Spriedums

Vācija: nepamatota diskriminācija adopcijas procesā

Marta beigās Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa izvērtēja regulējumu, kas ļāva adoptēt sava partnera bērnu tikai tad, ja partneri bija precējušies. Tiesa uzskatīja, ka šāds regulējums ir pretrunā vienlīdzības principam, jo nepamatoti nelabvēlīgākā situācijā nostāda bērnus ģimenēs, kurā vecāki (juridiskais vecāks un viņa dzīvesbiedrs) nav laulājušies.

Hilarmont / CC BY-SA 3.0

Lietas apstākļi

Sūdzības iesniedzēji konkrētajā lietā bija ģimene: māte, 2 bērni un viņu patēvs. Bērnu tēvs bija miris, un bērnu māte saņēma atraitnes pensiju, ko zaudētu, ja atkal apprecētos. Tā kā šis pabalsts bija būtisks ģimenes ienākumu avots, viņa nevēlējās laulāties ar partneri. Tomēr patēvs vēlējās izveidot juridiskās saites ar bērniem, tāpēc iesniedza pieteikumu par bērnu adopciju. Tas viņam tika atteikts, jo Vācijas likums paredzēja, ka persona var adoptēt sava partnera bērnu tikai gadījumā, ja ir precējusies ar šo partneri. Ja sava partnera bērnu vēlējās adoptēt persona, kura nebija ar viņu precējusies, tad bērnam bija jāzaudē juridiskā saite ar šo partneri.

Tiesas argumentācijas kopsavilkums

Tiesa noraidīja iebildumus par citu Vācijas Pamatlikuma normu pārkāpumu, taču secināja, ka šī situācija neatbilst Pamatlikuma 3. panta pirmajā daļā nostiprinātajam vienlīdzības principam.

Tiesa secināja, ka nelabvēlīgākā situācijā tiek nostādīti bērni, kuri aug ģimenēs, kurās vecāki (juridiskais vecāks un audžuvecāks) nav salaulājušies, salīdzinot ar tiem, kuru vecāki (juridiskais vecāks un audžuvecāks) ir salaulājušies. Lai šāda atšķirīga attieksme būtu pamatota, tai ir jābūt samērīgai. Tiesa norādīja, ka ir skartas būtiskas bērna tiesības uz vecāku aprūpi un audzināšanu (bez adopcijas audžuvecākam nav nekādu juridisku saišu ar bērnu, piemēram, aprūpes tiesību vai pienākuma utt.). Turklāt bērni nevar ietekmēt to, vai viņu vecāki salaulājas un nevar arī mainīt savu situāciju. Šo iemeslu dēļ likumdevēja rīcības brīvība ir ierobežotāka.

Atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir novērst to, ka bērns uzaug nelabvēlīgā situācijā, kā arī nodrošināt, ka bērns uzaug stabilā situācijā un vecāku attiecības neizjūk, pirms izveidojušās stabilas attiecības starp audžuvecāku un bērnu. Tomēr šo leģitīmo mērķu sasniegšanai nav nepieciešams vispārējs adopcijas aizliegums. Proti, ir iespējams ieviest regulējumu, lai nodrošinātu, ka adopcija notiek tikai stabilu pāra attiecību gadījumā un ir bērna labākajās interesēs arī neprecētu vecāku gadījumā. Likumdevējs var izmantot standartizāciju un vienkāršošanu, taču ir jānodrošina vienlīdzības principa ievērošana. Proti, ir saprātīgi pieņemt, ka laulība liecina par stabilitāti pāra attiecībās, taču nav pamata uzskatīt, ka ārpus laulāto attiecībām stabilitāte nav iespējama, īpaši ņemot vērā šī brīža faktisko realitāti. Tāpat arī tas, ka laulība ir atzīta par konstitucionālu vērtību, šajā gadījumā neattaisno atšķirīgo attieksmi.

Komentārs par spriedumu

Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa izvēlējās jautājumu skatīt tieši caur bērna interešu prizmu, tāpēc arī tās izdarītie secinājumi šķiet loģiski un pārliecinoši. Proti, tiesa izvēlējusies bērniem labvēlīgāko risinājumu neatkarīgi no viņu vecāku izvēlēm. Tāpat arī tiesa ņēmusi vērā šī brīža sociālo realitāti: šobrīd ģimenes bieži veidojas ārpus laulāto attiecībām, kas arī mudina tiesību sistēmu pielāgoties cilvēku vajadzībām.

Latvijas Civillikums šobrīd paredz līdzīgu regulējumu: persona var adoptēt sava partnera bērnu tikai tad, ja viņi ir savā starpā precējušies. Vācijas spriedums rosina pārdomāt, vai šāds regulējums nodrošina bērna labāko interešu aizsardzību. Īpaši svarīgi tas ir kontekstā ar bērniem viendzimuma partnerattiecībās. Ir daudz ģimeņu, kurās ne vien bērniem, bet arī vecākiem nav iespēju ietekmēt savu situāciju, jo vecāki nemaz nevar salaulāties.

Vācijas Federālā konstitucionālā tiesas spriedums (vācu valodā)

Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas preses relīze (angļu valodā)