Lēmums

Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludinājusi lēmumu lietā Peršteina pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesas komiteja trīs tiesnešu sastāvā 2019. gada 25. aprīlī pasludināja lēmumu lietā Peršteina pret Latviju, kurā tā noraidīja iesniedzējas sūdzību par pārkāpumiem attiecībā uz tiesībām uz taisnīgu tiesu, kā arī spīdzināšanas un necilvēcīgas attieksmes aizliegumu kopsakarā ar lietas izskatīšanu no jauna jaunatklātu apstākļu vai procesuālu trūkumu dēļ. Šīs sūdzības Tiesa izlēma, nelūdzot Latvijas valdības apsvērumus.

© ECT

Savā 2013. gada 13. maija sūdzībā Tiesai iesniedzēja Olga Peršteina sūdzējās par vairākiem iespējamiem Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk Konvencija) pārkāpumiem Latvijā. Atsaucoties uz Konvencijas 6. pantu (tiesības uz taisnīgu tiesu), iesniedzēja sūdzējās, ka spriedums, ar kuru viņa tika notiesāta par vidēja smaguma miesas bojājumu izdarīšanu nepilngadīgai personai, bijis nepamatots, jo nacionālās tiesas nav pienācīgi izvērtējušas visus lietā pieejamos pierādījumus pēc būtības. Savukārt atsaucoties uz Konvencijas 3. pantu (spīdzināšanas un necilvēcīgas attieksmes aizliegums) kopsakarā ar 7. protokola 4 .pantu (lietas izskatīšana no jauna jaunatklātu apstākļu vai procesuālu trūkumu dēļ), iesniedzēja sūdzējās, ka notiesājošā sprieduma, kuru Augstākā tiesa atteicās izskatīt no jauna, izpilde pārkāpa viņas šajos Konvencijas pantos garantētās tiesības, jo piedziņa tika vērsta pret viņas nekustamo īpašumu, kurā dzīvoja arī viņas māte un nepilngadīgā meita, kā arī šo pašu apstākļu dēļ viņai tika liegta iespēja iegūt Latvijas pilsonību. Iesniedzējas sūdzības Tiesa izlēma, nelūdzot Latvijas valdības apsvērumus.

Sūdzība par 6. panta pārkāpumu

Tiesas komiteja trīs tiesnešu sastāvā secināja, ka iesniedzējas sūdzība par Konvencijas 6. panta iespējamu pārkāpumu nav izskatāma pēc būtības, jo nav ievērots Konvencijas 35. panta pirmajā daļā noteiktais sešu mēnešu termiņš sūdzības iesniegšanai. Tiesa norādīja, ka Tiesas judikatūras izpratnē lietas izskatīšana no jauna ir uzskatāma par ekstraordināru tiesību aizsardzības līdzekli, proti, lietas izskatīšana de novo nevar tikt izmantota kā atskaites punkts, lai aprēķinātu sešu mēnešu termiņu sūdzības iesniegšanai. Tā kā galīgais nolēmums pret iesniedzēju tika pieņemts 2011. gada 5. jūlijā, bet sūdzība par iespējamu Konvencijas 6. panta pārkāpumu tika iesniegta 2013. gada 13. maijā (1 gadu un 10 mēnešus vēlāk), Tiesa, atsaucoties uz Konvencijas 35. panta pirmo un ceturto daļu, to noraidīja.

Sūdzības par 3. panta kopsakarā ar 7. protokola 4 .pantu pārkāpumu

Izvērtējot iesniedzējas sūdzību par iespējamu Konvencijas 3. panta kopsakarā ar 7. protokola 4. pantu pārkāpumu par piedziņas vēršanu uz viņai piederošo nekustamo īpašumu, Tiesa norādīja, ka šī sūdzība pēc būtības ietilpst Konvencijas 8. pantā garantēto tiesību uz mājokļa neaizskaramību tvērumā. Turklāt no lietas faktiem nepārprotami izriet, ka piedziņa pret iesniedzējas nekustamo īpašumu tā arī netika vērsta. Tiesa tādēļ atzina, ka nav notikusi iejaukšanās iesniedzējas tiesībās, un, atsaucoties uz Konvencijas 35. panta pirmo un ceturto daļu, iesniedzējas sūdzību noraidīja.

Izvērtējot iesniedzējas sūdzību par Konvencijas 3. panta kopsakarā ar 7. protokola 4. pantu iespējamu pārkāpumu saistībā ar liegumu iegūt pilsonību, Tiesa skaidroja, ka Konvencija neietver tiesības personām iegūt vai saglabāt noteiktu pilsonību. Vienlaikus Tiesa atzina, ka patvaļīga pilsonības nepiešķiršana, ņemot vērā pilsonības nepiešķiršanas būtisko ietekmi uz personas privāto dzīvi, atsevišķos gadījumos varētu tikt vērtēta Konvencijas 8. panta ietvaros. Taču Tiesa norādīja, ka iesniedzēja nebija pārsūdzējusi Pilsonības un migrāciju lietu pārvaldes lēmumu administratīvajā tiesā. Tāpat Tiesa norādīja, ka aizliegums piešķirt Latvijas pilsonību personām, kuras ir notiesātas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ir noteikts Pilsonības likumā, un ja iesniedzēja uzskatīja, ka viņas tiesības aizskar Pilsonības likuma normas, viņai bija iespēja vērsties Satversmes tiesā, ko viņa nav darījusi. Šo apsvērumu dēļ Tiesa atzina, ka iesniedzēja nebija izsmēlusi visus nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, un, atsaucoties uz Konvencijas 35. panta pirmo un ceturto daļu, iesniedzējas sūdzību noraidīja.

Fakti lietā Peršteina pret Latviju

2011. gada 5. jūlijā iesniedzēju notiesāja par vidēja smaguma miesas bojājumu izdarīšanu nepilngadīgai personai, kā arī piesprieda viņai sodu — 180 stundas piespiedu darba un pienākumu samaksāt 1,126.80 latu (aptuveni 1,603 eiro) kompensāciju cietušajam.

2014. gadā, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 63. nodaļu, iesniedzējas aizstāvis iesniedza pieteikumu tiesā par lietas izskatīšanu no jauna. Viņš uzskatīja, ka 2011. gada 5. jūlija nolēmums pret iesniedzēju tika balstīts uz pretrunīgiem pierādījumiem, turklāt tiesa neesot argumentējusi, kāpēc vieniem pierādījumiem piešķirama lielāka nozīme nekā citiem, kas novedis pie notiesājoša sprieduma. Līdz ar to iesniedzējai neesot nodrošināta lietas objektīva izskatīšana. 2014. gada 11. novembrī Augstākā tiesa noraidīja šo pieteikumu un savā lēmumā norādīja, ka 2011. gada 5. jūlija spriedumā ir pienācīgi izvērtēti visi pierādījumi un pieņemtie lēmumi ir pamatoti. Augstākā tiesa secināja, ka 2011. gada 5. jūlija spriedumā nav saskatāmi Krimināllikuma vai Kriminālprocesa likuma pārkāpumi.

2011. gada 18. janvārī iesniedzēja pieteicās Latvijas pilsonībai. 2011. gada 17. augustā viņas pieteikums tika noraidīts, jo, atbilstoši Pilsonības likumam, personai nevar piešķirt Latvijas pilsonību, ja tā ir notiesāta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumā tika norādīts, ka to var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā, turklāt atkārtota pieteikšanās pilsonības saņemšanai varētu notikt pēc tam, kad sodāmība tiktu dzēsta.

2011. gada 21. septembrī iesniedzējai tika nosūtīta zvērināta tiesu izpildītāja uzaicinājums līdz 2011. gada 13. oktobrim samaksāt cietušajam ar 2011. gada 5. jūlija spriedumu piešķirto kompensāciju.

2013. gada 17. aprīlī zvērināts tiesu izpildītājs iesniedzējai nosūtīja paziņojumu, kurā atgādināja, ka iesniedzēja nav izpildījusi savas saistības, kas radās ar 2011. gada 5. jūlija spriedumu, un aicināja iesniedzēju samaksāt parādu līdz 2013. gada 6. maijam. Zvērināta tiesu izpildītāja paziņojumā papildus bija iekļauta informācija, ka tādā gadījumā, ja parāds netiks nomaksāts līdz norādītajam datumam, piedziņa tiks vērsta pret iesniedzējas nekustamo īpašumu (dzīvokli). Ar šo paziņojumu iesniedzējai tika liegta dzīvokļa atsavināšana, apķīlāšana un nodošana valdījumā trešajām personām.

2014. gada 2. aprīlī zvērināts tiesu izpildītājs iesniedzējai nosūtīja atkārtotu paziņojumu par pienākumu samaksāt parādu līdz 2014. gada 21. aprīlim, jo pretējā gadījumā piedziņa tiks veikta pret viņai piederošo nekustamo īpašumu. Zvērināta tiesu izpildītāja paziņojumā tika ietverta norāde par iesniedzējas tiesībām tiesai lūgt sprieduma izpildes atlikšanu vai atļauju apmaksāt parādu pa daļām.

2018. gada 7. augustā zvērināts tiesu izpildītājs informēja puses, ka parāds ticis samaksāts. 2018. gada 16. oktobrī iesniedzēja informēja Tiesu, ka visi pret viņas īpašumu, bankas kontiem un uzņēmumiem vērstie ierobežojumi esot atcelti.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.