Televīzija, interneta ziņu portāli, Twitter un Facebook lentes, pētniecisko žurnālistu mājaslapas un radio — it visur runājam par Covid-19 no teju visām iedomājamām perspektīvām. Žurnālisti spēlē nenovērtējamu lomu sabiedrības informēšanā par pandēmiju un to, kā no vīrusa pasargāt sevi un apkārtējos. Tajā pašā laikā viņu vērīgajai acij pat pandēmijas laikā nepaslīd garām krāpniecība un noziedzīgie nodarījumi, kurus kāds varbūt būtu gribējis šī vispārējā haosa laikā “paslaucīt zem paklāja”. Mūsdienās spilgti iezīmējusies arī trešā dimensija — žurnālistu cīņa ar viltus ziņām, tostarp par pašu vīrusu. Diemžēl reizēm sabiedrības informēšanas un melu atklāšanas darbs ir dzīvībai bīstams.
Jauniem laikiem jauni ieteikumi
UNESCO publicējis Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģionālā biroja sagatavotos padomus žurnālistiem COVID-19 ziņu izveidē. Piemēram, reportāžām vai rakstiem par COVID-19 jābūt ētiskiem un atbildīgiem; tajos jāizvairās no kļūšanas sensacionāliem, godīgi jāziņo par pasākumiem, kas palīdz ierobežot un/vai mazināt slimības izplatību, jāziņo par veselības aprūpes darbinieku darbu un viņu situāciju, ņemot vērā viņu būtisko lomu epidēmijas apkarošanā, jāziņo par pacientu atveseļošanos, kopienām, kas veic pasākumus slimības apkarošanai, un valstīm, kas būtu uztveramas kā paraugi epidēmijas ierobežošanā. Savukārt žurnālistiem ieteikts, piemēram, izvairīties no atbilžu politizēšanas, iepazīties ar epidemioloģijas pamatiem, cīnīties pret personu, kas saskārušās ar COVID-19, stigmatizēšanu un neizmantot bailes vai stigmu radošus foto un video. Šie ieteikumi ir jo īpaši būtiski, pievēršot uzmanību COVID-19 pandēmijas kontekstā izplatītajai naida runai pret ārzemniekiem, antisemītiskām konspirācijas teorijām, noziegumiem pret musulmaņiem un naidu pret bēgļiem.
UNESCO sagatavojis arī terminu vārdnīcu medijiem, kā arī četras nedēļas ilgu tiešsaistes kursu, kura mērķis ir nodrošināt žurnālistus ar nepieciešamajām zināšanām un instrumentiem, lai atspoguļotu COVID-19 veselības krīzi un ar to saistītās sociālās, finansiālās un politiskās sekas.
UNICEF savukārt ir sagatavojis dažus ieteikumus veselības apdraudējuma mazināšanai ziņu iegūšanas laikā — piemēram, vienmēr atcerēties mantru “Mūsu pienākums ir atspoguļot ziņas, nevis pašiem kļūt par jaunumiem. Mums nevajadzētu dot ieguldījumu koronavīrusa vai COVID-19 tālākā izplatībā. Mums ir atbildība ne tikai pret sevi, bet arī pret mūsu ģimenēm un sabiedrību kopumā.” Padomi ietver arī atgādinājumus par roku mazgāšanu, veselīgu uzturu, distances ievērošanu preses konferenču laikā u.c. Tomēr arī pat mēģinājumi maksimāli ievērot šos pašaizsardzības pasākumus nenozīmē, ka žurnālistiem izdosies izvairīties no slimības, it sevišķi strādājot reģionos, kurus vīruss skāris sevišķi smagi.
Atsevišķu ieteikumu sarakstu izveidojusi arī Starptautiskā žurnālistu federācija (angļu valodā International Federation of Jouralists).
Upuri no pirmajām rindām
Kamēr daudzi no mums strādāja no mājām, vai arī bija spiesti tajās atrasties, pastāvot liegumam doties uz darbu, žurnālistu darbs un lielā daļā gadījumu arī to pārvietošanās, fiksējot notiekošo, neapstājās. Diemžēl tas nozīmēja arī paaugstinātu apdraudējumu. Atbilstoši Press Emblem Campaign datiem, no COVID-19 līdz šim gājuši bojā jau vismaz 186 žurnālisti. Kā norādījis organizācijas ģenerālsekretārs Blēzs Lempēns (Blaise Lempen), patiesu informāciju par šo statistiku iegūt ir ļoti grūti, jo “pirmkārt, daži žurnālisti nomira bez pārbaudes; otrkārt, citi nomira no ar koronavīrusu saistītiem cēloņiem, piemēram, sirdslēkmes, bet kuru saikni nevar apliecināt; treškārt, ir paziņoti tikai zināmu žurnālistu nāves gadījumi; un, ceturtkārt, dažās valstīs nāve tiek vienkārši slēpta.” Gan šīs organizācijas, gan arī Poynter mājaslapā ir iespējams iepazīties ar cīņā pret pandēmiju bojāgājušo žurnālistu stāstiem un viņu dzīves pieredzi. Tādās valstīs kā Peru lielais nāves gadījumu skaits skaidrots ar faktu, ka žurnālistiem nav bijuši pieejami aizsargtērpi vai maskas; nereti tas noticis arī finansiālu apstākļu dēļ, jo žurnālistiem aizsarglīdzekļus bijis jāpērk pašiem par savu naudu.
Vissāpīgākais ir fakts, ka šajā laikā žurnālisti ne tikai riskē ar savu dzīvību, mēģinot iegūt informāciju, un saskaras ar izaicinājumiem tajā, kā vislabāk informēt sabiedrību par jauno vīrusu, bet tiem ir arī jācīnās pret personām un organizācijām, kas tos mēģina apklusināt. Starptautiskais preses institūts (angļu valodā International Press Institute), kas ir apkopojis informāciju par līdz šim notikušajiem preses brīvības aizskārumiem saistībā ar ziņošanu par COVID-19, norāda, ka līdz 2020. gada jūlija vidum institūtam bija pieejama informācija par 411 preses brīvības aizskāruma gadījumu — lielākoties personu aizturēšanu vai kriminālapsūdzībām, fiziskiem un vārdiskiem uzbrukumiem, kā arī informācijas pieejas liegumu. IPI mājaslapā ir pieejami stāsti par teju katru pārkāpumu. Piemēram, 2020. gada 25. jūnijā Kambodžas medijizdevējs Ros Sokhets (Ros Sokhet) tika arestēts par premjerministra Hun Sen kritizēšanu privātā sociālā medija ierakstā, kurā viņš apgalvoja, ka premjerministrs nepiedāvā risinājumus cilvēkiem, kuri cīnās ar parāda nomaksu bankām COVID-19 krīzes laikā. Savukārt jūnija sākumā Vācijas pilsētā Getingenā divus ziņu kanāla Welt žurnālistus, kuri mēģināja veidot sižetu par pilsētā izcēlušos vīrusa uzliesmojumu, vietējie iedzīvotāji apmētāja ar kartupeļiem, tomātiem un olām, apvainojot un draudot iznīcināt viņu ekipējumu. Spānijā 23. maijā divi cilvēki uzbruka spāņu avīzes La Razón fotožurnālistam, kurš iemūžināja galēji labējās partijas protestu pret valdības pieņemtajiem koronavīrusa ierobežošanas noteikumiem. Protams, visus šo gadījumu aprakstus nevar vērtēt vienpusēji un būtu nepieciešams noskaidrot arī valdības/kritizētāju/otras puses viedokli, tomēr ir redzams, ka žurnālistiem īsti nav iespējas veikt savus darba pienākumus bez traucējumiem.
Žurnālistus ierobežojošas aktivitātes ir norisinājušās arī likumdevēju līmenī. Vairākas valstis, piemēram, Alžīrija, Azerbaidžāna, Brazīlija, Ungārija, Rumānija, Krievija un Uzbekistāna COVID-19 pandēmijas laikā arī pieņēmušas jaunus likumus “cīņai ar viltus ziņām”. Pašsaprotami, ka it sevišķi tik sarežģītā laikā kā šis šie likumi var tikt izmantoti žurnālistu apklusināšanai. Kā ziņojusi organizācija Reportieri bez robežām (angļu valodā Reporters Without Borders): “Visās pasaules daļās autoritārie režīmi nav spējuši pretoties šīs nepieredzētās krīzes izmantošanai, lai nodibinātu vai pastiprinātu kontroli pār nacionālajiem plašsaziņas līdzekļiem un pastiprinātu valsts cenzūru.” Atbilstoši viņu sniegtajai informācijai, Ķīnā kopš pandēmijas sākuma ir pazuduši vairāki sabiedrības aktīvisti-žurnālisti, kas savās ziņās norādīja, ka valdība tomēr nav bijusi tik veiksmīga vīrusa apkarošanā, kā tā par sevi bija ziņojusi pati.
Pelnīta atzinība
Ņemot vērā visu iepriekšminēto, ir tikai pašsaprotami, ka tieši žurnālistiem, kas cietuši savu COVID-19 reportāžu dēļ, piešķirta šī gada Deutsche Welle Vārda brīvības (angļu valodā Freedom of Speech) balva. Balvas saņēmēji ir žurnālisti no Ķīnas, Krievijas un Venecuēlas, un viņi tiek godināti visu plašsaziņas līdzekļu profesionāļu vārdā visā pasaulē, kuri, strādājot sarežģītos apstākļos, publicē neatkarīgu informāciju par koronavīrusa pandēmiju.
