Skolotāju notiesā par dalību teroristiskā organizācijā, balstoties galvenokārt uz to, ka viņš lietoja lietotni, ko saista ar šo organizāciju. Lai arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietas pamatā esošā situācija varētu šķist pārāk tāla Latvijai, tomēr draudi demokrātijai un iespējamās no tā izrietošās sekas ir vienmēr pastāvošas un vienlaikus neatceļ prasības, kas izriet no cilvēktiesībām. Atzīstot cilvēktiesību pārkāpumus, lietā Yüksel Yalçınkaya pret Turciju parādās gan vispārīgi jautājumi par krimināltiesību normu pienācīgas piemērošanas nozīmi un elektronisko pierādījumu izmantošanu, gan specifiski jautājumi par to, kā ārkārtas stāvoklis ietekmē tiesību piemērošanu un ierobežošanas pieļaujamību, un citi jautājumi, kas ir ne mazāk būtiski.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta (turpmāk – Tiesa) šī gada 26. septembrī pieņēma spriedumu lietā Yüksel Yalçınkaya pret Turciju.^[1] Lieta ir saistīta ar Turcijas rīcību pēc valsts apvērsuma mēģinājuma 2016. gada 15. jūlijā. Pieteicējs ir skolotājs, kurš tika notiesāts par dalību teroristiskajā organizācijā (Fetullahçı Terör Örgütü / Paralel Devlet Yapılanması – turpmāk FETÖ/PDY). Notiesāšanas pamatā bija apstāklis, ka viņš ir lejupielādējis un lietojis lietotni ByLock, ko esot izmantojuši tikai FETÖ/PDY biedri. Kā papildu pierādījumi pieteicēja dalībai FETÖ/PDY ir bijuši apstākļi, ka pieteicējs ir atvēris kontu un veicis operācijas bankā un bijis biedrībās, kas esot saistītas ar FETÖ/PDY.

Pieteicējs sūdzējās par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas (turpmāk – Konvencija)^[2] 6. panta (tiesības uz taisnīgu tiesu), 7. panta (sodīšanas nepieļaujamība bez likuma), 8 panta (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) un 11. panta (pulcēšanās un biedrošanās brīvība) pārkāpumiem. Apgalvojot, ka sūdzība ir nepieņemama un Konvencija nav pārkāpta, Turcijas valdība norādīja, ka, lai tiktu galā ar valsts apvērsuma mēģinājuma sekām, bija izsludināts ārkārtas stāvoklis un Turcijas valdība iesniedza deklarāciju saskaņā ar Konvencijas 15. panta prasībām. Turpmāk tiks izklāstītas Tiesas atziņas.^[3] 

Nav soda bez likuma: tiesību normu piemērošanas nozīme

Konvencijas 7. pants paredz, ka nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziedzīgā nodarījumā tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā esošajām nacionālajām un starptautiskajām tiesību normām netika atzīta par noziedzīgu nodarījumu. Lai arī nodarījumam ir jābūt skaidri definētam likumā, jebkurš likums tiek pakļauts tiesas interpretācijai. Tiesa neaizvieto nacionālo tiesu vērtējumu, taču tā izvērtē, vai nacionālo tiesu interpretācijas sekas atbilst Konvencijas prasībām, vai saskaņā ar Konvencijas 7. pantu ir bijis likumā pastāvošs pamats pieteicēja notiesāšanai, kā arī vai tiesa ir konstatējusi pieteicēja personīgo atbildību. 

Piemērojot iepriekš minētās atziņas lietā, Tiesa konstatēja, ka pieteicējs tika notiesāts saskaņā ar Turcijas Kriminālkodeksa 314. panta otro daļu, jēdziens “terorists” un “teroristiska organizācija” tiek izskaidrots Terorisma novēršanas likumā un Augstākās tiesas praksē, kas Tiesas ieskatā atbilda tiesiskuma prasībām. Tiesa nesaskatīja problēmas tajā, ka FETÖ/PDY nebija iepriekš atzīta par teroristisku organizāciju.

Tālāk Tiesa atzina, ka nav pietiekami, ka nodarījums ir skaidri definēts ar likumu, arī apstāklis, ka tiesa nesaprātīgi interpretē un piemēro likumu lietā, var novest pie Konvencijas 7. panta pārkāpuma. Lietā Tiesa konstatēja, ka galvenais pierādījums bija lietotnes ByLock izmantošana, pārējie pierādījumi bija tikai kā netiešie pierādījumi. Lietotnes izmantošana neveidoja dalības teroristiskajā organizācijā objektīvo pusi un nebija kriminalizēta, bet bija izšķirošs pierādījums, lai konstatētu noziedzīgā nodarījuma sastāvu. Valdība izvirzīja argumentu, ka tikai FETÖ/PDY biedri varēja izmantot lietotni. Tomēr Tiesa ņēma vērā, ka iespēja lejupielādēt lietotni pastāvēja ikvienam. 
Tiesa atzina, ka noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes ir dalība, nevis vienkārša saikne ar teroristisku organizāciju. Lietotnes izmantošanas fakts aizvietoja individualizētu vērtējumu par dalību teroristiskajā organizācijā. Nacionālās tiesas nekonstatēja atsevišķi subjektīvo pusi, proti, nodomu, caur kuru konstatē personīgo atbildību, tādējādi pārkāpjot Konvencijas 7. panta prasības. Lai arī piekrītot valsts amatpersonu grūtībām piekļūt lietotnes saturam un attiecīgi sarakstēm, Tiesa atzina, ka tas nedod pamatu automātiski konstatēt personas, kura tikai izmantoja lietotni, vainu. Tādējādi tika pārkāpti likumības un individuālās atbildības principi. Individuālās atbildības konstatēšana bija it īpaši svarīga, jo, kā atzina nacionālās tiesas, FETÖ/PDY bija hierarhiska organizācija, kur daži no slāņiem neapzinājās organizācijas mērķus un metodes. Automātiska prezumpcija par pieteicēja dalību organizācijā, kas balstījās apstāklī, ka viņš izmantoja attiecīgo lietotni, padarīja apsūdzības atspēkošanu gandrīz neiespējamu. 

Tiesa secināja, ka nacionālās tiesas noziedzīgā nodarījuma sastāva interpretācija un piemērošana bija neparedzama un pārāk plaša attiecībā uz pieteicēju. Nepiekrītot citiem sprieduma atzinumiem, daļa tiesnešu atsevišķajās domās vēlreiz apstiprināja, ka pārāk plaša likuma interpretācija pārkāpj sodīšanas nepieļaujamības bez likuma principu^[4], kamēr citi tiesneši pauda viedokli, ka šis jautājums attiecas uz pierādījumu izvērtēšanu un šāda pieeja sapludina tiesību un fakta jautājumus.^[5] 

Garantijas, kad nav iespējas pašam pārbaudīt pierādījumus

Šajā lietā svarīgs bija Konvencijas 6. pantā noteiktais, ka “ikvienam ir tiesības, nosakot jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu … lietas izskatīšanu … ar likumu izveidotā tiesā”. Tiesa nenosaka pierādījumu pieļaujamības noteikumus vai veidu, kā pierādījumi tiek vērtēti, kas primāri ir nacionālo likumu un tiesu kompetence, proti, Tiesa nav ceturtā instance. Taču ir jāvērtē process kopumā, tostarp, kā pierādījumi ir bijuši iegūti, vai pieteicējam ir bijis iespējams tos pārbaudīt, kāda ir pierādījumu kvalitāte. Tiesību uz taisnīgu tiesu būtisks aspekts ir sacīkstes princips, kas paredz, ka krimināllietā gan apsūdzībai, gan aizstāvībai ir iespēja zināt un komentēt paskaidrojumus un pierādījumus, ko iesniegusi otra puse, it īpaši aizstāvībai ir tiesības piekļūt visiem pierādījumiem, ko iesniegusi apsūdzība.

Galvenais jautājums bija par lietotnes ByLock datu izmantojumu kā pierādījumu kriminālprocesā. Ņemot vērā to, ka dati tika iegūti operatīvās darbības rezultātā ārpus kriminālprocesa no servera Lietuvā, nav skaidrības par datu integritāti un autentiskumu, kā arī pieteicējam nebija iespējas iepazīties ar iegūtajiem datiem.

Piemērojot iepriekšminētās garantijas, Tiesa atzina, ka būtiski ir vērtēt, vai process kopumā ir bijis taisnīgs, it īpaši rīcība ar pierādījumiem, kur jānošķir jautājums par pierādījumu pieļaujamību, kas ir nacionālo tiesu kompetence, un jautājums par aizstāvības tiesībām attiecībā uz pierādījumiem. Ņemot vērā to, ka lietotnes izmantošanas fakts ir bijis izšķirošs pieteicēja notiesāšanā, pierādījumu kvalitāte un pieteicēja iespējas tos efektīvi pārbaudīt ir īpaši svarīgas.

Tiesa atzina, ka elektroniskie pierādījumi ir plaši sastopami kriminālprocesā, ņemot vērā digitalizāciju visos dzīves aspektos. Vēl jo vairāk, elektroniskie pierādījumi, kas pierāda, ka indivīds lieto šifrēto ziņojumapmaiņas programmu, kuru savā saziņā izmanto teroristiska organizācija, ir svarīgi, lai cīnītos pret organizēto noziedzību. Tiesa arī atzina, ka elektroniskie pierādījumi atšķiras no klasisko pierādījumu veidiem, ņemot vērā to raksturu un īpašās tehnoloģijas to savākšanai, saglabāšanai, apstrādei un analīzei.^[6] Vēl jo vairāk, elektronisko pierādījumu apstrāde, it īpaši, ja dati ir šifrēti vai lielā apjomā vai mērogā, var radīt tiesību aizsardzības iestādēm un tiesu varai nopietnus praktiskus un procesuālus izaicinājumus gan izmeklēšanas, gan iztiesāšanas laikā. Elektronisko pierādījumu daba nemaina veidu, kā tiek piemērotas Konvencijas 6. panta garantijas.

Tiesa atzina, ka operatīvās izmeklēšanas laikā iegūtie dati var būt tiešie vai netiešie pierādījumi neatkarīgi no tā, vai tie ir iegūti kriminālprocesa ietvaros vai ārpus tā. Tiesa arī atzina, ka pierādījumu ticamība var tikt apšaubīta gadījumos, kad šāda informācijas vākšana vai apstrāde nav bijusi atļauta, nav bijusi pakļauta kontrolei procesa laikā vai pēc tam tiesā, ja nepastāv citas procesuālas garantijas vai ja to nepamato citi pierādījumi. 

Izšķirošs kritērijs, kāpēc Tiesa atzina, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir pārkāptas, bija apstāklis, vai pieteicējam bija iespēja pārbaudīt pierādījumus kriminālprocesā. Apstāklis, ka pieteicējam bija pieejami ziņojumi par lietotni, nenozīmē, ka pieteicējs nevarēja lūgt piekļuvi pašiem datiem par lietotni. Nacionālās tiesas varēja ierobežot piekļuvi pierādījumiem, taču jāatceras, ka piekļuve pierādījumiem nav absolūta tiesība. Tieši nacionālās tiesu kompetencē ir izvērtēt leģitīmos mērķus un vai atbilstoši konkrētajam leģitīmajam mērķim šis tiesību ierobežojums ir nepieciešams. Tomēr, ierobežojot pieeju pierādījumiem, ir jāpastāv garantijām šādos gadījumos. Lai arī nacionālajai tiesai nav jāatbild uz visiem pieteicēja argumentiem, ir jāpārliecinās, vai pieteicējs ir “patiesi sadzirdēts” un vai tiesas nolēmums satur atbilstošu pamatojumu. Tādēļ nacionālajām tiesām ir jāpamato ierobežojums piekļūt pirmdatiem, jo citādi tas liedz iespēju pieteicējam izvirzīt pretargumentus, tostarp apstrīdēt argumentu pamatotību vai samērīguma izvērtējumu. Šajā lietā nacionālās tiesas neatbildēja uz pieteicēja šaubām. Tikai, kad lieta nonāca līdz Tiesai, argumentus par piekļuves ierobežošanu izvirzīja Turcijas valdība. Vēl jo vairāk, tā kā pieteicējam nebija iespējams piekļūt pierādījumiem un pašam tos pārbaudīt, nacionālajai tiesai ir lielāks pienākums ar vislielāko rūpību pārbaudīt problēmjautājumus, ko nacionālās tiesas šajā lietā neizdarīja.

Papildus pieteicējs sūdzējās par nacionālo tiesu neatkarību pēc valsts apvērsuma un apstākli, ka netika ievērota konfidencialitāte starp pieteicēju un viņa advokātu kriminālprocesa laikā, taču Tiesa šos pārkāpumus neanalizēja.

Citas mācības no šīs lietas

Jautājums, kurā valdīja tiesnešu vienprātība, bija par pulcēšanās un biedrošanās brīvības pārkāpumu. Kā neizšķirošu papildu pierādījumu dalībai teroristiskajā organizācijā izmantoja apstākli, ka pieteicējs bija biedrības un arodbiedrības biedrs, kuras pēc apvērsuma mēģinājuma atzina kā saistītas ar FETÖ/PDY. Biedrības bija saistītas ar pieteicēja kā skolotāja darbību. Tiesa vienbalsīgi atzina, ka dalība biedrībā un arodbiedrībā, kas darbojušās tiesiski, pati par sevi nav pietiekama, lai pierādītu dalību teroristiskā organizācijā.

Šajā lietā pieteicējs balstījās arī uz to, ka Turcija ir iejaukusies viņa privātajā dzīvē. Tiesa nolēma, ka šajā lietā tiesības uz privāto dzīvi ir papildu jautājums, ko tā nevērtēja. Tomēr jautājums par to, kā operatīvo darbību rezultātā iegūtos datus var izmantot pret personu un kādas ir procesuālās garantijas, gan iegūstot šādus masu datus, gan personai iebilstot pret to iegūšanu un izmantojumu, paliek atklāts.^[7] 

Izvērtējot katras Konvencijā ietvertās tiesības tvērumu un iespējamo pārkāpumu, Tiesa pievērsās jautājumam par to, vai valsts, šajā gadījumā Turcija, varēja atkāpties no pienākumiem, kas izriet no Konvencijas. Tiesa uzsvēra to, ka tā apzinās grūtības, kas ir saistītas ar cīņu pret terorismu. Lai arī Turcija iesniedza vispārīgu deklarāciju, nenorādot, kuras tiesības tiek ierobežotas ārkārtas stāvokļa laikā, Tiesa atzina, ka deklarācija ir pieņemama. Taču tas nenozīmē, ka visus pārkāpumus ir iespējams attaisnot ar ārkārtas stāvokli, katrs gadījums ir vērtējams atsevišķi. Turklāt, kā tas bija arī šajā lietā, ir tiesības, no kurām nav pieļaujamas atkāpes pat ārkārtas stāvoklī, piemēram, sodīšana nav pieļaujama bez likuma. Attiecībā uz pārējo tiesību ierobežojumiem Tiesa konstatēja, ka šādu ierobežojumu esamība nav pamatojama ar ārkārtas stāvokli, līdz ar to šādi ierobežojumi ir Konvencijas pārkāpums. 

Vēl jo vairāk, šī lieta ir tikai viena no aptuveni 8500 lietām pret Turciju, kas nonākusi līdz Tiesai, un Tiesa izmantoja iespēju pateikt, ka lietas pamatā esošā situācija ir sistēmiska problēma, un sniedza vadlīnijas šīs situācijas sakārtošanai. Pašlaik Turcijas amatpersonas kritizē šo nolēmumu.^[8] Turklāt pastāv risks, ka Turcija nepildīs gan šo, gan citus Tiesas nolēmumus.^[9] 

Secinājumi jeb jautājumi Latvijai

Kādas mācības no šī sprieduma var gūt Latvija? Lai gan šķiet, ka spriedumā izklāstītā situācija ir attāla un nereālistiska Latvijai, tomēr valsts apvērsumi vai noziedzīgu organizāciju pastāvēšana, kuru organizēšana notiek tiešsaistē, var notikt jebkurā valstī.

Lai, cerams, tikai preventīvi sagatavotos, jāsāk ar jautājumu, vai Latvija ir gatava tikt galā ar šādām situācijām atbilstoši cilvēktiesību standartiem, ko nav pieļaujams atcelt pat ārkārtas stāvokļa laikā, proti: 

• Vai regulējums, kas nosaka, kas ir terorisms un teroristiska organizācija (teroristu grupa) ir pietiekami skaidrs, ņemot vērā, ka Latvijas tiesu praksē tas nav skaidrots?^[10] Turcijā gan pastāvošie normatīvie akti, gan judikatūra nodrošināja tiesiskuma kritērija izpildi.
• Vai pastāv regulējums, kas nosaka, kā ievācami liela apjoma elektroniskie dati, saglabājot to autentiskumu un integritāti?^[11] Pastāvot šādam regulējumam, ir svarīgi, ka izmeklēšanas iestādēm, prokuratūrai un tiesām ir atbilstošas tehniskās iespējas nodrošināt šādu datu izmantošanu, tostarp to pārbaudi. Savukārt, kad dati ir ievākti un izmantoti pret personu kriminālprocesā, vai šai personai ir procesuālas garantijas gan pārbaudīt šo datu autentiskumu un integritāti, gan apstrīdēt to saturu? Ir jāatceras, ka galvenā problēma Yüksel Yalçınkaya lietā bija, ka, lai arī nacionālās tiesas varēja ierobežot piekļuvi lietotnes ByLock datiem, nacionālās tiesas neatbildēja uz pieteicēja argumentiem par datu trūkumiem, it īpaši ņemot vērā to, ka pašam pieteicējam nebija iespējas piekļūt datiem.
• Vai katra lieta tiek skatīta individuāli un katra noziedzīgā nodarījuma pazīme tiek konstatēta? Lai arī varētu būt “vispārzināms fakts”, ka kādai organizācijai varētu būt demokrātiju apdraudoši mērķi vai kāda lietotne tiek izmantota lielākoties šādas organizācijas vajadzībām, tas nenozīmē automātisku prezumpciju piemērošanu un neizslēdz individualizētu izvērtējumu katras personas lietā.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

1. ^{^} ECT 23.09.2023. spriedums lietā Yüksel Yalçınkaya pret Turciju, iesnieguma Nr. 15669/20
2. ^{^} Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Parakstīta Romā 04.11.1950. Stājās spēkā Latvijā 27.06.1997.
3. ^{^} Apskati angļu valodā pieejami: Turkut E. ‘Article 7’ Shockwaves, Bylock and beyond: Unpacking the Grand Chamber’s Yalçinkaya Judgment, 13 October 2023. Available: https://strasbourgobservers.com/2023/10/13/article-7-shockwaves-bylock-and-beyond-unpacking-the-grand-chambers-yalcinkaya-judgment/; Yildiz A. Strasburg Weighs In On Political Persecution In Turkey, 31 Oktober 2023. Available: https://verfassungsblog.de/strasburg-weighs-in-on-political-persecution-in-turkey/
4. ^{^} Tiesneša Schembri Orland, kam pievienojas tiesneši Pastor Vilanova un Šimáčková, daļēji nepiekrītošās domas ECT 23.09.2023. spriedumam lietā Yüksel Yalçınkaya pret Turciju, iesnieguma Nr. 15669/20, § 15
5. ^{^} Kopīgās tiesnešu Ravarani, Bårdsen, Chanturia, Jelić, Felici un Yüksel daļēji nepiekrītošās domas ECT 23.09.2023. spriedumam lietā Yüksel Yalçınkaya pret Turciju, iesnieguma Nr. 15669/20, § 8
6. ^{^} Skat arī. Tiesneses Yüksel daļēji nepiekrītošās, daļēji piekrītošās domas spriedumam lietā Yüksel Yalçınkaya pret Turciju, iesnieguma Nr. 15669/20, A sadaļa, kur pausts viedoklis, ka Tiesa nav vērtējusi elektronisko pierādījumu radušos problēmjautājumus.
7. ^{^} Skat. vairāk Tiesneša Serghides daļēji piekrītošās, daļēji nepiekrītošās domas ECT 23.09.2023. spriedumam lietā Yüksel Yalçınkaya pret Turciju, iesnieguma Nr. 15669/20, §§ 17-21
8. ^{^} Conviction based on app use violated Turkish teacher's rights, European court says. 26 September, 2023. Available: https://www.reuters.com/world/conviction-based-app-use-violated-turkish-teachers-rights-european-court-says-2023-09-26/
9. ^{^} Turkut E. 2023; kā arī Human Rights Watch. Turkey Flouts European Court Judgments. 4 June 2021. Available https://www.hrw.org/news/2021/06/04/turkey-flouts-european-court-judgments
10. ^{^} Pašlaik par Krimināllikuma IX1 nodaļas “Noziegumi, kas saistīti ar terorismu” pantiem manas.tiesas.lv datubāzē ir pieejams tikai viens spriedums. Skat. Rīgas pilsētas tiesas 01.11.2022. spriedumu lietā Nr.11840001021
11. ^{^} Šis jautājums skatīts Balodis-Bolužs J. Elektroniskā pierādījuma identitātes saturiskais definējums. No: Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva. Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019. 125.-133. lpp.