ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Viedoklis

Dzimuma maiņas regulējums Latvijā - trūkumi un iespējas

Pieaugot LGBTQ+ aktīvismam pasaulē, tai skaitā Latvijā, rodas daudz jautājumu, galvenokārt - vai šī brīža tiesiskais regulējums pietiekami aizsargā konkrētās kopienas tiesības un intereses. Beidzot likumdevējs ir apstiprinājis partnerattiecību regulējumu, ļaujot notariāli reģistrēt de facto partnerību arī viena dzimuma personu starpā. Tomēr no tiesiskā skatu punkta vēl joprojām ir pietiekami daudz vietas dažādiem uzlabojumiem, lai panāktu seksuālajā orientācijā balstītas diskriminācijas novēršanu. Aizstāvot LGBTQ+ intereses, bieži vien lielāka uzmanība tiek pievērsta pirmajiem trīs akronīma burtiem – lesbietēm, gejiem un biseksuāļiem -, nereti atstājot “T” jeb transpersonas sekundārajā tiesību aizsardzības pakotnē.

Teddy O / Unsplash

Dzimuma maiņas regulējums

Vispārīgi transpersonas tiek raksturotas kā cilvēki, kuru dzimtes identitāte ir atšķirīga no tās, kas norādīta piedzimstot. Latvijas tiesiskajā regulējumā tiek izmantots termins “dzimums”, pastarpināti neskaidrojot tā nozīmi sociālā vai bioloģiskā kontekstā. Indivīda dzimums tiek noteikts tūlīt pēc piedzimšanas, balstoties uz ārējām dzimumpazīmēm, taču neveicot padziļinātus hormonālus un ģenētiskus izmeklējumus, kas bez šaubām varētu noteikt personas piederību konkrētajam bioloģiskajam dzimumam.[1] Savukārt cilvēka sociālais dzimums jeb dzimtes identitāte ne vienmēr atbilst sākotnējām dzimumpazīmēm, tādējādi radot pamatu juridiskai dzimuma maiņai.

Tomēr Latvijā likumdevējs nav skaidri noregulējis dzimuma maiņas jautājumus, atskaitot iespēju papildināt ierakstu dzimšanas reģistrā par personas dzimumu, kā rezultātā nepieciešams iztikt vien ar ārstu vadlīnijām transseksuālisma diagnozei (F64.0).[2] Sekojoši pēc medicīniskas dzimuma maiņas vienīgais dokuments, ko pieprasa valsts juridiskai dzimuma maiņai, ir ārstniecības iestādes izziņa. Šādā veidā dzimuma maiņas tiesiskais regulējums praktiski tiek atstāts ārstniecības iestāžu kompetencē, kā arī tiek novērsta iespēja, ka juridiska dzimuma maiņa veicama bez medicīniskas iejaukšanās.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk — ECT) jau virknē spriedumu noteikusi, ka ikvienai Eiropas Padomes dalībvalstij ir pozitīvs pienākums nodrošināt tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (Eiropas Cilvēktiesību Konvencija, 8. pants),[3] kurā iekļauti arī dzimumidentitātes jautājumi. Spriedumā X pret Bijušo Dienvidslāvijas Republiku Maķedoniju ECT konstatēja personas privātās dzīves pārkāpumu, valstij nenodrošinot attiecīgu tiesisko regulējumu, lai juridiski mainītu dzimumu.[4] Līdzīga atziņa izteikta spriedumā A.D. un citi pret Gruziju, nosakot, ka tiesiskajam regulējumam jābūt skaidram un saprotamam, lai tas būtu interpretējams vienlīdzīgi jebkurā situācijā, neprasot no transpersonām dažādus dzimuma maiņas pierādīšanas kritērijus, tai skaitā ārsta izziņas par medicīnisku dzimuma maiņas procedūru veikšanu.[5] Tāpat jaunākajā ECT spriedumā, kas saistīts ar dzimumidentitātes jautājumiem, — R.K. pret Ungāriju — konstatēts, ka jābūt iespējai mainīt ziņas par personas dzimumu pat tādos dokumentos kā dzimšanas apliecība, ne tikai personu apliecinošos dokumentos.[6] 

Šobrīd Latvijā, lai dokumentos mainītu ziņas par personas dzimumu, nepieciešama ārsta izziņa par dzimuma maiņas faktu, kas realitātē ir ārstu konsīija pieņemts lēmums, ka cilvēks nu var skaitīties mainījis dzimumu pēc saņemtās terapijas. Pirms šādas izziņas jākonstatē ilgstoša dzimuma disforija, nereti jau klātesoša pubertātes vecumā, kas rada pamatu tālākai ārstēšanai jau ar medicīnisku iejaukšanos, visbiežāk izmantojot kros-hormonu terapiju (pretējā bioloģiskā dzimuma hormonu lietošana).[7] Realitātē tas nozīmē, ka jebkāda hormonu terapijas uzsākšana ar mēķi mainīt daļu no konkrētajam dzimumam raksturīgajām ārējām pazīmēm visdrīzāk cilvēku padarīs neauglīgu. Lai gan izplatītākā medicīniskā procedūra — kross-hormonu terapija — un tās sekas ir nosacīti atgriezeniskas, mūsdienu medīcīna vēl nav tik attīstīta, lai konkrēti noteiktu ietekmi uz transpersonas auglību.[8] No otras puses, ECT jau 2017. gada spriedumā A.P., Garçon un Nicot pret Franciju[9] noteikusi, ka obligāta ķirurģiskā kontracepcija dzimuma maiņas ietvaros ir cilvēktiesību pārkāpums. Diemžēl ne Latvija, ne Eiropa nav nonākusi līdz konkrētam kopsaucējam, ka juridiskai dzimuma maiņai nebūtu nepieciešama medicīniska iejaukšanās,[10] tādējādi atstājot lēmumu veikt kādu no dzimuma maiņas operācijām (angļu valodā “sex-reassignment surgery”) katra paša ziņā.

Lai gan ir zināmas sava veida priekšrocības konkrēta tiesiskā regulējuma neesamībai dzimuma maiņas jautājumos, piemēram, labāk praktiski neesošs regulējums nekā juridiskas dzimuma maiņas aizliegums kā Ungarijā,[11] tomēr valstij nevajadzētu ignorēt šīs tiesiskā regulējuma nepilnības tā vietā, lai radītu un pieņemtu jēgpilnas izmaiņas par labu transpersonu tiesību aizsardzībai. Tikai tādēļ, ka šis cilvēktiesību jautājums šobrīd atrodas tiesiskā regulējuma pelēkajā zonā, nevarētu apgalvot, ka tiesiskais regulējums būtu nepieciešams kā politiskais instruments, kas vēl plašāk ierobežotu konkrētās cilvēku tiesības mainīt savu dzimumu.

Dzimuma maiņas regulējums: skats pagātnē un nākotnē

Principā vienīgais tiesību avots Latvijā, kas pievērsies ar dzimuma maiņu saistītiem jautājumiem, ir Augstākās tiesas 2008. gada spriedums lietā Nr. SKA – 5/2008.[12] Galvenā tiesas atziņa ir formulēta kā nepieciešamība valstij ieviest mehānismu, lai novērstu situācijas, kad personu juridiskais statuss atšķiras no viņu faktiskā dzimuma. Tāpat noteikts, ka valstij ir pienākums juridiski atzīt dzimuma maiņas faktu, tai skaitā veicot labojumus dzimšanas apliecībā. Līdzīgi noteikts, ka vien ar ārstniecības iestādes atzinumu nav pietiekami, lai juridiski mainītu dzimumu, tādējādi šādai atzīšanai svarīgas ir arī sociālās pazīmes. 

No sprieduma publicēšanas līdz šim brīdim ir pagājuši vairāk nekā 14 gadi, medicīna ir virzījusies uz priekšu un arvien vairāk valstu, vismaz Eiropā, pievienojas uzskatam, ka nav nepieciešama medicīniska iejaukšanās, lai persona juridiski varētu mainīt savu dzimumu.[10] Savukārt Latvijā transpersonu tiesību aizsardzība no valsts skatu punkta neko daudz nav mainījusies  — vēl joprojām nepieciešams medicīniska iejaukšanās un atzinums, ka ir veikta medicīniska dzimuma maiņa.[12] Lai gan jau vairāk nekā dekādi dzimuma maiņas regulējums de facto ir atstāts medicīnas personāla un iestāžu ziņā, tiesa tomēr ir pievērsusies tik svarīgajam cilvēktiesību aspektam, norādot, ka nav obligāta absolūti visu fizisko dzimumpazīmju maiņa (tātad dzimuma maiņas operāciju veikšana), lai juridisko atzītu dzimuma maiņas faktu.[12] No vienas puses, valsts atzīst transpersonu tiesības kā cilvēktiesības arī bez konkrēta tiesiskā regulējuma dzimuma maiņas jautājumos, taču, no otras puses, pati teorētiski neievēro sev uzlikto pienākumu rīkoties pret transpersonām vienlīdzīgi.[12] 

Paša tiesiskā regulējuma neesamība ir raisījusi virkni faktisku problēmu, piemēram, saistībā ar to dokumentu kopumu, kas būtu jāiesniedz, lai varētu juridiski reģistrēt dzimuma maiņas faktu, rezultējoties nevajadzīgā riskā katram indivīdam noteikt dažādus kritērijus viņa tiesību izmantošanai.[13] Nevarētu arī apgalvot, ka valsts iepriekš nav centusies radīt tiesisko ietvaru dzimuma maiņai, vismaz minimāli nosakot tos kritērijus juridiskai dzimuma maiņas atzīšanai. Lai gan Tieslietu ministrijas ierosinājumi bijuši skaidri formulēti, neskaitot uz cilvēktiesību pārkāpuma balansējošo nosacījumu ierobežot visas reproduktīvās funkcijas,[14] likumprojekts tomēr netika pieņemts Saeimā politiskās nevienprātības dēļ.[15] Laiku pa laikam sabiedrībā atkal aktualizējas jautājums, vai tiešām vastij būtu jāturpina veicināt transpersonu diskriminācija tikai savas politiskās nevarības dēļ pieņemt konkrētu tiesisko regulējumu, lai cilvēktiesību aisardzība realitātē sakristu ar postulēto teoriju.[16] Gadu gaitā sabiedrībai ir dotas neskaitāmas iespējas ieraudzīt un sadzirdēt tos stāstus, cik patiesībā ir grūti panākt savu kā transpersonu tiesību aizsardzību dzimuma maiņas jautājumos bez iekļaujoša tiesiskā regulējuma. Apskatīti ne tikai tādi problēmjautājumi, kas saistīti ar praktisko pusi, tas ir, finansiālie un medicīniskie aspekti, bet arī dzimuma maiņas juridiskās atzīšanas atkarība no ierēdniecības labvēlības,[17] juridisko problēmu ignorēšana no valsts puses,[18] transpersonu tiesību aizstāvības “piemiršana” politiskajā diskursā un vārda maiņas problemātika,[19] kā arī dažādi sociālie aspekti, kas bieži vien nemaz neļauj cilvēkam nonākt līdz savu tiesību aizstāvībai valsts priekšā.[20] 

Situāciju spektrs, kad persona varētu vēlēties juridisku dzimuma maiņas atzīšanu, ir patiešām plašs, vēl jo vairāk ņemot vērā tādas cilvēktiesības kā lemšana par savu ķermeni un attiecīgi tiesības neveikt medicīnisku manipulāciju. Tomēr cilvēkam Latvijā a priori ir nepieciešams veikt medicīniskas manipulācijas ,lai panāktu dzimuma ieraksta grozīšanu personas identifikācijas dokumentos. Juridiska dzimuma maiņa ir ļoti vispārīgi regulēta Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 37. panta 2. daļā, pievienojot ierakstu dzimšanas reģistrā, pamatojoties uz personas iesniegto dokumentu: medicīnas apliecību (izziņu), administratīvo aktu vai tiesas spriedumu.[21] Zīmīgi, ka par pierādījumu personas dzimuma maiņai var kalpot arī jebkāds cits dokuments, kura forma vai saturs netiek atrunāts citos normatīvajos aktos. Sekojoši nākamais solis pretim transpersonas tiesiskajai atzīšanai atbilstoši jaunajai dzimtes identitātei ir personvārdu maiņa atbilstoši Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likuma 2. pantam, kur dzimuma maiņa minēta kā viens no pamatotajiem iemesliem.[22] Teorijā šķiet diezgan vienkārši panākt dzimuma maiņas juridisku atzīšanu, iesniedzot valsts iestādē jebkādu dokumentu, it īpaši, ja automātiski piešķirto personvārdu locījumu atbilstoši dzimtes identitātei ir paredzēts saglabāt (Latvijā piešķirot jaunus personu apliecinošus dokumentus vārdu neļauj uzreiz nomainīt, iepriekšējā vārda galotne tiek mainīta uz jaunajai identitātei raksturīgu dzimtes galotni).[23] Tomēr praksē eksistē vēl virkne dažādu dokumentu, tai skaitā tie, ar kuriem tiek nodbinātas ilgstošas tiesiskās attiecības personu starpā, piemēram, laulību apliecība vai bērna dzimšanas apliecība, kuros šobrīd ziņas par personas dzimumu nav iespējams mainīt ne ar kādiem līdzekļiem.[24] Šādā ziņā pat viendzimuma laulības Latvijā faktiski ir atļautas, ja tās tiek reģistrētas pirms personas dzimuma maiņas juridiskas atzīšanas.

Pēdējo gadu laikā jautājums par dzimuma maiņas tiesisko ietvaru kļuvis arvien apspriestāks, tomēr politiķi vēl joprojām nav nonākuši pie kopsaucēja. Šķietami vienkāršākais variants, kā tūlītēji panākt daudz plašāku transpersonu tiesību aizsardzību, ir piedāvājums dzimuma maiņas juridiskai atzīšanai pēc sociālajiem faktoriem, tas ir, bez medicīnisku manipulāciju veikšanas un īstenojot savas pašnoteikšanās tiesības.[25] Šādos gadījumos ierēdņiem vai pat tiesai būtu jāvērtē jau šobrīd analizēti papildu faktori kā personas ilgstoša vēlme sabiedrībā tikt uztvertam kā pretējā dzimuma pārstāvim, subjektīvā piederība citam dzimuma, kā arī dažāds ārēju pazīmju kopums, kas ļautu pēc iespējas objektīvāk novērtēt, vai notikusi sociāla pāreja. Cilvēktiesības ir arī personas tiesības lemt pār savu ķermeni un ārstniecības gaitu privātās dzīves neaizskaramības kontekstā, taču šobrīd medicīniska iejaukšanās ir obligāts priekšnoteikums dzimuma maiņas juridiskai atzīšanai. 

Kā viens no piedāvātajiem regulējuma variantiem ir atļaut juridiski mainīt dzimumu tiklīdz saņemta transseksuālisma diagnoze.[26] Tajā pašā laikā cits politisks ierosinājums ir veidot aizliedzošu regulējumu, kas vērsts uz kriminālatbildības noteikšanu ārstniecības personām, kuru pacienti ir vēl pilngadību nesasniegušas personas ar transseksuālisma diagnozi.[27] Vieni vēlas daudz iekļaujošāku tiesisko regulējumu, kamēr citi aģitē par vēl plašāku transpersonu tiesību ierobežošanu, tomēr kopsaucējs ir nepieciešamība pēc konkrētas un skaidras atbildes, kā transpersonai būtu jārīkojas atbilstoši tiesiskajam regulējumam, lai aizstāvētu savas tiesības.

Valsts jau pietiekoši ilgi ir centusies ignorēt dažādu sabiedrības minoritāšu cilvēktiesības veikt brīvas izvēles attiecībā uz savu privāto dzīvi. Iepriekš ziņots, ka laika posmā no 1999. gada līdz 2023. gadam juridisku dzimuma maiņu Latvijā veikušas 106 personas,[28] to skaitā arī jaunieši, kuriem nepieciešamā terapija uzsākta pirms pilngadības sasniegšanas.[29] Un tomēr arī ārstniecības iestādes rūpīgi izvērtē, vai medicīniska dzimuma maiņa ir pamatota,[30] vai arī tikai obligāta formalitāte, ko valsts pieprasa nekonkrēta tiesiskā regulējuma dēļ.

Nobeigums

Protams varētu apgalvot, ka konkrēta regulējuma neesamība ir labāk nekā ierobežojošs normatīvo aktu kopums, taču problēma tādejādi netiek atrisināta. Jau ilgstoši ir skaidrs, ka dzimuma maiņas regulējums ir nepieciešams kaut vai skaidrības labad, lai transpersonas varētu efektīvi baudīt savas cilvēktiesības bez liekiem birokrātiskiem šķēršļiem. Šobrīd jebkuram iesaistītajam dzimuma maiņas atzīšanas procesā faktiski ir iespējams dažādi interpretēt attiecīgo likumu normas, kas nesniedz tiešu atbildi, kāds ir juridiski aizsargāto transpersonu tiesību tvērums. Lai arī kāds būtu iecerētais risinājums dzimuma maiņas atzīšanas mehānismam Latvijas tiesiskajā regulējumā, tādam ir jābūt, jo transpersonu tiesības arī ir cilvēktiesības.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

  1. ^ Labklājības ministrija. Nozares politika: Dzimumu līdztiesība: Skaidrojošā vārdnīca. Pieejams: https://www.lm.gov.lv/lv/skaidrojosa-vardnica?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.google.com%2F. Skatīts 30.01.2024.
  2. ^ Slimību profilakses un kontroles centrs. Aktuālā starptautiskā statistiska slimību un veselības problēmu klasifikācija, 10. redakcija. Pieejams: https://ssk10.spkc.gov.lv/ssk/F64. Skatīts 30.01.2024.
  3. ^ Eiropas Cilvēktiesību Konvencija (04.11.1950). Pieejams: https://www.echr.coe.int/documents/d/echr/convention_ENG. Skatīts 30.01.2024.
  4. ^ ECT spriedums lietā Nr. 29683/16, X pret Bijušo Dienvidslāvijas Republiku Maķedoniju. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-189096. Skatīts 30.01.2024.
  5. ^ ECT apvienotais spriedums lietās Nr. 57864/17, 79087/17 un 55353/19, A.D. un citi pret Gruziju. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-221237. Skatīts 30.01.2024.
  6. ^ ECT spriedums lietā Nr. 54006/20, R.K. pret Ungāriju. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-225330. Skatīts 30.01.2024.
  7. ^ Bērnu klīniskā universitātes slimnīca/Vesela pasaule. Palīdzība dzimumidentitātes traucējumu gadījumā. Pieejams: https://www.veselapasaule.lv/lv/jauniesiem/seksuala-un-reproduktiva-veseliba/palidziba-dzimumidentitates-traucejumu-gadijuma#arstesana. Skatīts 30.01.2024.
  8. ^ Sk. Paula Amato, “Feertility options for transgender persons,” UCSF Transgender Care, 17.06.2016. Pieejams (angļu valodā): https://transcare.ucsf.edu/guidelines/fertility. Skatīts 06.02.2024.
  9. ^ ECT apvienotais spriedums lietās Nr. 79885/12, 52471/12 un 52596/13, A.P., Garçon un Nicot pret Franciju. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-172913. Skatīts 30.01.2024.
  10. a, b Rainbow Europe. Legal gender recognition. Pieejams: https://www.rainbow-europe.org/#0/8701/0. Skatīts 30.01.2024.
  11. ^ Kyle Knight, Lydia Gall, “Hungary Court Closes Door on Transgender Legal Recognition,” Human Rights Watch, 09.02.2023. Pieejams: https://www.hrw.org/news/2023/02/09/hungary-court-closes-door-transgender-legal-recognition. Skatīts 30.01.2024.
  12. a, b, c, d Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008. gada 14. janvāra spriedums lietā Nr. SKA – 5/2008. Pieejams: https://www.tiesas.lv/nolemumi/pdf/8851.pdf. Skatīts 30.01.2024.
  13. ^ Gabriela Šantare un Maira Pužule, “Ieskats LGBTQ+ tiesību attīstībā un potenciālā Latvijā,” cilvektiesibas.info, 17.06.2022. Pieejams: https://www.cilvektiesibas.info/raksti/ieskats-lgbtq-tiesibu-attistiba-latvija. Skatīts 30.01.2024.
  14. ^ Tieslietu ministrija. Noteiks dzimuma maiņas reģistrēšanas nosacījumus. 18.08.2009. Pieejams: https://www.tm.gov.lv/lv/jaunums/noteiks-dzimuma-mainas-registresanas-nosacijumus. Skatīts 30.01.2024.
  15. ^ Lolita Lūse, “Saeima noraida grozījumus dzimuma maiņas reģistrēšanai,” LV Portāls, 04.12.2009. Pieejams: https://lvportals.lv/skaidrojumi/201514-saeima-noraida-grozijumus-dzimuma-mainas-registresanai-2009. Skatīts 30.01.2024.
  16. ^ Gatis Litvins, “Kad pati valsts ir neiecietīga,” Jurista Vārds, 44 (743), 30.10.2012. Pieejams: https://m.juristavards.lv/doc/252385-kad-pati-valsts-ir-neiecietiga/. Skatīts 30.01.2024.
  17. ^ Sk. 4. studija, “Dzimuma maiņa Latvijā –  Emīlijas stāsts ceļā uz kļūšanu par sievieti,” lsm.lv, 12.06.2015. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/cilvekstasti/dzimuma-maina-latvija--emilijas-stasts-cela-uz-klusanu-par-sievieti.a133570/. Skatīts 30.01.2024.
  18. ^ Sk. Sarunu festivals LAMPA. Diskusija “Likums Kārli un Karlīni neredz: transpersonas un normatīvā regulējuma trūkumi”. 21.08.2021. Pieejams: https://festivalslampa.lv/lv/video-arhivs/1678. Skatīts 30.01.2024.
  19. ^ Sk. Satori. Ja Latvijā ir pieci transcilvēki, kāpēc viņiem vajag tiesības? Diskusija. 17.06.2022. Pieejams: https://satori.lv/article/ja-latvija-ir-pieci-transcilveki-kapec-viniem-vajag-tiesibas-diskusija. Skatīts 30.01.2024.
  20. ^ Sk. Delfi, “Kā ir būt ‘citādam’ Latvijā?” 17.09.2023. Pieejams: https://www.delfi.lv/life/56017194/attiecibas/55947150/ka-ir-but-citadam-latvija. Tv3/Zilonis studijā, ““Viņi cenšas.” Jelgavniece Diāna atklāti par savu vecāku reakciju uz viņas dzimuma maiņu,” 13.10.2022. Pieejams: https://izklaide.tv3.lv/sovi/zilonis-studija/vini-censas-jelgavniece-diana-atklati-par-savu-vecaku-reakciju-uz-vinas-dzimuma-mainu/. Ieva Puķe, “Mēnesis ar sistēmas dotu vārdu un atšķirīga pieredze ārzemēs. Kā noteik dzimua maiņa Latvijā,” 02.11.2023. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/03.11.2023-menesis-ar-sistemas-dotu-vardu-un-atskiriga-pieredze-arzemes-ka-notiek-dzimuma-maina-latvija.a530241/. Skatīts 30.01.2024.
  21. ^ Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likums (29.11.2012), 37. pants, 2. daļa. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/253442-civilstavokla-aktu-registracijas-likums. Skatīts 30.01.2024.
  22. ^ Vārda, uzvārda un tautības maiņas likums (08.04.2009), 2. pants, 1. daļa. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/191209-varda-uzvarda-un-tautibas-ieraksta-mainas-likums. Skatīts 30.01.2024.
  23. ^ Ministru kabneta noteikumi Nr. 761 “Noteikumi par civilstāvokļa aktu reģistriem” (03.09.2013), 134.11. punkts. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/259879-noteikumi-par-civilstavokla-aktu-registriem#p134. Skatīts 30.01.2024.
  24. ^ LV Portāls. Papildinājumu veikšana laulības un bērnu dzimšanas reģistrā saistībā ar dzimuma maiņu. 11.09.2023. Pieejams: https://lvportals.lv/e-konsultacijas/30268-papildinajumu-veiksana-laulibas-un-bernu-dzimsanas-registra-saistiba-ar-personas-dzimuma-mainu-2023#_ftn2. Skatīts 30.01.2024.
  25. ^ Madara Fridrihsone, “Jauna identitāte bez izziņas par dzimuma maiņu – kādus atvieglojumu grib panākt “Progresīvie”,” lsm.lv, 17.10.2022. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/kas-notiek-latvija/raksti/jauna-identitate-bez-izzinas-par-dzimuma-mainu--kadus-atvieglojumus-transpersonam-grib-panakt-progresivie.a478209/. Skatīts 30.01.2024.
  26. ^ Progresīvie. Transpersonu tiesības ir cilvēktiesības! 31.03.2023. Pieejams: https://www.progresivie.lv/transpersonu-tiesibas-ir-cilvektiesibas/. Skatīts 30.01.2024.
  27. ^ Latvija pirmajā vietā. LPV rosina grozīt tiesbu aktus, lai pasargātu nepilngadīgos no dzimuma maiņu rosinošām medicīniskām menipulācijām! Pieejams: https://latvijapirmajavieta.lv/lpv-rosina-grozit-tiesibu-aktus-lai-pasargatu-nepilngadigos-no-dzimuma-mainu-rosinosam-mediciniskam-manipulacijam/. Skatīts 30.01.2024.
  28. ^ LETA. Kopš 1999. gada dzimuma maiņu Latvijā veikuši 106 cilvēki. Zinas.tv3.lv, 17.12.2023. Pieejams: https://zinas.tv3.lv/latvija/kops-1999-gada-dzimuma-mainu-latvija-veikusi-106-cilveki/. Skatīts 30.01.2024.
  29. ^ Zane Mače, “Dzimums šogad Latvijā mainīts 12 cilvēkiem, arī vienam nepilngadīgajam, četriem – pubertātes bloķēšana,” lsm.lv, 17.10.2022. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/kas-notiek-latvija/raksti/dzimums-sogad-latvija-mainits-12-cilvekiem-ari-vienam-nepilngadigajam-cetriem--pubertates-blokesana.a478315/. Skatīts 30.01.2024.
  30. ^ Raivis Spalvēns, “Dzimumidentitātes traucējumu ārstēšana BKUS notiek atbilstoši starptautiskajām vadlīnijām, uzsver VM,” Delfi, 02.10.2023. Pieejams: https://www.delfi.lv/193/politics/55994564/dzimumidentitates-traucejumu-arstesana-bkus-notiek-atbilstosi-starptautiskajam-vadlinijam-uzsver-vm. Skatīts 30.01.2024.