ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Starptautisks līgums

Top jauna ANO Kibernoziegumu konvencija: cilvēktiesību organizācijas norāda uz būtiskiem trūkumiem

Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) Ģenerālā asambleja 2019. gada decembrī uzsāka sarunas, lai radītu jaunu starptautisku līgumu, kurā galvenā uzmanība ir pievērsta kibernoziedzībai (turpmāk – Konvencija). 2022. gada decembrī tika publicēts konsolidētais sarunu dokuments (turpmāk – Sarunu dokuments), kurā iezīmēts potenciālais Konvencijas saturs. Publiskotais dokuments radījis plašas diskusijas cilvēktiesību ekspertu aprindās un izsaucis kritiku no starptautiskām vārda brīvību aizsargājošām organizācijām. Tās norāda uz būtiskiem trūkumiem piedāvātajā Konvencijas saturā, kuri varētu pavērt iespējas patvaļīgai informācijas ierobežošanai un nepietiekamiem personu tiesību aizsardzības mehānismiem gadījumos, kad to tiesības uz vārda brīvību ir tikušas prettiesiski ierobežotas.

Towfiqu Barbhuiya / Unsplash

ANO Kibernoziegumu konvencija - visaptverošs starptautisks līgums cīņai ar kibernoziedzību 

Kopš interneta izgudrošanas ir pagājuši aptuveni 40 gadi, taču šis notikums ir pārveidojis dzīves visā pasaulē, veicinot digitalizāciju un globalizāciju. Vienlaikus internets un mūsdienu tehnoloģijas ir radījušas jaunu dimensiju noziedzīgu nodarījumu veikšanai. Kā norādīts INTERPOL 2022. gada ziņojumā, šobrīd viena no starptautiskajā noziedzības vidē dominējošajām noziegumu grupām ir kibernoziegumi.[1] Izplatītākie kibernoziegumi ietver tādas darbības vai metodes kā izpirkuma programmatūras (angļu val. - “ransomware”), pikšķerēšanu, tiešsaistes krāpniecību un datoru uzlaušanu (angļu val. - “computer hacking”). Tāpat ievērojama daļa no noziegumiem, kas pastrādāti internetā, ir bērnu seksuāla izmantošana un vardarbība tiešsaistē (parasti apzīmēta ar abreviatūru OCSEA).[2]

Lai mazinātu informāciju un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) izmantošanu kibernoziedzībā, ANO Ģenerālā asambleja 2019. gada nogalē pieņēma rezolūciju Nr. 74/247, nolemjot izveidot ad hoc komiteju[3] visaptverošas starptautiskas konvencijas cīņai pret IKT izmantošanu noziedzīgos nolūkos izstrādei (turpmāk - Komiteja).[4] Kā norādīts šajā rezolūcijā, jaunas konvencijas izstrādes nepieciešamība pamatojama ar apstākļiem, ka IKT rada jaunas noziedzības iespējas, kā arī bažas raisa tas, ka pieaug digitālajā pasaulē izdarīto noziegumu biežums un daudzveidība, kas vienlaikus ietekmē valstu un uzņēmumu kritiskās infrastruktūras stabilitāti un personu labklājību. Lai minēto aizsargātu, nepieciešams uzlabot koordināciju un sadarbību starp valstīm, apkarojot IKT izmantošanu noziedzīgiem mērķiem.[5] 2022. gada decembrī Komiteja publicēja Sarunu dokumentu jeb “Konsolidēto sarunu dokumentu par visaptverošas starptautiskās konvencijas par cīņu pret informācijas un komunikāciju tehnoloģiju izmantošanu noziedzīgiem mērķiem izstrādi”.[6] Dokuments satur pašreizējo piedāvājumu Konvencijas saturam, bet to vēl ir paredzēts attīstīt un uzlabot turpmākā Komitejas darbā.

Sarunu dokuments ir strukturēts trīs nodaļās, sākot ar mērķa izklāstu un beidzot ar noteikumiem, kas attiecas uz procesuāliem un tiesībaizsardzības jautājumiem. Otrajā nodaļā uzskaitītas tās noziedzīgās darbības, kas būtu kriminalizējamas. Kriminalizējamās darbības, pamatojoties uz to veidu, iedalītas 11 klasteros. Piemēram, sistēmu uzlaušana un prettiesiska izmantošana, personiskās informācijas pārkāpumi, autortiesību pārkāpumi, prettiesiskas darbības, kas aizskar bērnu intereses, prettiesiskas darbības ar seksuāla rakstura informāciju, terorisms u.tml.[6]

Cilvēktiesību organizāciju kritika par Konvencijas saturu

Lai arī Konvencija tiek radīta derīgiem mērķiem sabiedrības interešu aizsardzībai un kibernoziedzības apkarošanai, daudzas nevalstiskās organizācijas cilvēktiesību jomā ir norādījušas uz būtiskiem Konvencijas trūkumiem, kas parādās Sarunu dokumentā. Proti, pārāk plaši interpretējamām un neskaidrām definīcijām un personas tiesību aizsardzības pasākumu nepietiekamību. Pašreizējam Konvencijas saturam trūkstot sasaistes ar starptautiskajiem cilvēktiesību ierobežošanas standartiem,[7] un šāds Konvencijas saturs nebūtu saskanīgs ar pašreizējiem starptautiskajiem instrumentiem kibernoziedzības apkarošanas jomā.[8]

Šie trūkumi radot risku Konvencijas noteikumu patvaļīgai piemērošanai, kas varētu rezultēties nepamatotā cilvēktiesību ierobežošanā. Vislielākais apdraudējums tiek saredzēts attiecībā uz vārda un pulcēšanās brīvību. Pastāv bažas, ka Konvencijas saturu valsts vara varētu izmantot, vēršoties pret politiskajiem oponentiem un sabiedrības locekļiem, kas kritizē vai neatbalsta valdību, minoritāšu grupām, kā arī lai apgrūtinātu valsts varai neglaimojošas informācijas izplatīšanu. Publiski bažas ir paudušas vairāk kā 100 nevalstiskās organizācijas, starp kurām ir Electronic Frontier Foundation, Human Rights Watch, ARTICLE19, CIPPIC, European Digital Rights, Privacy International un daudzas citas.[9]

Minētās bažas galvenokārt pastiprina šobrīd novērojamās tendences kas liecina, ka kibernoziedzības apkarošanas likumu aizsegā notiek patvaļīga cilvēktiesību ierobežošana. Kā 2019. gadā norādīts ANO īpašā referenta ziņojumā, pēdējo desmit gadu laikā valstis ir izmantojušas tehnoloģijas, lai apklusinātu, uzraudzītu un vajātu disidentus, politisko opozīciju, cilvēktiesību aizstāvjus, aktīvistus un protestētājus, kā arī manipulētu ar sabiedrisko domu. Valdības liek biežāk atslēgt internetu, kā arī bloķē tīmekļa vietnes un platformas pirms būtiskiem demokrātiskiem notikumiem, piemēram, vēlēšanām un protestiem. Likumu un politiku pieaugums, kas vērsts uz kibernoziedzības apkarošanu, ir arī pavēris iespējas aktīvistu un protestētāju sodīšanai un uzraudzībai daudzās pasaules valstīs. Kaut arī tehnoloģiju loma terorisma veicināšanā, vardarbības kūdīšanā un manipulācijās ar vēlēšanām rada patiesas un nopietnas globālas bažas, šādi draudi bieži tiek izmantoti kā iegansts, lai stātos pret jauno digitālo pilsonisko sabiedrību.[10] Saskaņā ar nevalstisko organizāciju pausto Konvencijas pieņemšana esošo situāciju neuzlabotu.

Kibernozieguma definīcija - daudz neatbildētu jautājumu

Parasti kiberpārkāpumi tiek iedalīti divās lielās grupās: kiberatkarīgi pārkāpumi (anļu val. – “cyber-dependent”) un kiberiespējoti pārkāpumi (angļu val. – “cyber-enabled”). Kiberatkarīgi pārkāpumi ir likumpārkāpumi, kurus var izdarīt, izmantojot IKT infrastruktūru. Savukārt  kiberiespējoti pārkāpumi ir tradicionāli pārkāpumi, kas paveicami arī bez IKT, bet kuru veikšanu mūsdienās IKT atvieglo vai veicina, piemēram, nelikumīgi narkotiku pirkumi vai naudas atmazgāšana, kas paveikta, izmantojot IKT.[8] Vēl pārkāpumus izdala tādos, kas saistīti ar kibertelpu (angļu val. – “computer-related”) un kas saistīti ar saturu (angļu val. – “content-related”).[11]

Tomēr, lai arī teorijā pastāv dažādi skaidrojumi un kibernoziegumu klasifikācija pēc pazīmēm, starptautiskajās tiesības nepastāv vienotas kibernoziedzības vai kiberuzbrukumu definīcijas. Arī jaunās Konvencijas sarunu dokumentā pašlaik nav tiešas un saturā ierobežotas definīcijas. Konvencija aptver plašu darbību loku, kas saistītas ar IKT izmantošanu noziedzīgiem mērķiem. Tas arī starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām radījis vislielākās raizes.

Starptautiskā cilvēktiesību organizācija, kas aizstāv un veicina vārda un informācijas brīvību, ARTICLE19 ir norādījusi, ka pašreizējais sarunu dokuments satur līdz šim lielāko uzskaitījumu ar darbībām, kas tiktu kriminalizētas - vairāk nekā trīsdesmit noziedzīgi nodarījumi un seši no tiem - saistīti ar saturu. Uzskaitītie pārkāpumi pārsniedz to, ko valstīm pašlaik ir pienākums aizliegt saskaņā ar starptautiskiem līgumiem, kā arī ievērojami pārsniedz jebkuru reģionālo tiesību instrumentu. Tāpat kiberiespējoti ar saturu saistīti noziedzīgie nodarījumi, kas ietverti Konvencijā, nebūtu saskanīgi ar citiem cilvēktiesību instrumentiem. Konvencija arī neparedz papildu tiesiskās aizsardzības mehānismus, piemēram, civiltiesiskus vai nejuridiskus tiesību aizsardzības līdzekļus.

Jebkurš satura izplatīšanas aizliegums ir vārda brīvības ierobežojums 

Jebkurš likums, tai skaitā krimināllikums, kas aizliedz satura izplatīšanu, tostarp bērnu pornogrāfiju vai naida runu, vienmēr pēc būtības ir vārda brīvības ierobežojums. Tāpēc tas ir jāizvērtē saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību instrumentu standartiem, piemēram, ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. panta 3. punktā ietverto testu.[8] ANO īpašā referenta par tiesību uz uzskatu un vārda brīvību veicināšanu un aizsardzību 2011. gada septembra ziņojumā ir nošķirti trīs satura veidi: 1) saturs, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir noziedzīgs nodarījums un var radīt kriminālatbildību (piemēram, bērnu pornogrāfija), 2) saturs, kas nav krimināli sodāms, bet var tikt ierobežots un radīt pamatu civilprasībai (piemēram, godu un cieņu aizskarošs saturs), un 3) izteikumi, kas nerada kriminālatbildību vai civiltiesisko atbildību, bet tomēr rada bažas attiecībā uz toleranci, pieklājību un cieņu pret citiem. Atkarībā no kategorijas piemērojami dažādi juridiski un tehnoloģiski risinājumi.[12] Kā norādīts ziņojumā, valstīm ir pienākums kriminalizēt saturu internetā tikai īpašos gadījumos, kas izriet no starptautiskajām tiesībām - attiecībā uz bērnu pornogrāfiju, aicinājumu uz vardarbību vai diskrimināciju, terorismu, un tikai tad, ja šie nacionālie likumi atbilst starptautisko tiesību standartam. Piemēram, likuma tvērums un definīcijas ir skaidri noteiktas.[13]

Jaunā Konvencija tiecas paplašināt tos gadījumus, kad valstis varētu kriminalizēt kādas informācijas vai satura izplatīšanu. Tas rada bažas par to, vai nerodas pretrunas ar esošo starptautisko tiesību sistēmu un lielākām iespējām valstij ierobežot vārda brīvību. Vārda brīvība aizsargā arī nepatīkamas, aizskarošas vai nosodāmas informācijas izplatīšanu. Tāpat informācijas izplatīšanas ierobežojums nevar būt iegansts, lai aizsargātu valsts varu no neglaimojošas informācijas atklāšanas vai lai palīdzētu valsts varai slēpt informāciju par iestāžu darbību.[8] Valstij ir pienākums nodrošināt tādu pašu personu tiesību aizsardzību tiešsaistē, kādu tām ir pienākums nodrošināt bezsaistē.

Vārda brīvības un ar saturu saistītu kibernoziegumu krustcelēs

ARTICLE19 ir apšaubījusi vajadzību Konvencijā pieņemt plašu uz saturu balstītu pārkāpumu, pasākumu un ar tiem saistīto procesuālo pienākumu klāstu, kas nekad nav bijuši pat pieņemti reģionālā līmenī. ARTICLE19 ieskatā Konvencijai nevajadzētu kriminalizēt tādus nodarījumus, kuru pamatā ir saturs un kuri ir kiberiespējoti. Tie ietver nodarījumus, kas saistīti ar “kūdīšanu uz graujošām darbībām un ekstrēmismu”, “kūdīšanu uz terorismu un attaisnošanu”, “iesaistīšanu pašnāvībā vai piespiešanu veikt pašnāvību”, “seksuālu izspiešanu un intīmu attēlu kopīgošanu bez piekrišanas” vai autortiesību pārkāpumus. Proti, ARTICLE19 norāda, ka kibernoziedzības regulējumam nevajadzētu attiekties uz noziegumiem, kuru pastrādāšanā vienkārši izmantots dators vai IKT. Piemēram, neslavas celšanu internetā nevajadzētu regulēt kā “kibernoziegumu”, jo tas būtībā ir kriminālpārkāpums par neslavas celšanu un vērtējams saskaņā ar starptautiskajiem vārda brīvības standartiem.[8]

Līdzīgs viedoklis ir pausts 2021. gada vēstulē, kuru parakstījušas un Komitejai adresējušas 116 starptautiskas organizācijas un 11 neatkarīgi eksperti, norādot, ka šobrīd nav nedz vienprātības par kibernoziedzības apkarošanu globālā līmenī, nedz vienotas izpratnes vai definīcijas par to, kas ir kibernoziedzība. No cilvēktiesību perspektīvas ir svarīgi, lai jebkura konvencija par kibernoziedzību būtu tvērumā ierobežota. Tas, ka noziegums var būt saistīts ar IKT, nenozīmē, ka tas ir jāiekļauj topošajā konvencijā. Tiesību akti ir īpaši problemātiski, ja tie ietver ar saturu saistītus noziegumus. Neskaidri formulētus kibernoziedzības likumus, kuru mērķis ir apkarot dezinformāciju un terorisma un ekstrēmisma atbalstu vai slavināšanu tiešsaistē, var ļaunprātīgi izmantot, lai ieslodzītu, piemēram, blogerus, vai bloķētu veselas platformas noteiktā valstī.[7]

Otra problēma šajā kontekstā ir terorisma definēšana. ANO un Eiropas Padomes cilvēktiesību institūcijas jau iepriekš ir uzsvērušas spriedzi starp vārda brīvību un pretterorisma pasākumiem.[14] Kā norādīts ANO īpašā referenta 2019. gada ziņojumā, ir saprotams, ka valstis ir ieinteresētas aizsargāt valsts drošību un sabiedrisko kartību. Tomēr daudzos tiesību aktos terorisma definīcijā ir iekļauti plaši un subjektīvi jēdzieni, piemēram, “plaši izplatīts terors, kas izraisīts ar politisko ekstrēmismu”, “nopietna sabiedriskās kārtības traucēšana”, “sabiedrisko pakalpojumu traucēšana”, “kūdīšana uz vardarbību demonstrācijās” un “baiļu radīšana sabiedrībā, lai apdraudētu solidaritāti”. Jēdzienu neskaidrības dēļ ir ārkārtīgi grūti pietiekami droši noteikt, kāda veida rīcība (tiešsaistē un bezsaistē) būtu uzskatāma par “terorismu”. Īpaši neaizsargātas ir organizācijas un personas, kuras tiek uzskatītas par tādām, kas veicina vai propagandē uzskatus, kam nepiekrīt lielākā daļa iedzīvotāju vai kas ir nelabvēlīgi varas iestādēm. Šādi likumi ievērojami pazemina tiesību uz vārda brīvību īstenošanu minēto personu vidū un vēl vairāk izolē šīs grupas no digitālās telpas.[15] Bez tam šādi plaši formulēti likumi neatbilst starptautiskajiem vārda brīvības standartiem un tie pakļauj briesmām žurnālistus, aktīvistus, pētniekus, minoritātes un citādi domājošos.[7] Līdz ar to likumiem, kuru piemērošanā ir saskatāms augsts patvaļas risks, ir negatīva ietekme uz pilsonisko sabiedrību un aktīvismu kopumā.

Kā norāda cilvēktiesību organizācijas, pat likumi, kas koncentrējas uz kibernoziegumiem šaurākā izpratnē, tiek izmantoti citiem mērķim. Likumi, kas nosaka kriminālatbildību par neatļautu piekļuvi datortīkliem vai sistēmām, ir izmantoti, lai vērstos pret trauksmes cēlājiem, aktīvistiem un žurnālistiem. Saskaņā ar šīm interpretācijām jebkura informācijas izpaušana, kas pārkāpj uzņēmuma vai valdības politiku, var tikt uzskatīta par “kibernoziegumu”. Jebkurā iespējamā konvencijā ir skaidri jāietver ļaunprātīgu nolūku standarts, tai ir jānodrošina skaidri formulēta un plaša sabiedrības interešu aizsardzība.[7] Būtībā kibernoziegumu regulējums nedrīkstētu kavēt aktīvistu, trauksmes cēlāju un digitālās drošības pētnieku darbību.

Ar saturu saistīti kibernoziegumi un tiešsaistes satura bloķēšana

ANO īpašā referenta par tiesībām uz miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību 2019. gada ziņojumā “Tiesību uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību īstenošana digitālajā laikmetā” ir apkopotas pēdējo desmitgažu tendences digitālajā telpā cilvēktiesību jomā, kas rada satraukumu.[10] Viena no šādām tendencēm ir patvaļīga tiešsaistes satura bloķēšana, ko veic valsts vara. Privātpersonas vai organizācijas tīmekļa vietne ir svarīgs līdzeklis, lai persona vai organizācija iestātos par kādu lietu, aktualizētu sabiedrībai svarīgus jautājumus un dotu ieguldījumu publiskajās debatēs, ziņotu par cilvēktiesību pārkāpumiem, publicētu pētījumus, meklētu, saņemtu un izplatītu visa veida informāciju un idejas, veidotu sadarbību ar citām organizācijām un cilvēkiem u.tml. Kopumā veselu interneta vietņu bloķēšana ir ārkārtējs, nesamērīgs pasākums, kas būtiski ierobežo spēju veikt šīs darbības un tādējādi grauj pulcēšanās un biedrošanās brīvības izmantošanu tiešsaistē. Aizliegums privātpersonai vai organizācijai publicēt materiālus tiešsaistē “tikai tādēļ, ka tas var būt kritisks pret valdību vai valdības atbalstīto politisko sociālo sistēmu”, ir pretrunā ar tiesībām uz miermīlīgas pulcēšanās brīvību un vārda brīvību.[16]

ANO īpašā referenta ziņojumā aprakstītas dažādas epizodes, kad bloķētas cilvēktiesību organizāciju un politisko opozīcijas partiju interneta vietnes dažādās pasaules daļās, tostarp Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona valstīs. Piemēram, Apvienotajos Arābu Emirātos un Saūda Arābijā varas iestādes regulāri bloķē vietnes, kurās tiek publicēta tiešsaistes kritika. Piemēram, ziņojumā minēta Saūda Arābijas kampaņa #Women2Drive, kas tika bloķēta 2013. gadā. Savukārt Ķīnā izmantotais ugunsmūris sistemātiski bloķē piekļuvi tūkstošiem vietņu un tiešsaistes saturam, kas atrodas ārpus Ķīnas un kas satur terminus “demokrātija” un “cilvēktiesības”.[17] Ņemot vērā šādas tendences, jaunās Konvencijas izstrādātājiem ir jāņem vērā riski, kurus rada atvērtas un plaši interpretējamas normas, it sevišķi, ja tās nav sasaistītas ar cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem.

Kā norādījusi organizācija ARTICLE19, Konvencijai būtu jābūt derīgai tās mērķim, vienlaikus neapdraudot to personu pamattiesības, kuras cenšas tās aizsargāt, lai cilvēki varētu brīvī izmantot savas tiesības kā tiešsaistē, tā bezsaistē. ARTICLE19 ieskatā no Konvencijas būtu jāizņem visi ar saturu saistītie nodarījumi (8., 9. klasteris). Tāpat būtu jāveic izmaiņas procedūru noteikumos (47. un 48. pants), lai nepārprotami aizsargātu personas datus, pieprasītu tiesu pārbaudi attiecībā uz datu iegūšanu un pārtveršanu, kā arī aizsargātu pakalpojumu sniedzējus no situācijām, kad tie ir spiesti veikt nesamērīgas darbības tiesībaizsardzības institūciju vajadzībām.[18]

Turpmākais Komitejas darbs

2023. gada aprīlī norisināsies Komitejas piektā sesija, lai turpinātu darbu pie Konvencijas izstrādes.[19] Šajā posmā tiks sagatavots Konvencijas teksta projekts, pamatojoties uz ceturtās un piektās sesijas rezultātiem. Savukārt pirms sestās sesijas, ņemot vērā Konvencijas nodaļu projektu lasījumu iznākumu iepriekšējās sesijās un neformālu konsultāciju rezultātus, tiks sagatavots Konvencijas teksta projekts.[20]

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

  1. ^ INTERPOL: Global Crime Trend Summary Report, 2022, p. 3. Pieejams: https://www.interpol.int/en/content/download/18350/file/Global%20Crime%20Trend%20Summary%20Report%20EN.pdf
  2. ^ INTERPOL: Global Crime Trend Summary Report, 2022, p. 4. Pieejams: https://www.interpol.int/en/content/download/18350/file/Global%20Crime%20Trend%20Summary%20Report%20EN.pdf
  3. ^ Par Komitejas, lai izstrādātu visaptverošu starptautisku konvenciju par cīņu pret informācijas un komunikāciju tehnoloģiju izmantošanu noziedzīgiem nolūkiem lasām, sastāvu un darba gaitu lasāms šeit: https://www.unodc.org/unodc/en/cybercrime/ad_hoc_committee/home
  4. ^ ANO Ģenerālā asambleja 2019. gada 27. decembra rezolūciju Nr. 74/247 “Countering the use of information and communications technologies for criminal purposes”. Pieejama: https://undocs.org/Home/Mobile?FinalSymbol=A%2FRes%2F74%2F247&Language=E&DeviceType=Desktop&LangRequested=False
  5. ^ ANO Ģenerālā asambleja 2019. gada 27. decembra rezolūcijas Nr. 74/247 “Countering the use of information and communications technologies for criminal purposes” preambula. Pieejama: https://undocs.org/Home/Mobile?FinalSymbol=A%2FRes%2F74%2F247&Language=E&DeviceType=Desktop&LangRequested=False
  6. a, b UN General Assembly, Ad Hoc Committee to Elaborate a Comprehensive International Conventionon Countering the Use of Information and Communications Technologies for Criminal Purposes. Consolidated negotiating document on the general provisions and the provisions on criminalization and on procedural measures and law enforcement of a comprehensive international convention on countering the use of information and communications technologies for criminal purposes (A/AC.291/16). Pieejama: https://www.undocs.org/Home/Mobile?FinalSymbol=A%2FAC.291%2F16&Language=E&DeviceType=Desktop&LangRequested=False
  7. a, b, c, d EFF un citu organizāciju kolektīvā vēstule Komitejai pieejama šeit: https://www.eff.org/files/2022/01/12/statement_un_treaty_letter_draft.pdf
  8. a, b, c, d, e ARTICLE19 komentārs “ARTICLE 19’s Comments on the Consolidated Negotiating Document on the Elaboration of a Comprehensive International Convention on Countering the Use of Information and Communications Technologies for Criminal Purposes” pieejams šeit: https://www.article19.org/wp-content/uploads/2023/01/ARTICLE-19-analysis-of-the-Cybercrime-Convention-Negotiating-Document-January-2023.pdf
  9. ^ Rodriguez K., Gullo K., Wong G. Nearly 130 Public Interest Organizations and Experts Urge the United Nations to Include Human Rights Safeguards in Proposed UN Cybercrime Treaty. EFF, 2022. Pieejams: https://www.eff.org/deeplinks/2022/01/nearly-130-public-interest-organizations-and-experts-urge-united-nations-include
  10. a, b UN General Assembly Human Rights Counci. Rights to freedom of peaceful assembly and of associationReport of the Special Rapporteur on the rights to freedom of peaceful assembly and of association (17.05.2019., A/HRC/41/41), p. 3. Pieejams: https://documents-dds-ny.un.org/doc/UNDOC/GEN/G19/141/02/PDF/G1914102.pdf?OpenElement
  11. ^ A UN treaty on cybercrime en route. Pieejams: https://unric.org/en/a-un-treaty-on-cybercrime-en-route/
  12. ^ United Nations  General Assembly. Promotion and protection of the right to freedom of opinionand expression. Note by the Secretary-General (A/66/290), para. 18. Pieejams: https://undocs.org/Home/Mobile?FinalSymbol=A%2F66%2F290&Language=E&DeviceType=Desktop&LangRequested=False
  13. ^ United Nations  General Assembly. Promotion and protection of the right to freedom of opinionand expression. Note by the Secretary-General (A/66/290), A sadaļa. Pieejams: https://undocs.org/Home/Mobile?FinalSymbol=A%2F66%2F290&Language=E&DeviceType=Desktop&LangRequested=False
  14. ^ Piemēram, Eiropas Padomes apkopojums ECT lietās par vārda brīvību un terorismu (angļu val.). Pieejams: https://rm.coe.int/factsheet-on-anti-terror-legislation-june2018-docx/16808b3dd7 https://www.ohchr.org/en/special-procedures/sr-terrorism
  15. ^ UN General Assembly Human Rights Counci. Rights to freedom of peaceful assembly and of associationReport of the Special Rapporteur on the rights to freedom of peaceful assembly and of association (17.05.2019., A/HRC/41/41), p. 34. Pieejams: https://documents-dds-ny.un.org/doc/UNDOC/GEN/G19/141/02/PDF/G1914102.pdf?OpenElement
  16. ^ A/HRC/41/41: Rights to freedom of peaceful assembly and of association - Report of the Special Rapporteur on the rights to freedom of peaceful assembly and of association, para. 42. Pieejams: https://www.ohchr.org/en/documents/thematic-reports/ahrc4141-rights-freedom-peaceful-assembly-and-association-report-special
  17. ^ A/HRC/41/41: Rights to freedom of peaceful assembly and of association - Report of the Special Rapporteur on the rights to freedom of peaceful assembly and of association, para. 41. Pieejams: https://www.ohchr.org/en/documents/thematic-reports/ahrc4141-rights-freedom-peaceful-assembly-and-association-report-special
  18. ^ ARTICLE19. UN: Cybercrime Convention must meet international free speech standards. Pieejams: https://www.article19.org/resources/un-draft-cybercrime-convention-free-speech-standards/?fbclid=IwAR1b32rJA6nuOSMTTmK6mXr0_nTNaIV0DcGRBFMPR-uljX9e7TfXZi8f85s
  19. ^ United Nations. Fifth session of the Ad Hoc Committee. Pieejams: https://www.unodc.org/unodc/en/cybercrime/ad_hoc_committee/ahc_fifth_session/main
  20. ^ Ad Hoc Committee to Elaborate a Comprehensive International Convention on Countering the Use of Information and Communications Technologies for Criminal Purposes First session. Proposed roadmap and mode of work of the Ad Hoc Committee to Elaborate a Comprehensive International Convention on Countering the Use of Information and Communications Technologies for Criminal Purposes Note by the Secretariat (A/AC.291/CRP.6). Pieejams: https://www.unodc.org/documents/Cybercrime/AdHocCommittee/CRPs/V2201024.pdf