Spriedums

Satversmes Tiesa: jaunie grozījumi Izglītības likumā attiecībā uz mācību valodu atbilst Satversmei

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka 2018. gadā pieņemtie grozījumi Izglītības likumā, kas paredz palielināt valsts valodas lietojuma īpatsvaru pamatskolā un pāriet uz mācībām valsts valodā vidusskolā, atbilst Satversmei. Tiesa uzskatīja, ka lietā apstrīdētās normas neskar tiesības uz izglītību, nav diskriminējošas un neliedz mazākumtautībām apgūt un attīstīt savu valodu, saglabāt savu identitāti un kopt kultūru.

2019. gada 23.  aprīlī  Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. 2018-12-01, kurā atzina 2018. gada 22. marta likuma “Grozījumi Izglītības likumā” 1. panta otro daļu, 3. panta pirmo un otro daļu un 2018. gada 22. marta likuma “Grozījumi Vispārējās izglītības likumā” 2. pantu par atbilstošu Satversmes 112. pantam (tiesības uz izglītību), 91. panta otrajam teikumam (diskriminācijas aizliegums) un 114. pantam (mazākumtautību tiesības). 

Lietas fakti

Lietā apstrīdētās Izglītības likuma un Vispārējās izglītības likuma normas vispārīgi paredz to, ka sākot ar 2019. gada 1. septembri pirmskolā un mazākumtautību izglītības programmās pamatskolā mācību procesā tiks palielināts valsts valodas īpatsvars. Mazākumtautību izglītības programmās pamatskolā no 1. līdz 6. klasei ne mazāk kā 50 procenti mācību satura būs jāapgūst latviešu valodā. Savukārt no 7. līdz 9. klasei valsts valodā būs jāapgūst 80 procenti mācību satura. Vidusskolas līmenī ir paredzēta pāreja uz jaunu, vienotu izglītības saturu, kas vairāk pievēršas bērnu izvēlēm un kompetencēm un nodrošina iespēju padziļināti mācīties tos priekšmetus, kurus bērns ir izvēlējies kā būtiskus nākotnē plānotajām studijām. Mācības vidusskolā ir plānots nodrošināt tikai valsts valodā. Savukārt tad, ja skolā pēc tā ir pietiekams pieprasījums, papildus obligātajam saturam skola izglītības programmā var ietvert arī mazākumtautību valodu un ar identitāti un integrāciju saistītus mācību priekšmetus.

Satversmes tiesas lieta tika ierosināta pēc 20 Saeimas deputātu pieteikuma. Viņi uzskatīja, ka plānotais valsts valodas īpatsvara palielinājums izglītībā ierobežo mazākumtautību bērnu un viņu vecāku tiesības uz tādu izglītību, kas būtu pieņemama gan pašiem izglītojamiem, gan viņu vecākiem. Pienākums mācīt valsts valodā ierobežojot arī skolotāju akadēmisko brīvību izvēlēties mācību līdzekļus un metodes. Saeimas deputāti uzskatīja, ka mazākumtautības valodas samazinājums izglītībā ir diskriminējošs uz valodas pamata. Turklāt atsevišķas mazākumtautības tiekot diskriminētas ne tikai salīdzinājumā ar skolēniem, kuru dzimtā valoda ir valsts valoda, bet arī salīdzinājumā ar tām mazākumtautībām, uz kuru skolām attieksies izņēmumi no vispārējā noteikuma par izglītības iegūšanu valsts valodā. Šādas mazākumtautības ir tās, ar kuru izcelsmes valstīm Latvijai ir noslēgts divpusējs līgums izglītības jomā. Tas pats attiecas arī uz skolēniem, kuru dzimtā valoda ir kāda no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, jo šīs valodas arī turpmāk varēs izmantot kā mācībvalodas arī vidusskolā. 

Visbeidzot Saeimas deputāti uzskatīja, ka tiesības iegūt izglītību savā dzimtajā valodā ietilpst mazākumtautību tiesību saturā, kuru valstij ir pienākums nodrošināt tad, ja pēc tā ir pietiekams pieprasījums. Ja valsts jau iepriekš ir nodrošinājusi mācības mazākumtautības valodā, tad neesot nekāda pamata sašaurināt šo līdz šim jau nodrošināto tiesību apjomu.

Saeimas deputāti bija apstrīdējuši arī Izglītības likuma normu, kas par mācību valodu privātajās izglītības iestādēs nosaka valsts valodu, tomēr tiesa lēma šīs normas atbilstību Satversmei vērtēt vēlāk, kopā ar citām par šo konkrēto normu iesniegtajām konstitucionālajām sūdzībām lietā Nr. 2018-22-01.

Tiesības uz izglītību

Satversmes tiesa konstatēja, ka tiesībām uz izglītību piemīt gan pilsonisko un politisko tiesību daba, kas prasa, lai valsts pieļautu brīvas izvēles iespējas, gan sociālo un ekonomisko tiesību daba, kas prasa pozitīvu valsts darbību. Tiesībām uz izglītību piemīt arī solidaritātes elements, kas prasa gan valsts, gan visas sabiedrības, arī pašu izglītojamo, atbalstu tiesību uz izglītību nodrošināšanā. Šāds solidaritātes pienākums attiecas, piemēram, uz atbalstu personām ar īpašām vajadzībām. 

Satversmes 112. panta pirmais teikums, kas paredz, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību, garantē tiesības izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības sistēma. Valstij jāveido ikvienam pieejama izglītības sistēma. Tas nozīmē, ka izglītības sistēmai jāatbilst četrām pamatprasībām – izglītības iespējām, pieejamībai, pieņemamībai un pielāgošanās. 

Satversmē paredzētā valsts apmaksātā pamatizglītība un vidējā izglītība ir tiesību minimums, kuru valsts ir apņēmusies garantēt un ko nedrīkst samazināt. Obligāta prasība iegūt pamatizglītību izriet no tā, ka tiesiskas valsts pamatā ir izglītots cilvēks, kas ir spējīgs patstāvīgi iegūt informāciju, spriest, kritiski domāt un pieņemt racionālus lēmumus. Izglītības mērķis nav tikai apgūt noteiktas zināšanas un prasmes, bet arī nodrošināt iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību - demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Latvijas kontekstā tas nozīmē tādas izglītības un audzināšanas saņemšanu, kas ļauj veidot un stiprināt piederības sajūtu Latvijai. 

Satversmes tiesa spriedumā detalizēti aplūkoja izglītības reformas posmus sākot no 1991. gada 19. jūnija. Tāpat tiesa aplūkoja valsts nodrošinātos atbalsta pasākumus izglītības reformas īstenošanai, atzīstot tos par pietiekamiem. Tiesa secināja arī to, ka likums garantē vecākiem pietiekamas iespējas līdzdarboties izglītības procesā.
Tomēr Satversmes tiesa atzina, ka no tiesībām uz izglītību neizriet ne bērnu, ne viņu vecāku tiesības prasīt izglītību viņu izvēlētā valodā vai mācību procesā izmantot šo valodu noteiktā proporcijā, nedz arī valsts pienākums to nodrošināt. Satversmes tiesas ieskatā izglītības sistēmai ir jānodrošina ikviena bērna integrācija sabiedrībā, kas var nozīmēt arī to, ka var būt nepieciešams veikt īpašus pasākumus valsts valodas apguvei. Līdz ar to vienotas izglītības sistēmas ietvaros izglītības iegūšana valsts un pašvaldību izglītības iestādēs valsts valodā nodrošina tiesības uz izglītību saskaņā ar Satversmes 112. pantu, tātad arī saskaņā ar pienākumu nodrošināt pieejamu, pieņemamu un pielāgotu izglītības sistēmu.

Diskriminācijas aizliegums

Vērtējot diskriminācijas aizliegumu Satversmes tiesa atzina, ka valoda un tautība ir aizliegtie kritēriji, kas ietilpst Satversmes 91. panta otrajā teikumā nostiprinātajā diskriminācijas aizlieguma principā. Tomēr tie nav tādi kritēriji, uz kuru pamata noteiktā vienādā vai atšķirīgā attieksme būtu absolūti nepieļaujama. Atšķirīgās (vai vienādās) attieksmes pieļaujamība ir atkarīga no konkrētā kritērija būtības un situācijas, kurā tas tiek izmantots. 

Tiesa secināja, ka salīdzinot dažādas personu grupas nepietiek tikai ar vienādas vai atšķirīgas attieksmes konstatēšanu. Lai grupas patiešām būtu salīdzināmas, būtiski ir arī tas, vai, piemēram, šķietami atšķirīgā situācijā esošu personu gadījumā no Satversmes izriet arī šo personu tiesības prasīt īpašu, atšķirīgu attieksmi. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, Satversmes tiesa nevienā no pieteikuma iesniedzēju minētajiem aspektiem nekonstatēja grupas, kuras atrastos pēc noteiktas pazīmes (kritērija) salīdzināmos apstākļos. Tiesa uzskatīja, ka izglītojamie, kuru dzimtā valoda nav valsts valoda, attiecībā uz tiesībām prasīt izglītības iegūšanu dzimtajā valodā nav salīdzināmā situācijā ar tiem izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir valsts valoda. Pie līdzīga secinājuma tiesa nonāca arī attiecībā uz izņēmumiem, kas saistīti ar ES valodu apguvi vai Latvijas noslēgtajiem divpusējiem līgumiem izglītības jomā. Tādēļ tiesa nekonstatēja diskriminējošu attieksmi un apstrīdētās normas atzina par atbilstošām Satversmes 91. panta otrajam teikumam.

Mazākumtautību tiesības

Attiecībā uz Satversmes 114. pantu, tiesa secināja, ka mazākumtautībām ir ne tikai individuālas tiesības saglabāt savu valodu un kultūru, bet arī tiesības kopīgi ar citām pie mazākumtautības piederošām personām nodrošināt mazākumtautības identitātes saglabāšanos un attīstību. Šīs tiesības, papildus citām iespējām, ir jānodrošina arī izglītības sistēmas ievaros. 

Vienlaikus Satversmes tiesa atzina arī to, ka valstij ir arī pienākums radīt priekšnoteikumus mazākumtautību līdzdalībai demokrātiskā sabiedriskajā debatē. Tiesa uzskatīja, ka arī mazākumtautībām būtu jāizrāda iniciatīva piedalīties šajā debatē valsts valodā. Tiesa atzina, ka ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts valoda, turklāt tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās sabiedrības dzīvē. 

Valstij ir jāatbalsta mazākumtautību savdabības saglabāšana un attīstība vienotas izglītības sistēmas ietvaros, veicinot kopējas demokrātiskas sabiedrības identitātes veidošanos, nevis, pretstatot mazākumtautību tiesības kopējām sabiedrības interesēm. Valsts izveidotās izglītības sistēmas ietvaros valsts un pašvaldību skolās ir jārada iespēja saglabāt un attīstīt arī mazākumtautību valodu, etnisko un kultūras savdabību, vienlaikus nodrošinot demokrātiskas sabiedrības kopējās identitātes stiprināšanu.

Aplūkojot mazākumtautības, īpaši krievu valodas īpatnības Latvijas sabiedrībā, tās izplatību, iespējas to lietot un stiprināt ārpus izglītības iestādēm, iespējas apgūt dzimto valodu un kultūru izglītības iestādēs, kā arī valsts pienākumu šodienas apstākļos nodrošināt pietiekamu valsts valodas apguvi, Satversmes tiesa konstatēja, ka apstrīdētās normas nodrošina mazākumtautību tiesību ievērošanu saskaņā ar Satversmes 114. pantu.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.