2023. gada 14. februārī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Halē pret Luksemburgu. Šajā lietā pieteicējs ilgus gadus cīnījās par to, lai viņš tiktu atzīts par trauksmes cēlēju, nevis par noziedznieku, kurš izpaudis konfidenciālu informāciju. Ar šo ECT spriedumu pieteicējs beidzot tika atzīts par trauksmes cēlēju, kura vārda brīvību ir īpaši jāaizsargā, ņemot vērā trauksmes cēlēju svarīgo lomu demokrātiskā sabiedrībā. Šis spriedums ir ļoti nozīmīgs turpmākai trauksmes cēlēju aizsardzībai Eiropā.

Lietas fakti

Šajā lietā pieteicējs bija francūzis Rafaels Halē (Raphaël Halet), kurš strādāja uzņēmumā PricewaterhouseCoopers (turpmāk - "PwC"), kas veic auditus un sniedz nodokļu un vadības konsultāciju pakalpojumus. No 2012. līdz 2014. gadam plašsaziņas līdzekļos tika publicēti vairāki simti PwC sagatavoto līgumu projektu un nodokļu deklarāciju. Uzmanību pievērsa ļoti izdevīgi līgumi, kuri tika noslēgti starp PwC, darbojoties savu klientu, starptautisku uzņēmumu vārdā, un Luksemburgas nodokļu administrācijām. Izmeklēšanā tika atklāts, ka viens no informācijas sniedzējiem bijis Rafaels Halē, kurš žurnālistam izpauda PwC dokumentus, kas saturēja komercnoslēpumus. Dažus no šiem dokumentiem žurnālists tālāk izmantoja televīzijas raidījumā. Rafaelu Halē sauca pie kriminālatbildības un notiesāja par zādzību no darba devēja, krāpniecisku piekļuvi datu apstrādes sistēmai, komercnoslēpuma pārkāpumu, dienesta noslēpuma pārkāpumu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un glabāšanu. Luksemburgas tiesas neatzina trauksmes celšanu par attaisnojumu viņa rīcībai.

2018. gada 7. maijā Rafaels Kalē iesniedza pieteikumu ECT. Pieteicējs savā pieteikumā apgalvoja, ka viņa notiesāšana bija nesamērīga iejaukšanās viņa tiesībās uz vārda brīvību, kuru aizsargā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 10. pants. Lieta vispirms tika izskatīta ECT Palātā, kura pasludināja spriedumu 2021.gada 11.maijā. Balsojot ar piecām balsīm pret divām, ECT Palāta secināja, ka nav noticis Konvencijas 10.panta pārkāpums. ECT Palāta uzskatīja, ka Luksemburgas tiesas bija noteikušas taisnīgu līdzsvaru starp darba devēja tiesībām, no vienas puses, un pieteicēja vārda brīvību, no otras puses. Pēc tam 2021. gada 21. jūnijā pieteicējs lūdza nodot lietu izskatīšanai ECT Lielajā palātā (turpmāk – Lielā palāta) saskaņā ar Konvencijas 43. pantu. Lielās palātas tiesnešu kolēģija 2021. gada 6. septembrī šo lūgumu apmierināja. 

ECT secinājumi

Konvencijas 10.pants aizsargā vārda brīvību, ar kuru noteikts, ka ikvienam ir tiesības brīvi izteikties. Šīs tiesības ietver arī uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju. Spriedumā lietā Guža pret Moldovu^[1]  (angļu valodā “Guja v. the Republic of Moldova”) ECT pirmo reizi noteica kritērijus, lai novērtētu, vai un cik lielā mērā persona, kas izpauž savā darbavietā iegūtu konfidenciālu informāciju, var atsaukties uz Konvencijas 10. panta aizsardzību (turpmāk – Gužas kritēriji). Tā arī precizēja apstākļus, kādos sankcijas, kas tiek piemērotas par šādu informācijas izpaušanu, varētu būt pretrunā tiesībām uz vārda brīvību un tādējādi nozīmēt Konvencijas 10. panta pārkāpumu. Gužas kritēriji prasa izvērtēt: 1) alternatīvu informācijas izpaušanas kanālu pieejamību; 2) sabiedrības interesi par izpausto informāciju; 3) izpaustās informācijas patiesumu; 4) darba devējam nodarīto kaitējumu; 5) trauksmes cēlēja godprātību; 6) sankcijas smagumu. Šajā konkrētajā lietā Lielā palāta šos kritērijus izvērtēja, galveno uzmanību pievēršot noteiktajai sankcijai - pieteicēja saukšanai pie kriminālatbildības un samērīgumam starp PwC nodarīto kaitējumu un sabiedrības interesi attiecībā uz izpausto informāciju.

Vērtējot alternatīvu informācijas izpaušanas kanālu pieejamību, Lielā palāta secināja, ka šādā situācijā tikai tieša vēršanās pie ārēja ziņošanas kanāla (šajā gadījumā - pie plašsaziņas līdzekļiem) varēja būt efektīvs brīdināšanas līdzeklis. Šādos apstākļos, ja darba devēja prakse pati par sevi nav nelikumīga, būtu pieņemama tieša ārēja ziņošanas kanāla, tostarp, plašsaziņas līdzekļu izmantošana, lai ievērotu personas tiesības sniegt informāciju. Šādu secinājumu bija izdarījusi arī apelācijas instances tiesa Luksemburgā un Lielā palāta apstiprināja, ka šāds secinājums atbilst judikatūrai.

Attiecībā uz trauksmes cēlēja godprātību un izpaustās informācijas patiesumu Lielās palātas tiesneši piekrita Luksemburgas apelācijas instances tiesas izdarītajiem secinājumiem, ka pieteicējs nerīkojās peļņas nolūkā vai lai kaitētu savam darba devējam un žurnālistam nodotās nodokļu deklarācijas un pavadvēstules bijušas autentiskas.

Tālāk Lielā palāta izvērtēja samērīgumu starp darba devējam nodarīto kaitējumu un sabiedrības interesi attiecībā uz izpausto informāciju. Saskaņā ar ECT pašreizējo judikatūru sabiedrības interesei šādā gadījumā ir jābūt lielākai par darba devējam nodarīto kaitējumu.^[2] Lielā palāta norādīja, ka šis izvērtējums tiek veikts saskaņā ar Konvencijas 10. pantu, kura pirmā daļa garantē tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības izplatīt informāciju, un kura otrajā daļā ir uzskaitīti iemesli, kuru dēļ valstis var ierobežot šīs tiesības. Vispirms Lielā palāta atkārtoti uzsvēra, ka nodokļu jautājumi neapšaubāmi skar sabiedrībai svarīgas intereses.^[3] Pieejamība informācijai par nodokļiem un nodokļu aprēķinu publicēšana var veicināt diskusijas sabiedrībā. Lielā palāta nepiekrita Luksemburgas apelācijas instances tiesas secinājumam, ka konkrētās publicētās nodokļu deklarācijas un pavadzīmes nesniedza jaunu un iepriekš nezināmu informāciju, tādējādi arī neveicinot ne sabiedrisko diskusiju par Luksemburgas nodokļu praksi, ne arī izraisot debates par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Lielā palāta norādīja, ka trauksmes celšanas mērķis ir ne tikai atklāt un pievērst uzmanību sabiedrībai svarīgai informācijai, bet arī panākt izmaiņas situācijā, uz kuru šī informācija attiecas, vajadzības gadījumā nodrošinot, ka kompetentās valsts iestādes vai attiecīgās privātpersonas, piemēram, uzņēmumi, veic izmaiņas savā darbībā vai līdzšinējā praksē. Līdz ar to Lielā palāta uzskatīja, ka tas, ka konkrēto dokumentu izpaušanas brīdī Luksemburgā jau norisinājās debates par nodokļu jautājumiem, nevar mazināt šo dokumentu nozīmīgumu.

Izvērtējot darba devējam nodarīto kaitējumu, Lielā palāta piekrita ECT Palātas spriedumā ietvertajam secinājumam, ka PwC tika nodarīts zināms kaitējums reputācijai, it īpaši tā klientu vidū, jo konkrētās informācijas izpaušana varēja radīt šaubas par PwC spēju nodrošināt tam uzticēto datu un darbību konfidencialitāti. Lielā palāta tomēr nekonstatēja ilglaicīgu kaitējumu. Attiecībā uz PwC klientiem, ņemot vērā plašsaziņas līdzekļu un politisko rezonansi, kas sekoja pēc attiecīgo dokumentu publicēšanas, Lielā palāta atzina, ka tas varēja kaitēt to starptautisko uzņēmumu interesēm un reputācijai, kuru nosaukumi tika atklāti sabiedrībai. Tā arī norādīja uz sabiedrības kopējām interesēm novērst noziedzīgus nodarījumus, par kuriem pieteicējs tika notiesāts.

Izvērtējot samērīgumu starp darba devējam nodarīto kaitējumu un sabiedrības interesi attiecībā uz izpausto informāciju, Lielā palāta norādīja, ka pieteicēja izpaustā informācija neapšaubāmi bija sabiedrības interesēs, taču tajā pašā laikā nevar neņemt vērā faktu, ka konkrētās informācijas izpaušana tika veikta, nozogot datus un pārkāpjot profesionālo noslēpumu, kuru pieteicējam bija jāievēro. Tomēr Lielā palāta savā spriedumā akcentēja to, cik nozīmīgas gan valsts, gan Eiropas līmenī ir publiskās diskusijas par praksi nodokļu jomā, kurā pieteicēja izpaustā informācija deva būtisku ieguldījumu. Tāpēc Lielā palāta secināja, ka sabiedrības intereses šīs informācijas izpaušanā bija svarīgākas par nodarīto kaitējumu.

Visbeidzot Lielā palāta vērtēja pieteicējam piemērotās sankcijas smagumu, kas šajā gadījumā izpaudās pieteicēja saukšanā kriminālatbildības. Lielā palāta atgādināja, ka neatkarīgi no tā, vai uzliktais sods ir bijis mazs vai tāds nav piespriests, svarīgs ir pats fakts, ka pret attiecīgo personu ir pasludināts spriedums.^[4] Ņemot vērā trauksmes cēlēju būtisko lomu demokrātiskā sabiedrībā, jebkurš nepamatots vārda brīvības ierobežojums rada risku kavēt sabiedrībai svarīgas informācijas atklāšanu, atturot trauksmes cēlējus no ziņošanas par nelikumīgām vai aizdomīgām darbībām. Tādā gadījumā var tikt apdraudētas sabiedrības tiesības saņemt būtisku informāciju, ko garantē Konvencijas 10. pants. Šajā lietā pieteicējs tika saukts pie kriminālatbildības, kas piesaistīja plašsaziņas līdzekļu uzmanību, un beigās viņam tika piespriests naudas sods EUR 1000 apmērā. Ņemot vērā uzliktā sodu raksturu un ietekmi uz prasītāja vai jebkura cita trauksmes cēlēja vārda brīvību, Lielā palāta secināja, ka prasītāja saukšanu pie kriminālatbildības nevar uzskatīt par samērīgu, ņemot vērā izvirzīto leģitīmo mērķi – sabiedrības tiesības uz būtisku informāciju.

Izvērtējot visas attiecīgās intereses un ņemot vērā pieteicējam piespriesto kriminālatbildību, Lielā palāta secināja, ka iejaukšanās pieteicēja tiesībās uz vārda brīvību, jo īpaši brīvībā izplatīt informāciju, nebija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā. Ņemot vērā minēto, ECT Lielā palāta, balsojot ar divpadsmit balsīm pret piecām, konstatēja Konvencijas 10. panta pakāpumu.

Kādēļ tas ir nozīmīgi Latvijai?

Šis ECT spriedums lietā Halē pret Luksemburgu sniedz vairākas būtiskas atziņas, kuras Latvijas tiesām būs jāņem vērā, lemjot par trauksmes cēlēju aizsardzību un to tiesībām uz vārda brīvību. Būtiska virzība trauksmes cēlēju aizsardzībā sākās jau pirms šī Lielās palātas sprieduma lietā Halē pret Luksemburgu. Lai pārņemtu Eiropas Savienības trauksmes cēlēju direktīvu^[5], Saeima pagājušā gada sākumā pieņēma jaunu Trauksmes celšanas likumu.^[6] Fundamentāli principi trauksmes celšanā netika mainīti, bet tika ieviesti daži būtiski papildinājumi. Ar jaunā likuma pieņemšanu tika paplašināta pārkāpuma definīcija, paplašināts aizsargāto personu loks, paredzēta administratīvā atbildība par trauksmes celšanas traucēšanu, precizēts publiskās trauksmes celšanas process un noteiktas izmaiņas iekšējā trauksmes celšanas sistēmā.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

1. ^{^} ECT 12.02.2008. spriedums lietā Guža pret Moldovu (pieteikuma Nr.14277/04). Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-85016%22]}
2. ^{^} ECT 16.12.1992. spriedums lietā Hadjianastassiou pret Grieķiju (pieteikuma Nr. 12945/87). Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-57779%22]}
3. ^{^} ECT 18.02.2010. spriedums lietā Taffin un saistīto nodokļu maksātāju lieta pret Franciju (pieteikuma Nr.42396/04). Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-97401%22]}
4. ^{^} ECT 10.11.2015. spriedums lietā Couderc un Hachette Filipacchi Associés pret Franciju (pieteikuma Nr.40454/07). Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22appno%22:[%2240454/07%22],%22itemid%22:[%22001-158861%22]}
5. ^{^} Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, 23.10.2019. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/eli/dir/2019/1937/oj/?locale=LV
6. ^{^} Trauksmes celšanas likums. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 20.01.2022. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/329680-trauksmes-celsanas-likums