Satversmes tiesa ir atzinusi Ministru kabineta 2006. gada 30. maija noteikumu Nr. 423 “Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi” 40. punktu, ciktāl tas neparedz brīvības atņemšanas iestādes administrācijai tiesības lemt par atļauju notiesātajam izmantot palīglīdzekļus studiju turpināšanai augstākā līmeņa izglītības iegūšanai, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam.
2019. gada 24. oktobrī Satversmes tiesa ir pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2018-23-03 “Par Ministru kabineta 2006. gada 30. maija noteikumu Nr. 423 “Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi” 40. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam”.
Lietas fakti
Lieta ierosināta pēc Anša Ataola Bērziņa pieteikuma. Pieteikuma iesniedzējs, izciešot sodu brīvības atņemšanas iestādē, lūdzis tās priekšnieka atļauju doktora disertācijas izstrādāšanai pienesumā saņemt un lietot personisko portatīvo skaitļotāju bez interneta pieslēguma, bet ar speciālu programmnodrošinājumu, kas ļauj veikt eksperimentus ar runas ierakstiem. Tomēr viņa lūgums nav apmierināts, jo normatīvie akti neparedz notiesātajam tiesības glabāt, iegādāties, saņemt pienesumā vai sūtījumā personisko datortehniku.
Pieteikuma iesniedzējs Satversmes tiesā apstrīdējis Ministru kabineta 2006. gada 30. maija noteikumu Nr. 423 “Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi” (turpmāk — Noteikumi Nr. 423) 40. punktu, kas nosaka: “Saņemot brīvības atņemšanas iestādes administrācijas atļauju, notiesātie kamerās un koplietošanas telpās dienas kārtībā noteiktajā laikā var lietot personiskos radiouztvērējus, televizorus un tiem pievienojamās videospēles. Brīvības atņemšanas iestādes veikalā iegādāto pārtikas produktu saglabāšanai un sagatavošanai atļauts izmantot personiskos ledusskapjus un elektriskos ūdens sildītājus.”
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 112. pantam (tiesības uz izglītību), jo starp tajā uzskaitītajiem priekšmetiem, kurus notiesātais var lietot kamerās un koplietošanas telpās, nav personiskā datortehnika. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežojot viņam Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības turpināt studijas augstākā līmeņa izglītības iegūšanai.
Par Satversmes 112. panta pirmā teikuma tvērumu
Satversmes tiesa, atsaucoties uz tās judikatūru, atzina, ka valsts apmaksāta pamatizglītība un vidējā izglītība, ko paredz Satversmes 112. panta otrais teikums, ir pamatlīdzeklis tiesību uz izglītību nodrošināšanai. Tas uzskatāms par tiesību minimumu, kuru valsts ir apņēmusies garantēt un kura samazināšana tādējādi nav pieļaujama. Vienlaikus nolūkā sekmēt uz zināšanām balstītas sabiedrības ilgtspējīgu attīstību atbilstoši Satversmes 112. panta pirmajam teikumam valsts var izveidot arī citas, augstākas izglītības pakāpes.
Satversmes tiesa konstatēja, ka likumdevējs ir izveidojis sistēmu, kas rada personai iespējas iegūt augstāko izglītību, tostarp iespēju studēt kādā no doktora studiju programmām doktora grāda iegūšanai. Studijas doktorantūras programmās ietilpst Satversmes 112. panta pirmā teikuma tvērumā.
Satversmes tiesa secināja, ka nedz no Satversmes 112. panta, nedz citām Satversmes normām neizriet obligāts valsts pienākums nodrošināt ikvienai personai tiesības studēt doktora studiju programmā. Tomēr tad, ja valsts ir izveidojusi doktora studiju programmu un persona, izpildot noteiktas prasības, tikusi uzņemta šajā studiju programmā, šai personai ir tiesības turpināt studijas, lai iegūtu augstākā līmeņa izglītību. Tas attiecas arī uz notiesāto.
Par pamattiesību ierobežojuma esību
Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksu vienīgi notiesātajam, kurš brīvības atņemšanas sodu izcieš atklātajā cietumā, saņemot brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju, ir atļauts glabāt personisko datortehniku ar interneta pieeju, ja tā viņam nepieciešama izglītības iegūšanai. Pieņemot apstrīdēto normu, Ministru kabinets ir noteicis to personisko sadzīves tehniku, kuru notiesātais ir tiesīgs izmantot. Starp šiem priekšmetiem nav minēta personiskā datortehnika, tāpēc brīvības atņemšanas iestādes administrācija nav tiesīga atļaut tās izmantošanu tiem notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgta vai daļēji slēgta tipa cietumos.
Ja personai pētniecības darbā ir nepieciešama speciāla datortehnika, tad aizliegums šādu palīglīdzekli izmantot ir uzskatāms par Satversmes 112. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu. Satversmes tiesa secināja, ka laikā, kad pieteikuma iesniedzējs sodu izcieta slēgta un daļēji slēgta tipa cietumā, apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz brīvības atņemšanas iestādes administrācijai tiesības lemt par atļauju notiesātajam izmantot palīglīdzekļus, lai turpinātu studijas augstākā līmeņa izglītības iegūšanai, ierobežoja viņam Satversmes 112. panta pirmajā teikumā paredzētās tiesības.
Vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, vai tam ir leģitīms mērķis un vai izraudzītais pamattiesību ierobežojuma līdzeklis piemērots mērķa sasniegšanai
Satversmes tiesa atzina, ka no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis — sabiedrības drošības aizsardzība. Satversmes tiesa uzskatīja, ka vispārējs aizliegums notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtos vai daļēji slēgtos cietumos, izmantot personisko datortehniku novērš jebkādu risku, ka tā varētu tikt izmantota tādu darbību veikšanai, kas, iespējams, ir vērstas pret kārtību un drošību brīvības atņemšanas iestādē. Tātad apstrīdētajā normā paredzētais pamattiesību ierobežojums ir piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai.
Vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem
Satversmes tiesa norādīja: lai nodrošinātu līdzsvaru starp personas, kura pēc noteiktu prasību izpildes ir uzņemta doktora studiju programmā, tiesībām turpināt studijas augstākā līmeņa izglītības iegūšanai un nepieciešamību nodrošināt kārtību un drošību ieslodzījuma vietā, normatīvajam regulējumam ir jādod brīvības atņemšanas iestādes administrācijai tiesības lemt par atļauju vai aizliegumu izmantot studiju turpināšanai nepieciešamos palīglīdzekļus arī tiem notiesātajiem, kuri sodu izcieš daļēji slēgtos vai slēgtos cietumos. Šāda kārtība būtu iespējama, ja apstrīdētā norma paredzētu, ka pēc individuāla apstākļu izvērtējuma brīvības atņemšanas iestādes administrācija ir tiesīga atļaut notiesātajam izmantot palīglīdzekļus, kas viņam nepieciešami studiju turpināšanai. Vai un tieši kāda veida palīglīdzekļu, tostarp personiskās datortehnikas, izmantošana notiesātajam var tikt atļauta, tas atkarīgs no katra gadījuma individuālajiem apstākļiem. Jāņem vērā arī tas, ka atsevišķos gadījumos notiesātajam nebūs nepieciešami palīglīdzekļi, piemēram, speciāla datortehnika, un viņš studijas augstākā līmeņa izglītības iegūšanai varēs turpināt, izmantojot tikai ieslodzījuma vietā esošos datorus. Jautājums par to, vai šāda palīglīdzekļa, piemēram, datortehnikas, izmantošana ir objektīvi nepieciešama, jāizlemj, veicot individuālu apstākļu izvērtējumu katrā konkrētajā gadījumā.
Satversmes tiesa secināja, ka pastāv saudzējošāks līdzeklis, kas mazāk ierobežotu personai Satversmes 112. panta pirmajā teikumā noteiktās pamattiesības, bet ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi — sabiedrības drošības aizsardzība — sasniegt tādā pašā kvalitātē. Tādējādi ierobežojums neatbilst samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz brīvības atņemšanas iestādes administrācijai tiesības lemt par atļauju notiesātajam izmantot palīglīdzekļus studiju turpināšanai augstākā līmeņa izglītības iegūšanai, neatbilst Satversmes 112. pantam.
Satversmes tiesa vērsa arī Ministru kabineta uzmanību uz to, ka apstrīdētā norma, kā arī citas Noteikumu Nr. 423 normas, kas attiecas uz priekšmetu lietošanu brīvības atņemšanas iestādē, ir formulētas tādējādi, ka nosaka priekšmetus, kurus notiesātajam ir atļauts glabāt. Tas nozīmē, ka brīvības atņemšanas iestādes administrācijai nav tiesību atļaut notiesātajam lietot citus, šajās tiesību normās neminētus priekšmetus, pat ja ar to lietošanu netiktu apdraudēta kārtība un drošība ieslodzījuma vietā. Šāds regulējums var radīt nesamērīgus Satversmē ietverto pamattiesību aizskārumus. Tāpēc Ministru kabinetam ir pienākums apsvērt, kā konkrētais tiesiskais regulējums būtu pilnveidojams.
Par Satversmes tiesas sprieduma spēku laikā
Pieteikuma iesniedzējs 2018. gada 30. novembrī tika atbrīvots no brīvības atņemšanas soda izciešanas. Tomēr, lai pēc iespējas novērstu nelabvēlīgās sekas, ko viņam radījusi apstrīdētās normas piemērošana, Satversmes tiesa secināja, ka tā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju ir atzīstama par spēkā neesošu no viņa pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
Apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz brīvības atņemšanas iestādes administrācijai tiesības lemt par atļauju notiesātajam izmantot palīglīdzekļus studiju turpināšanai augstākā līmeņa izglītības iegūšanai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas. Vienlaikus Satversmes tiesa vērsa uzmanību uz to, ka līdz jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai notiesāto tiesības aizsargājamas, tieši piemērojot Satversmes 112. pantu un šajā spriedumā ietvertās atziņas.
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
