ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Ģimene Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Prakse

Tiesības zināt savu izcelsmi mākslīgās apaugļošanas kontekstā

Neatņemama personas identitātes sastāvdaļa ir tiesības zināt savu bioloģisko izcelsmi. Šīs tiesības ietilpst tiesību uz privātās dzīves aizsardzību tvērumā, ko paredz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencijas) 8. pants. Tomēr atsevišķos gadījumos piekļuve informācijai par savu izcelsmi var tikt ierobežota vai liegta, tostarp gadījumos, kad bērns ir radīts, izmantojot donora dzimumšūnas.

Tyler Nix / Unsplash

Pasaulē vairāk nekā 10 miljonu bērnu ir dzimuši medicīniskās apaugļošanas ceļā, un šis skaitlis nemitīgi turpina pieaugt.[1] No ētikas skatpunkta raugoties, neviennozīmīgs ir jautājums attiecībā uz to bērnu, kuri dzimuši šādā ceļā, tiesībām zināt savu bioloģisko izcelsmi, proti, piekļūt informācijai par dzimumšūnu donoru. Aktuāls ir jautājums par to, kā līdzsvarot dzimumšūnu donora intereses, tostarp vēlmi palikt anonīmam, ar bērna interesi zināt savu izcelsmi.[2]  

Vēsturiski medicīniskās apaugļošanas procesā iesaistīto personu – bērna, vecāku un donora – tiesību, interešu un pienākumu līdzsvarošanā nereti virsroka tika dota donora tiesībām uz privātumu un tiesībām saglabāt pilnīgu anonimitāti. Tāpat arī ilgstoši ir pastāvējis uzskats, ka bērna informēšana par to, ka viņš ir radīts, izmantojot donora dzimumšūnas, traucētu ģimenes dzīvi un bērna labklājību kopumā, līdz ar to bērna interesēs ir netikt informētam par savu izcelsmi.[3] Tomēr pēdējos gados daudzās Eiropas valstīs ir notikusi virzība uz pieeju, atbilstoši kurai atsevišķos gadījumos ir iespējams piekļūt ziņām par donoru, piemēram, ja medicīniskos nolūkos nepieciešams zināt donora slimības vēsturi. Taču dažās valstīs notiek pilnīga atkāpšanās no donora anonimitātes principa.[4] Latvija ir viena no tām valstīm, kurās joprojām pastāv donora anonimitātes princips. Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 14. pants nosaka, ka aizliegts izpaust potenciālo vecāku datus dzimumšūnu donoram un ka potenciālajiem vecākiem drīkst izpaust tikai informāciju par dzimumšūnu donora ģenētiskajiem un antropometriskajiem datiem.[5] 

ECT: Gauvin-Fournis un Silliau pret Franciju

Jautājumā par medicīniskās apaugļošanas ceļā dzimuša bērna tiesībām uzzināt informāciju par dzimumšūnu donoru viens no jaunākajiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) spriedumiem ir 2023. gada spriedums lietā Gauvin-Fournis un Silliau pret Franciju.[6] Pieteicēji vēlējās iegūt informāciju par spermas donoru, kura dzimumšūnas bija izmantotas medicīniskās apaugļošanas procesā: gan ziņas par donora identitāti, gan tādu donoru neidentificējošu informāciju kā viņa vecums, profesija, fiziskais apraksts, motivācija kļūt par donoru un viņa slimības vēsture. Abi pieteicēji bija dzimuši 1980. gados, kad spēkā bija absolūtas donora anonimitātes princips. 1994. gadā Francijas tiesību sistēmā tika ieviests donora anonimitātes princips, kurš pieļāva izņēmumus divos gadījumos: ja ārstam bija nepieciešama piekļuve neidentificējošiem donora medicīniskajiem datiem, lai ārstētu pacientu vai donoram tika diagnosticēta smaga ģenētiska slimība. 2022. gada 1. septembrī Francijā stājās spēkā likums, saskaņā ar kuru donora skaidra piekrišana reģistrēt viņa identitāti un neidentificējošu informāciju ir priekšnoteikums visiem dzimumšūnu ziedojumiem. Personām, kas ieņemtas ar medicīniskas apaugļošanas palīdzību, tika paredzēta iespēja lūgt piekļuvi sava donora datiem, savukārt personas, kas dzimušas no gametām, kuras ziedotas pirms 2022. gada 1. septembra, tā vietā varēja iesniegt pieteikumu, lai saņemtu donora piekrišanu attiecīgās informācijas izpaušanai.

Abi pieteicēji bija centušies iegūt informāciju par dzimumšūnu donoru no kompetentajām Francijas administratīvajām iestādēm un vēlāk vērsās tiesā, taču neveiksmīgi. Neskatoties uz jauno tiesisko regulējumu, pieteicēja Gauvin-Fournis tika informēta, ka dzimumšūnu donors ir miris, līdz ar ko nebija iespējams iegūt donora piekrišanu, kas būtu priekšnoteikums donora informācijas izpaušanai. Savukārt pieteicējs Sillau bija saņēmis atteikumu sniegt informāciju vecā tiesiskā regulējuma laikā, jo viņam neesot bijusi nepieciešamība noskaidrot šo informāciju medicīniskos nolūkos. Savā pieteikumā viņš norādīja, ka Francija nav izpildījusi savu pozitīvo pienākumu attīstīt tiesisko regulējumu tādā veidā, kas atzītu tiesības uz piekļuvi informācijai par savu izcelsmi. Viņš norādīja uz vairākiem apstākļiem, kas varētu apgrūtināt viņa iespējas iegūt informāciju, tostarp to, ka senāk donora datu arhivēšanas pienākumi bija mazāk stingri, kā arī to, ka jaunajā tiesiskajā regulējumā nav uzskaitīti visi viņa pieprasītie neidentificējošie dati. Viņš lūdza ECT izvērtēt viņa sūdzību, ņemot vērā situāciju pirms jaunā tiesiska regulējuma pieņemšanas, kad viņš patiešām bija Konvencijas 8. panta pārkāpuma upuris. Pieteicēji vērsās ECT 2015. un 2016. gadā, jo viņi uzskatīja, ka tika pārkāptas viņu tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, ko garantē Konvencijas 8. pants.

ECT savā spriedumā nenorādīja, vai ir nepieciešama atšķirīga pieeja atkarībā no tā, vai bērns vēlas uzzināt donora identitāti vai arī tikai neidentificējošu informāciju. Taču tiesa norādīja, ka arī uz neidentificējošu medicīnisko informāciju (piekļuve kurai, pieteicēju ieskatā, bija pārāk ierobežojoša) attiecas donora datu konfidencialitāte un medicīniskā konfidencialitāte, ar atsevišķiem iespējamiem izņēmumiem pēc ārsta ieskata. Pieteikumu iesniegšanas laikā Francijā pastāvošais donora anonimitātes princips neliedza ārstam piekļūt medicīniskajai informācijai un nodot to personai, kura dzimusi, izmantojot donora ziedotās dzimumšūnas, ja šī informācija bija nepieciešama medicīniskos nolūkos, tostarp asinsradniecības riska novēršanai. Turklāt tika arī paredzēta iespēja donoram ģenētiskas slimības gadījumā pilnvarot ārstu nodot šo jautājumu centram, kas atbildīgs par dzimumšūnu ziedošanu, lai tas varētu informēt bērnu, kura radīšanā izmantotas attiecīgā donora ģenētiskais materiāls. ECT ieskatā Francija bija saglabājusi taisnīgu līdzsvaru starp konkurējošām interesēm attiecībā uz neidentificējošu medicīnisko informāciju. Līdz ar to pieteicēju lūgumu noraidīšana, pamatojoties uz medicīniskās konfidencialitātes principa ievērošanu, nav uzskatāma par Francijas pozitīvā pienākuma garantēt pieteicēju tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpumu.

Lasot šo spriedumu, varētu izdarīt secinājumu, ka donora anonimitātes princips ir saderīgs ar Konvencijas 8. pantā paredzētajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Tomēr jāatzīmē, ka ECT kā būtisku apstākli norādīja to, ka Francijā jau ir pieņemts lēmums atteikties no donora anonimitātes principa. ECT konstatēja, ka medicīniskās apaugļošanas rezultātā dzimušu personu tiesības tiek atzītas par arvien leģitīmākām Eiropas Padomes dalībvalstīs, un tās atbalsta arī judikatūra, saskaņā ar kuru mehānismam, kas nodrošina piekļuvi informācijai par izcelsmi, jābūt tādam, kas ļauj izsvērt attiecīgās tiesības un intereses. Uz šo ECT iepriekš ir norādījusi spriedumā lietā Godelli pret Itāliju attiecībā uz personas, kuru bioloģiskā māte bija pametusi pēc dzimšanas, un bioloģiskās mātes, kura vēlējās palikt anonīma, interešu līdzsvarošanu.[7] ECT uzsvēra, ka donora anonimitātes saglabāšana ir novecojis princips, ņemot vērā tostarp tehnoloģiju attīstību, it īpaši dažādu ģenētisko testu attīstību. No ECT argumentācijas var pamatoti secināt, ka pašreizējos apstākļos nepieciešams veikt interešu līdzsvarošanu, ko nav iespējams izdarīt, ja tiek piemērots donora anonimitātes princips.[8] 

Svarīgi vērst uzmanību uz to, ka šajā lietā starp tiesnešiem nepastāvēja pilnīga vienprātība par to, vai Konvencijas 8. pants ir pārkāpts. Trīs tiesnešu atšķirīgais viedoklis šajā lietā norāda uz to, ka Francijai konkrētajā jautājumā vajadzētu būt relatīvi šaurai rīcības brīvībai. Kaut gan Eiropas Padomes dalībvalstīs nav pilnīgas vienprātības attiecībā uz personas tiesībām piekļūt informācijai par dzimumšūnu donoru, ar kura palīdzību persona ir radīta, tomēr pastāv skaidra un pastāvīga tendence šajā virzienā. Turklāt identitāte pati par sevi ir joma, kurā valstu rīcības brīvība ir ierobežota. Tiesnešu atšķirīgais viedoklis norāda arī uz to, ka atteikums sniegt pieteicējiem informāciju bija pamatots ar Francijas tiesisko regulējumu bioētikas jomā, kurā absolūta slepenība bija noteikta tikai starp ziedojuma saņēmēju un dzimumšūnu donoru, proti, sākotnējā tiesiskajā regulējumā bērns vispār nebija iekļauts, lai gan viņš ir galvenā ieinteresētā puse.

Tiesneši izcēla to, ka ECT judikatūrā tiesības zināt savu identitāti un izcelsmi ir neatņemama tiesību uz privāto dzīvi sastāvdaļa, kas veicina personisko piepildījumu, tāpēc valstij ir pozitīvs pienākums garantēt indivīdiem tiesības piekļūt ziņām par savu izcelsmi. Tāpat tiesneši norāda uz iepriekšējiem ECT spriedumiem, kuros skaidri ir nošķirtas pieaugušo un bērnu intereses, īpašu un svarīgu lomu piešķirot tieši bērna interesēm saistībā ar viņa identitāti. Pastāvot konkurējošām interesēm starp bērnu un viņa bioloģisko tēvu, viņuprāt, nav pareizi piešķirt lielāku nozīmi pieaugušā vecāka tiesībām un izvēlei, nekā bērna. Tāpat par būtisku apstākli tiesneši uzskatīja faktu, ka dzimumšūnu donors vienam no pieteicējiem bija jau miris, līdz ar to paliek neskaidrs, kāds būtu pamatojums anonimitātes saglabāšanai arī pēc donora nāves.

Lai gan šajā lietā pieteicēji tiecās iegūt informāciju par savu izcelsmi jau pieaugušā vecumā, ir jāatzīst, ka, neskatoties uz personas vecumu, šādās situācijās ir būtiski līdzsvarot bērna, kuram nav nekādas kontroles par savu izcelsmes veidu, un donora, kurš, būdams pieaudzis cilvēks, ir pieņēmis brīvu un nesavtīgu lēmumu kļūt par donoru, intereses.

Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rekomendācija

Eiropas Padome 2019. gadā izdeva rekomendāciju attiecībā uz anonīmu spermas un olšūnu ziedošanu un līdzsvaru starp vecāku, donoru un bērnu tiesībām.[9] Šī rekomendācija paredz, ka dalībvalstīs būtu jāatceļ anonimitāte attiecībā uz visiem turpmākiem dzimumšūnu ziedojumiem un jāaizliedz izmantot anonīmi ziedotas dzimumšūnas. Tas nozīmētu, ka donora identitāte netiktu atklāta ģimenei ziedošanas brīdī, bet gan donora ieņemtajam bērnam 16. vai 18. dzimšanas dienā. Šajā laikā donora ieņemtais bērns tiktu informēts par to, ka ir pieejama papildu informācija par viņa dzimšanas apstākļiem. Pēc tam persona varētu izlemt, vai un kad piekļūt informācijai par donora identitāti, un vai nodibināt kontaktu ar donoru. Vēlams, lai pirms lēmuma pieņemšanas personai būtu bijuši pieejami atbilstoši norādījumi, konsultācijas un atbalsta pakalpojumi. Tajā pat laikā donoru anonimitāti nedrīkstētu atcelt ar atpakaļejošu datumu, ja anonimitāte tika apsolīta ziedošanas laikā, izņemot medicīnisku iemeslu dēļ vai ja donors ir piekritis anonimitātes atcelšanai. Donoriem būtu jāpiedāvā ieteikumi un konsultācijas, pirms viņi izlemj, vai piekrist anonimitātes atcelšanai.

Eiropas Padomes Ministru komiteja sniedza atbildi uz šo rekomendāciju, kurā tā norāda uz to, ka Eiropas Padomes dalībvalstu pašreizējie tiesību akti un prakse medicīniskās apaugļošanas jomā ievērojami atšķiras. Attiecīgi jebkuram priekšlikumam par regulējumu šajā īpaši sensitīvajā jomā būtu jābalstās uz rūpīgu apsvērumu par anonīmās dzimumšūnu ziedošanas sekām, tostarp dzimumšūnu ziedojumu pieejamību, to ziedojumu likteni, kuri ziedoti pirms izmaiņām regulējumā, kā arī ietekmi, kādu donora informācijas paušana varētu atstāt gan uz donoru dzīvi, gan uz viņu ģimenēm un bērniem. Ministriju komitejas ieskatā būtu nepieciešams juridiski nesaistošs instruments, kas palīdzētu dalībvalstīm aizsargāt to personu tiesības, kuras dzimušas, izmantojot donora dzimumšūnas, vienlaikus ņemot vērā citu pušu tiesības un intereses.[10] 

Secinājumi

Tiesības zināt savu izcelsmi ir vienas no cilvēka pamattiesībām, tostarp iegūt informāciju par donoru, ja bērns cēlies, izmantojot donora dzimumšūnas. Vēsturiski virsroka nereti tika dota donora interesēm, kā arī uzskatīts, ka šādā situācija bērna interesēs būtu nezināt par savu izcelsmi. Kopumā Eiropas Padomes dalībvalstu tiesiskais regulējums un prakse pēdējos gados ir virzījusies par labu bērna interesēm, tomēr atsevišķās valstīs, tostarp Latvijā, joprojām ir saglabājies donora anonimitātes princips. Šajā jautājumā bērns atrodas neaizsargātākā pozīcijā, nebūdams atbildīgs par to, kādā veidā viņš ir radies, pretstatā donoram, kurš, būdams pieaudzis, ir brīvprātīgi kļuvis par donoru. Donora intereses saglabāt savu privātumu var būt būtiskas, tomēr tās galvenokārt izriet no sniegtās garantijas par anonimitāti (ja šāda garantija donoram ir sniegta), nevis juridiskām sekām, kas rastos, ja viņa identitāte vai neidentificējoša informācija tiktu atklāta bērnam.[11] Savukārt neziņa par savu izcelsmi aizskar vienu no bērna būtiskākajām identitātes sastāvdaļām. Nevar izslēgt, ka donoram varētu rasties kādas sociālas sekas identitātes atklāšanas gadījumā, kā arī jāņem vērā, piemēram, donora ģimenes locekļu intereses. Ņemot vērā to, ka mākslīgās apaugļošanas tehnoloģijas strauji attīstās un to izmantošana pieaug, jautājums par šādā ceļā dzimušu bērnu tiesībām zināt savu izcelsmi un šo tiesību līdzsvarošanu ar citām interesēm saglabās savu aktualitāti.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

  1. ^ Anja Pinborg, Ulla-Britt Wennerholm, Christina Bergh. Long-term health of children conceived after assisted reproductive technology (2020). Upsala Journal of Medical Sciences, 125(2), 152-157. Available: https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/37086833/
  2. ^ Olga Šķerberga. Bērna tiesības zināt savu izcelsmi: tiesību apjoms un aktuālie problēmjautājumi. Socrates: Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes elektroniskais juridisko zinātnisko rakstu žurnāls. Rīga, RSU, 2015, Nr. 1 (1). 64.–69. lpp. Pieejams: https://dspace.rsu.lv/jspui/bitstream/123456789/916/1/15-030_Socrates_1_2015_09_Skerberga_064-069_.pdf
  3. ^ Andrea Mulligan. "Anonymous gamete donation and Article 8 of the European Convention on Human Rights: The case for incompatibility." Medical Law International 22, no. 2 (2022): 119-146.
  4. ^ Parliamentary Assembly of the Council of Europe. Recommendation 2156 (2019): Anonymous donation of sperm and oocytes: balancing the rights of parents, donors and children. Text adopted on 12 April 2019 (18th Sitting). Available: https://assembly.coe.int/nw/xml/XRef/Xref-XML2HTML-EN.asp?fileid=27680
  5. ^ Seksuālās un reproduktīvās veselības likums. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/58982-seksualas-un-reproduktivas-veselibas-likums
  6. ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 7. septembra spriedums lietā Gauvin-Fournis un Silliau pret Franciju (pieteikumu Nr. 21424/16 un 45728/17). Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-226422
  7. ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 25. septembra spriedums lietā Godelli pret Itāliju (pieteikuma Nr. 33783/09). Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-113332
  8. ^ Sabrina Praduroux. “Is it Safe to Bury the Truth under the Family Tree? The ECtHR's Response in Gauvin-Fournis and Silliau v France.” Strasbourg Observers, 12 December 2023. Available: https://strasbourgobservers.com/2023/12/12/is-it-safe-to-bury-the-truth-under-the-family-tree-the-ecthrs-response-in-gauvin-fournis-and-silliau-v-france/
  9. ^ Parliamentary Assembly of the Council of Europe. Recommendation 2156 (2019): Anonymous donation of sperm and oocytes: balancing the rights of parents, donors and children. Text adopted on 12 April 2019 (18th Sitting). Available: https://assembly.coe.int/nw/xml/XRef/Xref-XML2HTML-EN.asp?fileid=27680
  10. ^ Committee of Ministers of the Council of Europe. Reply to 2156 (2019): Anonymous donation of sperm and oocytes: balancing the rights of parents, donors and children. Adopted at the 1356th meeting of the Ministers’ Deputies (9 October 2019). Available: https://pace.coe.int/en/files/28259/html
  11. ^ Andrea Mulligan. "Anonymous gamete donation and Article 8 of the European Convention on Human Rights: The case for incompatibility." Medical Law International 22, no. 2 (2022): 119-146.