ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Spriedums

Ierobežojumi privātajām augstskolām īstenot studiju programmas Eiropas Savienības oficiālajās valodās neatbilst Satversmei, bet citu svešvalodu ierobežojumi – atbilst

Satversmes tiesa 2023. gada 9. februārī ar spriedumu lietā Nr. 2020-33-01 atzina, ka Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts (redakcijā, kas bija spēkā no 2019. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 30. aprīlim), ciktāl šīs normas attiecās uz studiju programmu īstenošanu privātajās augstskolās Eiropas Savienības oficiālajās valodās, neatbilst Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam. Savukārt, ciktāl šīs normas attiecās uz studiju programmu īstenošanu privātajās augstskolās svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, - atbilst.

Lietas fakti

Lieta ierosināta pēc divdesmit 13. Saeimas deputātu pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēja ieskatā, apstrīdētās normas ierobežo privāto augstskolu tiesības veikt komercdarbību, kā arī pārkāpj tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Apstrīdētas normas esot liegušas īstenot jau licencētās un akreditētas studiju programmas svešvalodās, kā arī likumdevējs neesot nodrošinājis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Tāpat apstrīdētas normas ierobežojušas Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu un uzņēmumu, kuri vēlējās nodibināt privātās augstskolas Latvijā, lai sniegtu augstākās izglītības pakalpojumus, uzņēmējdarbības un darījumdarbības brīvību.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pamattiesību ierobežojums ir nesamērīgs, jo leģitīmos mērķus – valsts valodas lietojuma veicināšana un nacionālās identitātes saglabāšana – varot sasniegt ar pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas pieļautu plašāku svešvalodu lietojumu. Tāpat neesot panākts taisnīgs līdzsvars starp privāto augstskolu un sabiedrības interesēm.

Tiesas secinājumi

Par to, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajiem trim teikumiem

Satversmes tiesa secināja, ka ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Tāpat tam ir leģitīmie mērķi – demokrātiskas iekārtas un citu personu tiesību aizsardzība –, jo apstrīdētās normas stiprina valsts valodas lomu augstākajā izglītībā un veicina valsts valodas lietošanas prasmes, aizsargājot Latvijas valstspiederīgo tiesības lietot valsts valodu. Likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai. Ikvienai personai tiek nodrošināta iespēja pilnvērtīgi piedalīties valsts un sabiedrības demokrātiskajos procesos, veicināta nacionālās zinātnes attīstība un aizsargātas Latvijas valstspiederīgo tiesības savstarpējā saziņā lietot valsts valodu. [29., 30., 32.]

Satversmes tiesa vērtēja, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Tiesību piešķiršana privātajai augstskolai īstenot studiju programmas svešvalodās, ja tā vienlaikus nodrošina līdzvērtīgas studiju programmas pieejamību valsts valodā, neveicinātu to, ka Latvijas valstspiederīgie studētu valsts valodā, izkopjot savas valsts valodas prasmes, un nestiprinātu valsts valodas lomu augstākajā izglītībā tādā pašā kvalitātē. [33.1.]

Pienākuma veidot studiju programmas valsts valodā sasaistīšana ar valsts budžeta finansējuma piešķiršanu prasītu nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts un sabiedrības. [33.2.]

Tiesības īstenot studiju programmas Eiropas Savienības oficiālajās valodās tālmācības formā ārvalstu studējošajiem jau pastāvēja apstrīdēto normu spēkā esības laikā. Savukārt tiesības īstenot studiju programmas citās svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, pieļautu, ka arī Latvijas valstspiederīgie studiju programmas, kuras tiktu īstenotas tālmācības formā un kuras apgūtu ārvalstu studējošie, varētu apgūt svešvalodās. Studiju programmās, kuras apgūst ārvalstu studējošie, varēja uzņemt arī Latvijas valstspiederīgos. Šāds alternatīvs līdzeklis nestiprinātu valsts valodas lomu augstākajā izglītībā tādā pašā kvalitātē, jo Latvijas valstspiederīgie studiju procesā mazāk izmantotu valsts valodu. [33.3.]

Satversmes tiesa norādīja, ka tā jau lietā Nr. 2019‑12‑01 ir atzinusi, ka pastāv alternatīvs, privāto augstskolu tiesības mazāk ierobežojošs leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis un tas ir šāds – piešķirt tiesības īstenot studiju programmas svešvalodās tām augstskolām, kuru īstenotās studiju programmas sasniegušas noteiktus kvalitātes kritērijus, un paredzēt izņēmumus no vispārējā regulējuma, piemēram, atsevišķās zinātnes nozarēs vai noteikta līmeņa studijās. [33.4.]

Satversmes tiesa konstatēja, ka privātās augstskolas studiju programmas īstenoja latviešu, angļu un krievu valodā. [33.4.]

Par ierobežojumiem īstenot studiju programmas Eiropas Savienības oficiālajās valodās

Latvija ir piederīga Eiropas kultūrtelpai, un viena no šīs telpas valodām ir angļu valoda. Tā ir arī viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām un starptautiskā zinātnes valoda. Tiesiskais regulējums, kas papildus esošajiem izņēmumiem no pienākuma īstenot studiju programmas valsts valodā paredzētu piešķirt tiesības īstenot studiju programmas Eiropas Savienības oficiālajās valodās tām augstskolām, kuru īstenotās studiju programmas sasniegušas noteiktus kvalitātes kritērijus, un paredzētu izņēmumus no vispārējā regulējuma, piemēram, atsevišķās zinātnes nozarēs vai noteikta līmeņa studijās, stiprinātu Eiropas Savienības oficiālo valodu prasmes un Latvijas piederību Eiropas kultūrtelpai, kā arī mazāk ierobežotu privāto augstskolu tiesības uz īpašumu. Likumdevējam, vienlaikus ievērojot nepieciešamību aizsargāt valsts valodu, būtu jāsekmē Eiropas Savienības oficiālo valodu apguve, lai Latvijas valsts un sabiedrība spētu pilnvērtīgi iesaistīties Eiropas kultūrtelpā, proti, Eiropas izglītības un zinātnes telpā. Tātad apstrīdētās normas, ciktāl tās attiecās uz Eiropas Savienības oficiālajām valodām, nebija nepieciešamas leģitīmo mērķu sasniegšanai, līdz ar to arī nebija samērīgas un nenodrošināja harmoniju ar Eiropas Savienības tiesībām. [33.4.]

Par ierobežojumiem īstenot studiju programmas citās svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas

Padomju okupācijas režīma politikā nozīmīga loma bija latviešu valodas pozīciju vājināšanai un piespiedu rusifikācijai. Arī vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas novērojama nepieciešamība novērst padomju okupācijas sekas, jo sabiedrībā tās konkrētajā attīstības stadijā ievērojama Latvijas valstspiederīgo daļa nepārzina latviešu valodu pietiekamā līmenī, lai spētu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrības dzīvē, komunicējot ar valsti un pārējiem sabiedrības locekļiem, vai izvēlas to nelietot. Ņemot vērā Latvijas vēsturisko pieredzi, to, ka pašlaik latviešu valodas kā valsts valodas prasmes un lietojums nav pietiekams un pāreja uz izglītību valsts valodā vēl nav pabeigta, Satversmes tiesa secināja, ka valstij nepieciešams veikt pozitīvus pasākumus un pastiprināti aizsargāt valsts valodas lietojumu. [34.]

Tāds tiesiskais regulējums, kas ierobežo svešvalodu lietojumu studiju procesā, gan var ietekmēt mazākumtautību tiesību aizsardzību. Tomēr Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa paredzēja izņēmumu no pienākuma studiju programmu īstenot valsts valodā un nodrošināja uz mazākumtautību identitātes saglabāšanu vērstu studiju programmu īstenošanas iespējas. [34.]

Ja papildus Augstskolu likuma 56. panta trešajā daļā noteiktajiem izņēmumiem no pienākuma īstenot studiju programmas valsts valodā tiktu pieļauts, ka studiju programmas tiek īstenotas krievu valodā, pamatojoties uz studiju programmu kvalitātes vērtējumu un izņēmumiem atsevišķās studiju nozarēs vai līmeņos, tad Latvijas valstspiederīgie, tostarp tie, kuru valsts valodas zināšanas nav pietiekamas, studiju procesā vairāk izmantotu krievu valodu, bet mazāk – valsts valodu. Šāda situācija veicinātu mazākumtautību segregāciju un vājinātu valsts valodas lomu visās sabiedrības jomās, tostarp augstākajā izglītībā, kā arī nestiprinātu Latvijas piederību Eiropas kultūrtelpai. Līdz ar to leģitīmie mērķi netiktu sasniegti tādā pašā kvalitātē un šis līdzeklis nav uzskatāms par alternatīvu leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekli. [34.]

Visbeidzot, Satversmes tiesa pārbaudīja, vai ar apstrīdētajām normām ir panākts taisnīgs līdzsvars starp privāto augstākās izglītības iestāžu tiesībām veikt komercdarbību un tiesisko paļāvību ar nepieciešamību stiprināt valsts valodas lietojumu augstākajā izglītībā. Neviena privātā augstskola nav pārtraukusi savu darbību pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās. Privātās augstskolas studiju programmas pārsvarā arī īstenoja vairākās valodās, piemēram, latviešu, angļu un krievu valodā. [35.1.]

Privātās augstskolas, tāpat kā valsts augstskolas, ietilpst vienotā augstākās izglītības telpā, tostarp izsniedz valsts atzītus diplomus, un tādēļ nav pieļaujama to norobežošanās no valstiski svarīga uzdevuma – valsts valodas stiprināšanas – veikšanas. Latvijā valsts valodas situāciju joprojām ietekmē padomju okupācijas laikā piekoptās piespiedu rusifikācijas sekas. Latviešu valodas pozīcijas vairākās sociolingvistiskās funkcijās pašlaik neatbilst valsts valodas statusam. Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējs ir nodrošinājis taisnīgu līdzsvaru starp tiesībām veikt komercdarbību, īstenojot licencētas un akreditētas studiju programmas svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, un nepieciešamību stiprināt valsts valodas lietojumu augstākajā izglītībā. [35.1.]

Satversmes tiesa pārliecinājās arī par to, vai likumdevējs ir līdzsvarojis sabiedrības intereses un privāto augstskolu tiesisko paļāvību. Ar grozījumiem Augstskolu likumā likumdevējs pagarināja pārejas periodu, kurā privātās augstskolas drīkst turpināt tādu studiju programmu īstenošanu, kuras neatbilst apstrīdētajās normās ietvertajiem noteikumiem par studiju programmas īstenošanas valodu, par trim gadiem, tas ir, līdz 2025. gada 31. decembrim. Tādējādi likumdevējs ar grozījumiem ir nodrošinājis to, ka privātās augstskolas var pabeigt jau akreditēto studiju programmu īstenošanu un akreditēto studiju programmu darbība netiek pārtraukta. [35.2.]

Attiecībā uz liegumu uzņemt jaunus studentus no 2019. gada 1. janvāra Satversmes tiesa vērsa uzmanību, ka, ja likumdevējs pieļautu, ka pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās turpinās jaunu studējošo uzņemšana tādās studiju programmās, kas neatbilst apstrīdēto normu prasībām, tad būtu jāpagarina arī termiņš, kurā augstskolas ir tiesīgas īstenot šādas programmas. Tādējādi nepārtraukti turpinātos jauno studējošo plūsma un līdz ar to arī nepieciešamība pagarināt pārejas periodu, kurā pieļaujama studiju programmas īstenošana. Tas savukārt novestu pie tā, ka likumdevējs nevarētu īstenot pāreju uz jauno studiju programmas īstenošanas valodas regulējumu. Tādējādi apstrīdētās normas nodrošināja tiesiskās paļāvības aizsardzības principam atbilstošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. [35.2.]

Par brīdi, ar kuru tiesību normas zaudē spēku

Apstrīdētās normas, ciktāl šīs normas attiecās uz studiju programmu īstenošanu privātajās augstskolās Eiropas Savienības oficiālajās valodās, varēja radīt zaudējumus privātajām augstskolām, kuras pēc 2019. gada 1. janvāra vairs nevarēja uzņemt studējošos studiju programmās, kas tika īstenotas Eiropas Savienības oficiālajās valodās un neatbilda nevienam no apstrīdētajās normās noteiktajiem izņēmumiem no pienākuma īstenot studiju programmas valsts valodā. Līdz ar to apstrīdētās normas atzīstamas par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža.

Sprieduma teksts pieejams Satversmes tiesas mājaslapā.