Ikvienai personai piemīt tiesības uz vārda brīvību, taču cik tālu sniedzas šī brīvība? Vai valsts var ierobežot cilvēktiesības, atsaucoties uz pašaizsargājošās demokrātijas principu, un kas tādā gadījumā jāņem vērā?
Tiesību uz vārda brīvību izpratne
Vārda brīvība ļauj saņemt un brīvi izplatīt informāciju. Tiesības uz vārda brīvību aptver ne tikai aktīvu šo tiesību izmantošanu, bet arī tiesības neizpaust informāciju un turēties pie saviem uzskatiem.[1] Ar tiesībām uz vārda brīvību tiek aizsargāts ne tikai informācijas saturs, bet arī veids, kā tiek pausta informācija (mutvārdos, rakstveidā, vizuāli, ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu palīdzību u.c.).[2] Turklāt aizsargāta tiek ne tikai labvēlīgu viedokļu paušana, bet arī tādu ideju paušana, kas citus aizskar, šokē un satrauc.[3]
Tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas. Indivīdam, kurš dzīvo demokrātiskā sabiedrībā ir jāapzinās, ka, lai gan demokrātijas būtība paredz viedokļu un uzskatu dažādību, taču vārda brīvības īstenošana piešķir ne tikai tiesības, bet arī paredz, ka indivīds uzņemsies atbildību par to, kādā veidā šīs tiesības tiek īstenotas. Valsts, lai nodrošinātu citu cilvēku tiesību ievērošanu, aizsargātu sabiedrības labklājību un nodrošinātu drošību, var ierobežot cilvēktiesības. Līdztekus šiem un citiem cilvēktiesību ierobežošanas attaisnojumiem, savu aktualitāti iegūst arī pašaizsargājošās demokrātijas princips.
Pašaizsargājošās demokrātijas principa izpratne
Tiek uzskatīts, ka jau Senajā Grieķijā pastāvēja izpratne, ka demokrātija ir trausla un ievainojama, līdz ar to nepieciešams to aizsargāt, taču par pašaizsargājošās demokrātijas principa pirmsākumiem ir uzskatāmi tieši 20. gs. 30. gadi. Šajā laikā demokrātiskas valsts pārvaldes modeli vairākās Eiropas valstīs nomainīja autoritārie un totalitārie režīmi, būtiski ierobežojot un apspiežot pilsonisko iniciatīvu, kā arī atņemot jebkādas izvēles tiesības. Nolūkā cīnīties pret despotiskajiem režīmiem un to radītājām sekām, attīstījās ideja par demokrātiju, kura pati spēj sevi aizsargāt.[4]
Demokrātija pēc definīcijas ir valsts pārvaldes forma, kurā varu īsteno tauta vai tās ievēlēti pārstāvji. Demokrātijām raksturīga augsta tolerance pret dažādiem viedokļiem un cilvēktiesību garantēšana. Lai gan demokrātija savā būtībā paredz plurālismu un kompromisu, tomēr nav izslēgts, ka persona vai personu grupa var mēģināt atsauksies uz tai piešķirtajām tiesībām, lai tādejādi attaisnotu rīcību, kuras mērķis ir citu tiesību vai brīvību sagraušana, tādejādi kaitējot demokrātijai vai pat iznīcinot to. Personu tiesības demokrātiskā valstī nav neierobežotas, proti, demokrātija aizliedz cilvēktiesības izmantot ļaunprātīgi un pieprasa indivīdam ierobežot savas tiesības, lai nodrošinātu visas valsts stabilitāti kopumā.[5] Aizliegums izmantot cilvēktiesības ļaunprātīgi vai vērsties pret valsts iekārtu netieši izriet no vairākiem starptautiskajiem dokumentiem. Tā, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 17. pants[6] un Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 30. pants[7] aizliedz cilvēktiesības izmantot ļaunprātīgi, tas ir, tādā veidā, kas vērsts uz šajos dokumentos ietverto cilvēktiesību apdraudēšanu.
Ir atzīts, ka ļaunprātīgu tiesību izmantošanu var ierobežot arī preventīvi, tas ir, nesagaidot, kad ir iestājušās kaitīgās sekas, ja darbība, kuru persona grasās īstenot pati par sevi ir nesaderīga ar demokrātisku valsts iekārtu.[8] Tā, piemēram, Senāts ir vērtējis, vai atteikums reģistrēt biedrību ar nosaukumu “Komunisma atbalsta kustība Latvijā” ir tiesisks. Senāts atzina, ka atteikums reģistrēt biedrību ar šādu nosaukumu ir tiesisks un pamatots. Papildus citiem argumentiem, kādēļ biedrība ar šādu nosaukumu nav pieļaujama, Senāts norādīja, ka demokrātiskai valstij nav jānogaida, kamēr attiecīgās darbības, kas vērstas uz demokrātiskas valsts iekārtas likvidēšanu, būtu sasniegušas tādu līmeni, ka tās jau konkrēti destabilizētu un apdraudētu šo iekārtu. Šāda apdraudējuma novēršana prasītu no valsts lielākas pūles, sabiedrībai varētu būtu jāpacieš lielāki tiesību ierobežojumi, līdz ar to valsts ir tiesīga nepieļaut šāda apdraudējuma rašanos jau agrā stadijā.[9] Valsts var rīkoties preventīvi, lai novērstu lielāku ļaunumu, taču valsts rīcība nevar būr pārsteidzīga, proti, ir jākonstatē, ka kaitējums, kurš radīsies no neiejaukšanās tiesību īstenošanā, ir reāli iespējams un tā novēršana vēlāk kļūs neiespējama vai būs apgrūtinoša.
Līdz ar to secināms, ka pašaizsargājošās demokrātijas princips nozīmē valsts tiesības veikt pasākumus (piemēram, aizliegt īstenot tiesības konkrētā veidā) nolūkā novērst apdraudējumu valsts iekārtai vai konstitucionālajām vērtībām, turklāt neizslēdzot preventīvu pasākumu veikšanu vēl pirms kaitīgās sekas ir iestājušās. Pašazisargājošās demokrātijas princips ir vērsts uz valsts konstitucionālās iekārtas aizsardzību un stabilitāti kopumā.
Lai gan saskaņā ar ikgadējo demokrātijas līmeņa pētījumu Latvijai ir augsts demokrātijas rādītājs (2022. gadā 38. vieta ar demokrātijas indeksu 7,37[10]), ir identificējami vairāki apdraudējumi. Tā, piemēram, nevar neņemt vērā to, ka informācijas pārpilnībā personas arvien biežāk saskaras ar dezinformāciju, ko it īpaši kara apstākļos var stratēģiski izmantot, lai ne tikai manipulētu ar cilvēkiem, bet arī grautu uzticēšanos vietējām institūcijām.[11] Papildus tam Latvijas etniskais sastāvs un bilingvālais sadalījums tikai saasina problēmu, radot papildus informācijas telpas polarizētību. Tāpat, ņemot vērā, ka Latvija ir viena no postkomunistiskajām valstīm, turklāt ar salīdzinoši nelielu demokrātiskas valsts pieredzi, pašaizsargājošās demokrātijas princips iegūst īpašu aktualitāti arī Latvijas tiesībās.[12]
Cilvēktiesību ierobežošana pašaizsargājošās demokrātijas ēnā
Pastāv vairāki priekšnoteikumi, kuri jāņem vērā, lemjot par tiesību uz vārda brīvību ierobežojumu, pamatojoties uz pašaizsargājošās demokrātijas principu.
Pirmkārt, jāatceras, ka demokrātija savā būtībā paredz respektēt viedokļu dažādību un ļaut indivīdam pārvaldīt valsti tā, kā tas to uzskata par pareizu. Tādejādi, lemjot par vārda brīvības ierobežojumu, kas balstīts attaisnojumā, ka to pieprasa pati demokrātija, katru reizi jāaizsver šī tiesību ierobežojuma jēga un jāsniedz pienācīgs un plašs pamatojums, kādēļ priekšroka dodama tieši demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzībai, nevis indivīda tiesībām īstenot savas cilvēktiesības tādā veidā kā viņš to uzskata par pareizu.
Otrkārt, tiesību uz vārda brīvību ierobežojumam jābūt samērīgam un konkrētajā situācijā nepieciešamam. Vērtējot ierobežojuma samērīgumu, vispirms ir jānoskaidro, vai izraudzītie līdzekļi vispār ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšana. Ņemot vērā, ka laika gaitā tiesiskās attiecības mainās, tiesību piemērotājam ir nepieciešams katrā konkrētā gadījumā no jauna pārvērtēt, vai cilvēktiesību ierobežojums ir joprojām nepieciešams un vai ar to var sasniegt leģitīmo mērķi. Pēc tam ir jānoskaidro, vai nav saudzējošāku līdzekļu leģitīmā mērķa sasniegšanai. Lai konstatētu, ka šis kritērijs ir izpildījies, ir jāatrod tāds līdzeklis, kas ļautu sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pat kvalitātē. Visbeidzot, ir jāpārliecinās, vai ierobežojums ir nepieciešams, proti, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.[13]
Analizējot sīkāk pēdējā kritērija piemērošanu praksē, jāpiemin lieta Vogt pret Vāciju. Šajā lietā tika vērtēts, vai skolotāja no Vācijas ir pamatoti atstādināta no darba pienākumu pildīšanas tikai tāpēc, ka viņa bija Vācijas komunistiskās partijas biedre. Vācijas valdības pārstāvji uzskatīja, ka, ļaujot skolotājai turpināt strādāt izglītības iestādē, pastāv risks, ka skolotāja izplatīs šīs partijas ideoloģiskos uzskatus, tādejādi graujot izpratni par demokrātisku valsts iekārtu. Tāpat Vācijas varas pārstāvji norādīja uz lojalitātes pienākumu, kas bija nostiprināts normatīvajos aktos un noteica, ka publiskajā sektorā strādājošajiem jābūt lojāliem demokrātiskai valsts iekārtai un aizliegts ar savām darbībām mēģināt to mainīt. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) atzina, ka valstīm ir tiesības noteikt lojalitātes pienākumu, taču tiesas ieskatā negatīvās sekas, kas tika radītas pieteicējai ir nesamērīgas. Tiesa, iepazīstoties ar lietas apstākļiem, noskaidroja, ka skolotājai nebija konstatēts neviens darba disciplinārpārkāpums, kā arī nebija ziņu, ka skolotāja būtu paudusi kādus antidemokrātiskus uzskatus vai aicinājusi mainīt valsts iekārtu. Tāpat tiesa ņēma vērā, ka Vācijas komunistiskā partija šajā laika posmā nebija aizliegta valstiskā līmenī un turpināja darboties, savukārt lēmums atstādināt no amata pienākumu pildīšanas pieteicēju būtiski ierobežotu tās iespējas atrast savā profesijā citu darbu Vācijā. Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzina, ka atstādināšana no darba pieteicējai rada nesamērīgas sekas.[14]
Savukārt kādā citā lietā Satversmes tiesa vērtēja, vai Saeimas vēlēšanu likumā noteiktais ierobežojums, ka vēlēšanās nevar kandidēt personas, kuras ir bijušas Padomju Sociālistiskās Republikas, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štatu darbinieki, atbilst Satversmei. Satversmes tiesa norādīja, ka Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts drošības komitejā (turpmāk – VDK) ietilpa dažādas struktūrvienības, tostarp tur bija darbinieki, kuri aktīvi iesaistījās izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbībās, taču līdztekus šiem darbiniekiem bija arī tādi, kuri veica nepolitiskus darba uzdevumus visas sabiedrības interesēs, piemēram, veica pasākumus organizētās noziedzības apkarošanā. Līdz ar to Satversmes tiesa pamatoti norādīja, ka ir nošķiramas divas dažādas situācijas, proti, darbinieki, kuri aktīvi vērsās pret demokrātiskām vērtībām no darbiniekiem, kuri pildīja politiski neitrālus uzdevumus. Tā kā konkrētais Satversmes tiesas spriedums tapa 2006. gadā, kad vēl nebija izpētītas VDK kartotēkā esošās ziņas un pieejami arhīva materiāli par katru no personām, kura darbojās VDK struktūrās, tiesa atzina, ka Latvija nevar uzņemties atbildību par to, ka tās rīcībā nav visu arhīva dokumentu. Tāpat tiesa norādīja, ka likumdevējs periodiski ir pārskatījis regulējumu, līdz ar to kopumā atzīstams, ka norma atbilst leģitīmajam mērķim un ir samērīga. Vienlaikus, izvērtējot konstitucionālās sūdzības iesniedzēja gadījumu, tiesa atzina, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir pierādījis lojalitāti demokrātiskai valsts iekārtai, piemēram, viņš balsoja par neatkarības atjaunošanu, kā arī citādi bija pierādījis lojalitāti Latvijas Republikai. Satversmes tiesa secināja, ka attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju ierobežojums nav samērīgs.[15]
Treškārt, vērtējot, vai konkrētais veids kā persona īsteno cilvēktiesības apdraud demokrātiju, ir jāņem vērā konkrētas valsts vēsturiskā un sociālā attīstības pieredze. Tā, piemēram, jau minētajā lietā Vogt pret Vāciju ECT norādīja, ka, ņemot vērā Vācijas vēsturisko pieredzi nacistiskā režīma laikā un demokrātijas iznīcināšanu, ir saprotama vēlme izvairīties no līdzīgas vēstures atkārtošanās, tamdēļ papildus lojalitātes nosacījumi šīs valsts ierēdņiem ir atzīstami par samērīgiem un konstitucionāliem.[16] Arī lietā Perincek pret Šveici tiesa norādīja, ka valsts vēsturiskā pieredze var būt izšķiroša, lai noteiktu, vai cilvēktiesību ierobežošana ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.[17]
Arī Satversmes tiesas judikatūrā ir atrodamas lietas, kurās, vērtējot, vai cilvēktiesības ierobežotas pamatoti, tika ņemta vērā valsts vēsturiskā pieredze. Tā, piemēram, Satversmes tiesa vērtēja, vai liegums ievēlēt Saeimā personas, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās Latvijas Komunistiskajā partijā, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, atbilst Satversmei. Satversmes tiesa norādīja, ka valsts okupācija atstājusi tālejošas sekas Latvijas sabiedrībā, turklāt daļā sabiedrības vēl joprojām jūtams atbalsts totalitārajām idejām un pozitīvs vērtējums par Latvijas iekļaušanu Padomju Sociālistiskās Republikas sastāvā. Pēc neatkarības atgūšanas personām bija iespēja atbalstīt demokrātisku režīmu, nevis turpināt darboties organizācijās, kuras slavina totalitārus režīmus. Tāpat tiesa norādīja, ka valstī, kurā demokrātiskās tradīcijas vēl nav pilnīgi nostiprinājušās, var būt vajadzība ierobežot personu, kuras nebija uzticīgas Latvijai, nokļūšanu pie varas. Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma ir viens no pašaizsargājošās demokrātijas instrumentiem, ar kura palīdzību demokrātiska valsts aizsargā tās konstitucionālos orgānus un valsts drošību no personām, kuras ar savu rīcību var apdraudēt Latvijas neatkarību un demokrātiskas valsts principu.[18]
Savukārt Administratīvā rajona tiesa kādā lietā ņēma vērā ne tikai valsts vēsturiskos apstākļus, bet arī ģeogrāfisko novietojumu. Šajā lietā bija strīds par to, vai pamatoti tika anulēta SIA TV Rain apraides atļauja, konstatējot vairākus pārkāpumus (raidījumos izteikti aicinājumi atbalstīt Krievijas armiju, skrejceliņa neizvietošanu latviešu valodā u.c. līdzīga rakstura pārkāpumi). Tiesa, izvērtējot, vai apraides atļauja anulēta tiesiski, ņēma vērā individuālos apstākļus un norādīja, ka nav nozīmes pieteicējas argumentam, ka apraides atļauja ir saglabāta citās Eiropas Savienības valstīs, piemēram, Nīderlandē. Tiesas ieskatā, ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko novietojumu tuvu pie Krievijas robežas un Latvijas vēsturisko pieredzi, esot okupētai, kā arī iedzīvotāju etnogrāfisko sadalījumu, Latvijas gadījumā negatīvās sekas, kas var rasties turpinot translēt raidījumus kā līdz šim, ir nozīmīgākas un tālejošākas, nekā tas būtu citās valstīs, kurās šādas pieredzes nav.[19]
Ceturtkārt, vērtējot, vai cilvēktiesību ierobežojums ir samērīgs, nozīme ir arī izteikto vārdu kontekstam, izteiksmes stilam, auditorijai, kura potenciāli saņem vai varētu saņemt informāciju, kā arī vietai, kurā tiek pausta informācija, izvēlētajiem vārdiem, noskaņai un citiem apstākļiem. Tāpat nozīme ir citu cilvēku spējai izvairīties no informācijas saņemšanas. Tā, piemēram, attēls, kas publicēts grāmatā, kas ir jāmeklē, ir mazāk pieejams, nekā plakāts, kas tiek izlikts publiski.[20]
To, kāda nozīme ir informācijas kontekstam, ilustrē ECT lieta Jersild pret Dāniju. Dāņu žurnālists intervēja jauniešu grupu par to rasistiskajiem uzskatiem. Intervijas laikā intervējamie jaunieši izteica nievājošus un savā ziņā aizskarošus izteikumus par imigrantiem un etniskajām grupām Dānijā. Pēc intervijas pārraidīšanas, žurnālists tika apsūdzēts par rasistisku uzskatu atbalstīšanu un sodīts ar naudas sodu. ECT norādīja, ka, lai gan Dānijas valstij bija leģitīmais mērķis veikt pasākumus, kas attiektos uz vārda brīvības ierobežošanu, taču Dānija nebija ievērojusi samērīguma principu attiecībā uz pārkāpuma konstatēšanu žurnālistam. Proti, iepazīstoties ar radio pārraides saturu, bija skaidrs, ka žurnālists pilnībā norobežojas no intervējamo jauniešu izteicieniem un pat nepiekrīt tiem, turklāt raidījuma mērķis bija identificēt personas ar rasistiskiem uzskatiem, saprast to motivāciju, kas tos līdz tādu uzskatu izveidošanās novedis, nevis propagandēt rasistisku attieksmi. Tāpat raidījums tika pārraidīts izglītojoša un nopietna raidījuma ietvaros, kura potenciālā mērķauditorija spēj izvērtēt informācijas saturu. Līdz ar to, nekonstatējot, ka dāņu žurnālists būtu jebkādā veidā paudis atbalstu rasismam, ECT atzina, ka žurnālists sodīts nepamatoti.[21]
Lietā Romanovs pret Ukrainu tiesa vērtēja, vai tādu aicinājumu izplatīšana, kuru mērķis ir komunistiskās revolūcijas ceļā atjaunot komunismu, ir pakļauta tiesību uz vārda brīvību aizsardzībai. Tiesa konstatēja, ka plakāti ar aicinājumu atjaunot komunismu tika izplatīti masu protestu laikā Ukrainā, iedzīvotājiem protestējot pret tā laika prezidentu Leonīdu Kučmu. Tiesa secināja, ka plakāti, kuros ietverti tādi aicinājumi, kas saistīti ar valstiskās neatkarības likvidēšanu, aicināšanu uz bruņotu konfliktu valsts iekšienē nolūkā sagrābt valsts varu un sadalīt valsts teritoriju, apdraud sabiedrisko kārtību un demokrātiju un ir pretrunā ar tādām vērtībām, kas ir pašas konvencijas un demokrātiskas sabiedrības pamatā. Turklāt veids kā tiek izplatīta informācija neizbēgami rada situāciju, kad izplatītā informācija sasniedz lielas cilvēku masas, tādejādi radot paaugstinātu apdraudējuma risku.[22]
Savukārt lietā Sociālistu partija un citi pret Turciju, ECT vērtēja, vai Turcijas Konstitucionālā tiesa pamatoti aizliedza Sociālistu partijas darbību. Turcijas Konstitucionālā tiesa vērtēja partijas programmu un tajā ietvertos mērķus un uzskatīja, ka mērķis ar demokrātisku līdzekļu palīdzību pārveidot Turciju par federālu valsti un panākt kurdu līdztiesību ir nesavienojams ar pašaizsargājošās demokrātijas principu. Savukārt ECT, izskatot šo lietu, vērtēja ne tikai partijas programmu un tajā ietvertos mērķus, bet arī partijas biedru darbību un izteicienus vairāku gadu garumā. Tiesa norādīja, ka pret partijas līderi celtās apsūdzības krimināllietā par tā izteikumiem ir noraidītas kā nepamatotas, turklāt demokrātiskā sabiedrībā nav aizliegts paust viedokli, kas kādam šķiet satraucošs vai nepieņemams. Tiesa norādīja, ka partijas līderis viedokli nav paudis agresīvi vai aizskaroši, bet tieši otrādi – ar referenduma palīdzību aicināja Turciju pārveidot par federatīvu valsti, kur kurdi būtu pārstāvēti uz vienlīdzīga pamata. ECT ieskatā fakts, ka šāda politiskā programma ir nesavienojama ar pašreizējajiem Turcijas valsts uzbūves principiem un struktūru, nepadara to automātiski nesavienojamu ar demokrātijas principiem.[23]
Kopsavilkums
Tiesības uz vārda brīvību aizsargā brīvu uzskatu paušanu, izmantojot jebkuru izteiksmes stilu, taču neparedz absolūtas tiesības paust jebkāda satura viedokli. Valsts, nolūkā aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu vai konstitucionālās vērtības, var noteikt ierobežojumus tiesību uz vārda brīvību īstenošanai. Turklāt, konstatējot apdraudējumu, kura novēršana vēlāk būs neiespējama vai apdraudēta, valsts var rīkoties preventīvi un vēl pirms kaitīgo seku iestāšanās veikt ierobežojošus pasākumus. Pašaizsargājošās demokrātijas princips nav pašmērķis, lai ierobežotu cilvēktiesības, bet gan instruments, kas ļauj novērst tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Piemērojot šādus ierobežojumus, jāizvērtē ierobežojuma samērīgums. Vērtējot, vai attaisnojums ir pamatots, jāņem vērā valsts vēsturiskā un ģeogrāfiskā attīstība. Ir sagaidāms, ka valstīs, kurās demokrātiskās tradīcijas ir salīdzinoši jaunas, iecietība pret mēģinājumiem mainīt valsts iekārtu vai vērsties pret pamattiesībām, ir zemāka, nekā valstīs, kur demokrātiskā valsts iekārta ir nostiprinājusies gadu laikā un līdz ar to grūtāk maināma. Visbeidzot, nozīme ir arī individuāliem apstākļiem, proti, tam kā persona īsteno savas tiesības uz vārda brīvību, kādi ir izmantotie vārdi, intonācija un potenciālā mērķauditorija, kura saskaras ar šiem izteikumiem.
Kristīne Rutkovska ieguvusi pirmo vietu Cilvēktiesības.info un tiesībsarga rīkotajā rakstu konkursā “Ļauj cilvēktiesībām runāt!”.
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
Atsauces
- ^ Satversmes tiesas 2015.gada 2. jūlija spriedums lietā Nr.2015-01-01, 11.3 punkts.
- ^ Vildbergs H.J., Feldhūne G. Atsauces Satversmei : mācību līdzeklis. Rīga: Latvijas Universitāte,2003., 123 –124.lpp.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 68416/01 Steel and Morris pret Apvienoto Karalisti, 87.punkts.
- ^ Defending democracy:Militant and popular models of democratic self-defense. Pieejams: https://onlinelibrary.wiley.com/doi/epdf/10.1111/1467-8675.12639
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 16. marta spriedums lietā Nr. 58278/00 Ždanoka pret Latviju.
- ^ Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/649
- ^ Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/resource/ano-vispareja-cilvektiesibu-deklaracija/
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 16. marta spriedums lietā Nr. 58278/00 Ždanoka pret Latviju.
- ^ Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2013. gada 30. aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-172/2013, 20.punkts.
- ^ Democracy Index 2022. Pieejams: https://www.eiu.com/n/campaigns/democracy-index-2022/
- ^ The Political Significiance of Social Media Activity and Social Networks. Pieejams: https://www.tandfonline.com/doi/full/10.1080/10584609.2018.1426662
- ^ Greķe I., Vārda brīvība un demonstrācijas kara ēnā, Jurista vārds, 2022. gada 12. aprīļa izdevums Nr.15(1229)
- ^ Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 16 punkts.
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 26. septembra spriedums lietā Nr. 17851/91 Vogt pret Vāciju.
- ^ Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija spriedums lietā Nr. 2005-13-0106
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 26. septembra spriedums lietā Nr. 17851/91 Vogt pret Vāciju
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 15. oktobra spriedums lietā Nr. 27510/08 Perincek pret Šveici, 242. punkts.
- ^ Satversmes tiesas 2018.gada 29. jūnija spriedums lietā Nr.2017-25-01
- ^ Latvijas Republikas Administratīvās rajona tiesas 2023. gada 4. jūlija spriedums lietā Nr. A420112823
- ^ Guidance. Fredom of expression. Pieejams: https://www.equalityhumanrights.com/sites/default/files/20150318_foe_legal_framework_guidance_revised_final.pdf
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994. gada 23. septembra spriedums lietā Nr. 15890/89 Jersild pret Dāniju
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 16. jūlija spriedums lietā Nr. 63782/11 Romanovs pret Ukrainu
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 31. jūlija spriedums lietā Nr. 41340/98, 41342/98, 41343/98, 41344/98. Sociālistu partija un citi pret Turciju
