2023. gada 2. februārī tika publicēts pārskats par Satversmes tiesas darbu 2022. gadā. Satversmes pieņemšanas 101. gadadienā aicinām atskatīties uz statistiku un dažiem Satversmes tiesas atzinumiem.
2022. gada statistika
Pārskata posmā tiesa izskatīja 22 lietas. Spriedumi pieņemti 18 lietās, savukārt lēmumi par tiesvedības izbeigšanu – 4 lietās.
Spriedumos izvērtēta 47 tiesību normu atbilstība Satversmei. Par Satversmei atbilstošām tika atzītas 16 tiesību normas, bet par Satversmei neatbilstošām – 26 tiesību normas. Satversmes tiesas tiesneši spriedumiem pievienojuši 6 atsevišķās domas.
Pārskata posmā lietas visbiežāk tikušas ierosinātas par tiesību normu atbilstību Satversmes 1. pantam – 12 lietas, Satversmes 91. pantā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam un diskriminācijas aizlieguma principam – 10 lietas, Satversmes 92. pantā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu – 18 lietas un Satversmes 105. pantā noteiktajam tiesībām uz īpašumu – 12 lietas. Tāpat tiesā ierosinātas lietas par tiesību normas atbilstību Satversmes 96., 101., 102., 106., 107., 109., 112., 114. un 115. pantam, kā arī Eiropas vietējo pašvaldību hartai, Azartspēļu un izložu likumam, Teritorijas attīstības plānošanas likumam, likumam “Par pašvaldībām” un likumam “Par nodokļiem un nodevām”.
Ieskats tiesas judikatūrā
Tiesības uz taisnīgu tiesu
Pārskata posmā izskatītas četras lietas par Satversmes 92. pantā garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Visās lietās vērtēta tiesību normu atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.
Piemēram, lietā Nr. 2021-25-03 risināts jautājums par atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru. Iepriekš ar juridiskās palīdzības izmaksām saistītus jautājumus Satversmes bija risinājusi divreiz – lietā Nr. 2010-11-01 par tiesībām saņemt atlīdzību par juridiskās palīdzības izmaksām administratīvajā procesā, kā arī lietā Nr. 2013-04-01 par pienākumu atlīdzināt izdevumus vienīgi par tādu juridisko palīdzību, kuru sniegusi Advokatūras likumā minētā persona. Pērn izskatītā lieta būtiski papildina līdz šim iedibināto judikatūru. Tiesa aplūkoja Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ietvertās tiesības uz kvalificētas juridiskās palīdzības saņemšanu kopsakarā ar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā paredzētajām tiesībām uz pieeju tiesai. Proti, tiesas pieejamība tiek nodrošināta, ja personai ir pietiekami plašas iespējas izvēlēties juridiskās palīdzības sniedzēju no advokātu vidus un ja valsts ir izveidojusi tādu tiesisko regulējumu, kas gadījumā, kad lieta izšķirta personai par labu, paredz ar šo palīdzību saistīto izdevumu atlīdzināšanu saprātīgā apmērā. Turklāt šajā lietā tiesa pirmoreiz atzina, ka Satversmes 92. pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu ir vispārējs tiesību princips.
Satversmes tiesa secināja, ka Ministru kabinets nav pienācīgi noteicis tiesisko regulējumu, kas paredz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā. Līdz ar to apstrīdētās normas, ciktāl tās neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.
Tiesības uz pieeju tiesai aplūkotas arī lietā Nr. 2021-22-01 par privāto tiesību juridiskas personas atbrīvošanu no pienākuma maksāt drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu civilprocesā. Vēršanās tiesā ir veids, kā persona var īstenot savu tiesību un likumisko interešu aizsardzību un panākt taisnīgumu – demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galīgo mērķi. Tādēļ likumdevējam ir pienākums tiesas lēmuma pārsūdzības procesā nodrošināt tiesas pieejamību ikvienai personai, kuras finanšu līdzekļi nav pietiekami drošības naudas samaksai – tostarp privāto tiesību juridiskajai personai. Arī privāto tiesību juridiskā persona var nonākt finansiālās grūtībās, kas ietekmētu tās spēju veikt dažādus maksājumus saistībā ar tiesvedības procesu.
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.
Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību
Pārskata posmā izskatīta viena lieta, kas saistīta ar Satversmes 96. pantā garantētajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Proti, lietā Nr. 2022-09-01 vērtēts, vai minēto tiesību tvērumā ietilpstošajām tiesībām uz personas datu aizsardzību atbilst tiesību norma, kas paredz Sodu reģistra arhīva datubāzē glabāt ziņas par attaisnotām personām.
Šo lietu var salīdzināt ar senāk izskatīto lietu Nr. 2015-14-0103 par aizdomās turēto personu DNS profila glabāšanu DNS nacionālajā datubāzē. Minētajā lietā Satversmes tiesa atzina, ka DNS profila glabāšana ir tiesiska tik ilgi, kamēr personai ir aizdomās turētā statuss.
Savukārt lietā Nr. 2022-09-01 tiesa secināja, ka attaisnotas personas datu glabāšana var būt nepieciešama, lai nodrošinātu kriminālprocesa norisi, ja attaisnojošo spriedumu vai lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu nepieciešams izskatīt no jauna sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem vai sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu. Tomēr attaisnotas personas datu glabāšana Sodu reģistra arhīva datubāzē 100 gadus no personas dzimšanas brīža vai gadu pēc personas nāves nav samērīga. Tiesa arī noraidīja argumentu, ka šāda datu glabāšana nepieciešama tādēļ, lai pati persona varētu saņemt no valsts uzturētas informācijas sistēmas oficiālu apliecinājumu par attaisnošanu kriminālprocesā. Personai pašai ir tiesības pieņemt lēmumus attiecībā uz saviem datiem pat tad, ja šie lēmumi vēlāk apgrūtina tās iespējas izmantot savas tiesības. Attiecīgi tad, ja nepastāv cits pamatots datu glabāšanas nolūks, valstij nav pamata glabāt būtisku personas datu apjomu ar tādu atrunu, ka personai šie dati kādā brīdī varētu būt noderīgi. Šāda datu apstrāde var notikt tikai ar personas piekrišanu un attiecīgi vairs nebūtu vērtējama kā pamattiesību ierobežojums.
Tiesības brīvi atgriezties Latvijā
Satversmes 98. panta otrajā teikumā paredzētās tiesības brīvi atgriezties Latvijā līdz šim aplūkotas trīs lietās – lietā Nr. 2004-15-0106 par Latvijas nepilsoņa statusu, lietā Nr. 2010-64-01 par personas tiesiskā statusa maiņu, kā arī pārskata posmā izskatītajā lietā Nr. 2021-10-03 par Covid-19 testa veikšanu pirms ieceļošanas Latvijā ar lidmašīnu.
Lietā Nr. 2021-10-03 uzsvērts tiesību brīvi atgriezties Latvijā absolūtais raksturs – šīs tiesības nedrīkst ierobežot. Atbilstoši minētajām tiesībām valsts nedrīkst radīt nepārvaramus šķēršļus, kas atgriešanos Latvijā padara neiespējamu. Tomēr pienākums starptautiskajam pasažieru aviopārvadātājam uzrādīt negatīvu Covid-19 testa rezultātu pirms ieceļošanas Latvijā nav šāds nepārvarams šķērslis. Tas uzskatāms vienīgi par apgrūtinājumu, kas kavē ieceļošanu Latvijā personai vēlamajā veidā. Kā atzina Satversmes tiesa, ir jānošķir personas tiesības atgriezties Latvijā no personas vēlmes un iespējas šai nolūkā izmantot konkrētu transporta veidu. Nevienam nav subjektīvu tiesību uz, piemēram, avioreisu.
Lieta Nr. 2021-10-03 ir īpaša arī ar to, ka tajā raksturots Latvijas pilsoņu kopums, kas ir viens no Latvijas valsti konstituējošajiem elementiem starptautisko tiesību izpratnē un veido Latvijas valststiesisko identitāti. Satversmes tiesa arī secināja, ka gan tiesības brīvi izceļot no Latvijas, gan tiesības atgriezties Latvijā ir cieši saistītas ar Satversmes ievada pirmajā teikumā ietverto konstitucionālo aksiomu: Latvija kā demokrātiska tiesiska valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību. Savas atrašanās vietas un dzīves vietas noteikšana ir personas brīvības un pašnoteikšanās izpausme.
Tiesības uz vārda brīvību
Pārskata posmā izskatītā lieta Nr. 2021-34-01 par aicinājumu likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību ir viena retajām lietām, kurās Satversmes tiesa aplūkojusi Satversmes 100. panta pirmajā teikumā nostiprinātās tiesības uz vārda brīvību. Ieskatam var minēt lietu Nr. 2003-02-0106 par komerciālo raidorganizāciju tiesībām raidīt svešvalodā, lietu Nr. 2003-05-01 par kriminālatbildību saistībā ar neslavas celšanu, kā arī lietu Nr. 2015-01-01 par Latvijas valsts karoga novietošanu pie dzīvojamām ēkām.
Lietā Nr. 2021-34-01 vārda brīvība raksturota kā demokrātiskas valsts vērtība. Demokrātijas būtība ir tās spēja risināt problēmas atklātās debatēs, kuru īstenošanā izšķiroša nozīme ir vārda brīvībai. Taču vārda brīvība nenozīmē visatļautību, tādēļ tā ir saistīta ar īpašiem pienākumiem un atbildību. Piemēram, demokrātiskai valstij nevajadzētu baidīties no debatēm pat par šokējošām un antidemokrātiskām idejām. Turpretim konkrēti valdības gāšanas priekšdarbi ir noziedzīgas darbības, uz kurām neattiecas vārda brīvības aizsardzība. Tādējādi Satversmes 100. panta pirmais teikums ietver tiesības paust arī tādus uzskatus, kas izaicina pastāvošo valsts iekārtu, – taču tikai tad, ja šie uzskati tiek īstenoti ar miermīlīgiem līdzekļiem. Tas atbilst pašaizsargājošās demokrātijas principam. Proti, lai garantētu savas demokrātiskās sistēmas stabilitāti un efektivitāti, valstij var būt nepieciešams veikt īpašus pašaizsardzības pasākumus, tostarp paredzot kriminālatbildību par noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērsti pret valsti. Indivīdiem reizēm ir jābūt gataviem uz to, ka varētu tikt ierobežotas dažas no viņu brīvībām, lai nodrošinātu lielāku visas valsts stabilitāti.
Tiesības uz izglītību
Lieta Nr. 2021-33-0103 par attālinātajām mācībām Covid-19 pandēmijas laikā ir vienīgā pārskata posmā izskatītā lieta, kurā aplūkotas Satversmes 112. pantā garantētās tiesības uz izglītību.
Minētajā lietā Satversmes tiesa vērtēja izglītības sistēmas pielāgošanos tādam izaicinājumam kā Covid-19 pandēmija. Tiesības uz izglītību citstarp ietver valsts pienākumu veidot ilgtspējīgu izglītības sistēmu, kas ir spējīga pielāgoties mainīgiem apstākļiem. Īstenojot šo pienākumu, Covid-19 pandēmijas apstākļos izglītības sistēmā tika ieviestas attālinātās mācības ar mērķi nodrošināt izglītojamiem iespējas turpināt izglītības programmu apguvi, ierobežot infekcijas izplatīšanos un tādā veidā aizsargāt cilvēku veselību.
Satversmes tiesa atzina, ka attālināto mācību dēļ var samazināties izglītības kvalitāte. Tomēr izglītības kvalitātes iespējamais samazinājums noteiktu laiku pēc Covid-19 pandēmijas pats par sevi nenozīmē, ka valsts nebūtu pienācīgi rīkojusies, lai nodrošinātu tiesības uz izglītību. Vienlaikus tiesa vērsa uzmanību uz to, ka attālinātās mācības no pedagogiem prasa augsta līmeņa digitālo pratību un profesionalitāti, bet no valsts – metodisko atbalstu. Turklāt valstij ir pienākums pastāvīgi kontrolēt izglītības kvalitāti, lai konstatētu iespējamās izglītības kvalitātes izmaiņas. Tiesa arī uzsvēra, ka no Satversmes 112. panta kopsakarā ar Satversmes 91. pantu citstarp izriet valsts pienākums nodrošināt tādu izglītības sistēmu, kas veicina visiem, tai skaitā izglītojamiem no sociāli neaizsargātām ģimenēm, vienlīdzīgu izglītības pieejamību. Valstij ir pienākums nodrošināt visiem izglītojamiem vajadzīgos resursus un tehnisko aprīkojumu, lai viņi neatkarīgi no materiālajām iespējām un sociālā stāvokļa varētu līdzvērtīgi gūt labumu no attālināto mācību programmām laikā, kad izglītības iestādes ir slēgtas Covid-19 pandēmijas dēļ.
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētais regulējums, ciktāl tas attiecas uz izglītības procesa organizāciju Covid-19 infekcijas izplatīšanās laikā, atbilst Satversmes 112. pantam.
Pārskats par Satversmes tiesas darbu 2022. gadā pieejams šeit.
