Starptautiskā nevalstiskā organizācija Human Rights Watch ir izdevusi savu ikgadējo ziņojumu, kurā ir apkopoti tās novērojumi par cilvēktiesību situāciju pasaulē kopumā un daudzās valstīs atsevišķi. Kā viens no lielākajiem globālajiem draudiem tajā šogad minēta Ķīnas komunistiskās partijas īstenotā masīvā pamattiesību ierobežošanas politika caur cenzūru, pastāvīgu novērošanu un disidentu vajāšanu. Ņemot vērā Ķīnas ietekmi pasaulē, šīs valsts īstenotās politikas ietekme sniedzas tālu pāri tās robežām.

Ķīnas politiskais režīms kā globāls drauds pamattiesībām

Ķīnas valdību kontrolē Ķīnas komunistiskā partija. Human Rights Watch ikgdējā ziņojumā norādīts, ka partijas bailes no demokrātiskās līdzdalības un politiskās konkurences ir novedušas pie sistēmiskiem vārda brīvības ierobežojumiem, cenzūras un visaptverošiem informācijas apmaiņas ierobežojumiem ar ārpasauli. Ķīnas augošā ekonomika un tehnoloģiskās iespējas ir novedušas pie līdz šim visaptverošākās masu novērošanas un uzraudzības sistēmas, kāda pasaulē jebkad ir pastāvējusi. Ķīnas valdība netraucēti izmanto novērošanas kameru tīklu, sejas atpazīšanas tehnoloģijas, mobilās lietotnes un elektroniskos kontrolpunktus, lai ievāktu milzīgu informācijas apjomu, kas tālāk tiek apstrādāti ar “lielo datu” analīzes metodēm. 

Papildus tehnoloģiju izmantošanai, uzraudzības paņēmieni ietver arī citas, gandrīz absurdas, metodes, piemēram, pienākums pie reliģiskajām minoritātēm piederošajiem iedzīvotājiem ilgstoši mājās uzņemt valdības ielūgtus “ciemiņus” un reliģisko minoritāšu pāraudzināšanas nometnes. Viena no šokējošākajām Ķīnas īstenotajām programmām ir “sociālā kredīta programma”, kas tiek salīdzināta ar Netflix seriāla Black Mirror (latviešu valodā “Melnais spogulis”) pirmajā epizodē atspoguļoto indivīda vērtēšanas sistēmu ar mērķi izskaust jebkādas nobīdes no iedomātām sociālās uzvedības normām. Proti, persona ar augstiem sociālā kredīta punktiem var iegūt dažādas priekšrocības: priekšrocības darba meklējumos, iespējās iekļūt universitātē, atlaides kredītu ņemšanai, VIP apkalpošanu lidostās utt. Sociālā kredīta punkti tiek atņemti, piemēram, ja persona vai tās ģimenes loceklis negatīvi izsakās par valdību, pārāk ilgi spēlē videospēles, ir aktīva sociālajos medijos. Personām ar zemu sociālo kredītu var aizliegt lidot vai pārvietoties ar vilcienu, uz laiku slēgt kontu sociālajos medijos, liegt strādāt valsts darbā.

Problēmu ievērojami pastiprina tas, ka novērošanas un uzraudzības metodes šķiet tikpat pievilcīgas virknei vairāk vai mazāk autoritāru valdību visā pasaulē, piemēram, Kirgizstānai, Filipīnām vai Zimbabvei. Nedaudzām valdībām ir pieejami tādi tehnoloģiski un cilvēkresursi, kādi ir pieejami Ķīnai, tomēr Ķīnas uzņēmumi aktīvi pārdod šīs tehnoloģijas visā pasaulē. Lai gan šādas tehnoloģijas pārdod arī Vācijas, Izraēlas un Lielbritānijas uzņēmumi — Ķīnas piedāvātas cenas ļauj valdībām, kas vēlas īstenot savu uzraudzības modeli, iegādāties tam nepieciešamo tehnoloģiju par “demokrātiskām cenām”.

Cilvēktiesības citviet pasaulē

Papildus Ķīnas globālajai ietekmei, citviet pasaulē vēl joprojām turpinās bruņoti konflikti. Piemēram, puses bruņotajos konfliktos Jemenā un Sīrijā acīmredzami ignorē starptautiskās saistības, kas bruņoto konfliktu dalībniekiem uzliek pienākumu aizsargāt civiliedzīvotājus no kara ietekmes. Puses šajos konfliktos izmanto pat tādus absolūti aizliegtus ieročus un metodes kā ķīmiskie ieroči un civiliedzīvotāju slimnīcu spridzināšana.

Citviet pasaulē populisti turpina iegūst vietas valdībā, izmantojot minoritāšu dēmonizēšanas politiku un pakāpeniski nojaucot valstī esošos varas kontroles un balansa mehānismus. Piemēram, Indijas premjerministrs Narendra Modi, Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps (Donald Trump) un Brazīlijas prezidents Žairs Bolsonaru (Jair Bolsonaro) izmanto nacionālisma retoriku pret “globālistiem”, kas uzskata, ka valstīm visā pasaulē cilvēktiesību jomā būtu jāseko līdzīgiem standartiem. Ziņojuma autori uzskata, ka pat valstis, uz kurām līdz šim varēja paļauties, ka to ārpolitika ietvers cilvēktiesību aizsardzību, pamazām šo mērķi ir atmetušas. 

Bads “bagātajās” valstīs

Human Rights Watch 2020. gada ziņojums ietver arī virkni eseju par gada griezumā nozīmīgiem tematiem. Esejās dziļāk apskatīti tādi jautājumi kā seksuālā uzmākšanās darba vietā, pieejas internetam ierobežošana un uzņēmumu atbildība cilvēktiesību jomā. 

Viena no aktuālajām tēmām ir arī ēdiena trūkums “bagātajās” valstīs. Francijā, Lielbritānijā, Vācijā izveidoto “ēdiena banku” un dažādu krīzes ēdināšanas centru pieprasījums pēdējās desmitgades laikā, pat pēdējā gada laikā, ir krasi pieaudzis. Piemēram, Francijā 2017-2018 gadā tika izdalītas aptuveni 130 miljoni maltīšu, no kurām vienu trešdaļu ir saņēmušas viena vecāka ģimenes. Aizvien pieaugošas bažas ir arī par gados vecāku cilvēku iespējām sevi paēdināt. Esejas autors norāda arī to, ka lai gan bads parasti ir nabadzīgāku valstu fenomens, tam ir risks kļūt par ikdienas problēmu arī bagātajās valstīs. Tas apdraud cilvēku ticību demokrātiskajām institūcijām savās valstīs.

Skatoties no pozitīvās puses, šajās valstīs ir vērojama liela nevalstisko organizāciju aktivitāte, kas izdara spiedienu uz politiskajām institūcijām nākt klajā ar plāniem situācijas normalizēšanai. Francijā 2016. gadā stājās spēkā likums, kas uzliek lielajiem pārtikas veikaliem ziedot ēdienu, kam drīz izbeigsies derīguma termiņš. Agrāk šāds ēdiens tika izmests. Lielbritānijā nevalstiskās organizācijas izdara spiedienu uz politiskajām partijām atzīt tiesības uz ēdienu par cilvēktiesībām un iekļaut to praktisku nodrošināšanu nacionālajā likumdošanā. 

Latvija

Lai gan Latvijai ziņojumā nav veltīta atsevišķa nodaļa, Eiropas Savienībai veltītajā nodaļā apskatītie jautājumi ir nozīmīgi Latvijai ne tikai dēļ dalības šajā organizācijā, bet pašu aplūkoto jautājumu dēļ. Imigrācija, likuma varas (angļu valodā “rule of law”) krīze atsevišķās Eiropas Savienības dalībvalstīs un diskriminācijas un neiecietības jautājumi lielā mērā skar arī Latviju un tās dalību sadarbības mehānismos, kas balstās uz dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos. Turklāt, lai gan Latvijas vārds atsevišķi ziņojumā nav minēts, Latvijai vajadzētu sevi ieraudzīt sadaļās, kas kritizē atsevišķu valstu grupu darbus un “ne-darbus”. Piemēram, attiecībā uz diskrimināciju un neiecietību minēti trūkumi gan Konvencijas par personām ar invaliditāti ieviešanā, gan atsevišķu valstu nespēja ratificēt Stambulas konvenciju.