Neskatoties uz dažādām sociālām kampaņām, kas sabiedrību izglīto par vardarbības ģimenē postošo ietekmi, jaunākie pētījumi rāda, ka līdz tās izskaušanai ir ejams tāls ceļš. To īpaši izceļ Covid-19 pandēmijas laikā pieaugušais vardarbības ģimenē gadījumu skaits. Šajā rakstā apkopotas Eiropas Padomes Ekspertu grupas cīņai ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē (GREVIO) jaunākajā ziņojumā publicētie konstatējumi un secinājumi, kā arī Latvijas mēroga pētījumu atziņas par vardarbības ģimenē izplatību un veidiem.

Vardarbība ģimenē ir prettiesiska un aizskaroša rīcība, kuru cilvēks atļaujas pret citiem cilvēkiem, ar kuriem viņš dzīvo kopīgā mājsaimniecībā, ģimenē vai ar kuriem viņam ir intīmas attiecības. Vardarbība kā ļaunprātīga varas izmantošana un kontrole varmākas un upura savstarpējās attiecībās var izpausties gan vārdiskos apvainojumos, gan kā fiziska vai seksuāla vardarbība, vai pat slepkavība. 

Vienlaikus vardarbība ģimenē ir saistīta ar dzimumu un līdztiesības problemātiku. Proti, upuris parasti ir sieviete.

Konstatēts, ka Eiropā katra trešā sieviete vecumā virs 15 gadiem ir ziņojusi par kāda veida fizisku vai seksuālu vardarbību un ka lielāko daļu vardarbības veic pašreizējais vai bijušais partneris.^[1] Arī Latvijā aptuveni katra trešā sieviete savā dzīves laikā ir cietusi no vardarbības ģimenē. Tomēr vardarbības statistika, kas attiecas uz pilngadīgām personām, tikai daļēji sniedz informāciju par situāciju. Joprojām liela daļa par to neziņo.^[2]

Eiropas Padomes ekspertu grupas ikgadējā ziņojuma secinājumi

Eiropas Padomes Ekspertu grupa cīņai ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē (GREVIO), kas uzrauga Stambulas konvencijas^[3] ieviešanu, 2022. gada 14. jūnijā publicēja ikgadējo vispārējo ziņojumu par savu darbību 2021. gadā.^[4] Ziņojumā aprakstīti GREVIO pētījumu rezultāti par 20 valstīm. Tā galvenās tēmas ir bērnu aizgādība, saskarsmes tiesības un vardarbība ģimenē.^[5] 

Lai arī visas valstis ir veikušas uzlabojošus pasākumus, tomēr Stambulas konvencijas ieviešana notiek nekonsekventi un joprojām ir konstatējami dažādi trūkumi upuru aizsardzības un tiesību nodrošināšanā. Ziņojumā apkopoti būtiskākie no trūkumiem, kā arī veicamās darbības, lai situāciju uzlabotu.

GREVIO konstatētie būtiskākie trūkumi 

Lielākoties trūkumi ir saistīti ar nepietiekamu aizsardzību un atbalstu vardarbības ģimenē upuriem un bērniem, kuri bijuši vardarbības ģimenē liecinieki, kā arī ar neatbilstošu riska novērtējumu, nespēju nodrošināt uzraudzītu apmeklējumu, aizspriedumiem un profesionāļu apmācības trūkumu un bērnu - upuru sodīšana par vardarbības pieredzēšanu. Ziņojumā arī sniegts veicamo darbību uzskaitījums, lai minētos trūkumus novērstu.

•  Aizsardzības un atbalsta trūkums bērniem, kuri bijuši liecinieki vardarbībai ģimenē

Līdzšinējais monitorings atklāj, ka Stambulas konvencijas dalībvalstis lielākoties nespēj vardarbībā cietušajiem bērniem nodrošināt atbilstošu un pietiekamu piekļuvi specializētiem un vecumam atbilstošiem speciālistu pakalpojumiem. Piemēram, dažās valstīs šādi pakalpojumi bērniem, kas izņemti no ģimenēm, tiek sniegti tikai krīzes centros un tikai uz noteiktu laiku. Pametot krīzes centru, tiek pārtraukts speciālistu atbalsts. Citās valstīs, kā Nīderlandē, Portugālē, Serbijā un Zviedrijā, speciālistu pakalpojumi nav pielāgoti tieši bērnu vajadzībām.^[6] 

Tāpat nereti netiek pievērsta nepieciešamā uzmanība vardarbībā ģimenē cietušo bērnu vēlmēm un jūtām. Piemēram, bērni, kuri nepārprotami nevēlas kontaktēties ar varmāku vecāku, iestāžu lēmumu rezultātā ir spiesti tikšanos ar šo vecāku apmeklēt. 

Valsts pienākumu aizsargāt bērnus paredz Stambulas konvencijas 26. pants, kas noteic, ka gadījumos, kad vardarbībā cietušajai bērna mātei tiek sniegts atbalsts, jāņem vērā arī bērna tiesības un vajadzības. Savukārt konvencijas 31. pants noteic, ka, izmantojot saskarsmes un aizgādības tiesības, netiek apdraudētas vardarbības upura vai bērnu tiesības un drošība.^[7]

• Nepietiekama vardarbības ģimenē upuru un viņu bērnu aizsardzība

Atbilstoši Stambulas konvencijai, lemjot par aizgādību un saskarsmes tiesībām, ir jāņem vērā vardarbības ģimenē gadījumi. Tomēr pētījuma ietvaros tika konstatēts, ka virknē valstu, piemēram, Albānijā, Beļģijā, Itālijā, Monako, Polijā, Sanmarīno un Slovēnijā  šāds juridiskais pienākums – ņemt vērā vardarbības gadījumus – netiek pildīts.

Tāpat atsevišķās valstīs, piemēram Serbijā, joprojām tiesību aktos netiek atzīts kaitējums, kas rodas bērnam, kas bijis vardarbības aculiecinieks. Arī Polijā, pieņemot lēmumus par saskarsmi ar bērniem, sistemātiski netiek ņemta vērā kaitīgā ietekme uz bērniem, ko rada vardarbības pieredzēšana ģimenē kā aculieciniekiem.^[8]

• Nespēja nodrošināt uzraudzītu apmeklējumu un neatbilstošs riska novērtējums

Ziņojumā norādīts, ka pastāv koordinācijas trūkums starp civilprocesā un kriminālprocesā iesaistītajām valsts iestādēm. Tā rezultātā tiesas var lemt par varmāku saskarsmes ar to bērniem nodrošināšanu, neskatoties uz aizliegumu, ko izdevusi cita tiesa citā tiesvedībā.^[9] 

Tāpat konstatēti trūkumi mediācijas institūta izmantošanā. Piemēram, vardarbības ģimenē upuriem, kuri vēlas šķirties, tiek pieprasīts vai mudināts vispirms izmantot mediāciju. GREVIO ir atzīmējis, ka šajos gadījumos cietušie ir īpaši neaizsargāti. Proti, vardarbības ģimenē gadījumiem ir raksturīgs varas disbalanss, kas mediācijas procesā pasliktina cietušā spēju risināt sarunas un panākt pieņemamu vienošanos, tādējādi ietekmējot bērnu un mātes drošību.^[10]

• Vecāku atsvešināšanās argumenta ietekme civilprocesā 

Ziņojumā norādīts, ka tiesā vecāku atsvešināšanās^[11] arguments tiek izmantots, lai nonivelētu bērna, kas cietis no vardarbības ģimenē un baidās no saskarsmes ar varmāku vecāku, viedokli. Proti, apgalvojumi par vecāku atsvešināšanos tiek izmantoti, lai noliegtu apgalvojumus par vardarbību ģimenē vai seksuālu vardarbību. Gadījumos, kuros konstatēja pazīmes par vardarbību ģimenē, tās zaudēja nozīmību, tiklīdz uzmanība tika pievērsta vecāku atsvešināšanās iespējai.^[12]

• Aizspriedumi un profesionāļu apmācības trūkumu

Secināts, ka tiesneši, juristi, veselības aprūpes speciālisti un bērnu aprūpes speciālisti savā darbā pastāvīgi prezumē, ka starp vecāku un bērnu ir jāpastāv saskarsmei. Līdz ar to tiesas cenšas panākt saskarsmes nodrošināšanu pat gadījumos, kad ir pierādīta vardarbība ģimenē.^[13] Tāpat izplatīta ir vecāku kopīgas aizgādības saglabāšana notiesājoša sprieduma par vardarbību ģimenē gadījumā. Vecāku aizgādības tiesību atņemšana vardarbīgam vecākam ir izņēmums, neskatoties pat uz to, ka pastāv draudi mātei un bērnam.^[14] 

Iesaistīto amatpersonu zināšanu un prasmju trūkums noved pie tā, ka praksē tiek ignorēti gadījumi, kad bērns faktiski ir cietis no vardarbības, pieļaujot bērna turpmākas ciešanas. Piemēram, Baltijas žurnālistikas centrs Re:Baltica savā pētījumā aprakstījis gadījumu Latvijā, kurā tiesnese uzstājusi uz saskarsmes tiesību nodrošināšanu varmākam, kaut pret to iebildusi klīniskā psiholoģe – šādas tikšanās bērnam bija traumējošas, un pēc katra Skype sazvana ar tēvu bērnam bija jālieto zāles.^[15]

Otra satraucoša iezīme ir tiesvedībā par aizgādību un saskarsmes tiesībām paustie  aizspriedumi pret sievietēm, ja tās norāda uz vardarbību ģimenē. Proti, gadījumos, kad sievietes vardarbību ģimenē norāda kā iemeslu, lai neapmeklētu sēdes vai tikšanās, kurās klātienē jāsastop varmāka, vai kad šīs sievietes nepiekrīt aizgādībai vai otra vecāka saskarsmes tiesībām, tas tiek uztverts kā atteikšanās sadarboties. Nereti šādi sievietes argumenti vispār tiek noraidīti. Tā rezultātā tiesas varmāku saskarsmes tiesības ar savu bērnu uzsver kā svarīgākas iepretim upura tiesībām.^[16]

• Bērnu - upuru sodīšana par vardarbības pieredzēšanu

GREVIO ziņojumā ir uzsvēris, ka bērna atveseļošanās process visveiksmīgāk norit, ja bērns ir savās mājās ar personām, kurām uzticas. Savukārt realitātē tā vietā, lai nodrošinātu vardarbībā cietušās sievietes aizsardzību kā primāro pasākumu bērnu drošības nodrošināšanai, daudzās Stambulas konvencijas dalībvalstīs bērna intereses interpretē ļoti šauri.  Bieži vien nākamais solis pēc vardarbības ģimenē ir bērna izņemšana no ģimenes un mājām un līdz ar to – arī atšķiršana no mātes. Tādējādi bērni tiek „sodīti“ par vardarbības pieredzi.^[17]

Pasākumu kopums trūkumu novēršanai

Ziņojuma noslēgumā GREVIO ir apkopojis 12 pasākumu kopumu, lai novērstu minētās nepilnības. Veicamie pasākumi ietver starpinstitūciju sadarbības stiprināšanu un informācijas apmaiņas veicināšanu, lai nepieļautu, ka vardarbības izdarītājam tiek noteikta saskarsme ar bērnu, neskatoties uz citas tiesas izdotu aizliegumu, kā arī drošības pasākumu ieviešanu vardarbības upuru aizsardzībai, atbilstošu apmācību nodrošināšanu un profesionālu vadlīniju izstrādi amatpersonām, kas lemj par saskarsmes tiesībām.

Norādīts, ka jānovērš mediācijas procesa uzspiešana vardarbības upuriem un skaidri jāatzīst, ka, nosakot bērnu aizgādības un saskarsmes tiesības, ir jāņem vērā vardarbības gadījumi, uz kuriem attiecas Stambulas konvencija, tostarp apspriežoties ar visiem attiecīgajiem speciālistiem un/vai veicot neatkarīgu izmeklēšanu.

Nepieciešams arī ieviest īpašus speciālistu atbalsta pakalpojumus bērniem, kuri ir cietuši vai pakļauti jebkāda veida vardarbībai pret sievietēm, piemēram, vecumam atbilstošas ​​psihosociālas konsultācijas gan krīze centros, gan ārpus tiem apstākļos, kas nodrošina to nepārtrauktību un kvalitāti. Vienlaikus bērnu – vardarbības upuru – drošība garantējama tādos apstākļos, kas ļauj viņiem palikt kopā ar vecāku, kurš nav vardarbīgs, vēlams savās mājās. Ziņojumā arī uzsvērta nepieciešamība informēt attiecīgos speciālistus par to, ka “vecāku atsvešinātības sindromam” kā medicīniskai diagnozei nav zinātniska pamatojuma.

Vardarbība Eiropas Cilvēktiesību konvencijas kontekstā

Bērna aizgādības un saskarsmes tiesības nevar aplūkot atrauti no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECK) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūras. ECK Stambulas konvenciju arvien vairāk izmanto kā instrumentu, lai interpretētu ECK spriedumus pieņemšanas gaitā par vardarbību pret sievietēm saistībā ar tiesībām uz dzīvību, spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās aizliegumu un tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kā arī diskriminācijas aizliegumu.^[18]

Nesenie piemēri ietver tādas lietas kā Galović pret Horvātiju (pieteikums Nr. 45512/11, 2021. gada 31. augusts),^[19] Jurčić pret Horvātiju (pieteikums Nr. 54711/15, 2021. gada 4. februāris),^[20] Levchuk pret Ukrainu (pieteikums Nr. 17496/19, 2020. gada 3. septembris),^[21] Association Innocence en Danger et Association Enfance et Partage pret Franciju (pieteikumi Nr. 15343/15 un 16806/15, 2020. gada 4. jūnijs),^[22] Z pret Bulgāriju (pieteikums Nr. 39257/17, 2020. gada 28. maijs),^[23] un Buturugă pret Rumāniju^[24] (pieteikums Nr. 56867/15, 2020. gada 11. februāris).

Viena no svarīgākajām ECT lietām šajā aspektā ir Kurt pret Austriju (pieteikums Nr. 62903/15, 2021. gada 15. jūnijs). Lietā tika vērtēta valsts atbildība ECK 2. panta (tiesības uz dzīvību) kontekstā. Proti, astoņus gadus vecu zēnu bija noslepkavojis tēvs pēc tam, kad māte jau iepriekš bija izteikusi apsūdzības par vardarbību ģimenē. Lai gan ECT nekonstatēja ECK 2. panta pārkāpumu, tiesa atsaucās uz Stambulas konvencijas 18. un 49.–53. pantu, tādējādi veicinot labāku izpratni par vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm. Šajā lietā ECT ieviesa vairākus principus, kuri jau ir tikuši piemēroti arī lietās pret valstīm, kuras nav Stambulas konvencijas dalībvalstis.^[25]

Tā, piemēram, Kurt pret Austriju secinājumi izmantoti arī lietā Tkhelidze pret Gruziju (pieteikums Nr. 33056/17, 2021. gada 8. jūlijs).^[26] Lietā iesniedzējas meita cieta no dzīvesbiedra pastāvīgas vardarbības un galu galā tika nogalināta. Iesniedzēja vairākkārt vērsās policijā, lūdzot uzsākt izmeklēšanu par iespējamo policijas darbinieku nolaidību. Konkrētajā lietā prasības iesniedzēja un nogalinātā sieviete jau iepriekš daudzas reizes bija vērsušies policijā, lūdzot palīdzību sievietes dzīvesbiedra vardarbīgās rīcības dēļ.

Tkhelidze pret Gruziju lietā ECT konstatēja 2. panta pārkāpumu (tiesības uz dzīvību) saistībā ar ECK 14. pantu (diskriminācijas aizliegums). ECK norādīja, ka vardarbību, kurai sieviete bija pakļauta, nevarēja uzskatīt par atsevišķām epizodēm, bet tā bija ilgstoša situācija. Pastāvot ilgstošai vardarbībai ģimenē, nevarētu būt šaubu par cietušajam radīto apdraudējuma tūlītēju esamību. ECK secināja, ka policijai vajadzēja zināt par reāliem un tūlītējiem draudiem sievietes drošībai. Policija bija izvēlējusies pazemināt incidenta klasifikāciju uz "nelielu ģimenes strīdu". Bez tam policija nebija cietušo informējusi par viņas tiesībām un maldināja viņu, norādot uz policijas nespēju aizturēt varmāku vai piemērot kādu citu ierobežojošu līdzekli.

ECK secināja, ka tiesībaizsardzības iestāžu vispārējā un diskriminējošā pasivitāte saistībā ar apgalvojumiem par vardarbību ģimenē veicināja vardarbības attīstību. Valsts, neveicot preventīvus operatīvos pasākumus, pārkāpa iesniedzējas un viņas meitas tiesības uz vienlīdzīgu aizsardzību likuma priekšā.

Spriedums ir nozīmīgs, jo tajā uzsvērts valsts pozitīvais pienākums aizsargāt vardarbības upuru drošību un dzīvību, kā arī nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi. Tādējādi tiek uzsvērts, ka vardarbība ģimenē tiešā veidā ir saistīta ar dzimumu līdztiesības problēmām.

Vardarbība Latvijā 

GREVIO ziņojumā ietverta atsauce arī uz Latvijas Satversmes tiesas 2021. gada 4. jūnija spriedumu par Stambulas konvencijas noteikumu atbilstību Satversmei.^[27] Spriedumā Satversmes tiesa konstatēja, ka Stambulas konvencijas darbības jomā ietilpst tikai vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana un ka tā neuzliek nekādu īpašu laulības vai ģimenes formu pieņemšanu vai ieviešanu. Turklāt ar dzimumu saistīta vardarbība Latvijā ir sastopama un pārsvarā skar sievietes, tāpēc īpašu pasākumu īstenošana attiecībā uz sievietēm ir nepieciešama un vērsta uz efektīvas sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanu. Kā uzsvērts ziņojumā, šāds Satversmes tiesas sprieduma skaidrojums varētu veicināt Latvijas Stambulas konvencijas ratificēšanu.^[28]

Ziņojumā gan situācija vardarbības jomā Latvijā nav aprakstīta, taču vardarbība kā aktuālu un izplatītu problēmu pēdējo gadu laikā ir pētījuši gan zinātnieki, gan žurnālisti.^[29] 

Vardarbība pret sievietēm

Pētījumi liecina, ka Latvijā aptuveni katra trešā sieviete savā dzīves laikā ir cietusi no vardarbības ģimenē, turpretī vīrieši pamatā cieš no vardarbības ārpus partnerattiecībām.^[30] Pēdējos piecos gados 8% sieviešu Latvijā ir pieredzējušas fizisku vardarbību, bet 36% - emocionālu vardarbību. Lielākā daļa jeb 76% no fizisku vardarbību piedzīvojušām sievietēm to nebija nevienam teikušas, kas ir augstāks rādītājs nekā vidēji ES (68%), savukārt par emocionālu vardarbību netika ziņots 83 % gadījumu (ES – 80%). Fizisku vardarbību sievietes visbiežāk ir piedzīvojušas no ģimenes locekļa vai radinieka (37%), savukārt emocionālu vardarbību no kāda, ko tās nepazina (35%). Šāda tendence novērota arī 2014. gada pētījumā “Vardarbība pret sievietēm – Eiropas Savienības mēroga apsekojums”.^[31]

Rīgas Domes Labklājības departamenta 2021. gadā veiktais pētījums par sieviešu, kuras cietušas no vardarbības, problemātiku Rīgas apkārtnē atklāj līdzīgu tendenci. Vardarbība visbiežāk ir ilgstoša. Kā atklāts pētījumā, tad pārsvarā tiek novērota un konstatēta emocionāla vardarbība. Tipiskais vardarbības upura profils Rīgā ir sieviete vecumā no 18 līdz 45 gadiem ar bērniem un zemiem, nepastāvīgiem ienākumiem. Sievietes, kuras pašas vēršas pēc palīdzības, nāk no salīdzinoši sociāli labvēlīgākas vides. Visbiežāk sieviete, kura piedzīvo vardarbību no partnera, to ir pieredzējusi agrāk - bērnībā. Nereti cietušās ir līdzatkarīgas, nespēj pārtraukt vardarbīgās attiecības, slepus tiekas ar varmāku un atgriežas iepriekš piedzīvotajās vardarbīgajās attiecībās. No kopējā gadījumu skaita Rīgā, aptuveni 95%^[32] gadījumu cietušās jau iepriekš bija cietušas no vardarbības. 

Līdzīga situācija ir vērojama arī Latvijas mērogā. Latvijas Universitātes veiktajā pētījumā konstatēts, ka vardarbībai ģimenē vairāk pakļautas ir sievietes, turklāt vardarbības pieredze mainās atkarībā no dzīves cikla: bērnībā varmāka biežāk ir tēvs un vēlāk vīrs vai dzīves biedrs.^[33] Atkārtoti vardarbības gadījumi norāda, ka vardarbības pārtraukšana ir sarežģīts process.^[34] Vardarbības novēršanas pasākumus izmanto neliela daļa no tiem, kuri ikdienā saskaras ar vardarbību. Pašlaik statistika apkopo tikai daļu no vardarbības ainas, jo daļa cilvēku par vardarbību neziņo, uzskatot to kā ģimenes lietu, upura paša atbildību vai slēpjamu jautājumu.^[35]

Vardarbība pret bērniem

Latvijā joprojām ir izplatīta arī vardarbība pret bērniem.

Valsts policijas apkopotā statistika atklāj, ka 2021. gada 12 mēnešos par noziedzīgos nodarījumos cietušiem atzīti 501 bērns, no kuriem 301 ir bijis jaunāks par 14 gadiem. Bērni visbiežāk cietuši no noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību – 54,3% gadījumu (kas ir par 15,7% vairāk nekā iepriekšējā gadā), bet no cietsirdības un vardarbības (Krimināllikuma 174.pants) cietuši 15,4% bērnu, savukārt no nodarījumiem pret dzīvību un veselību – 10,2%.^[36] Risks ciest no noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību pieaug, palielinoties bērnu vecumam. Visbiežāk no iepriekš minētajiem noziedzīgiem nodarījumiem cieš meitenes: no noziedzīgos nodarījumos cietušajiem bērniem^[37], zēni ir 197 un meitenes - 304.

Kaut arī Latvijā tolerances līmenis pret vardarbību ģimenē mazinās,^[38]  tas vēl aizvien ir augsts.^[39] To apliecina arī SKDS 2018. gadā veiktā aptauja. Lai arī tiešu toleranci pret vardarbību izrādīja tikai 2% respondentu, tomēr netiešās atbildes liecina, ka tolerance pret vardarbību ir lielāka. Piemēram, attiecībā uz apgalvojumu “vardarbība ģimenē ne tikai nav pieņemama, bet tai ir jābūt sodāmai ar likumu“, 25% respondentu uzskatīja, ka vardarbība pret sievieti ģimenē nav sodāma, bet 33% uzskatīja, ka vardarbība pret vīrieti ģimenē nav sodāma.^[40] Tādējādi secināms, ka sabiedrība apzinās, ka vardarbība ģimenē nav pieļaujama, tomēr to neuztver kā kaut ko ārkārtīgi kaitīgu, proti, kā administratīvi vai krimināli sodāmu rīcību. Bez tam respondentu atbilžu atšķirība gadījumos, kad jautājums tika uzdots par vardarbību pret sievieti un vīrieti, norāda, ka sabiedrībā pastāvošie dzimumu stereotipi ietekmē vardarbības ģimenē uztveri.

Papildus SKDS aptaujā parādās tendence vainot sievietes vardarbībā pret sevi, jo 39% gadījumu respondenti kopumā piekrita apgalvojumam, ka vardarbību pret sievietēm bieži provocē pašas cietušās, 29% respondentu piekrita, ka sievietes bieži izdomā vai pārspīlē apgalvojumus par vardarbību vai izvarošanu, bet tam, ka vardarbība ģimenē ir privāta lieta un ar to būtu jātiek galā ģimenē, piekrita 19% respondentu. Tas liecina par daudzveidīgām vardarbības pret sievieti tolerances izpausmēm.^[41]

Kopsavilkums

Pētījumi liecina, ka Eiropā aptuveni katra trešā sieviete savā dzīves laikā ir cietusi no vardarbības. Kaut arī Eiropas valstis ievieš dažādus līdzekļus problēmas risināšanā, joprojām pastāv virkne trūkumu vardarbības upuru tiesību nodrošināšanā, kurus nepieciešams novērst. Vardarbība galvenokārt ir saistīta ar dzimumu – sievietes no vardarbības cieš vairāk. Vienlaikus ir izplatīta arī vardarbība pret bērniem.

Kā jau tas tika atspoguļots GREVIO pētījumā, daudzas problēmas ir saistītas ar sabiedrības izpratni par vardarbību ģimenē – tās cēloņiem, ietekmi uz upuriem – un dažādiem dzimumu stereotipiem. Arī valsts amatpersonas, kas pieņem lēmumus par saskarsmes tiesībām un aizgādību, kā daļa no sabiedrības ir pakļautas sabiedrībā valdošiem stereotipiem. Līdz ar to viens no būtiskākajiem līdzekļiem cīņai ar vardarbību ģimenē – papildus valsts nodrošinātam sociālam un medicīniskam atbalstam - ir sabiedrības izglītošana un izpratnes veicināšana, lai pārtrauktu nenormālu lietu normalizēšanu, sekmētu vardarbības gadījumu atpazīšanu un palīdzības nodrošināšanu visiem, kas no vardarbības ģimenē ir cietuši. Lielu ieguldījumi sabiedrības izglītošanā veic žurnālisti un dažādas nevalstiskās organizācijas.

Plašāku informāciju par vardarbību ģimenē un pret sievietēm Latvijā var iegūt Labklājības ministrijas mājaslapā un Centra Dardedze mājaslapā, bet par citām valstīm – Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta mājaslapā. Savukārt ieteikumi vardarbībā cietušajiem apkopoti krīzes Centra MARTA mājaslapā.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

1. ^{^} Ziņojums “The 3rd General Report on the activities of the Group of Experts on Action against Violence against Women and Domestic Violence (GREVIO)”, p. 36. Pieejams šeit.
2. ^{^} Cilvēktiesību gids. Vardarbība ģimenē. Pieejams šeit.
3. ^{^} Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) ir pieejama šeit
4. ^{^} Ziņojums “The 3rd General Report on the activities of the Group of Experts on Action against Violence against Women and Domestic Violence (GREVIO)” angļu valodā ir pieejams šeit.  
5. ^{^} Council of Europe. Domestic violence: Countries should improve child custody safety and victim protection. Pieejams šeit.
6. ^{^} Council of Europe. Domestic violence: Countries should improve child custody safety and victim protection (report). Pieejams šeit.
7. ^{^} Ziņojums “The 3rd General Report on the activities of the Group of Experts on Action against Violence against Women and Domestic Violence (GREVIO)”, p. 48. Pieejams šeit.
8. ^{^} Council of Europe. Domestic violence: Countries should improve child custody safety and victim protection (report). Pieejams šeit. 
9. ^{^} Ziņojums “The 3rd General Report on the activities of the Group of Experts on Action against Violence against Women and Domestic Violence (GREVIO)”, p. 42. Pieejams šeit.  
10. ^{^} Turpat, p. 43. 
11. ^{^} Jēdziens ‘vecāku atsvešināšanās’ tiek lietots juridiskā kontekstā, parasti saistībā ar aizgādības strīdiem laulības šķiršanas vai citas partnerības šķiršanas gadījumā. Kā norāda Pasaules Veselības organizācija (PVO), tas nav veselības aprūpes termins un tādēļ tas nav iekļauts jaunākajā Starptautiskajā slimību klasifikatorā. Vairāk lasāms PVO mājaslapā šeit.
12. ^{^} Council of Europe. Domestic violence: Countries should improve child custody safety and victim protection (report). Pieejams šeit.
13. ^{^} Ziņojums “The 3rd General Report on the activities of the Group of Experts on Action against Violence against Women and Domestic Violence (GREVIO)”, p. 48. Pieejams šeit.  
14. ^{^} Turpat, p.45.
15. ^{^} Spriņģe I. Vardarbība ģimenē. Atņemtie bērni. 26.04.2019. Pieejams šeit.
16. ^{^} Turpat, p. 48. 
17. ^{^} Turpat, p. 45. 
18. ^{^} Turpat, pp. 62-63. 
19. ^{^} Spriedums angļu valodā pieejams šeit.
20. ^{^} Spriedums angļu valodā pieejams šeit. 
21. ^{^} Spriedums angļu valodā pieejams šeit. 
22. ^{^} Spriedums angļu valodā pieejams šeit. 
23. ^{^} Spriedums angļu valodā pieejams šeit. 
24. ^{^} Spriedums angļu valodā pieejams šeit. 
25. ^{^} Ziņojums “The 3rd General Report on the activities of the Group of Experts on Action against Violence against Women and Domestic Violence (GREVIO)”, pp. 62-63. Pieejams šeit.  
26. ^{^} Spriedums angļu valodā pieejams šeit. 
27. ^{^} Satversmes tiesas 2021. gada 4. jūnija spriedums Nr. 2020-39-02 ir pieejams šeit. 
28. ^{^} Ziņojums “The 3rd General Report on the activities of the Group of Experts on Action against Violence against Women and Domestic Violence (GREVIO)”, p. 19. Pieejams šeit.  
29. ^{^} Piemēram, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica pētījumu sērija par vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm. Vairāk informācijas pieejamas Re:Baltica mājaslapā: https://rebaltica.lv/vardarbiba-gimene/.
30. ^{^} Oficiālās statistikas portāls. Dzimumu līdztiesība: Likumpārkāpumi un vardarbība. Pieejams šeit.
31. ^{^} Turpat.
32. ^{^} Rīgas Domes Labklājības departaments. Pētījums par sieviešu, kuras cietušas no vardarbības, problemātiku. Pieejams šeit.
33. ^{^} Vardarbība pret sievietēm un bērniem Latvijā Situācijas apkopojums par statistiku un publiski pieejamajiem kvantitatīvajiem datiem 2019 Papildināts – 2020, 22. lpp. Pieejams šeit. 
34. ^{^} Rīgas Domes Labklājības departaments. Pētījums par sieviešu, kuras cietušas no vardarbības, problemātiku. Pieejams šeit.
35. ^{^} Vardarbība pret sievietēm un bērniem Latvijā Situācijas apkopojums par statistiku un publiski pieejamajiem kvantitatīvajiem datiem 2019 Papildināts – 2020, 22. lpp. Pieejams šeit.
36. ^{^} Valsts policijas pārskats par par nepilngadīgo noziedzības stāvokli, noziedzīgos nodarījumos cietušajiem bērniem un noziedzības novēršanas problēmām 2021. gada 12 mēnešos, 11-13. lpp. Pieejams šeit. 
37. ^{^} Turpat.
38. ^{^} SKDS pētījumā secināts, ka salīdzinot ar 2016. gadā veikto “Eurobarometr”, cilvēki Latvijā kļuvuši mazāk toleranti pret vardarbību. SKDS. “Izpratnes veidošanas kampaņa par nulles toleranci attiecībā uz vardarbību pret sievietēm. “Vardarbībai patīk klusums””. 2018, 8. lpp. Pieejams šeit.
39. ^{^} Vardarbība pret sievietēm un bērniem Latvijā Situācijas apkopojums par statistiku un publiski pieejamajiem kvantitatīvajiem datiem 2019 Papildināts – 2020, 22. lpp. Pieejams šeit. 
40. ^{^} SKDS pētījumā secināts, ka salīdzinot ar 2016. gadā veikto “Eurobarometr”, cilvēki Latvijā kļuvuši mazāk toleranti pret vardarbību. SKDS. “Izpratnes veidošanas kampaņa par nulles toleranci attiecībā uz vardarbību pret sievietēm. “Vardarbībai patīk klusums””. 2018, 8. lpp. Pieejams šeit.
41. ^{^} Turpat, 9. lpp.