ANO Ģenerālā asambleja 2022. gada 28. jūlijā pieņēma vēsturiski nozīmīgu rezolūciju Nr. 76/300, ar kuru tiesības uz piekļuvi tīrai, veselībai drošai un ilgtspējīgai videi atzinusi par vispārējām cilvēktiesībām (turpmāk – Rezolūcija). Rezolūcijas tekstu atbalstījusi 161 valsts no 193.​​​​​​​ Ideja, ka tiesības uz tīru vidi ir cilvēktiesība, pastāvējusi jau pirms Rezolūcijas, tomēr šajā jautājumā tiesību zinātnieku vidū līdz šim nav bijusi pilnīga vienprātība. Līdz Rezolūcijai šādas tiesības bija atzinušas dažādas starptautiskas cilvēktiesību organizācijas, tai skaitā ANO Cilvēktiesību padome, kā arī tās aizstāvēja vides aktīvisti. Tomēr ANO Ģenerālā asambleja ir ietekmīgākā starptautiskā organizācija, kas šādu nostāju ir paudusi, tādā veidā nostiprinot tīras un ilgtspējīgas vides jautājumu starptautisko cilvēktiesību diskursā un vienlaikus ievirzot noslēguma posmā diskusiju par to, vai šādas tiesības ir starptautiskas cilvēktiesības.

Tiesības uz tīru un veselībai drošu vidi - nozīme un rašanās

Tiesības uz labvēlīgu vidi vai piekļuvi tīrai, veselībai drošai un ilgtspējīgai videi ir cilvēktiesība, no kuras valstij izriet pienākums  aizsargāt dabiskās vides elementus, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi. Tās vienlaikus ietver tādu cilvēktiesību nodrošināšanu kā tiesības uz dzīvību, tīru ūdeni un pārtiku.^[1] Tādējādi valstij ir pienākums rūpēties par vides aizsardzību, piemēram, kontrolējot un novēršot vides piesārņojumu. Tāpat šo tiesību ietvaros tiek pievērsta uzmanība vides piesārņojuma ietekmei uz cilvēkiem, kas šajā vidē atrodas.^[2] Tiesības uz piekļuvi veselībai drošai videi sevišķi nozīmīgu lomu ieņem tiesvedībās par klimata pārmaiņām.^[3]

Tā kā cilvēktiesības ir antropocentriskas, tad arī tiesības uz tīru vidi cilvēktiesību aspektā ir attīstījušās ar mērķi saglabāt labumus, ar kuriem dabas vide nodrošina cilvēci. Vides pasākumi primāri tiek veikti sabiedrības interesēs.^[4] Tomēr, vides tiesību nozarei attīstoties, uzmanības centrā izvirzās arī jautājumi par cilvēka un dabas mijiedarbību, kā arī pašas dabas tiesībām. Šāda pieeja ir atsevišķs vides tiesību virziens, kurā pārstāvēts viedoklis, ka dabai ir tiesību subjektība.^[5] Proti, atkāpjoties no antropocentriskā koncepta un sudzisma, tiek izvirzīts apgalvojums, ka dabai un tās objektiem pašiem par sevi ir tiesības – neatkarīgi no tā, vai kaitējums dabai ir saistīts ar cilvēkiem radītu kaitējumu.

Lasot svarīgākos starptautiskos cilvēktiesību instrumentus, kā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju vai ANO starptautiskos paktus, tiesības uz piekļuvi tīrai, veselībai drošai un ilgtspējīgai videi starp tādām tiesībām kā vārda brīvība, personas neaizskaramība vai tamlīdzīgām fundamentālām cilvēktiesībām, nav atrodamas. Tiesības uz piekļuvi tīrai videi starptautisko cilvēktiesību kontekstā ir samērā jauna parādība, kas radusies, attīstoties cilvēktiesību nozarei un aktualizējoties dažādiem vides un klimata problēmjautājumiem.

Vides tiesības un cilvēktiesības ilgstoši ir pastāvējušas paralēli. Tāpat vides aizsardzības politika pati par sevi pasaulē veidojusies relatīvi nesen. To, ka vides aizsardzība un cilvēktiesības ir savstarpēji cieši saistītas, starptautiskā kopiena atzina tikai divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad kļuva acīmredzams, ka vides piesārņošana un degradēšana negatīvi ietekmē ne tikai dabas resursus un dabas vidi kopumā, bet arī cilvēktiesību, piemēram, tiesību uz dzīvību un veselību, īstenošanu.^[6] ANO Cilvēktiesību padomes 2020. gada ziņojumā par labo praksi saistībā ar tiesībām uz veselībai drošu vidi kā šo tiesību veidojošie elementi ir uzskaitīti: tīrs gaiss, drošs klimats, veselīga un ilgtspējīga pārtika, piekļuve drošam ūdenim un adekvātai kanalizācijai, vide, kas nav kaitīga dzīvošanai, darbam vai atpūtai, veselībai drošas ekosistēmas un bioloģiskā daudzveidība.^[7]

Kā būtiskākais atskaites punkts tiesību uz tīru vidi attīstībā tiek minēts 1972. gads, kad norisinājās ANO konference par cilvēku dzīves vidi, kas bija pirmā pasaules konference, kurā vides jautājumi tika izvirzīti uzmanības centrā. Konference rezultējās vairāku rekomendējošu starptautisku dokumentu izstrādē, tai skaitā Stokholmas deklarācijā. Kā norādīts deklarācijas preambulā, tā tika pieņemta, “ņemot vērā nepieciešamību pēc vienota skatījuma un kopīgiem principiem, lai iedvesmotu un vadītu pasaules tautas cilvēku dzīves vides saglabāšanā un uzlabošanā”.^[8] Stokholmas deklarācija satur 26 principus vides jautājumos, un tā iezīmēja sākumu rūpnieciski attīstīto un jaunattīstības valstu dialogam par saikni starp ekonomisko izaugsmi, gaisa, ūdens un okeānu piesārņojumu un cilvēku labklājību visā pasaulē.^[9] Kā pirmais no deklarācijas principiem tika izvirzīts tas, ka cilvēkam ir pamattiesības uz brīvību, vienlīdzību un atbilstošiem dzīves apstākļiem tādā vidē, kas ļauj dzīvot cienīgu un labklājīgu dzīvi, taču nosakot, ka cilvēkam ir svēts pienākums aizsargāt un uzlabot vidi esošajām un nākamajām paaudzēm.^[10]  Kaut arī Stokholmas deklarācija nav juridiski saistoša, tai bija liela ietekme pamattiesību attīstībai nacionālā līmenī.

Šobrīd pasaulē vairāk nekā 150 valstis savā tiesību sistēmā atzīst indivīda tiesības uz tīru vidi^[11], no kurām 110 tās aizsargā konstitucionālā līmenī.^[12] Arī Latvijas Republikas Satversmes 115. pants ietver ikviena subjektīvās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē un nosaka valsts pienākumu rūpēties par vides saglabāšanu un uzlabošanu. Lai aizsargātu vidi un ievērotu subjektīvās tiesības uz vidi, valstij ir pienākums atturēties no vidi degradējošu darbību veikšanas, kā arī pieņemt un īstenot tādu vides politiku, kas veicina dabas vides saglabāšanu un vides kvalitātes uzlabošanu. Valstij ir arī pienākums pasargāt cilvēkus no vides riska, ko rada ne tikai valsts, bet arī privātpersonas.^[13] Vides definīcija ir atvērta, un to ir iespējams tulkot un piemērot dinamiski.^[14]

Satversmē ietvertajām tiesībām uz labvēlīgu vidi ir gan procesuāla, gan materiāltiesiska dimensija. Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē ietver trīs procesuālus elementus: tiesības uz vides informāciju, tiesības uz līdzdalību ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā un tiesības uz tiesas pieejamību ar vidi saistītu lēmumu pārsūdzēšanā. Savukārt materiāltiesiskā aspektā tiesības dzīvot labvēlīgā vidē nozīmē tiesības dzīvot vidē, kuras stāvoklis neapdraud personas veselību un labklājību. Satversmes 115. pants ietver arī personas veselības un labklājības nemateriālo aspektu. Degradēta dabiskā vide negatīvi ietekmē ikvienas personas (sabiedrības) labklājību.^[15]

Svarīgākais Rezolūcijā

Tas, ka klimata pārmaiņu mazināšana ir tiešā veidā saistīta ar cilvēktiesību aizsardzību, pirmo reizi saistošā starptautiskā līgumā tika ierakstīts 2015. gadā^[16], kad 196 valstis pieņēma Parīzes nolīgumu.^[17] Tā preambulā ir atzīts, ka, “risinot ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas, būtu jāievēro un jāatbalsta cilvēktiesības.”^[18] Savukārt ANO līmenī tiesības uz tīru, veselībai drošu un ilgtspējīgu vidi pirmo reizi kā patstāvīga cilvēktiesība tika atzīta 2021. gadā, kad ANO Cilvēktiesību padome pieņēma rekomendējošu rezolūciju, ar kuru minētās tiesības pasludināja par vispārējām cilvēktiesībām^[19], kā arī aicināja ANO Ģenerālo asambleju darīt to pašu.^[20]

2022. gada 28. jūlijā ANO Ģenerālā asambleja sekoja šim aicinājumam un pieņēma Rezolūciju^[21], kas saturiski ir līdzīga ANO Cilvēktiesību padomes 2021. gadā pieņemtajai rezolūcija. Nesen pieņemtā Rezolūcija ir trīs lapaspušu garš dokuments, kurā ietvertas atsauces uz jau iepriekšējiem paziņojumiem^[22], kas veido šo cilvēktiesību attīstību un izpratnes veidošanos, kā arī uzskaita un atzīst būtiskākos apstākļus, kādēļ tiesības uz tīru vidi būtu atzīstamas par vispārēju cilvēktiesību.^[23]

Rezolūcijā norādīts, ka ilgstpējīga attīstība, kas ietver sociālu, ekonomisku un vides dimensiju, un vides aizsardzība veicina un uzlabo cilvēces labklājību un pilnvērtīgu cilvēktiesību baudīšanu gan esošajām, gan nākamajām paaudzēm. Klimata izmaiņas, neilgtspējīga vides resursu apsaimniekošana un izmantošana, gaisa, zemes un ūdens piesārņojums, nepienācīga atkritumu un ķīmisko vielu pārvaldība, un to rezultātā samazināta bioloģiskā daudzveidība un vides sniegtie labumi traucē baudīt tīru, veselībai drošu un ilgtspējīgu vidi. Vides kaitējumam ir gan tieša, gan netieša negatīva ietekme uz visu cilvēktiesību efektīvu izmantošanu.

Rezolūcijā akcentēts, ka, lai gan videi nodarītā kaitējuma ietekmi uz cilvēktiesībām izjūt indivīdi un kopienas visā pasaulē, sekas vissmagāk izjūt sievietes^[24], kā arī tās iedzīvotāju grupas, kas jau šobrīd ir mazāk aizsargātas, tostarp bērni, vecāka gadagājuma cilvēki un personas ar invaliditāti, kā arī pamatiedzīvotāji, piemēram, Amerikas un Āfrikas pasaules daļā. Tāpat uzsvērts, cik svarīga ir dzimumu līdztiesība un tai atbilstoša rīcība klimata pārmaiņu un vides degradācijas problēmu risināšanā, kā arī sieviešu kā vadītāju un līderu loma gan lēmumu pieņemšanā vides jautājumos, gan iesaistoties vides aizsardzībā.

Rezolūcijā arī atgādināts, ka tiesības meklēt, saņemt un izplatīt informāciju, tiesības iesaistīties valsts lēmumu pieņemšanā un tiesības uz taisnīgu atlīdzību ir vitāli svarīgas, lai aizsargātu tīru, veselībai drošu un ilgtspējīgu vidi. Bez tam Rezolūcijā uzsvērts biznesa vides pienākums ievērot cilvēktiesības, atsaucoties uz ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipiem.^[25]

Rezolūcijas noslēdzošajā daļā, atsaucoties uz faktu, ka lielākajā daļā pasaules valstu juridiskajā sistēmā jau pastāv tiesības uz tīru, veselībai drošu un ilgtspējīgu vidi, ANO Ģenerālā asambleja:

• atzīst, ka tiesības uz tīru, veselībai drošu un ilgtspējīgu vidi ir cilvēktiesības, 
• norāda, ka šīs tiesības ir saistītas ar citām tiesībām un jau pastāvošām starptautiskām tiesībām, 
• apliecina, ka, lai veicinātu cilvēktiesības uz tīru, veselībai drošu un ilgtspējīgu vidi, ir pilnībā jāīsteno daudzpusējie vides līgumi saskaņā ar starptautisko vides tiesību principiem, 
• aicina valstis, starptautiskās organizācijas, uzņēmumus un citas iesaistītās personas pieņemt vadlīnijas un veicināt starptautisko sadarbību, palielinot centienus nodrošināt tīru, veselībai drošu un ilgtspējīgu vidi ikvienam.

Rezolūcijas ietekme uz klimata problēmām un to risināšanu

Pasaules Veselības organizācija norāda, ka gaisa piesārņojums ir lielākais saslimšanu un pāragras nāves cēlonis pasaulē, izraisot pat vairāk nekā 7 miljonus pāragru nāves gadījumu katru gadu. Tāpat bioloģiskās daudzveidības mazināšanās negatīvi ietekmē pārtikas piegādi un piekļuvi tīram ūdenim.^[26] ANO Īpašais ziņotājs Deivis Boids (David Boyd), norādījis, ka cilvēce saskaras ar biedējošu un nepieredzētu globālu vides krīzi, ko pati ir radījusi. Šobrīd esot ārkārtīgi daudz darāmā, lai mūsdienu netaisnīgo un neilgtspējīgo sabiedrību pārveidotu par ekoloģisku civilizāciju, kurā cilvēktiesības tiek vispārēji ievērotas, aizsargātas un īstenotas.^[27] Līdz ar to prātojams, vai Rezolūcijai varētu būt praktiska ietekme uz klimata problēmām.

Rezolūcija nav juridiski saistoša. Tomēr, neskatoties uz tās rekomendējošo raksturu, Rezolūcija var būt svarīgs instruments, ko sabiedrība var izmantot, lai izdarītu spiedienu uz valstu vadītājiem vai uzņēmumiem, pieprasot tiem aizsargāt vai uzlabot cilvēku labklājību. Šādi starptautiski dokumenti cilvēktiesību aktīvistu un juristu rīcības rezultātā var radīt arī reālas pārmaiņas. Kā piemērs minams tiesības uz ūdeni, kuru atzīšana un īstenošana valsts līmenī galvenokārt tika balstīta uz ANO rezolūciju, ar kuru ANO paziņoja, ka cilvēkam nepieciešamā dzeramā ūdens kvalitātes un adekvātas kanalizācijas nodrošināšana ir pamatā citu cilvēktiesību īstenošanai. Cilvēktiesību aktīvisti un juristi, balstoties uz minēto rezolūciju, ir veicinājuši dzeramā ūdens problēmu risināšanu konstitucionālā līmenī tādās valstīs kā Meksika, Bangladeša, Kostarika, Ēģipte un citās.^[28]

Tiesības uz tīru vidi jau iepriekš ir ieņēmušas nozīmīgu lomu klimata izmaiņu tiesvedībās nacionālā līmenī. Piemēram, Kolumbijas Augstākā tiesa 2018. gadā lēma aizsargāt Kolumbijas Amazones mežus no izciršanas, pieņemot lēmumu par labu 25 bērnu un jauniešu grupai, kuri ar Latīņamerikas cilvēktiesību organizācijas Dejusticia atbalstu iesūdzēja Kolumbijas valdību par nespēju aizsargāt viņu tiesības uz dzīvību un veselībai drošu vidi.^[29]

Arī Eiropas Padomes ietvaros ir bijušas vides tiesību lietas. Eiropas Padomes institūcija Eiropas Sociālo tiesību komiteja, kas uzrauga Eiropas Sociālās hartas ievērošanu, lietā Marangopoulos pret Grieķiju^[30] pirmo reizi ieviesa praksi izvērtēt to, vai valsts ievērojusi saistības, kas tai izriet no Kioto protokola. Kioto protokols, pieņemts jau 1997. gadā, bija viens no pirmajiem svarīgākajiem starptautiskajiem juridiskajiem instrumentiem, kas paredzēts cīņai pret klimata pārmaiņām. Tas ir ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām protokols, kurā iekļautas rūpnieciski attīstīto valstu apņemšanās samazināt savas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu, kuru dēļ notiek globālā sasilšana, emisijas.^[31] Izvērtējumā iegūtos rezultātus komiteja pēcāk izmantoja, lai pamatotu valsts pārkāpumu, neievērojot pienākumus, kas izriet no Eiropas Sociālās hartas^[32], proti, Eiropas Padomes izstrādātā starptautiskā līguma, kas aizsargā cilvēka pamattiesības uz darbu, izglītību, medicīnisko un sociālo palīdzību.^[33]

Līdz ar to Rezolūcija galvenokārt kalpos kā instruments vides tiesību aktīvistu centienos panākt valstu aktīvāku rīcību, ierobežojot dažādas piesārņojošas darbības un uzlabojot resursu pārvaldību, kā arī tā varētu veicināt dažādas būtiskas tiesvedības, kas saistītas ar personu subjektīvajām tiesībām uz tīru vidi.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

 

Atsauces

1. ^{^} Aguila Y. The Right to a Healthy Environment. IUCN, 2021. Pieejams angļu valodā šeit.
2. ^{^} Boyle A. Human Rights and the Environment: Where Next? European Journal of International Law, Vol. 23 No. 3, 2012, pp. 633, 642. Pieejams: https://doi.org/10.1093/ejil/chs054.
3. ^{^} Vairāk par tiesvedībām lasāms: Varvastian S. The Human Right to a Clean and Healthy Environment in Climate Change Litigation. Max Planck Institute for Comparative Public Law & International Law (MPIL) Research Paper, 2019, No. 2019-09. Pieejams: https://ssrn.com/abstract=3369481.
4. ^{^} Meiere S., Čepāne I. Satversmes 115. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā.Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 719. lpp.
5. ^{^} Challe T. The Rights of Nature — Can an Ecosystem Bear Legal Rights? The Columbia Climate School, 22.04.2021. Pieejams šeit. Viens no populārākajiem darbiem, kas veltīts šai tēmai ir K. Stouna (Christopher D. Stone) “Should Trees Have Standing? Law, Morality, and the Environment.”, kas pirmoreiz publicēta 1972. gadā.
6. ^{^} Meiere S., Čepāne I. Satversmes 115. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā.Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 719. lpp.
7. ^{^} Report of the Special Rapporteur on the issue of human rights obligations relating to the enjoyment of a safe, clean, healthy and sustainable environment (A/HRC/43/53), 2020, pp. 8.-18. Pieejams angļu valodā šeit.
8. ^{^} Declaration of the United Nations Conference on the Human Environment (Stokholmas deklarācija), 1972. Pieejama šiet.
9. ^{^} UN: United Nations Conference on the Human Environment, 5-16 June 1972, Stockholm. Pieejams šeit.
10. ^{^} Declaration of the United Nations Conference on the Human Environment (Stokholmas deklarācija), 1972. Pieejama angļu valodā šiet.
11. ^{^} UN: Good practices on the right to a healthy environment. Pieejams šeit.
12. ^{^} Report of the Special Rapporteur on the issue of human rights obligations relating to the enjoyment of a safe, clean, healthy and sustainable environment (A/HRC/43/53), 2020, para. 10. Pieejams angļu valodā šeit.
13. ^{^} Meiere S., Čepāne I. Satversmes 115. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā.Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 727. lpp.
14. ^{^} Turpat, 719. lpp.
15. ^{^} Turpat, 730. lpp.
16. ^{^} Varvastian S. The Human Right to a Clean and Healthy Environment in Climate Change Litigation. Max Planck Institute for Comparative Public Law & International Law (MPIL) Research Paper, 2019, No. 2019-09, p. 6. Pieejams: https://ssrn.com/abstract=3369481.
17. ^{^} UNCC: The Paris Agreement. Pieejams angļu valodā: https://unfccc.int/process-and-meetings/the-paris-agreement/the-paris-agreement
18. ^{^} Parīzes nolīgums, Parīze, 2015. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1730
19. ^{^} UN. The right to a healthy environment: 6 things you need to know, 15.10.2021. Pieejams angļu valodā: https://news.un.org/en/story/2021/10/1103082. ANO Cilvēktiesību padomes 2021. gada rezolūcija pieejama šeit.
20. ^{^} UN: UN General Assembly declares access to clean and healthy environment a universal human right, 28.07.2022. Pieejams angļu valodā: https://news.un.org/en/story/2022/07/1123482.
21. ^{^} UN General Assembly. Seventy-sixth session Agenda item 74 (b). Promotion and protection of human rights: human rights questions, including alternative approaches for improving the effective enjoyment of human rights and fundamental freedoms. Resolution adopted by the General Assembly on 28 July 2022, No., 76/300. Pieejama angļu valodā: https://research.un.org/en/docs/ga/quick/regular/76
22. ^{^} Piemēram, Human Rights Council resolution 48/13 of 8 October 2021; Human Rights Council resolutions on human rights and the environment, including resolutions 44/7 of 16 July 2020,8 45/17 of 6 October 2020,9 45/30 of 7 October 2020 and 46/7 of 23 March 2021.
23. ^{^} UN: UN General Assembly declares access to clean and healthy environment a universal human right, 28.07.2022. Pieejams angļu valodā: https://news.un.org/en/story/2022/07/1123482.
24. ^{^} Vairāk par klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi uz sieviešu tiesībām lasāms ANO Cilvēktiesību padomes 50. sesijas ietvaros rīkotās diskusijas ziņojumā (angļu valodā pieejams šeit).
25. ^{^} ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipi ir instruments, kas sastāv no 31 principa, ar ko īstenota Apvienoto Nāciju Organizācijas "Aizsargāt, cienīt un novērst" programma cilvēktiesību, starptautisko korporāciju un citu uzņēmējdarbības uzņēmumu jautājumā. Pamatprincipi angļu valodā pieejami šeit.
26. ^{^} UN: UN General Assembly declares access to clean and healthy environment a universal human right, 28.07.2022. Pieejams angļu valodā: https://news.un.org/en/story/2022/07/1123482.
27. ^{^} Report of the Special Rapporteur on the issue of human rights obligations relating to the enjoyment of a safe, clean, healthy and sustainable environment (A/HRC/43/53), 2020, p. 19. Pieejams angļu valodā šeit.
28. ^{^} Correia J. E. The UN declared a universal human right to a healthy, sustainable environment – here’s where resolutions like this can lead. The Conversation, 05.08.2022. Pieejams angļu valodā šeit.
29. ^{^} Dejusticia. In historic ruling, Colombian Court protects youth suing the national government for failing to curb deforestation, 05.04.2018. Pieejams angļu valodā šeit.
30. ^{^} Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2006. gada 6. decembra lēmums lietā Marangopoulos pret Grieķiju. Pieejams angļu valodā šeit.
31. ^{^} EUR-Lex. Par Kioto protokolu par klimata pārmaiņām. Pieejams šeit.
32. ^{^} Trilsch M. European Committee of Social Rights: The right to a healthy environment. Oxford University Press and New York University School of Law. CON, Volume 7, Number 3, 2009, p. 535.
33. ^{^} Pārskatītā Eiropas Padomes harta, Strasbūra, 1996. Pieejama: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/339.