas celšana tika vērsta pret valsts amatpersonu.[9] Tas radīja tiesisko regulējumu, kas īpaši aizsargāja valsts amatpersonas tai skaitā, Saeimas deputātus. Toreiz Satversmes tiesa šo Krimināllikuma normu atzina par neatbilstošu Satversmei, pamatojoties tieši uz preses brīvību, kas riskēja tikt nesamērīgi ierobežota tiesiskā regulējuma - pārāk plaši definētā jēdziena “amatpersona” - dēļ.[10] Nolēmumā Satversmes tiesa apstiprināja mediju pienākumu informēt iedzīvotājus par aktuālo, un toreizējais regulējums tika atzīts par spēkā neesošu tādēļ, ka tas bija nesamērīgs un tādēļ nebija nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. ECT līdzīgu atziņu paudusi vienā no pirmajām neslavas celšanas lietām Lingens pret Austriju, ka pret amatpersonām ir pieļaujams vērst augstāku kritikas līmeni nekā pret vispārēju sabiedrības locekli,[11] tādēļ vārda brīvības ierobežojumi šajā kontekstā jāvērtē īpaši piesardzīgi. Tas šobrīd arī ir nostiprināts Latvijas tiesiskajā regulējumā.

Šī brīža dezinformācijas uzplaukuma laikā neslavas celšana tiek minēta kopā ar Krimināllikuma 231. un 231.1 pantā paredzēto atbildību par huligānismu un nepatiesu informēšanu par sabiedrībai bīstamām situācijām,[8] jo visas šīs tiesību normas ietver apzinātu sabiedrības maldināšanu. Krimināllikuma komentāros atrodama norāde, ka tieši zināšana par informācijas nepatiesumu pirms tās publikācijas norāda uz nepieciešamību pēc kriminālatbildības, jo pāridarītājam ir bijis tīšs nolūks celt neslavu upurim, ko nebūtu iespējams vērst par labu civiltiesiskā ceļā.[12] Tiesas pārziņā paliek pienākums pierādīt, ka apstrīdētā informācija ir bijusi gan kļūdaina, gan tās autors un/vai izplatītājs zinājis par tās nepatiesumu, pirms lemt par krimināltabildības noteikšanu.

Neslavas celšana praksē

Tiesu prakse Latvijā saistībā ar personas goda un cieņas aizsardzību tiek izmantota plašam apstākļu kopumam, sākot no anonīmiem, bet izsekojamiem komentāriem internetā,[13] un viltus profiliem,[14] līdz pat situācijām, kad žurnālisti tiek apsūdzēti publiskā neslavas celšanā. Tiesu praksē nereti tiek izmantoti personas privātās dzīves aizsardzības kritēriji, kas atvasināti no ECT lietas Von Hannover pret Vāciju,[15] analizējot:
publikācijas saturisko atbilstību sabiedrības interesēm;

  1. cietušās personas atpazīstamības pakāpi;
  2. publikācijas tēmu;
  3. cietušās personas un/vai publikācijas autora iepriekšējo rīcību;
  4. publikācijas saturu, formu, kā arī tās radītās sekas cietušajam.[16] 

Pēdējos gados reģionālais laikraksts “Ludzas Zeme” ir bijis iesaistīts trīs krminālprocesos par neslavas celšanu. Pirmā lieta tika noslēgta 2018. gadā, kad apelācijas tiesa attaisnoja žurnālisti Anitu Daukšti par veidoto publikāciju saistībā ar vietējo policiju, kas šķietami nebija pievērsusi pietiekamu uzmanību kolēģu iespējamiem likumpārkāpumiem.[17] Rakstā iekļautā informācija tika atzīta par objektīvu, kā arī žurnāliste bija paziņojusi likumsargiem par raksta publicēšanu. Līdz ar to žurnāliste vija ievērojusižurnālistu ētikas principus un nebija veikusi noziedzīgu nodarījumu.[17] Vien divus gadus vēlāk šī pati žurnāliste tika notiesāta par publisku neslavas celšanu, aizskarot prokurores reputāciju saistībā ar  informācijas par interešu konfliktu saistībā ar cietušās personas radniecību ar iespējamu kriminālo autoritāti publicēšanu.[18] Šajā gadījumā tiesa A.Daukštei piesprieda naudas sodu, pamatojoties uz publiskotās informācijas nepatiesumu un žurnālistes atkārtotu pārkāpumu.[18] Tāpat 2019. gadā tika izskatīta lieta, kur apsūdzēta bija “Ludzas Zemes” redaktore Laima Linuža par publikāciju saistībā ar vietējā advokāta rīcību, kurš šķietami bija ļaunprātīgi pārliecinājis sirmgalvi uzsākt civillietu pret laikrakstu.[19] Tiesa atzina redaktori par nevainīgu un attaisnoja pārkāpumā, ņemot vērā publikācijas absolūto subjektivitāti un izteikto apgalvojumu ne tik smago raksturu, kas citkārt nozīmētu kriminālatbildību likuma 157.panta izpratnē.[19] 

Tikpat svarīga tiesvedība, kas izgājusi cauri visām trim tiesu instancēm, ir par anonīmi publicētiem viedokļrakstiem, ko 2018. gada janvārī un augustā publicēja žurnālists Imants Liepiņš vietnē “www.pietiek.com”. Neslavas celšanas upuris bija Saeimas juridiskās komisijas deputāts Andrejs Judins, kurš publikācijā tika apsūdzēts par tādas informācijas paušanu masu medijiem, kas šķietami padarīja tajā brīdī aktuāla kriminālprocesa izmeklēšanu objektīvi neiespējamu.[20] Pirmās instances tiesa žurnālistu atzina par vainīgu noziegumā, pamatojoties uz līdzīgiem, reputāciju aizskarošiem rakstiem par cietušo, kā arī ņēma vērā A.Judina subjektīvo viedokli un izjūtas par publikāciju.[20] Apelācijas tiesa atstāja spēkā pirmās instances spriedumu ar piemēroto sodu 100 stundu sabiedriskā darba, papildus precizējot, ka tieši informācijas paušanas publiskais raksturs ir iemesls kriminālatbildības piemērošanai, par spīti vietnes http://www.pietiek.com/ neatbilstībai masu medija kritērijiem, kā noteikts likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”.[21] Kasācijas tiesa spriedumu paturēja spēkā,[22] padarot šo gadījumu par īpašu Latvijas tiesu praksē, ņemot vērā cietušā valsts amatpersonas stāvokli, atcelto krimināllikuma 271. pantu,[6] kā arī attiecināmo publikācijas saturu saistībā ar amatpersonas profesionālajiem pienākumiem. 

Kā labos piemērus mediju brīvības aizstāvībai var minēt divus gadījumus, kad žurnālists Lato Lapsa tika attaisnots neslavas celšanā,[23] kā arī atteikums uzsākt kriminālprocesu pret pētnieciskās žurnālistikas centru Re:Baltica. Pirmās instances tiesa, lai gan atzina L.Lapsu par vainīgu cietušās personas vajāšanā, attaisnoja viņu neslavas celšanā, argumentējot, ka apstrīdētajā publikācijā ietvertā informācija ir autora subjektīvais viedoklis un līdz ar to nevar tikt vērtēta kā centieni attēlot realitātē balstītus faktus.[24] Otrajā gadījumā divi politiķi — Nils Ušakovs un Aldis Gobzems — vērsās tiesību aizsardzības iestādēs ar mērķi ierosināt kriminālprocesus par neslavas celšanu pret Re:Baltica komandu, kuras publikācijas saturēja informāciju par politiķu finansiālajiem sponsoriem un priekšvēlēšanu kampaņu izdevumiem.[25]  

Kopumā jāsecina, ka Krimināllikuma 157.pants šī brīža redakcijā var tikt izmantots ļaunā ticībā, lai mēģinātu panākt, ka netiek publicēta neglaimojoša informācija par politiķiem vai citām valsts amatpersonām. Šādi kriminālprocesi riskē aizsākt pašcenzūras tendenci ceturtās varas — mediju — vidū, tādējādi neatklājot plašākai sabiedrībai iespējamos pārkāpumus publiskās administrācijas sistēmā vai valsts amatpersonu nekompetenci savus profesionālo pienākumu veikšanā. No aplūkotās tiesu prakses iespējams secināt, ka krimināllietas saistībā ar neslavas celšanu nav tik bieža parādība, tomēr tiesu atzinumi zināmā mērā nosaka, kāda informācija būtu ētiski publicējama plašākā sabiedrībā, tādējādi ietekmējot žurnālistikas standartus un mediju brīvību. Tieši neslavas celšanas klasifikācija kā krimināli sodāma rīcība apdraud mediju plurālismu, netiešā veidā tiesai nosakot publicējamo ziņu saturu un riskējot sabiedrībai patiešām interesējošo informāciju noklusētu. Ja neslavas celšanas upuriem saglabājas iespēja panākt taisnīgumu civiltiesiskā ceļ atbilstoši civillikuma 23521. pantam,[26] saņemot to pašu cieņas aizsardzības pakāpi — nepatiesu ziņu atsaukšanu — un pat atlīdzību bez nepieciešamības krimināli sodīt žurnālistu un.vai mediju.

Nobeigums

Vārda brīvība ir, bija un būs viena no visgrūtāk izvērtējamajām brīvībām pretstatā jebkurai citai pamattiesību normai, tai skaitā ņemot vērā valsts pienākumu aizsargāt personas godu un cieņu. Tajā pašā laikā demokrātiskā sabiedrība ir grūti atrast pietiekami daudz objektīvu argumentu, kas attaisnotu nesamērīgus vārda brīvības ierobežojumus laikā, kad tik vitāli nepieciešams sargāt mediju brīvību.

Lai gan Satversmē noteiktie ierobežojumi nav pretrunā ar pienākumu respektēt indivīdu runas brīvību, kriminālatbildības piemērošana neslavas celšanai bieži vien var norādīt uz problēmām saistība ar preses brīvības nodrošināšanu. It īpaši šī brīža dezinformācijas izplatības laikmetā ir vēl grūtāk nošķirt to robežu, kad kriminalizēta neslavas celšana var kalpot par rīku vārda brīvības ierobežošanai ārpus noteiktajiem likumīgajiem mērķiem. Būtu nepieciešams popularizēt alternatīvus risinājumus, piemēram, strīdu risināšanu civiltiesiskā ceļā, lai turpinātu nodrošināt personas goda un cieņas aizsardzību, vienlaikus pārlieku neiegrožojot mediju pienākumu atspoguļot informāciju sabiedrības interesēs.

Beāte Bauga ieguvusi atzinību Cilvēktiesības.info un tiesībsarga rīkotajā rakstu konkursā “Ļauj cilvēktiesībām runāt!”.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

  1. a, b, c Satversme (stājās spēkā 15.02.1922). Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme
  2. ^ Eiropas Cilvēktiesību Konvencija (stājās spēkā 04.11.1950). Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/649.
  3. a, b Artūrs Kučs, “100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta” no Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības, ed. Ringolds Balodis (Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011), 356.-358.lpp.
  4. ^ Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2003. gada 5.jūnija spriedums lietā  Nr. 2003-02-0106. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=75864.
  5. ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016.gada 31.maija spriedums lietā Nadtoka pret Krieviju, no. 28010/05. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-163327.
  6. a, b Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004.gada 17.decembra spriedums lietā Cumpănă un Mazăre pret Rumāniju, no. 22248/96. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-67816.
  7. ^ Sk. Latvijas Republikas Satversmes tiesa, Latvijas Republikas Satversme. Satversmes tiesas atziņas (Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019), 148.lpp. un Kaspars Balodis, “Pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšana Satversmes tiesas praksē.” Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/runas-un-raksti/pamattiesibu-ierobezojuma-konstitucionalitates-izvertesana-satversmes-tiesas-prakse/.
  8. a, b Krimināllikums (stājās spēkā 01.04.1999.). Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/88966-kriminallikums.
  9. ^ Krimināllikums vēsturiskā redakcijā (stājās spēkā 01.04.1999.). Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/88966/redakcijas-datums/2004/01/01#p271.
  10. ^ Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2003. gada 29.oktobra spriedums lietā  Nr. 2003-05-01. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/80518-par-kriminallikuma-271-panta-atbilstibu-latvijas-republikas-satversmes-91-un-100-pantam.
  11. ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 196.gada 8.jūlija sprieduma lietā Nr. 9815/82 Lingens pret Austriju 42.punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-57523.
  12. ^ Valentija Liholaja, “XV nodaļa. Noziedzīgi nodarījumi pret personas brīvību, godu un cieņu,” Krimināllikuma komentāri. Otrā daļa (IX-XVII nodaļa), 3.izdevums, redaktori: Uldis Krastiņš and Valentija Liholaja, (Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2022), 480.lpp.
  13. ^ Sk. Zemgales rajona tiesas 2021.gada 19.maija spriedums krimināllietā Nr.11390012220; Daugavpils tiesas 2020.gada 5.novembra spriedums krimināllietā Nr.11181355920; Dobeles rajona tiesas 2015.gada 22.septembra spriedums krimināllietā Nr.1120004961. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.
  14. ^ Sk. Jēkabpils rajona tiesas 2017.gada 13.janvāra spriedums krimināllietā Nr. 12210000714; Alūksnes rajona tiesas 2016.gada 8.janvāra spriedums krimināllietā Nr. 11100013015. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.
  15. ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 7.februāra spriedums lietā Von Hannover pret Vāciju (No. 2), no. 40660/08. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-109029.
  16. ^ David Harris et. al., “Article 10: Freedom of Expression,” in Law of the European Convention on Human Rights, ed. David Harris et. al., 4th edition, (Oxford: Oxford University Press, 2018), p. 639.
  17. a, b Latgales apgabaltiesas 2018.gada 9.oktobra spriedums krimināllietā ECLI:LV:LAAT:2018:1009.11903037615.7.S. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.
  18. a, b Daugavpils tiesas 2020.gada 12.augusta spriedums krimināllietā Nr. 11290028315. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.
  19. a, b Daugavpils tiesas 2019.gada 29.janvāra spriedums krimināllietā Nr. 12320000217. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.
  20. a, b Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020.gada 29.janvāra spriedums krimināllietā ECLI:LV:RVPT:2020:0129.11817001018.1.S. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.
  21. ^ Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2021.gada 4.oktobra spriedums krimināllietā ECLI:LV:RAT:2021:1004.11817001018.3.L. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.
  22. ^ Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2022.gada 11.augusta spriedums kirmināllietā ECLI:LV:AT:2022:0811.11817001018.6.L. Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi.
  23. ^ Vidzemes apgabaltiesa 2023. gada 29. septembrī pirmās instances tiesas spriedumu atcēla, piespriežot L.Lapsam sabiedriskos darbus. Vidzemes apgabaltiesas spriedums vēl nav publicēts. Sk. Lapsam par advokāta Vonsoviča vajāšanu un neslavas celšanu piemēro sabiedriskos darbus, portāls Delfi, 29.09.2023.
  24. ^ Latvijas Tiesas. Tiesa soda publicistu Lato Lapsu par vajāšanu ar naudas sodu 15 minimālo mēnešalgu apmērā. Pieejams: https://www.tiesas.lv/aktualitates/tiesa-soda-publicistu-lato-lapsu-par-vajasanu-ar-naudas-sodu-15-minimalo-menesalgu-apmera-11568.
  25. ^ Re:Baltica. “Ušakovs un Gobzems zaudē prasībā ierosināt kriminālprocesu pret Re:Baltica žurnālistēm.” Pieejams: https://rebaltica.lv/2019/02/usakovs-un-gobzems-zaude-prasiba-ierosinat-kriminalprocesu-pret-rebaltica-zurnalistem/.
  26. ^ Civillikums (stājās spēkā 01.09.1992). Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/225418-civillikums.