ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Viedoklis

Tiesības uz privāto dzīvi un masu novērošana: kompromisa meklējumi Eiropā

Masu novērošana (angļu valodā “mass surveillance”) digitālajā laikmetā ir radījusi jaunus privātās dzīves aizskāruma draudus. Jau 20. gadsimta pirmajā pusē tika pārtvertas telefonsarunas un vēstules. Taču 21. gadsimta tehnoloģiju progress ļauj valstīm veikt personu novērošanu ik uz soļa, gan dodoties pastaigās pa promenādēm, kurās neuzkrītoši tiek veikta video novērošana, gan veicot mājas darbus, izmantojot viedos putekļsūcējus. Masu novērošanas galvenais mērķis ir valsts drošība, taču, lai šādu mērķi sasniegtu, personas tiek pakļautas privātās dzīves aizskārumam.

Predrag Pesic / Unsplash

Masu novērošana un privātā dzīve

Masu novērošanas līdzekļi izmanto personu datus, lai identificētu potenciālus draudus. Šie līdzekļi ir attīstījušies līdz ar tehnoloģiju attīstību un digitalizāciju, ļaujot valstīm veikt indivīduālu vai kolektīvu novērošanu plašākā un visaptverošākā līmenī,[1] izmantojot tādus instrumentus kā, piemēram, interneta sakaru tehnoloģijas un lietisko internetu (angļu valodā “Internet of Things”).[2] Palielinoties valsts drošības apdraudējumam, palielinās arī nepieciešamība tos novērst, izmantojot visus valstij pieejamos līdzekļus, tai skaitā masu novērošanu. Karš Ukrainā ir izraisījis tektoniskus satricinājumus Eiropas valstu drošības politiku ietvaros. Draudu viļņus it īpaši izjūt Baltijas valstis, pastiprinot savus aizsardzības mehānismus. Sekojoši, veicot pastiprinātus drošības un uzraudzības pasākumus, palielinās risks pārkāpt sarkanās līnijas attiecībā uz personas privātās dzīves neaizskaramību. 

Sniegt skaidru un kodolīgu privātuma definīciju ir sarežģīts uzdevums, ņēmot vērā privātuma daudzškautņaino dabu, kā arī tā integrāciju dažādās disciplīnās, piemēram, socioloģijā, politikā, tiesībās un ekonomikā.[3] Turklāt šis uzdevums kļūst vēl sarežģītāks, cenšoties nošķirt, kas internetā ir publisks un kas privāts. Profesors Garijs T. Markss (Gary T. Marx) šo situāciju raksturo kā “duļķainus konceptuālos ūdeņus”.[4] Tomēr uz privātumu būtu jāskatās kā uz jumta terminu, kas aptver dažādus aspektus, tostarp vides jautājumus, monitoringu, reputāciju un daudzus citus. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) pieejai tiesības uz privāto dzīvi nav iespējams definēt, jo ir jāanalizē to nozīme katrā konkrētā kontekstā.[5] Šajā rakstā tiks analizēti personas dati kā privātuma apakšjoma, ņemot vērā to izšķirošo nozīmi masu novērošanas pasākumu kontekstā. 

Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ir cilvēka pamattiesības, kas sakņojas visos tiesiskās pārvaldības līmeņos – nacionālā, pārnacionālā un starptautiskā. Starptautiskā līmenī var aplūkot Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. pantu,[6] kas atspoguļo Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 12. panta formulējumu,[7] kurā tiesības uz privāto dzīvi līdzās izklāstītajiem aspektiem papildina personas goda un cieņas aizsardzība.  Reģionālā līmenī, aplūkojot Eiropu, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ir atrodamas, piemēram, Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā[8] un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Harta) 7. un 8. pantā.[9] Nacionālā līmenī tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību pamatā garantētas konstitūcijās, piemēram, Satversmes 96. pantā. 

Lai valsts varētu veikt masveida novērošanu, tai ir jābūt pamatotai ar leģitīmu mērķi, jāveic, izmantojot likumīgus un samērīgus līdzekļus un ņemot vērā nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā.[10] Tā kā šī joma nav starptautiski regulēta, masveida novērošanas regulatīvo mehānismu izveide lielā mērā ir katras valsts ziņā (tai skaitā, definēt nacionālo drošību). Tā kā personu dati (to vākšana) ir globālā tīmekļa pamata pavediens tā darbībai, digitālā laikmeta lielākais izaicinājums cilvēktiesību jomā ir izveidot saskanīgu starptautisku regulatīvo sistēmu. Personas dati ceļo ārpus konkrētās jurisdikcijas, tie tiek pakļauti atšķirīgiem regulatīvajiem aktiem. Proti, iekšzemes datu plūsma var pārvērsties starptautiskā datu plūsmā, ceļojot caur piemērotākajiem un ātrākajiem serveriem. Piemēram, ja persona, atrodoties Jelgavā, sūta e-pastu personai, kas atrodas Rīgā, tas nenozīmē, ka šis e-pasts nepametīs Latvijas jurisdikciju. Dati ceļo haotiski, meklējot visizdevīgāko un ātrāko ceļu, kā nokļūt pie saņēmēja. Ja konkrētais e-pasts redz, ka pie Rīgas, iebraucot no Jelgavas, ir datu sastrēgums, tas izvēlēsies aizceļot uz Helsinkiem. Tad no Helsinkiem dosies uz Tallinu un iebrauks Rīgā no Vidzemes puses, kurā nav datu sastrēguma. Līdz ar to šis e-pasts izceļos papildu vēl divas jurisdikcijas, kurās tas ir pakļauts masu novērošanai.

Tādējādi primāri novērojamas divas interešu jomu nometnes. Tos, kas aizstāv masveida novērošanas nepieciešamību, mudina pieaugošie kiberuzbrukumu, terorisma un ekstrēmistu grupējumu uzplaukuma draudi.[11] Piemēram, Charlie Hebdo uzbrukums Parīzē 2015. gadā izraisīja aicinājumus pastiprināt masu novērošanu.[12] Tā rezultātā bažas par valsts drošību bieži kļūst par vienu no galvenajiem politiskās dienaskārtības jautājumiem. Masu novērošanas atbalstītāji bieži tiek kritizēti par to, ka viņi neievēro konstitucionālos principus vai demokrātiskās vērtības.[13] No otras puses, cilvēktiesību aizsardzības nometne iestājas par to, ka masveida novērošanas invazīvais raksturs, kas bieži aizstāj mazāk agresīvu līdzekļus, kurus valstis varētu pielietot, lai nodrošinātu sabiedrības drošību,[14] rada nopietnas bažas par tiesībām uz privātumu. Tā kā līdz ar tehnoloģiju attīstību un digitalizāciju pieaug novērošanas iespējas, pieaug arī pretestība pret novērošanu.

Šādas pretēji vērstas intereses jāizvērtē, izmantojot iedibināto svārsta efektu (angļu valodā “Pendullum Effect”). Proti, gadījumos, kad pastāv draudi valsts drošībai, svārsts šūpojas uz šādu interešu pusi, atstājot aiz sevis privātuma aizstāvju nometnes intereses, kas, no otras puses, pēc tam mēģina pavilkt svārstu atpakaļ. Abu nometņu starpnieki cenšas panākt līdzsvaru starp abām vajadzībām. Piemēram, masu novērošanas nometnei būtu jāpilnveido mazāk invazīvas inženiertehniskās metodes datu ievākšanai, taču privātumu aizsardzības nometnei būtu jāatzīst nepieciešamība pēc likumīga pārredzamības plīvura, lai sargātu leģitīmo datu ieguvi. Daži teorētiķi, piemēram, Deivids Pozens (David Pozen), šādas līdzsvara attiecības uztver kā “barteri”.[15] Tādējādi, lai šāds strīds būtu taisnīgs, tas ir pienācīgi jālīdzsvaro, izmantojot samērīguma principu.

Līdztekus drošības un privātuma interešu sadursmei ir svarīgi atzīt tehnoloģiskā progresa ietekmi uz privātuma jēdzienu. Starp valsts drošības un privātās dzīves neaizsakramības interesēm nereti iejaucas trešā puse – komersanti –, paplašinot interešu loku un tajā iekļaujot ekonomiska rakstura intereses. Personas dati šobrīd tiek izmantoti kā aktīvs, lai gūtu finansiālu labumu gan privātajā, gan valsts sektorā. Šāda darbība ir īpaši redzama transatlantiskajā datu pārsūtīšanā starp ES un ASV. Jāuzsver, ka valstis vai nu pērk datus no kompānijām vai, balstoties uz normatīvajiem aktiem, šos datus tieši pārņem no tādām kompānijām kā, piemēram, Google, META, u.c.[16] Tādējādi divpusējā dilemma, kas svārstās starp valsts drošības un privātuma interesēm, ietver arī komerciālas darbības veicējus. Līdz ar to daudzpusēju attiecību rašanās palielina nepieciešamību pēc skaidras un sinerģiskas regulatīvās pieejas. Tādējādi galvenā juridiskā problēma ir samērīguma principa piemērošana, lai panāktu līdzsvaru starp valsts drošību, tiesībām uz privātumu un komerciālajām interesēm.

Eiropas tiesu prakse: līdzsvara meklējumi

Svarīgi aplūkot tiesu prakses centienus rast līdzsvaru starp dažādajām interesēm, lai ierosinātu jebkādus grozījumus šādu jautājumu pārvaldībā. Šajā rakstā tiks aplūkotas trīs nozīmīgas lietas: Eiropas Savienības Tiesas (EST) Schrems I un Schrems II lietas, kā arī ECT Big Brothers Watch lieta. 

Schrems I lieta tika uzsākta, pateicoties bijušā ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIA) un Nacionālās drošības aģentūras (NSA) darbinieka Edvarda Snoudena (Edward Snowden) atklāsme par to, ka šīs iestādes nelegāli ieguva un izmantoja personas datus no tehnoloģiju kompānijām.[17] Tas deva pamatu jaunajam tiesībzinātņu studentam no Austrijas Maksimilianam Šremam (Maximilian Schrems) uzsākt tiesvedību pret Īrijas Datu aizsardzības komisiju, kura, viņaprāt, neveica attiecīgos piesardzības pasākumus, lai aizsargātu viņa personas datus, ko iegūst un izmanto kompānija Facebook Ireland Limited (jeb meitas uzņēmums kompānijai META).[18] Schrems I un Schrems II lietās tika analizēti transatlantiskie personas datu apmaiņas likumiskie ietvari starp ES un ASV jeb Schrems I lietā Safe Harbour Agreement (un ES Komisijas līgums standartklauzulām) un Schrems II lietā Privacy Shield Decision. Safe Harbour Agreement bija principu kopums, kas regulēja datu apmaiņu starp ASV un ES (un Šveici). Kad tas tika atzīts par spēkā neesošu, tā vietā stājās Privacy Shield Decision ar uzlabotu (uz to brīdi) juridisko ietvaru, kurš arī tika konsekventi apstrīdēts.

Schrems I lietā EST uzskatīja, ka masveida novērošana savā būtībā ir pretrunā ar pamattiesībām uz privātumu - pēc būtības ļaunums. Tādējādi, lai aizsargātu privātās dzīves neaizskaramību, šādam tiesību aktam (Safe Harbour Agreement) ir jābūt ar atbilstošu aizsardzības mehānismu, kas būtu skaidrs un precīzs, nodrošinot, ka neviena persona nevarēs nelikumīgi piekļūt personas datiem.[19] EST secināja, ka atkāpes no iedibinātā juridiskā ietvara un tiesībām uz privāto dzīvi ir iespējamas tikai tad, ja tās ir absolūti nepieciešamas un samērīgas, lai sasniegtu leģitīmo mērķi.[20] Tādējādi EST noteica augstu atbildības slieksni, kas jāievēro, aizsargājot valsts drošības intereses, kad varētu tikt pārkāptas tiesības uz privāto dzīvi masu novērošanas aspektā. 

Līdzīgu perspektīvu EST izmantoja Schrems II lietā. EST, analizējot ES Komisijas lēmuma par līguma standartklauzulām attiecībā uz personas datu pārsūtīšanu trešās valstīs reģistrētiem apstrādātājiem[21] spēkā esamību, rūpīgi piemēroja samērīguma principu ar mērķi noteikt atbildību mīkstinošu faktoru no pieejamajiem reglamentējošajiem instrumentiem. EST secināja, ka katrā atsevišķā gadījumā personas datu nosūtīšanai pielāgoti papildu pasākumi, kas noteikti lēmumā, atbilstu prasībām par pienācīgu aizsardzību.[22] Šāda prasība ir diezgan apgrūtinoša uzņēmumiem un datu drošības pārziņiem, kas iesaistīti šādā nosūtīšanā un tās verificēšanā, jo tas uzliek diezgan lielu slogu komercdarbības efektīvai veikšanai, palielina cilvēka kļūdas koeficientu un prasa papildus resursus, jo uzraudzības iestādei ir jāpārbauda, jāanalizē un jāapstiprina katrs datu nosūtīšanas darbības veids un no tā izrietošās sekas. Tādējādi labāks risinājums būtu vienota un efektīva aizsardzības mehānisma izveide, lai turpinātu brīvāk veikt transatlantiskās datu plūsmas.

Attiecībā uz samērīgumu EST noteica īpašas prasības un paplašināja darbības jomu. EST aicināja noteikt skaidrus un precīzus noteikumus, kas reglamentē šādas atkāpes no privātās dzīves aizsardzības aspektiem, kā arī ieviest nepieciešamos aizsardzības pasākumus saskaņā ar pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. EST izcēla automatizētas lēmumu pieņemšanas invazīvo un patvaļīgo dabu daudzos gadījumos un atzina nepieciešamību ieviest monitorēšanas un auditēšanas ietvaru, kuru uzrauga cilvēks.[23] Turklāt EST uzsvēra vajadzību veikt šādas reformas - ierobežot datu vākšanu lielā apjomā, precīzi piemērot nepieciešamības un samērīguma principus un uzlabot standartus attiecībā uz masu novērošanas mērķa noteikšanu, tādējādi uzlabojot pārredzamību un nodrošinot informācijas atklātības politiku.[23]

Salīdzinot Schrems I un Schrems II, pirmajā lietā EST vairāk pievērsās komerciālajām interesēm un privātumam, kas izriet no datu nosūtīšanas lēmumu būtības. Tomēr neatņemamas bažas radīja personas datu pārtveršana, tāpēc otrajā lietā tā grozīja savu pieeju, lai noskaidrotu, vai ir nodrošināti atbilstoši aizsardzības pasākumi valsts atbildīgajā iestādē. Tādējādi, demonstratīvi pavelkot svārstu uz tiesībām uz privātumu pusi, ar abiem spriedumiem tika uzsvērta nepieciešamība ASV iedibināt tādu regulējumu, kas būtu līdzvērtīgs Hartā paredzētajām garantijām, lai varētu veikt šādu automātisko datu transatlantisko pārsūtīsanu. Savukārt Schrems II lietā EST izvērsa savu stingro naratīvu, koncentrējoties uz bažām par valsts iestādes piekļuvi personas datiem.

EST izvirzīja cilvēka pamattiesības priekšplānā, uzsverot arī digitālās suverenitātes nozīmi. Tā rezultātā EST, izmantojot samērīguma principu, gan Safe Harbour Agreement, gan Privacy Shield Decision atzina par spēkā neesošiem, atspoguļojot pāreju uz personas datu aizsardzības prioritātes noteikšanu pār transatlantiskās datu pārsūtīšanas interesēm. Spriedums lietā Schrems II (arī Schrems I) ir spilgts Briseles efekta piemērs personas datu aizsardzības regulējuma tālejošajai ietekmei, jo īpaši Vispārīgās datu aizsardzības regulas (VDAR) kontekstā,[24] kas no pārvalstiska regulējuma ir kļuvis par plaši atzītu pasaules standartu. Piemēram, pārņemts Ķīnā, iedibinot tās analogu regulējumu VDAR jeb Personas datu aizsardzības likumu.[25] No Schrems I un Schrems II lietām var secināt, ka tāda tiesību akta kā VDAR spēks ir atkarīgs no katra indivīda iniciatīvas un sociālā spiediena, lai to piemērotu transatlantiskajā kontekstā, kas apvieno visas interešu grupas un to intereses – indivīdus, valstis un uzņēmumus.

ECT Big Brothers Watch lietas pirmsākumi arī balstās uz augstākminētajām Edvarda Snoudena atklāsmēm, taču sājā apvienotajā lietā kopā bija trīs pieteicēji, kas vērsās pret Lielbritānijas valdības īstenoto elektroniskās novērošanas programmu apjomu un apmēru.[26] Prasības pieteicēji uzskatīja, ka, ņemot vērā viņu darbības raksturu, ir iespējams, ka viņu saziņu ir pārtvēruši Lielbritānijas izlūkdienesti, ka viņu saziņu šiem dienestiem ir nodevušas trešās valstis vai ka izlūkdienesti to ir ieguvuši no sakaru pakalpojumu sniedzējiem.[26]

ECT Big Brothers Watch lietā īstenoja samērā saudzīgu pieeju, salīdzinot ar EST, - ECT neatzina masveida novērošanu par pašsaprotamu ļaunumu, bet drīzāk norādīja uz tās nepieciešamību valsts drošības jomā, tādējādi cenšoties izveidot zelta vidusceļu, kas kalpotu abām interesēm.[27] ECT izcēla nepieciešamību piemērot samērīguma principu, formulējot astoņus galvenos priekšnoteikumus šī principa ievērošanai (tie nav izsmeļoši): 

  1. precīzs pamatojums masveida novērošanas atļaujai; 
  2. mazāk invazīvu pasākumu pielietošana, novērojot datus, kad tie šķērso valstu robežas (no citas jurisdikcijas); 
  3. konsekventa samērīguma principa piemērošana visā novērošanas procesā;
  4. izmantotās procedūras ir paredzamas un nodrošina atbilstošus aizsardzības pasākumus;
  5. pārsūtot datus ārpus savas valsts robežām, jānovērtē saņēmējas valsts aizsardzības mehānisma atbilstība; samērīgi datu apstrādes ierobežojumi;
  6. post factum uzraudzība;
  7. tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamība.[28]   

Tādējādi ECT ieviesa divus jauninājumus masu novērošanas samērīguma prasībās, ja salīdzina ar EST. Proti, nepieciešamību izvērtēt, vai ārējās saziņas pārtveršana attiecas uz tādu jurisdikciju, kas izmanto mazāk invazīvus novērošanas līdzekļus, un pielietot samērīga principu visos datu apstrādes posmos, tos attiecīgi ierobežojot.

Turpmākā rīcība - pārvaldības grozījumi

Digitālajā laikmetā valsts drošības un privātuma līdzsvarošana ir īpaši izaicinoša problēma, ko rada tostarp masveida novērošana. Lai risinātu minētās problēmas, svarīgi īstenot transnacionālu harmonizāciju, ņemot vērā to, ka pasaules tīmeklim nepastāv robežas, līdz ar to personas dati ir pakļauti ļaunprātīgai izmantošanai. Aizsardzības pasākumu un proaktīvas nostājas privātuma aizsardzības jomā nepieciešamība kļūst acīmredzama.

Lai panāktu interešu līdzsvaru, valsts iejaukšanās indivīda privātajā dzīvē var tikt atļauta tikai tādos gadījumos, kad tā absolūti nepieciešama, taču tai jāatbilst stingriem aizsardzības pasākumiem visos masu novērošanas posmos. Eiropa, kas bieži tiek uzskatīta par tiesisko inovāciju veicinātāju, jo īpaši datu aizsardzības jomā, veicina globālo tiesiskās ainavas harmonizāciju caur Briseles efektu. Tomēr ir būtiski apzināties, ka datu starptautisko pārvaldību ietekmē tādu lielo dalībnieku kā Eiropa, ASV un Ķīna atšķirīgās pieejas, no kuriem katrs pārstāv atšķirīgu datu pārvaldes kapitālisma formu.

Pašlaik esam jaunās Transatlantiskās datu pārsūtīšanas sistēmas implementēšanā (balstoties uz Komisijas 10.jūlija atbilstības lēmumu)[29], kura kalpos kā papildināts un nostiprināts regulatīvais lauks Safe Harbour Agreement un Privacy Shield Decision vietā, kurus EST atzina par spēkā neesošiem. Jaunais transatlantiskais normatīvais regulējums tiecas iekļaut brīvu un drošu datu plūsmu, kurā valsts iestādēm būs limitēta pieeja šādiem datiem, līdztekus nosakot stingrus pienākumus kompānijām, kuras ievāc un tur datus. Tāpat tas regulē tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību ASV Datu aizsardzības pārvaldes tiesā un monitorēšanas un pārskata mehānismus.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

  1. ^ Stephen Graham and David Wood, “Digitizing Surveillance: Categorization, Space, Inequality,” Critical Social Policy 23, no. 2 (May 1, 2003): 228, https://doi.org/10.1177/0261018303023002006.
  2. ^ H. Akın Ünver, “Politics of Digital Surveillance, National Security and Privacy” (Centre for Economics and Foreign Policy Studies, 2018), https://www.jstor.org/stable/resrep17009; Nuala O’Connor, Alethea Lange, and Ali Lange, “Privacy in the Digital Age,” Great Decisions, 2015, 20, https://www.jstor.org/stable/44214790.
  3. ^ Kobbi Nissim and Alexandra Wood, “Is Privacy Privacy?,” Philosophical Transactions: Mathematical, Physical and Engineering Sciences 376, no. 2128 (2018): 3, https://www.jstor.org/stable/26601760; Helen Nissenbaum, Privacy in Context: Technology, Policy, and the Integrity of Social Life (Stanford: Stanford University Press, 2009), http://www.sup.org/books/title/?id=8862.
  4. ^ Tas ir īpaši acīmredzams profilēšanas gadījumā, kas ietver datu ieguves darbības, piemēram, datubāzes izveidei, ko parasti plaši izmanto arī masveida novērošanas laikā. Gary T. Marx, “Murky Conceptual Waters: The Public and the Private,” Ethics and Information Technology 3, no. 3 (September 1, 2001): 157–69, https://doi.org/10.1023/A:1012456832336; Shraddha Kulhari, “Data Protection, Privacy and Identity: A Complex Triad,” in Building-Blocks of a Data Protection Revolution, 1st ed., The Uneasy Case for Blockchain Technology to Secure Privacy and Identity (Nomos Verlagsgesellschaft mbH, 2018), 27, https://www.jstor.org/stable/j.ctv941qz6.7.
  5. ^ Šādu apsvērumu ECT izteica lietā Niemietz pret Vāciju, kas attiecās uz advokātu, kurš sūdzējās par to, ka kratīšana viņa birojā kriminālprocesa izskatīšanas laikā iejaucās viņa privātajā dzīvē. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (otrās nodaļas komiteja). Niemietz pret Vāciju, Nr. 13710/88 (ECT 1992. gada 16. decembris). Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/?i=001-57887. Skatīts: 15.11.2023.
  6. ^ Apvienoto Nāciju organizācija. Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām (stājās spēkā: 14.07.1992.).
  7. ^ Apvienoto Nāciju organizācija. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Pieņemta un pasludināta ar Ģenerālās Asamblejas 1948. gada 10. decembra 217. A (III) rezolūciju.8 Eiropas Padome. Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (stājās spēkā: 27.06.1997.).
  8. ^ Eiropas Padome. Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (stājās spēkā: 27.06.1997.).
  9. ^ Eiropas Parlaments, Padome un Komisija. Eiropas Savienības Pamattiesību harta C 202/393.
  10. ^ Masveida novērošana nav oficiāli definēta kā īpašs termins nevienā starptautiskā līgumā, jo galvenokārt tā ir jādefinē valsts līmenī. Sīkāku skaidrojumu var iegūt no definīcijas, ko sniegusi Privacy International - respektabla nevalstiskā organizācija, kas īpaši aizstāv tiesības uz privāto dzīvi mūsdienu tehnoloģiju mijiedarbībā. Šī organizācija sniegusi šādu definīciju: "Masveida novērošanā izmanto sistēmas vai tehnoloģijas, kas vāc, analizē un/vai ģenerē datus par nenoteiktu vai lielu skaitu cilvēku, nevis ierobežo novērošanu līdz personām, par kurām ir pamatotas aizdomas par pārkāpumiem, (...) valdības var fiksēt praktiski visus mūsu dzīves aspektus." Skat. Lielbritānijas Izmeklēšanas pilnvaru akta 2. pantu. Investigatory Powers Act 2016 (King’s Printer of Acts of Parliament).
  11. ^ H. Akın Ünver, “Politics of Digital Surveillance, National Security and Privacy” (Centre for Economics and Foreign Policy Studies, 2018), https://www.jstor.org/stable/resrep17009; Nuala O’Connor, Alethea Lange, and Ali Lange, “Privacy in the Digital Age,” Great Decisions, 2015, 20, https://www.jstor.org/stable/44214790.
  12. ^ Kevin D. Haggerty and Amber Gazso, “Seeing beyond the Ruins: Surveillance as a Response to Terrorist Threats,” The Canadian Journal of Sociology / Cahiers Canadiens de Sociologie 30, no. 2 (2005): 169–87, https://doi.org/10.2307/4146129.
  13. ^ Piemēram, ASV Konstitūcijas 4. pants paredz, ka valsts iestādes, piemēram, tiesībaizsardzības iestādes, respektē privātumu, lai pasargātu no patvaļīgas iejaukšanās, kas ļautu demokrātijai pārtapt totalitārā aparātā.  Tādējādi cieņas ievērošana izpaužas kā "saprātīga privātās dzīves neaizskaramība", kur saprātīgums nozīmē ticamu iemeslu un nepieciešamību to veikt saskaņā ar orderi, proti, ar leģitīmu mērķi un tiesisku pamatojumu. Tomēr, tā kā masveida novērošanas būtība (kas to atšķir no mērķtiecīgas novērošanas) ir datu pārtveršana bez pierādījumu par pārkāpumu, tai drīzāk piemīt virspusējs un invazīvs raksturs. H. Akın Ünver, “Politics of Digital Surveillance, National Security and Privacy” (Centre for Economics and Foreign Policy Studies, 2018), https://www.jstor.org/stable/resrep17009; Nuala O’Connor, Alethea Lange, and Ali Lange, “Privacy in the Digital Age,” Great Decisions, 2015, 20, https://www.jstor.org/stable/44214790.
  14. ^ Piemēram, izmantojot mērķtiecīgu novērošanu, ar kuru uzrauga konkrētas personas vai grupas, kas tiek turētas aizdomās par iesaistīšanos noziedzīgās vai teroristiskās darbībās. Skat. Pieter Omtzigt, “Mass Surveillance Report | Doc. 13734 |” (Council of Europe, March 18, 2015), https://pace.coe.int/en/files/21583/html.
  15. ^ David E. Pozen, “Privacy-Privacy Tradeoffs,” The University of Chicago Law Review 83, no. 1 (2016): 221–47, http://www.jstor.org/stable/43741598. See also SÍOFRA O’LEARY, “BALANCING RIGHTS IN A DIGITAL AGE,” Irish Jurist 59 (2018): 59–92, https://www.jstor.org/stable/26431267.
  16. ^ Margaret Byrne Sedgewick, “Transborder Data Privacy as Trade,” California Law Review 105, no. 5 (2017): 1513–42, https://www.jstor.org/stable/26577713.
  17. ^ Amy Davidson Sorkin, “Edward Snowden, The N.S.A. Leaker, Comes Forward,” The New Yorker, June 9, 2013. Pieejams:  https://www.newyorker.com/news/amy-davidson/edward-snowden-the-n-s-a-leaker-comes-forward
  18. ^ EST spriedums lietā C‑362/14 - Maximillian Schrems pret Data Protection Commissioner & Digital Rights Ireland Ltd (Schrems I), §§26-27. Pieejams: https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=169195&pageIndex=0&doclang=EN&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=4509743.
  19. ^ Maximillian Schrems pret  Data Protection Commissioner & Digital Rights Ireland Ltd (Schrems I), §94.
  20. ^ Maximillian Schrems pret Data Protection Commissioner (Schrems I), §92.
  21. ^ 2010/87/: Komisijas Lēmums ( 2010. gada 5. februāris) par līguma standartklauzulām attiecībā uz personas datu pārsūtīšanu trešās valstīs reģistrētiem apstrādātājiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (izziņots ar dokumenta numuru C(2010) 593) (zaudēja spēku: 26.09.2021.).
  22. ^ EST spriedums lietā C-311/18 - Data Protection Commissioner pret Facebook Ireland Limited and Maximillian Schrems (Schrems II), §§148-149. See also §§172-268. Pieejams: https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=228677&pageIndex=0&doclang=EN&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=4509743.
  23. a, b Data Protection Commissioner pret Facebook Ireland Limited and Maximillian Schrems (Schrems II), §176.
  24. ^ Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (stājās spēka: 04.05.2016.).
  25. ^ Valsts Tautas kongresa Pastāvīgā komiteja. Personas datu aizsardzības likums (stājās spēkā: 01.11.2021.).
  26. a, b ECT (Lielā palāta). Big Brother Watch un citi pret Lielbritāniju, nr. 58170/13, 62322/14 un 24960/15, 25.05.2021. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/?i=001-210077
  27. ^ Big Brother Watch un citi pret Lielbritāniju, §424.
  28. ^ Big Brother Watch un citi pret Lielbritāniju, §§365-366.
  29. ^ European Commission and United States Joint Statement on Trans-Atlantic Data Privacy Framework. Pieejams: https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/%20en/ip_22_2087