Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pašvaldības kompetencē neietilpst pienākuma maksāt ikgadēju maksu par kapavietas izmantošanu noteikšana un tā arī neatbilst tiesībām uz cilvēka cieņu.
Satversmes tiesa 2019. gada 5. marta spriedumā lietā Nr. 2018-18-03 atzina Jūrmalas domes 2014. gada 4. septembra saistošo noteikumu Nr.27 “Jūrmalas pilsētas pašvaldības kapsētu darbības un uzturēšanas noteikumi” 18. un 20. punktu par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un tajā ietvertajām tiesībām uz cilvēka cieņu.
Lieta ierosināta pēc Latvijas Republikas tiesībsarga pieteikuma par normu, kas noteica iedzīvotājiem pienākumu maksāt pašvaldības apsaimniekotājam ikgadēju maksājumu par kapavietas izmantošanu. Tiesībsargs uzskatīja, ka šāda norma neatbilst Satversmes 1. pantā noteiktajam tiesiskas valsts principam.
Tiesības uz cilvēka cieņu
Satversmes tiesa atzina, ka no tiesiskas valsts principa izriet, ka gan likumdevējam pieņemot tiesību normas, gan to piemērotājiem, tās piemērojot, šajā gadījumā pašvaldībām, ir jāievēro cilvēka cieņa. Cilvēka cieņa un individuālā vērtība ir pamattiesību būtība. Satversmes tiesa precīzi nedefinē cilvēka cieņas kā jēdziena saturu. Tiesa tomēr norāda, ka cilvēka cieņa kā konstitucionālā vērtība raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Savukārt cilvēka cieņas aizsardzība pēc nāves ir balstīta arī uz kultūras un reliģijas tradīcijām, kas ietvertas Satversmes ievada piektajā rindkopā minētājā dzīvesziņā. Arī atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei, cilvēka cieņa ir jāievēro arī pēc cilvēka nāves, jo arī nomirstot, cilvēks nekļūst par lietu.
Cilvēka cieņa minēta arī vairākos starptautiskajos un Eiropas Savienības dokumentos. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas preambulā ir norādīts, ka ar “Ievērojot, ka visiem sabiedrības locekļiem piemītošās cieņas un vienlīdzīgo un neatņemamo tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un vispārēja miera pamats”. Tāpat arī Eiropas Savienības pamattiesību hartas pirmais pants nosaka, ka “Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā.” Savukārt Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij jāievēro, ka viena no Eiropas vērtībām ir cilvēka cieņa.
Valsts noteikti šķēršļi realizēt cilvēka tradīcijām, reliģiskajai pārliecībai vai vienkārši brīvai gribai atbilstošus apbedīšanas pasākumus vai citu ar tā ķermeņi saistītu rīcību, Satversmes tiesas ieskatā, var būt pretēji cilvēka cieņai.
Pašvaldības tiesības noteikt maksu par kapavietas izmantošanu
Attiecībā uz pašvaldības tiesībām noteikt šādu nomas maksu, Satversmes tiesa secināja, ka arī īstenojot autonomās funkcijas, respektīvi, gadījumos, kad pašvaldības var brīvi rīkoties, ciktāl tas nav aizliegts ar likumu, tām ir jāievēro tiesiskas valsts princips. Šis princips ietver arī cilvēka cieņu. Kapsētu uzturēšana ir pašvaldības autonomā funkcija un Satversmes tiesas ieskatā kapavietu nevar iznomāt, lai gūtu no tā peļņu. Ņemot vērā, ka kapsētas ir publiskā lietošanā nodots pašvaldības īpašums, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētās normas neatbilst hierarhijā augstāk esošajam likumam “Par pašvaldībām”, jo pašvaldības rīcība, nosakot maksu par autonomo funkciju veikšanu, ir ierobežota.
Autonomās funkcijas vispārīgajā gadījumā tiek pildītas, izmantojot pašvaldības budžeta līdzekļus taču izņēmuma kārtā likums pieļauj maksas noteikšanu par atsevišķu pakalpojumu sniegšanu. Tā kā kapavietas nodrošināšana nav pakalpojums, par to nevar noteikt maksu. Savukārt likums “Par nodokļiem un nodevām” neparedz pašvaldības tiesības noteikt nodevu par kapavietas izmantošanu. Spriedumā vairākkārt uzsvērts, ka pat tad, ja pašvaldības varētu noteikt pašvaldības nodevu par kapavietas piešķiršanu, šāds regulējums būtu pretrunā ar cilvēka cieņu.
Tātad pašvaldība, nosakot ikgadēju maksu par kapavietas izmantošanu, ir rīkojusies ārpus likumā piešķirtās kompetences, un tādēļ apstrīdētās normas ir pretrunā Satversmes 1. pantu.
Sprieduma ietekme
Apstrīdētās normas zaudē spēku no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas. Tomēr, lai gan spriedums attiecas uz Jūrmalas domes saistošajiem noteikumiem, tajā paustās atziņas ir attiecināmas uz visām pašvaldībām, kuras iekasē maksu par kapavietas izmantošanu. Līdz ar to ikvienai personai, neatkarīgi no pašvaldības, kura līdz šim ir maksājusi ikgadējo maksu par kapavietas izmantošanu, šāda pienākuma vairs nav.
Lai gan, atbilstoši Satversmes tiesas praksei un tiesību teorijai, normas, kuras izdotas ārpus kompetences, respektīvi, pārtrūkstot saiknei ar parlamenta (sabiedrības) dotu pilnvarojumu, nekad nav radījušas tiesiskas sekas, tomēr pastāvot svarīgiem iemesliem, ir pieļaujamas atkāpes. Šādos gadījumos tiesa var neatzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no to izdošanas brīža. Par svarīgu iemeslu Satversmes tiesa uzskatīja pašvaldības iedzīvotāju tiesību un likumiskās interesēšu aizsardzību, kuras tiktu būtiski apdraudētas, ietekmējot pašvaldības budžetu.
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
